Ar Lieni šodien ravējām pētersīļus, puķes un zemenes. Ar zemenēm gāja visgrūtāk, jo sākumā Amanda teica, ka jānogriež visas beigtās lapas. Mēs ar Lieni ļoti cītīgi to arī darījām, taču acīmredzot tas mums paņēma tik daudz laika, ka Amanda nāca mums rādīt, ka ātri jāapgriež tikai apakšējās lapas. Mēs abas mīlam kārtību, tādēļ bijām nesaprašanā, kāda jēga vispār kaut ko ravēt, ja puse ar nokaltušām lapām paliek augam, taču liela daļa zaļo lapu tiek izgrieztas. Nu neko, sakodām zobus un griezām. Kamēr mēs griezām lapas, no stādiem krita nost ļoti daudz zemeņu. Un arī viss gaiss smaržoja pēc zemenēm. Taču tās bija baltas. Mēs no sākuma domājām, ka tās nav gatavas, taču tad, protams, nenoturējāmies un pa kluso pagaršojām. Garšoja ļoti, ļoti labi, kā meža zemenes. Turpinājām ravēt un ik pa laikam apēdām kādu nokritušu zemeni, cerot, ka tās nav indīgas :D Pēc īsa brīža pienāca arī kafijas pauze, kurā Amanda mūs cienāja ar vēl pāri palikušo burkānu kūku. Izrādās, ka viņa esot aizmirsusi, ka ledusskapī stāv kūka. Mēs ar Lieni nespējām saprast, kas tie par cilvēkiem, kas var aizmirst, ka viņiem ir kūka ledusskapī, mēs jau sen būtu apēdušas. Taču labi arī, ka tā, jo tagad vairākas dienas varējām mieloties.
Pēc pauzes mēs Amandai pajautājām, vai tās zemenes ir gatavas. Viņa teica, ka jā un ka mēs drīkstam viņas ēst, jo viņi speciāli audzē šo šķirni vienam klientam, kuram ogas būs vajadzīgas tikai pēc pāris mēnešiem. Mēs vēl labi notēlojām, ka pirmo reizi ēdam šīs zemenes, kad Amanda mums katrai iedeva pagaršot pa ogai. Ravēšana uzreiz kļuva priecīgāka, zinot, ka drīkstam arī panašķoties. Salasījām arī kastīti zemeņu brālim un Valteram, kuri šodien beidzot pabeidza savu triju dienu darbu pie kastēm, kurās tiks taisītas dobes. Starp citu baltās zemenes neapēd putni, jo arī viņi domā, ka tās nav gatavas.
Pusdienlaikā ejot no siltumnīcas uz māju, uzzinājām, ka pa nakti truši izēduši tukšas visas 4 dobes, kuras mēs iepriekš sastādījām ar brokoļiem.
Pēc pusdienām atkal braucām iepirkties cerībā, ka šoreiz dabūsim visu, visu, ko mums vajadzēs mašīnā. Taču līdz galam tas mums jau atkal nesanāca, jo pannas šeit pārdod tikai bez vākiem. Nē, viens vāku veids bija nopērkams atsevišķi, taču tā izmērs bija 31,5 cm diametrā, kas nederēja nevienai no pannām Warehouse veikalā. Tātad, būs jātaisa vēl viena iepirkšanās tūre.
Vakariņās mums šodien krāsnī cepta vista ar saldajiem kartupeļiem un ķiplokos apceptām salātlapām.
Šovakar Jaunzēlandes televīzija sāk rādīt Masterchef Australia 2016 kulinārijas sacensības. To arī mēs visi kopā aizrautīgi noskatījāmies. Un pēc tam mēs vēl mazliet palasījām darba piedāvājumus, taču neko skaidri vēl neatradām.
Starp citu jau kādu laiku atpakaļ jautāju Amandai, kādēļ visām Jaunzēlandes sporta komandām ir melnas formas. Pārsvarā valstis savus tērpus veido atbilstoši karoga krāsām, taču Jaunzēlande šeit ir izņēmums. Amanda atbildēja, ka, pirmkārt, ne visiem tērpi ir melni, ir arī balti un sudraba. Otrkārt, tas esot tādēļ, ka Jaunzēlandes slavenākā un panākumiem bagātākā ir regbija komanda All blacks, kuri arī aizsākuši melno formu kultu. Treškārt, interesants fakts, ka bez All blacks (Visi melnie) regbijā ir arī Tall blacks (Garie melnie) basketbola komanda, Black Caps (Melnās cepurītes) kriketa komanda un citas.
15/09/16
Pēc sinoptiķu prognozēm Jaunzēlandes ziemeļos iestājies aptuveni nedēļu ilgs lietus periods. Mēs gan ceram, ka tā nebūs taisnība, jo esam ieplānojuši svētdien sākt ceļojumu uz ziemeļiem.
Siltumnīcā šodien atkal tomātu lasīšanas diena. Pēc tam uzreiz tos arī mazgājām un pulējām, jo rīt ir piektdiena, tātad diena, kad jāpiegādā pasūtījumi, kuri šoreiz ir ļoti apjomīgi un daudz. Tādēļ visu darām laicīgi, jo saimniekiem laikam šķiet, ka rīt varētu arī nepaspēt.
Pēc tējas pauzes ar Lieni atkal lasījām puķītes. Taču tad Amanda pateica, ka pēkšņi ir uzradies klients, kurš grib 6 kastītes ar baltajām zemenēm. Tās mums bija jālasa no stādiem, kurus vakar apgriezām. Likās, ka tā būs neiespējamā misija, jo vakar lielāko daļu gatavās zemenes jau salasījām savos vēderos, taču par laimi Amanda parādīja, ka ir vēl viena rinda ar stādiem siltumnīcas otrā pusē un tur mēs dabūjām visu, ko vajag.
Šodien jutāmies labi pastrādājuši. Un pēc pusdienām brālis ar Lieni aizgāja sabildēt visus siltumnīcas labumus, par ko Amanda ļoti priecājās, jo tagad viņai beidzot būs kvalitatīvas fotogrāfijas ar viņu produktiem. Brālis uzreiz arī bildes apstrādāja, jo Amandai jau bijusi slikta pieredze ar vienu brīvprātīgo strādnieku, kurš visu dienu pavadījis fotografējot, neko nav palīdzējis siltumnīcā un beigās Amanda nav dabūjusi nevienu pašu bildi. Mums arī pašiem likās, ka tas būtu tāds jauks žests no mūsu puses pateicībā par laipno uzņemšanu viņu mājās.
Pēcpusdienā jau atkal turpinājām darboties ar mašīnu, taču aizkarus vēl nepabeidzām. Šķiet, ka šis būs gadsimta projekts.
Vakariņās garda gaļiņa ar sinepju mērci, kartupeļu putru, zirņiem un burkāniem.
Brents šodien nelika mieru Lienei, jo viņam likās ļoti smieklīgi, ka, runājot par Zāras peldēšanas treniņiem, Liene teica, ka viņa māk peldēt sunītī. Līdz ko viņa to pateica, viņam vairs neinteresēja, ka viņa māk peldēt arī citādi. Brentam vispār patīk ieciklēties uz kādu joku tik ilgi, kamēr beigās viņš ir pēdējais, kuram tas vēl ir smieklīgi.
Šovakar Amandai piezvanījuši nākamie brīvprātīgie, 3 vācieši, kuri šeit strādās pēc mums. Viņiem paredzēts ierasties svētdienas pēcpusdienā, taču viņiem esot radusies kaut kāda ārkārtas situācija, kādēļ viņi lūguši, vai nevar ierasties jau rīt. Kā jau no izpalīdzīgajiem kiwi varēja gaidīt, Amanda atļāva. Līdz ar to rītvakar māja būs vēl pilnāka, vakariņas būs vēl lielākas un darba rokas arī vairāk. Būs interesanti.
Arī šovakar skatījāmies Masterchef un pēc tam meklējām darba piedāvājumus un sākām rakstīt CV. Visu darām pamazām, bet mērķtiecīgi :)
16/09/16
Šodien turpinājām lasīt ziedus, jo šodien ir ne tikai piegāžu diena, bet jāgatavojas arī rītdienas tirgum. Laikam nepieciešams ļoti daudz, tādēļ šodien pat Valteru un brāli pielika pie puķu lasīšanas kaut vai parasti tas ir meiteņu darbs. Viņi lasīja oranžus un sarkanus ziedus no kaut kāda auga, kas vispār esot nezāle, taču tā lapas tiek izmantotas arī pesto gatavošanai.
Pusdienas šodien vienkāršas – sviestmaizes ar gaļu un salātiem, jo Amandai jāsteidzas atbalstīt uz Zāras skriešanas sacensībām.
Vācieši bija solījuši ierasties šodien ap 18:00 vakarā, taču viņi pat nezināja šo adresi un nebija vairāk zvanījuši, tādēļ Amanda sāka uztraukties. Sazvanīt viņus arī neizdevās. Nevarēja saprast, cik cilvēkiem jāgatavo vakariņas, tādēļ bija mazliet saspringta gaisotne. Gala rezultātā uztaisījām ēst tikai tā, lai pietiek mums, bet beigās ap 20:00 vācieši atrakstīja, ka tomēr ieradīsies tikai svētdien. Brents un Amanda, protams, bija mazliet dusmīgi, jo bija speciāli šodien nopirkuši papildu ēdienu. Taču neko darīt, viņi teica, ka tā neesot pirmā reize, kad tā notiek, cilvēki vienkārši neiedomājas, ka tas būtu tikai pieklājīgi paziņot laicīgāk par saviem plāniem.
Paši mēs ēdām sheppard’s pie jeb aitkopja pīrāgu, kas ir kā sacepums no kartupeļu putras, maltās gaļas mērces un siera.
Bet pēc vakariņām jau trešo dienu pēc kārtas Masterchef. Būsim pieķērušies šim šovam, tagad jāsāk domāt, kā mēs to varēsim skatīties, kad vairs nedzīvosim pie Brenta un Amandas :D
17/09/16
Ir sestdiena, Amanda ir devusies uz tirgu, tāpēc vienam no mums jāpieskata bērni. Šoreiz Zāra izvēlējās Lieni par savu auklīti.
Pārējie gājām strādāt uz siltumnīcu. Tā kā arī šodien līst lietus, tad strādājām pa iekšu. Brālis ar Valteru tīrīja galdus un nesa iekšā jaunos maisus ar augsni, taču es visu dienu skavoju tīrās plēves klāt pie maisiem, lai veidotu tiem notekas ūdenim. Ļoti piekusa mugura, nebija viegli.
Man šodien bija arī jātaisa pusdienas – jau atkal sviestmaizes, šoreiz ar šķiņķi un salātiem.
Šodien jūtos mazliet apslimusi, sāp kakls, kas nav nekāds brīnums, jo jau 2 nedēļas dzīvoju mājā, kur abi bērni jau kopš pirmās dienas puņķojas un klepo, pie tam vēl ik pa laikam ir jāmazgā kaut kas aukstā ūdenī vai arī jāpulē tomāti vai jāpako kabači caurvējā. Brīnums, ka noturējos tik ilgi. Tāpēc uzreiz pēc vakariņām laicīgi gāju gulēt un izlaidu šī vakara regbija spēles skatīšanos. Taču All blacks jau atkal uzvarējuši, šoreiz pieveicot Dienvidāfrikas komandu.
18/09/16
No rīta pamodos ar +39C temperatūru. Skaidrs, ka nekāda strādātāja no manis šodien nebūs. Taču vēl sliktāk ir tas, ka mums šodien paredzēts braukt prom no Brenta un Amandas mājas un sākt mazo ceļojumu līdz Jaunzēlandes tālākajam ziemeļu galam. Tāpēc izlēmām, ka ir jābrauc izpētīt šejienes medicīnas sistēma. Valters mani aizveda uz vietējo Westfield poliklīniku, kur par 110$ uzreiz tiku pie vizītes pie ģimenes ārsta. Šaubos, ka tiešām saņēmu veselības aprūpi par tādu summu, taču ārsts bija ļoti laipns, rūpīgi apskatīja manu sāpošo kaklu un mazliet jutīgo ausi. Par laimi ar ausi viss bija kārtībā, esot vienkārši nejauks faringīts. Izrakstīja man antibiotikas un teica, ka 1-2 dienu laikā vajadzētu palikt labāk. Cerēsim, ka tā arī būs.
Amanda ar Brentu pa to laiku esot sūdzējušies brālim un Lienei par to, ka es neesmu viņiem pateikusi jau vakar, ka esmu slima, jo es pielaidīšot kaut ko viņu bērniem. Vēl viņi bija atrāvuši mūsu istabā vaļā visus logus, lai izvēdinātu manus baciļus. Un man pēc tam bija jāsēž tajā izsaldētajā istabā, jo nedrīkstēju staigāt apkārt pa māju, lai neizplatītu mikrobus. Es biju diez gan dusmīga, jo mums visiem bija gandrīz simtprocentīgi skaidrs, ka tieši viņu bērni man ir kaut ko pielipinājuši, nevis es viņiem. Un tā attieksme, ka es nedrīkstu pat iziet no istabas it kā man būtu kaut kāds mēris, arī galīgi nepatika, sabojāja iespaidu pēdējā dienā. Vēlāk gan Amanda pieklājīgi piedāvājusi mums palikt vēl vienu nakti, kamēr man paliek labāk, taču es sapratu, ka mums visiem būs vieglāk, ja brauksim prom šodien. Pie tam pusdienās arī šodien bija sviestmaizes, tāpēc sapratām, ka jālaižas lapās. Jo Amanda kādu laiku atpakaļ stāstīja, ka, ja viņai brīvprātīgie nepalīdz gatavot ēst vai kā citādi ir nokaitinājuši, tad ēdieni kļūst ļoti garlaicīgi. Mums arī sākumā bija ļoti dažādas vakariņas un pusdienas, taču pēdējās dienas bijušas ne tik interesantas, lai gan, protams, garšīgas. Mēs gan vienmēr ar visu esam palīdzējuši, tādēļ cerēsim, ka tā vienkārši tāda neveikla sakritība.
Sakrāvām pilnu busiņu ar mantām, atvadījāmies no saimniekiem, aitām un vistām un devāmies ceļā. Par laimi temperatūra man bija nokritusies un jutos jau labāk.
Esam ieplānojuši ceļojumu pa Twin Coast Discovery ceļu, kurš iet gar abiem Northland krastiem, tātad gan gar Tasmānijas jūru, gan gar Kluso okeānu. Vēl papildus aizbrauksim līdz Jaunzēlandes tālākajam ziemeļu punktam Cape Reinga, kur satiekas jūra ar okeānu.
Mūsu pirmā pietura – pludmale, kuru pamanījām caur mašīnas logu, Orewa ciemā. Atradām mašīnas stāvvietu tieši pie beķerejas, tādēļ arī nosvinējām izbraukuma sākumu ar pāris kūciņām. Par laimi lietus bija apstājies un pludmali varējām apskatīt saules gaismā. Esam pie Klusā okeāna un ļoti priecīgi!
Pēc tam aizbraucām līdz Warkworth ciematam, kurā bijām nolēmuši šonakt apmesties. Gribējām apjautāties informācijas centrā par naktsmītnēm, taču tas bija ciet. Tādēļ devāmies uz kempingu, kuru paši iepriekš jau bijām noskatījuši Campermate aplikācijā. Tas atradās Sandspit pludmalē. Tā kā es vēl aizvien nejūtos vesela, tad vienojāmies, ka būtu tikai prātīgi kādu nakti vēl palikt mājiņā, nevis teltī vai mašīnā, tāpēc par 30$ no cilvēka izīrējām mājiņu pašā okeāna krastā.
Kad bija paisums, ūdens līmenis bija līdz trepju pakāpieniem. Ļoti skaists skats pa logu un durvīm, pašiem sava virtuvīte. Kempings pārsvarā bija apdzīvots ar treileru īpašniekiem, kuriem arī bija laivas, ar kurām burāt pa okēanu, mēs bijām vieni no retajiem, kuri šeit ieradušies tikai uz vienu nakti.
Bijām ļoti priecīgi, ka tomēr saņēmāmies un šodien devāmies ceļā, jo viss pagaidām notiek ļoti labi un arī mana veselība kļūst labāka. Pat laikapstākļi mūs šodien lutināja, neskatoties uz to, ka bija solīts lietus.
Vakariņas šodien vienkāršas – makaroni ar Boloņas mērci un desiņām. Jāatzīst, ka desas gan Jaunzēlandē ir negaršīgas. Gan tās, kuras ēdām šodien, gan tās, kuras vakar ēdām pie Brenta un Amandas vakariņās. Jocīga konsistence, dīvaina garša, galīgi ne pa prātam. Sakostiem zobiem apēdu, taču vairāk gan laikam desas šeit nepirkšu.
19/09/16
Pamodos bez temperatūras, laikapstākļi arī ir skaisti, saulaina un silta diena, viss ir labi.
Dienu sākam ar Brickbay skultpūru taku, kas atrodas netālu no kempinga. Takā ir izstādīti dažādu mākslinieku darbi, kurus iespējams arī par lielām naudas summām iegādāties. Taču tikpat ļoti, cik skulptūras, mums patika arī šeit mītošās aitas.
Taka bija paredzēta aptuveni stundu garai pastaigai, taču mēs šeit ļoti aizķērāmies, jo viss bija jānofotografē, bija jāizlasa katras skulptūras apraksts un vienkārši negribējās steigties :) Šeit bija arī daži tievi kauri koki, kas ir Jaunzēlandes nacionālais dārgums, kā arī novērojām vairākas interesantas putnu sugas.
Pēc tam izmetām līkumu līdz Rogers alām. Pie pašām alām gan netikām, jo tās atradās uz Goat Island, kura savu nosaukumu ieguvusi, jo uz tās bijis paredzēts atstāt kazas, kuras kuģu avārijas gadījumā varētu apēst. Kazas gan tā arī nekad uz šīs salas nav nokļuvušas, vienreiz tur esot atstātas cūkas, taču tās esot atpeldējušas uz krastu un aizbēgušas. Šeit bija ļoti skaista pludmale ar tumšām smiltīm un akmeņiem, kuri bēguma laikā rotājās ar austerēm, dažāda veida aļģēm un koraļļiem. Ūdens šeit bija tik dzidrs, ka nebija brīnums, ka šeit notika niršanas skolas nodarbības bariņam meiteņu. Arī šeit mēs pavadījām ilgāku laiku nekā plānots, taču visi piekritām, ka nav nekur jāsteidzas, bet gan jāizbauda tas, kas mums patīk.
Dodoties tālāk, pa ceļam visu laiku redzējām daudzās Jaunzēlandes aitas, govis un zaļos pakalnus un nogāzes. Uz ceļiem vēl aizvien ļoti maz mašīnu un vispār tāda mierīga gaisotne.
Tālāk bijām iecerējuši doties uz Mangawhai smilšu kāpu. Taču to redzējām tikai pa gabalu, jo vairāki bagātnieki šeit bija sacēluši milzīgas villas, kuras nobloķēja pieeju kāpai. Bet mums izdevās atrast vismaz vienu ceļu, kurš pieved pie pludmales, un arī tas mūs apmierināja, jo šī pludmale mūs sagaidīja ar baltām smiltīm, gliemežvākiem, dzidri zilu ūdeni un saulainu laiku. Pats galvenais – mēs šajā skaistajā pludmalē bijām vienīgie cilvēki. Perfekti!
Turpinājām braukt pa līkumainu ceļu, kas ved gar pašu okeāna krastu, līdz sasniedzām Whangarei pilsētu, kurā gribējām šonakt palikt pa nakti. Sākām meklēt naktsmītnes un sapratām, ka viss izskatās pārāk dārgi vai arī jau ir pilns, tāpēc braucām uz kādu kempingu, kur it kā pieejamas četrvietīgas istabiņas par tādu pašu cenu kā vakar Warkworth. Kad ieradāmies tur, īpašnieks mums pateica, ka viņam ir brīvs tikai viena divvietīga mājiņa un telts vietas, jo izrādās, ka Whangarei šajā nedēļas nogalē norisināsies Jaunzēlandes skolu maoru valodas konkurss, uz kuru ieradušies skolēni no visas valsts. Līdz ar to pilnīgi visi kempingi un hosteļi jau sen esot aizņemti. Arī šeit mums varēja piedāvāt naktsmītnes tikai uz vienu nakti, kaut vai bijām ieplānojuši šeit pavadīt vismaz 2 naktis, taču nekas cits mums neatlika kā vien apmesties šeit. Mēs ar Valteru paliksim divvietīgajā mājiņā, jo man vēl mazliet jāuzmanās no apaukstēšanās, taču Valteram šodien arī mazas kakla sāpes pieķērušās no manis. Brālis ar Lieni savukārt pirmo reizi iemēģinās, kāda ir gulēšana mūsu mašīnā. Kempinga īpašnieks bija ļoti jauks kungs ar nelielu skotu izloksni, kas nav retums šajā apkārtnē. Viņš mums gari un plaši izstāstīja visu par visu, ko mēs vajadzētu apskatīties Whangarei pilsētā un tās apkārtnē. Kamēr viņš mums to stāstīja, ārā skolēni trenējās konkursam un dziedāja dziesmas maoru valodā. Viņiem skanēja ļoti skaisti un tas piešķīra arī kempingam tādu mājīgu noskaņu, bija ļoti jauki. Priecājāmies, ka atradām šo vietiņu.
Izplānojām, ko rītdien vajadzētu apskatīt, un tad gājām gulēt.
20/09/16
Rītu iesākām ar pastaigu uz Whangarei falls – visvairāk fotografēto ūdenskritumu Jaunzēlandē. Šis ūdenskritums ir 26 m augsts un, protams, skaists, kā jau visa šejienes daba.
Tālāk gājām pa taku, kas mūs izveda caur ļoti jauku mežu ar kokiem, kuri apauguši ar visiem iespējamiem sūnu veidiem.
Takas galamērķis – īss loks starp kauri kokiem, kuri šeit ir 500 gadus veci, kas kauri kokiem skaitās kā bērnu vecums. Šī pastaiga mums visiem ļoti patika. Taču ļoti var just, ka pašlaik nav aktīva tūrisma sezona, jo viss ir ļoti kluss un tukšs, kas gan mūs pat diez gan labi apmierina.
Pēc tam braucām uz Whangarei centru, kura apskati iesākām ar pulksteņu muzeja apskati. Tas bija mazs, bet jauks un ar ļoti entuziastisku gidi, kura mums parādīja dažādos dzegužu pulksteņu veidus. Lielākā daļa eksponātu šeit bija no Vācijas un, lai gan muzejs jau tagad ir diez gan pilns ar pulksteņiem, nākamnedēļ kolekciju papildinās vēl 140 jauni tikšķinātāji.
Tepat blakus atradās arī mākslas muzejs, taču tas šodien bija slēgts, jo tika uzstādīta jaunā ekspozīcija. Devāmies pie nākamā punkta mūsu šīs dienas plānā – Hatea loop pastaigu takas, kas bija ļoti saslavēta kā lielisks veids kā apskatīt pilsētiņas centru. Ceļš gāja gar upi, kas veido Whangarei raksturīgo ainavu ar baltām jahtām, kuras šeit piestājušas. Taču citādi pastaiga lika mums vilties, jo lielākā tās daļa veda gar veikalu noliktavām un cilvēku māju pagalmiem. Takai bija ļoti labs segums, lai cilvēki šeit sportotu, taču es to tiešām neieteiktu kā maršrutu tūristiem.
Nostaigājuši liekus 4 km iegājām mūsu mīļajā Pak’n Save lielveikalā, nopirkām ēdienu vakariņām un braucām tālāk uz Tutukaka, kur paliksim pa nakti. Kempingā ieradāmies ap 15:00, taču šeit mūs apstādināja lietus, kurš nepārgāja pat līdz vakaram. Tādēļ nekur vairāk nebraucām. Pusdienās/vakariņās uztaisījām līdzīgu pupiņu un maltās gaļas mēri ar načo čipsiem, kādu mums gatavoja Amanda. Sanāca garšīgi, tikai mēs būtu varējuši pabarot vēl vienu cilvēku, kā rezultātā beigās visi bijām pārēdušies, jo nevarējām jau atstāt pārpalikumus uz rītdienu.
Atlikušo dienu izmantoju, lai sarautu savu dienasgrāmatu, jo biju ļoti iekavējusi ar rakstīšanu kopš apslimu. Bet jāpriecājas, ka tagad man jau viss ir kārtībā :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru