Šodien pirmo reizi pienākusi mana kārta pamēģināt braukt pie mašīnas stūres. Jāsaka, ka grūtākais laikam būs pierast pie tā, ka arī pagriezienu rādītāju logu tīrītāju slēdži ir apmainīti ar pusēm. Tagad sanāk tā – kad gribu kaut kur griezties, tad vienmēr tieku arī pie notīrītiem logiem :D Ilgi gan es šodien nebraukājos, jo Valteram bija grūti nosēdēt blakus un nesatraukties.
Aizbraucām uz Ngunguru ciematu, kurš ir ļoti iecienīts vasarās, kad šeit var nodarboties ar dažādiem ūdens sporta veidiem. Tagad gan te viss vēl diez gan kluss un mēs arī neesam nekādi roņi, lai būtu gatavi atklāt peldēšanas sezonu, tādēļ devāmies tālāk.
Gribējām apskatīt Tane Moana kauri koku, kurš ir 11 metrus liels apkārtmērā un 36 metrus augsts, to sauc par resno brāli 50,5 metrus augstajam kauri kokam, kas atrodas ziemeļu gala rietumu krastā. Lai tiktu uz turieni, atstājām mūsu Zilo vali ceļa malā un tālāk gājām ar kājām. Iezīmētā pastaigu taka gan bija interesanta, jo pašā sākumā tā jau veda caur kādu privātīpašumu, kurā ganījās bariņš govju.
Mēs ar Lieni vēl abas bijām ar sarkanām jakām, tādēļ gājām ātri, izvairoties no govju mīnām, lai nenokaitinātu kādu bulli. Tālāk pamestā, šaurā taka veda caur koku un paparžu biezokni. Bijām priecīgi, ka uzvilkām savus tūrisma apavus, jo zeme bija slapja un dubļaina. Lai gan vispār dubļi šeit nav tik traucējoši, jo zeme ir ļoti mālaina un līdz ar to cietāka. Tad pēkšņi taka pārgāja lielā ceļā, pa kuru brauc arī vietējie ar mašīnām un dzen lopus. Sasniedzām Tane Moana koku, tas bija ļoti liels un varens, šī meža karalis, jo nevienu citu resnu koku tuvumā nemanījām. Interesanti, ka aprakstā bija teikts, ka kauri kokiem ir seklas un ļoti jutīgas saknes, tādēļ jāstaigā tikai pa takām, jo citādi var traumēt pat ļoti lielus kokus. No kauri agrāk ieguva gumiju, redzējām arī kā gumija līdzīgi sveķiem tek ārā no lielā stumbra, taču tagad šie koki ir aizsargājami.
Ejot atpakaļ uz mašīnu Lienei pa priekšu aizskrēja mežacūka, mazliet sabijāmies, jo Valters teica, ka tās varot uzbrukt cilvēkiem, ja tuvumā ir mazuļi.
Tālāk aizbraucām uz Tutukaka Reserve bāku, pie kuras bēguma laikā ir iespējams arī aiziet ar kājām. Mēs šeit bijām nepareizos pulksteņa laikos, tādēļ paskatījāmies tikai pa gabalu, bet arī tas bija pasakaini skaisti. Vispār rakstīt blogu par Jaunzēlandi ir ļoti sarežģīti, jo šeit viss ir skaisti, citu vārdu, kā to noraksturot, īsti nav. Tādēļ ir labi, ka eksistē fotogrāfijas, kuras parāda to atšķirīgo skaistumu katrai vietai. Kad bijām pie bākas ārā spīdēja saulīte un laiks bija kā labākajās Latvijas vasaras dienās.
Ņemot vērā, ka šeit tikai tikko iesācies pavasaris, tad ir skaidrs, ka vasaras šeit būs karstākas nekā gaidījām. Un nekas cits neatliks kā tad doties uz Dienvidu salu, lai mazliet paglābtos no svelmes. Par laimi tieši tāds arī ir mūsu plāns, pie tam Dienvidu salu visi iesaka apskatīt tieši Jaunzēlandes vasaras laikā.
Tālāk braucām pa ceļu, kuru National Geographic pirms pāris gadiem atzinis kā vienu no 3 skaistākajiem ceļiem pasaulē. Protams, skaisti tas bija, taču, mūsuprāt, šeit ir ļoti daudz šāda veida ceļu ar līkumiem, zaļām pļavām, mežiem, aitām, govīm, jūru.
Runājot par ceļiem, Jaunzēlandē lielākā daļa tiltu ir vienjoslas. Tas nozīmē, ka pirms katra tilta ceļš sašaurinās un kādas joslas braucējiem tiek dota priekšroka. Interesanti, kādēļ viņi tā ir iekārtojuši, droši vien, ka tā tiek ietaupīts diez gan daudz būvmateriālu, taču šeit tas strādā. Satiksme ir tik maza, ka pie tiltiem gandrīz nekad nav jāapstājas un jāgaida, lai kādu palaistu. Sastrēgumi šeit vispār neeksistē, paradīze.
Dodoties tālāk, piestājām Whale Bay, kurā bija salīdzinoši lieli, taču pēc skata ne diez ko draudīgi viļņi. Pēc tam vēl pamanījām kādu pludmali, kurā bija bariņš sērfotāju, kuri nebaidījās no aukstā ūdens. Vasarā šeit noteikti viss būtu pārpildīts.
Mūsu šīs dienas pēdējais apskates objekts bija Whananaki Footbridge – garākais gājēju tilts Dienvidu puslodē. Vismaz tā mums to saslavēja kempinga īpašnieks Whangarei. Labu gabalu braucām pa zemes ceļu, lai šeit nokļūtu, taču galamērķī bijām samērā vīlušies. Tilts, protams, bija garš, taču tas veda pār brūnu, duļķainu upi, kuras krasti aizauguši ar mangrovēm, kuras vispār Jaunzēlandē savairojušās kā nezāles. Mūsu pašu Kaņiera ezers un Ķemeru purva takas ir daudz skaistākas.
Bijām plānojuši šodien nakšņot pilsētiņā, kura atrodas otrpus tiltam, taču tā kā pulkstens bija tikai 14:30 un mēs sapratām, ka šeit vairāk īsti nav, ko darīt, tad mēs sapratām, ka jābrauc tālāk.
Atradām kempingu pieokeāna pilsētiņā Paihia un izlēmām uz turieni doties. Ceļā redzējām, kā saimnieki ar kvadracikliem un ganu suņiem pāri ceļam dzen govju ganāmpulku. Vēl piestājām Kawakawa pilsētā, kuras ievērojamākais apskates objekts ir Hundertwasser publiskās tualetes, kuras izveidotas Gaudi stilā un ļoti atgādina Barselonu.
Paihia kempingā mūs sagaidīja laipna darbiniece, kura ierādīja telts vietu augļu dārzā starp apelsīnu un citronu kokiem. Jā, šodien ar Valteru izmēģināsim gulēšanu mūsu jaunajā teltī, jo beidzot esmu pie kārtīgas veselības.
Aizbraucām uz veikalu, kur puiši gribēja nopirkt kādu Jaunzēlandes aliņu un Liene sidru (es neko, jo vēl dažas dienas cīnīšos ar antibiotikām), taču neesam vēl pieraduši, ka pie tādiem pirkumiem pilnīgi visiem tiek prasītas pases, nevis tikai cilvēkam, kurš iepērkas. Sanāk, ka, ja paši kiwi grib nopirkt kaut ko alkoholisku, tad uz veikalu drīkst nākt tikai bez bērniem. Tādi šeit likumi.
Valters aizgāja paskriet pa apkārtni, kamēr mēs ar brāli un Lieni gatavojām vakariņas. Kempingā bija pieejams grils, tādēļ tikām pie gardām grilētām vistiņām un salātiem, kurus dīvaini saldus padarīja klāt pievienotā mērce. Beigās jau paēdām diez gan labi.
Vēl šodien Liene saņēma darba piedāvājumu mums visiem kādā kivi augļu fermā, sākot no 10. oktobra. Turpināsim meklēt, taču šo paturēsim kā drošības spilvenu, ja neko citu neatradīsim.
22/09/16
Esam sapratuši, ka pie katras pludmales piestāt nav vērts, tādēļ šodien gribam doties līdz tālākajam kempingam Ziemeļu salā.
Pa ceļam piestājām Haruru ūdenskritumā – platākais, ko līdz šim esam redzējuši.
Tālāk Mt. Bledisloe skatu punkts, no kura var apskatīt salu līci Bay of Islands, kā arī vecāko pilsētu Jaunzēlandē – Russel.
Nākamā pietura – Rainbow falls. Šis ūdenskritums netiek daudz kur pieminēts, tādēļ bijām pārsteigti, kad to ieraudzījām. Mums visiem šis ūdenskritums šķita visskaistākais no tiem, ko līdz šim esam redzējuši – augsts, bagātīgi pilns ar ūdeni un ļoti spēcīgs. Tas atrodas uz Kerikeri upes, par kuru ir vēl kāds stāsts. Uz šo reģionu esot pārcēlušies vairāki angļu karavīri, kuri dienējuši Āzijā. Tā kā viņi savā valstī bija pieraduši dzīvot komfortā, tad viņi bija ļoti izmisuši uzzinot, ka šeit praktiski nekā nav. Rezultātā tika nolīgts smalks arhitekts, lai uzprojektētu dambi un elektrostaciju, kura speciāli apgādāja 17 karavīru ģimeņu mājas. Debesis bija apmākušās, tādēļ varavīksnes, kuru vārdā nosaukts ūdenskritums, tā arī neizdevās iemūžināt.
Piestājām Rangikapiti skatupunktā, no kura jau atkal redzējām Bay of Plenty ar savu dzidro ūdeni, jahtām un mājām kalnu galos.
Pēdējais pieturas punkts šodien – Rarawa beach. Pirmais, ko šeit pamanījām bija kāda tūrista busiņš, tāds pats kā mūsējais, kurš bija pamatīgi iestrēdzis pludmales smiltīs. Pludmale bija praktiski tukša, tādēļ gājām cilvēkam palīgā. Uzzinājām, ka puisis no Vācijas nakti ir pārlaidis pludmalē un iestidzis smiltīs, gribēdams braukt tālāk. Riepas bija ierakušās pamatīgi dziļi, tāpat arī vācieties, kurš bija no galvas līdz kājām klāts ar baltajām pludmales smiltīm, cenšoties atrakt ceļu riepām. Viņam ļoti paveicās, ka mēs uzradāmies kā palīgi. Valters ar brāli mašīnu kārtīgi iestūma un puisis pretī par palīdzību mums uzdāvināja paku ar cepumiem, par ko mēs ar Lieni it īpaši priecājāmies :) Pati pludmale ļoti plaša un ar baltām, smalkām smiltiņām. Jau atkal – skaisti!
Līdz Tapotupotu kempingam uz ceļa mūs pārsteidza vairāki tītari. Pašā salas galā daba krasi izmainījās, parādījās vēl neredzēti sarkanas klintis, zemāki koki. Un uz abām pusēm no ceļa tikai govju un aitu ganāmpulki un lieli, lieli lauki, praktiski nevienas dzīvojamās mājas. Bijām pilnīgā nekurienē un mums tas patika. Pa gabalu redzējām arī lielo Te Paki smilšu kāpu, kuru plānojam apskatīt rītdien. Gala rezultātā mums visiem šis ceļš patika tik ļoti, ka nospriedām, ka National Geographic reportieri droši vien līdz šejienei vienkārši nav atbraukuši, kad veidoja savu topu, jo šis ceļs pilnīgi noteikti ir skaistākais, ko esam redzējuši. Braucot pa to, mēs pat sasniedzām mākoņu augstumu.
Tapotupotu kempings gan bija pilns dzīvības un pilns ceļotāju ar līdzīgiem busiņiem kā mūsējais. Šeit iespējams nakšņot par 6 NZD no cilvēka, un par šo naudu tiek nodrošināta tīra pļava pludmales krastā, sausā tualete un āra duša ar aukstu ūdeni. Bez dušas vienu vakaru iztiksim, jo brauciens līdz šejienei bija tā vērts. Ātri uzcēlām telti, iekārtojāmies un sākām gatavot vakariņas uz mūsu gāzes plītiņas. Sāka krēslot, un beigās mūsu soļanka bija gatava nakts melnumā jeb 19:00 :D Karsta zupa bija tieši tas, kas šajā vakarā bija nepieciešams.
Šonakt mēs ar Valteru izmēģināsim, kā ir gulēt mašīnā. Esam vienojušies, ka visu laiku mainīsimies ar vietām, kurš gulēs teltī un kurš mašīnā, jo tā vienkārši būs godīgi un mēs esam ļoti godīgi.
23/09/16
Mašīnā izgulējāmies labi un šorīt cēlāmies plkst. 6:00, lai vērotu saullēktu pār Kluso okeānu.
Paēdām brokastis pludmalē un braucām uz Cape Reinga. Šī ir ļoti svēta vieta maoru vidū, jo viņi uzskata, ka mirušo dvēseles no šīs vietas atstāj Jaunzēlandi, lai dotos uz salu, no kuras maori izcēlušies. Pie takas ieejas skanēja mūzika, kura radīja ļoti jauku noskaņu. Jau visa mūsu ceļojuma laikā laikapstākļi mūs diez gan ir lutinājuši, taču šī diena bija vienkārši perfekta, lai apskatītu šo zemesragu, spīdēja saule, debesis bija vietām mākoņainas un horizonts nebija redzams, jo ūdens saplūda ar mākoņiem. Pasaka! Šeit atrodas bāka, bet vēl vairāk man patika dabas brīnumi – smilšu kāpa, klinšainie krasti un viļņu sadursme, satiekoties Tasmānijas jūrai ar Kluso okeānu. Viss mūsu brauciens bija pilnībā tā vērts, lai nokļūtu šeit.
Kad devāmies prom, pirms tam tik labi redzamo smilšu kāpu bija ieskāvis mākonis, kas stiepās no pašas zemes līdz pat mūsu kājām.
Tālāk braucām uz Giant Te Paki Sand Dunes – lielākajai smilšu kāpai Jaunzēlandē. Tādu smilšu masīvu es nekad iepriekš neesmu redzējusi! Tie patiešām ir smilšu kalni. VARENI. Lielākā tūrisma atrakcija šeit bija braukšana ar plastikāta dēli pa smilšu nogāzi, taču mēs izdomājām, ka negribam riskēt un sarīties smiltis, tādēļ vienkārši ar kājām uzkāpām līdz kāpas augstākajam punktam, lai saprastu, ka šī kāpa turpinās vēl tālu uz abām pusēm. Ļoti iespaidīgi, to nevar iemūžināt, tādēļ labu laiciņu stāvējām un skatījāmies no augšas, lai saglabātu šo skatu savās atmiņās.
Šonakt plānojam palikt kempingā Ahipara, kurš mūs piesaistīja ar to, ka siltajam ūdenim dušā nav laika ierobežojums, jo lielākajā daļā kempingu siltas dušas ilgst tikai 3-4 minūtes. Tāpēc šovakar palutināsim sevi :D Pa ceļam vēl piestājām 90 mile beach – garākajā pludmalē, ko esmu redzējusi, kas kalpo arī kā oficiāls Jaunzēlandes autoceļš. Ar savu braucamrīku gan negribējām iestigt kā vācu puisis, tādēļ tikai piestājām šeit, lai apskatītos, kā tad tas izskatās.
Ļoti interesanti, ka daba vienā krastā izveidojusi tik garu, smilšainu un taisnu pludmali, taču otrs krasts ir izlocījies, veidojot daudzas mazas oāzes un pludmales :)
Ēdot vakariņas kempingā iepazināmies ar ļoti jauku sievieti no Lielbritānijas, kura martā aizgājusi pensijā un tagad uz 3 mēnešiem devusies ceļot - sākums bija ASV, tagad Jaunzēlande, pēc tam Austrālija, Honkonga, Singapūra un viņa ļoti gribot apciemot arī Baltijas valstis. Ļoti jauki satikt un iepazīt tādus cilvēkus. Pie garā vakariņu galda iepazinām arī 2 franču meitenes, kuras pirms nedēļas ieradušās Jaunzēlandē un plāno šeit pavadīt 6 mēnešus. Mūsu maršruts izklausās līdzīgs, tādēļ iespējams vēl saskriesimies. Jauks vakars :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru