Darbs, sestdienu pasākumi, Cape Kidnappers, lipīgas kaites hostelī un decembris jau gandrīz galā!

Jau labu laiku esmu padevusies slinkumam un, neskaitot iknedēļas sazvanīšanos ar ģimeni, neesmu devusi nekādu ziņu par to, kā mums šeit pēdējā laikā iet. Tā kā līdz galam neuzticos savām atmiņas spējām, esmu dažas atziņas piefiksējusi telefonā, tādēļ tagad ķeršos klāt savām piezīmēm un nedaudz haotiskā veidā padalīšos arī ar jums.

18/11/16

Latvijas dzimšanas dienai par godu šodien pēc darba saģērbāmies svinīgāk un nopirkām kūku – baltās šokolādes un aveņu siera kūku, jo tā idejiski piestāvēja sarkanbaltsarkanajam motīvam. Bijām ieplānojuši pasēdēt latviešu kompānijā, iedzert pa vīna glāzei un atzīmēt svētkus, taču Kīts bija izlēmis, ka šodien ir īstā diena biljarda turnīram. Tajā, protams, vajadzēja piedalīties arī Valteram, brālim un Kārlim. Tā nu mēs ar Lieni cītīgi nomazgājām vakariņu traukus, lai puiši var skriet un ātrāk izspēlēt savas biljarda partijas. Sēdējām virtuvē un gaidījām mūsu kompanjonus, taču tā arī līdz vakara beigām visiem kopīgs laiks neatradās un nedaudz vīlušās atstājām kūkas ēšanu uz rītdienu. Tajā pašā laikā pie blakus galda japāņiem neplānoti sanāca tieši tāds vakars, kādu mēs būtu vēlējušies. Viņi bija nopirkuši kaudzi picu un ap 20 dažādu čili mērču veidus, ko jautrā noskaņojumā arī nogaršoja, noskalojot ar sakē. Bet uz mūsu puišiem jau arī nevar dusmoties, jo Valters ļoti spraigā cīņā palika godpilnajā otrajā vietā.

19/11/16

Šodien darbā bez mīļā kucēna Džeksona redzēju arī zaķi, kurš savā nodabā cilpoja caur vīnogulāju rindām. Tādi ir plusi darbam brīvā dabā.
Kīts šonedēļ mums izdomājis interesantu sestdienas aktivitāti. Visi ieradāmies uz vakariņām hosteļa pagalmā, ģērbušies Havaju salu stilā, jo atradāmies uz iedomāta kruīza kuģa. Taču izrādījās, ka uz šī kuģa bija trīs slepkavas, kuri mūs vakara gaitā mēģinās nošaut, nodurt vai noindēt, taču mums jāmēģina viņus atmaskot. Vakariņu sākumā Kīts katram izdalīja aploksnes, kuras arī noteica, vai mēs būsim nevainīgi atpūtnieki vai arī slepkavas. Mēs visi četri bijām vienkārši tūristi, taču slepkavām kādā nezināmā vietā (Kīta ofisā) tika izdalīti ieroči uzlīmju formā, kuri viņiem bija vakara gaitā nemanāmi jālīmē virsū saviem upuriem. Spēle ļoti vienkārša un neprasīja daudz līdzekļu, taču padarīja vakaru ļoti interesantu. Mēs ar Valteru bijām apņēmības pilni atmaskot vainīgos, tādēļ spiegojām pa visām trim hosteļa ēkām, novērojām pagalmu no balkona un galu galā bijām ļoti tuvu uzvarai, jo neviens nepieķēra visus trīs slepkavas, taču mēs un vēl četri vai pieci cilvēki atklājām divus ļaundarus. Tad nu Kīts izlēma, ka uzvarētājs ir Craig no Anglijas, jo viņš pirmais izteica savu minējumu. Lai vai kā, vakars bija tiešām jautrs. Un visam pa vidu paspējām apēst arī vakardienas svētku kūku :)

20/11/16

Svētdienas mums abiem ar Valteru vienmēr ir brīvas, tādēļ tas ir vienīgais laiks, lai izdarītu visus mājas darbus, iztīrītu istabu, izmazgātu drēbes un iepirktos nākamās nedēļas sākumam. Napier mūs nedaudz pārsteidza, jo, ejot uz veikalu, netīšām iemaldījāmies dūdu koncertā uz ielas.

Domāju, ka jau esmu to teikusi, bet parasti tik klusā pilsēta brīvdienās tiešām pamostas.

21/11/16

No šodienas Valters ar brāli sāk strādāt kopā ar mums vīna laukos.

Šonedēļ arī iestājies īsts vasaras karstums, tādēļ strādāšana kļūst grūtāka un mēs paši lēnāki un slinkāki. Pie tā slinkuma arī vainīgi mūsu mazie vācu kolēģi, jo ir ļoti grūti visu laiku būt čakliem, ja tie sīkie āksti ņem divreiz ilgākas pauzes, strādā trīsreiz lēnāk un simtreiz paviršāk, bet saņem to pašu algu, ko mēs. Taču mēs muļķa latvieši, protams, neko priekšniekam nesakām, pieciešam un dzīvojam tālāk.

26/11/16

Jau atkal pienākusi sestdiena, tāpēc arī Valteram un brālim beidzot bija tas prieks darbā satikt Džeksonu, kurš jau ir pamatīgi paaudzies kopš pirmās reizes, kad viņu redzējām.

Hostelī bija karaoke vakars, taču mūs daudz vairāk piesaistīja Napier indiešu vakars, par kuru uzzinājām no kanādieša Džesija. Tur bija dejas, tai skaitā vēderdejas, mūzika, indiešu cīņu paraugdemonstrējumi. Bija sapulcējušies visi pilsētiņas indieši, kā arī liela daļa cilvēku, kuri vienkārši gribēja atpūsties svaigā gaisā un varbūt uzzināt kaut ko vairāk par Indijas kultūru. Jauks pasākums!

30/11/16

Ko interesantu varu pastāstīt par šo dienu? Braucot mājās no darba, vienā ceļa posmā uz laiku tika apturēta satiksme, jo tam pāri tika vests liels govju ganāmpulks.

Runājot par govīm, to Jaunzēlandē ir ļoti daudz. Taču ir pienācis laiks pasūdzēties - šeit ir ellīgi negaršīgs piens. Es nezinu, kas pie vainas, vai nu pārāk zaļā zāle vai pārāk skaistā daba, taču govis šeit ir kaut ko ļoti salaidušas grīstē. Un to nesakām tikai mēs, arī vācieši, kanādieši, zviedri un visi pārējie saka, ka piens šeit garšo tiešām slikti. Cik tad slikti tas var būt? Tik slikti, ka mēs ar Valteru pat esam pārgājuši uz sojas piena lietošanu, jo govju piens šeit sabojā gan putras, gan kellogu, gan kakao garšu. Kaut kad sakārojās uzcept pankūkas, taču tā arī to neizdarījām, jo bija bail, ka ar šejienes pienu tās sanāks neēdamas. Ja jau iesāku sūdzēties, tad arī ar gaļu šeit ir problēmas. Man liekas, ka par negaršīgajām desām jau rakstīju, bet, ja arī nē, tad desām šeit ir ļoti dīvaina konsistence, krāsa un par garšu nemaz nerunāsim. Vēl man mieru neliek liellopu maltā gaļa, kurai Latvijā dotu priekšroku, jo tā nav tik trekna, taču Jaunzēlandes liellopu gaļa ir šausmīgi, ŠAUSMĪGI trekna. Kad ar Valteru taisām maltās gaļas mērci, tad dabūjam katru reizi liekos taukus burtiski nokāst no mērces. Fuj! Es nekad neesmu sapratusi latviešus, kuri ārzemēs čīkst, ka viņiem pietrūkst kefīriņš vai rupjmaize, man pat ļoti patīk izmēģināt citu tautu virtuves, taču Jaunzēlande būs izņēmums. Šeit dzīvojot, ļoti pietrūkst pilnīgi visi Latvijas ēdieni. Kā es tagad gribētu kādu žāvētu vistiņu vai zivi!
Taču dienas prieks – hostelī pēc darba mūs sagaidīja bezmaksas ķirši, jo zviedri Klāra un Karls sākuši strādāt ķiršu audzētavā un katras dienas beigās par brīvu dabū otrās šķiras ķiršus, kurus nav izdevies pārdot. Jāsaka, ka šie otrās šķiras ķirši ir daudz labāki, nekā tie, kurus mēs varētu nopirkt veikalā par 25 NZD kilogramā.

Tādā ziņā gan šajā hostelī ir jauki dzīvot, jo augļu un dārzeņu ražas laikā cilvēki vienmēr nes visādus labumus mājās no darba. Līdz šim no Karla vienmēr varēja dabūt puķkāpostus, brokoļus, puravus, pēdējā laikā pat rabarberus. Taču Kīts ir stāstījis, kā ābolu ražas laikā šeit ir tik daudz ābolu, ka tos visus nav pat iespējams apēst.

02/12/16

Šodien mūsu mazajiem, slinkajiem vācu kolēģiem ir pēdējā darba diena. Priekšniekam Deilam gan padomā bija kaut kas cits, jo viņš šodien puišus atlaida. Izrādījās, ka amerikāņu pāris no kāda cita hosteļa, kuri pie mums sāka strādāt pagājušajā nedēļā, nav bijuši tik pacietīgi kā mēs un pasūdzējušies Deilam par mazo vāciešu slinkumu. Tā kā viņiem jau trīs reizes bija izteikti brīdinājumi par to, tad Deils, gribēdams viņus pārmācīt, ļāva viņiem agri no rīta pamosties, 40 minūtes pavadīt ceļā uz darbu un tad atlaist. Sīkajiem mācība gan nekāda, jo tā jebkurā gadījumā bija viņu pēdējā darba diena, un ar atlaišanu viņi sev vienkārši nopelnīja garāku nedēļas nogali.

03/12/16

Šīs sestdienas pasākums ir ballīšu spēļu čempionāts, kurā komandas sacentīsies striķī iekārtu virtuļu ēšanā bez roku palīdzības, košļeņu burbuļu pūšanā, iepriekš atrodot košļeni ar putukrējumu piepildītā bļodā arī bez roku palīdzības, pie konkurentu potītēm piesietu balonu pārspridzināšanā un Corn hole spēlē, kuru pirmo reizi spēlējām Helovīna vakarā. Es ar Valteru bijām komandā kopā ar ar angli Craig un trīs francūžiem – Elsa, Maxim un Sofie. Lai gan pirmajās disciplīnās mums neveicās, balonu spridzināšanā Valters tika izvirzīts kā mūsu komandas pārstāvis un, liekot lietā savas karatē iemaņas, sagādāja mums iespējas vēl pacīnīties par balvām. Corn hole spēlē savukārt mūs glāba francūzietes Elsas trāpīgā roka, kuras dēļ rezultātā ieguvām otro vietu un mazo grozu pilnu ar ēdamām un dzeramām balvām :)

04/12/16

Saulaino svētdienu mēs ar Valteru izmantosim, lai aizbrauktu uz netālo Cape Kidnappers zemesragu. Tā kā mēs jau darbā katru dienu cītīgi nostaigājam ne mazāk kā 10 kilometrus, tad savā vienīgajā brīvdienā izlēmām, ka neskoposimies un uz Cape Kidnappers brauksim ar traktoru, nevis iesim 5 stundas garā pārgājienā, kā to visbiežāk visi dara. Jā, šeit tiek piedāvāta ekskursija, sēžot traktora aizmugurē pievienotā lielā piekabē. Un tāds prieks studentiem izmaksā 34 NZD.

Kompānijas “Gannet Beach Adventures” sarkanais traktors brauca kā pa pludmali, tā arī caur ūdeni un šoferīši mums darbojās kā gidi, kuri pastāstīja interesantus faktus par klinšainā krasta ģeoloģiju, parādīja dažu iepriekšējo zemestrīču izraisītās klinšu nobīdes un iepazīstināja arī ar skaistajiem ganetiem (angliski – Australasian gannets, interneta vārdnīcās latvisko sugas nosaukumu neatradu), kuriem šeit atrodas pasaulē lielākā sauszemes kolonija.

Plašāka informācija par šiem putniem – tie piedzimst šeit, Cape Kidnappers. Mazie putnēni sākumā izaug balti un pūkaini un izmēros lielāki par saviem vecākiem.

Kad viņi ir gatavi, viņi veic savu pirmo lidojumu, uzreiz lidojot uz tālo Austrāliju. Nepietiek ar to, ka viņu pirmais lidojums ir tik garš un sarežģīts, viņi to veic vieni paši, nevis baros. Austrālijā ganeti nodzīvo 2-4 gadus un tad lido atpakaļ uz Jaunzēlandi, lai Cape Kidnappers atrastu savu parteri uz mūžu.

Pēc pārošanās un mazuļu izperēšanas un aizlaišanas tālajā ceļā ganeti uz pusgadu dodas dzīvot Jaunzēlandes ziemeļos, kur viņi visu šo laiku pavada ūdenī. Tādēļ arī nav brīnums, ka šie putni ir izcili nirēji, nirstot tie spēj sasniegt 100 km/h lielu ātrumu. Taču ievērojama ir arī viņu lieliskā lidotprasme, jo pētnieki fiksējuši, kā daži šīs kolonijas iemītnieki bez apstājas nolidojuši pat 500 kilometrus vienā dienā.
Neskatoties uz to, ka putnu kolonijām bija ne tas patīkamākais aromāts, šis izbrauciens bija neatkārtojams un pilnīgi noteikti tā vērts. Ganeti nemaz nebaidījās no cilvēkiem, viņi dzīvoja savā perfekti norobežotajā kolonijā, netraucēti lidoja pār mūsu galvām un atgādināja skatus no National Geographic raidījumiem.

10/12/16

Braucot uz darbu, mūs pārsteidza kāda mistiska dabas parādība. Izbraucot no hosteļa, debesis bija zilas un bez neviena mākoņa pie apvāršņa. Taču, dodoties tālāk, starp mazajiem aitu un govju apsēstajiem pakalniem uz zemes bija nosēdušies mākoņi. Tie izskatījās kā bieza, pelēka migla, taču tie bija mākoņi, kuriem braucot cauri, mašīnas logi pat kļuva slapji kā lietū. Mākoņi bija tik biezi, ka pilnībā aizsedza sauli.

Pat aizbraucot līdz darbam, kas atrodas vietā, kur lietus un mākoņi vispār ir reta parādība, bijām ieskauti mākonī.

Jautājām priekšniekam Deilam, kas notiek. Acīmredzot, tā šeit nav pirmo reizi, jo viņš teica, ka tie drīzumā izzudīs un ka atlikusī diena būs ļoti karsta. Tā arī notika.
Jau atkal ir sestdiena. Šoreiz mums notika picu konkurss apvienojumā ar vakariņām, kā arī bingo vakars.

12/12/16

Atbraucot mājās no darba, uzzinājām, ka hostelī uzliesmojies vēdera vīruss, ar kuru šodien mocījās jau 6 cilvēki. Šādos brīžos izjūtam mīnusus dzīvei hostelī, jo tāda veida slimības tik viegli visiem var pielipt. Cerēsim, ka mūsu organismi spēs tai sērgai pretoties!
Rīt no hosteļa projām dodas kanādietis Džesijs, ar kuru Valters un brālis kopā strādāja iepriekšējā vīna darītavā. Tam par godu un, lai izvairītos, no saskarsmes ar slimniekiem, aizgājām vakariņās uz taizemiešu restorānu.

23/12/16

Šodien uz darbu neaizbraucām, jo no rīta pamatīgi lija lietus. Vēlāk ejot uz veikalu, izskatījās, ka arī visi pārējie Napier iedzīvotāji ir paņēmuši šo dienu brīvu, jo veikali bija pārpildīti pirmssvētku trakumā. Es pilsētā nekad nebiju redzējusi tik daudz mašīnu. Par Ziemassvētku svinēšanu karstajā Jaunzēlandes vasarā uzrakstīšu nākamreiz. Taču vēl pēdējā ziņa – kad beidzot izskatās, ka hostelī vēdera vīruss ir pazudis, ir sākusi izplatīties acu infekcija. Kārtējā lipīgā lieta. Taču mēs visi vēl cītīgi turamies pie veselības.
Vēl viena pēdējā ziņa - mēs ar Valteru esam izlēmuši, ka 17. janvārī dosimies prom no šejienes. Sākumā uz galvaspilsētu Velingtonu, taču jau 21. janvārī ar kuģīti pārcelsimies uz Dienvidu salu!

Novēlam visiem skaistus, baltus un mīļus svētkus!

Zemei piemetās trīce

Jaunā nedēļa mūs sagaidīja ar tādiem notikumiem, ka šķiet mazsvarīgi tagad aprakstīt, kā mēs ar Lieni, Zaku un Amalu trīs dienas atkal stādījām tomātus pie rasistiskā Pola, kā mēs ballējāmies sestdienas skumjo cepuru ballē par godu D. Trampa ievēlēšanai vai arī kā mēs ar Valteru svētdien braucām uz kārtējo ūdenskritumu.

Naktī no svētdienas uz pirmdienu īsi pēc pusnakts Jaunzēlandi pārsteidza 7,5 balles stipra zemestrīce, kuras epicentrs atradās Dienvidu salā, Hanmer Springs, 480 km attālumā no mums. Arī mūsu hostelis esot pamatīgi šūpots, cilvēki bija ļoti satraukušies, taču mēs ar Valteru jau atkal visas briesmas nogulējām. Kad zemestrīce sākusies, hosteļa menedžeris klauvējis pie visām durvīm un modinājis cilvēkus, jo visiem bija jāiet ārā no mājas. Viņa klauvēšanu arī mēs nedzirdējām, taču pēc laika pie durvīm klauvēja Liene un brālis, kuri nebija varējuši mūs atrast starp pārējiem ārā. Es attaisīju durvis un Liene satraukti teica, ka jāceļas, jāiet ārā, jo bija zemestrīce. Vēl pa pusei aizmigusi īsti nesapratu, par kādu zemestrīci viņa runā. Liene vēl izbrīnīti prasīja: “Kā? Jūs neko nejutāt?” Pilnīgā nesaprašanā ātri ar Valteru saģērbāmies un gājām ārā, kur visi runāja par to, kā šūpojušās gultas, lampas, virinājušās durvis un cik tas viss bijis baisi. Aptuveni pēc stundas visi pamazām sāka atgriezties savās istabiņās un gāja gulēt. Taču mums latviešiem un vēl dažiem citiem satrauktiem cilvēkiem, kuri pie zemestrīcēm nav pieraduši, miegs nemaz nenāca. Drošības pēc ar Valteru salikām vienā somā pases, telefonu lādētājus, rītdienai paredzētās pusdienu kārbiņas, ūdeni un ap 01:40 taisījāmies iet gulēt. Iekāpjot gultā, es izdomāju vēlreiz paskatīties, ko saka ziņas un avārijas dienesti. Un tur 01:32 bija ievietota ziņa, ka visā Jaunzēlandes austrumu piekrastē ir izsludināti cunami draudi un ir ieteikts evakuēties. Nevarējām saprast, ko darīt, jo šķita, ka hostelī neviens īpaši par to neliekas ne zinis. Mazliet apdomājām situāciju un izlēmām, ka pašiem par sevi jārūpējas, tādēļ drošības pēc sēdīsimies mašīnās un brauksim uz Bluff Hill, pilsētiņas augstāko punktu. Brālis ar Lieni aizbrauca nedaudz ātrāk un rakstīja mums ziņu, ka Bluff Hill stāvlaukums ir jau diezgan pilns ar mašīnām un lai mēs braucam šurp. Savā mašīnā paķērām arī Zaku un Amalu, angļu pāri, ar kuru kopā strādājam, un braucām uz drošību. Hostelī cilvēki nevarēja saprast, ko darīt, jo citi bija nobijušies, bet citi apgalvoja, ka viss būs kārtībā, jo nav ieslēgtas trauksmes sirēnas. Bluff Hill no cilvēkiem uzzinājām, ka sirēnas neskan, jo nepieciešams evakuēties tikai tiem, kuri dzīvo vistuvāk pludmalei, tātad arī mūsu hostelim, bet pārējos nav vajadzības pamodināt. Pēc laika kalnā ar kājām ieradās arī gandrīz visi pārējie no hosteļa, izņemot īpašnieku Kītu un dažus cilvēkus. Jāatzīst, ka Bluff Hill bija iespējams skaistākā vieta, kur šādā situācijā atrasties. Redzējām naksnīgo skatu uz pilsētu un ostu, arī mēness jau bija sācis gatavoties rītdienas supermēnesim un izskatījās daudz lielāks. Taču visiespaidīgākais bija ļoti košais un krāsainais saullēkts plkst. 5:49, kuru izlēmām sagaidīt, kaut vai cunami draudi jau bija atcelti.

Neaprakstāmas sajūtas šajā naktī. Hostelī atgriezāmies ap 6:20, kas nozīmēja, ka mums ar Lieni jau tūliņ būtu jābrauc uz darbu, taču sazinājāmies ar savu priekšnieku, kurš bija tik saprotošs un ļāva mums šodien izgulēties un darbā neierasties. Arī brālis, Valters un pārējie viņa kolēģi izlēma nebraukt uz darbu, taču viņiem neizdevās sazvanīt savu priekšnieku. Visi aizgājām gulēt, taču pēc divām stundām kanādietis Džesijs klauvēja pie mūsu durvīm un teica, ka viņu priekšnieks ir ļoti neapmierināts, ka viņi nav darbā, jo visi indieši un ķīnieši ir ieradušies, un ka viņiem ir jātaisās un jābrauc šurp. Diezgan riebīgi no viņu puses, jo viņiem vajadzētu saprast, ka mēs dzīvojam praktiski pludmalē un ka mums bija jāevakuējas, un ka šī bija traka nakts.
Vēl informācijai – zemestrīcē visvairāk cietusi galvaspilsēta Velingtona un Kaikoura pilsēta Dienvidu salā, tur pat ir sabrukušas dažas mājas, izbiruši veikalu logu stikli, saplīsuši elektrības vadi, dažviet izveidojušās lielas plaisas uz autoceļiem, nogruvušas klintis un pie Kaikoura reģistrēti 2,5 metrus augsti viļņi. Zemestrīces pēcgrūdieni turpinās vēl joprojām, taču tie pie mums nav jūtami.
Katrā ziņā mums viss ir labi, mums ar Valteru jāsāk domāt, vai mums nav kādas pārāk dziļa miega problēmas, bet esam sveiki un veseli sagaidījuši jaunu dienu ar siltu saulīti un zilām debesīm. Tā itkā vakardiena nemaz nebūtu bijusi.

Ir sācies novembris!

05/11/16

Šodien mums darbā bija suņuki :) Vienam darbiniekam, kurš strādā tikai sestdienās, bija līdzi divi lielāki suņi, kuri priecīgi izskrējās pa vīna laukiem pakaļ viņa kvadraciklam, un 10 nedēļas vecs Austrālijas buldoga kucēns. Tik mīlīgs! :) Uzreiz lielāks prieks strādāt sestdienā!

Šovakar Napier un visur citur Jaunzēlandē, Austrālijā un Lielbritānijā tiek svinēta Guy Fawkes nakts. Es noskaidroju, ka 5. novembrī vīrietis vārdā Guy Fawkes ir mēģinājis uzspridzināt Lielbritānijas parlamenta ēku ar visu karali, tādā veidā protestējot pret valstī valdošo sistēmu. Plānu gan viņam nav izdevies izpildīt, taču kopš tā laika šajā dienā cilvēki iziet ielās vai, piemēram, Napier iet uz pludmali, kurina ugunskurus un taisa uguņošanu. Par svētku vēsturi paši variet vairāk izlasīt internetā. Taču es varu pateikt, ka kā jau visi svētki, kuros iesaistīta pirotehnika, arī šie ir pietiekami bīstami, jo šauts tiek uz visām malām. Tajā pašā laikā ar ugunskuriem izgaismotā pludmale un raķetes attālumā izskatījās ļoti skaisti.

06/11/16

Tā kā mums visiem četriem ir tikai viena brīvdiena nedēļā, tad to plānojām jau laicīgi. Brālis ar Lieni ļoti gribēja aizbraukt uz tirdziņu blakusesošajā pilsētiņā Hastings un pēc tam piedalīties Kīta organizētajā braucienā ar kajakiem. Mēs ar Valteru jau sen bijām izdomājuši, ka gribam aizbraukt apskatīt Kaweka Range kalnus, kurus es redzu no darba. Mans priekšnieks arī pateica, ka tur atrodas viena no divām viņa mīļākajām vietām Hawke’s Bay reģionā – Mangatutu karstie baseini. Tā kā mūsu plāni veda uz pilnīgi pretējām pusēm, tad priecājāmies, ka katrs varam sēsties savā mašīnā un braukt, kur acis rāda.
Mēs ar Valteru uztaisījām kārtīgu pārbaudījumu mūsu mašīnai, jo uz karstajiem avotiem bija jābrauc pa pamatīgi līkumotu kalnu ceļu. Tas bija arī pārbaudījums manām braukšanas spējām, jo šodien pie stūres gribēju sēdēt es. Kur vien skatījāmies, redzējām koši zaļus paugurus, aitas, kuras ganījās apbrīnojami stāvās pļavās, jēriņus, govis un telēnus, mežus un tālumā esošos smilšainos Kaweka Range kalnus.

Kad bijām nobraukuši jau aptuveni pusotru stundu un līdz mūsu galamērķim bija palikuši nieka 7 kilometri, nonācām pie vietas, kur ceļš krustojas ar upi. Uz ceļazīmes rakstīts, ka, ja ūdens līmenis uz indikatora stabiņa atrodas dzeltenajā zonā, tad pirms upes šķērsošanas pašiem vēlreiz ir jāpārliecinās, vai varēsim upi pārbraukt. Taču, ja ūdens līmenis ir stabiņa sarkanajā zonā, tad šķērsot upīti nedrīkst. Šodien ūdens atradās tieši starp dzelteno un sarkano daļu, tādēļ mēs ilgi domājām, ko darīt.

Ļoti negribējām riskēt un saplēst savu braucamrīku, tādēļ jau gandrīz griezāmies atpakaļ, lai brauktu mājās, kad ieraudzījām kā upei veikli pārbrauc maza Mazda. Valters uzreiz teica: “Ja viņi izbrauca, mēs arī braucam!” Tā arī darījām un par laimi viss bija kārtībā. Risks atmaksājās, jo karstie baseini atradās nekurienes vidū, meža ielokā, ar skatu uz kalnu upi. Šeit valdīja pilnīgs miers. Kad tur ieradāmies, mūs vēl mazliet pabaidīja lietus mākoņi, taču arī tie drīz vien izkliedējās. Siltais ūdens baseinos nāca no blakus tekošās termālās upes. Šeit bija ļoti maz cilvēku un uz aptuveni 20 minūtēm mēs tur bijām vieni paši. Bijām uzgājuši kārtējo apslēpto paradīzi Jaunzēlandē. Un bija tik patīkami izkarsēties siltajā ūdenī. Ideāla atpūta!

Kaweka Range kalnus apskatījām tikai pa gabalu, jo diena jau bija pusē un mums bija jāsteidzas atpakaļ uz hosteli, lai Valters paspētu uz iknedēļas futbola spēli. Taču mēs bijām ļoti apmierināti ar savu mazo izbraukumu.

Antipodi

Ir pagājis pārāk ilgs laiks kopš pēdējās reizes, kad šeit atskaitījos. Nekur neesam pazuduši, taču ikdienas ritms iekārtojies tā, ka neatliek laika rakstīšanai. Kad strādājam, tad vēlu pārrodamies mājās un vispirms ķeramies pie vakariņu gatavošanas, tad paēdam un vēl uztaisām pusdienas nākamajai darba dienai. Tad jau ir pienācis vakars, ir jānomazgājas, mazliet jāpasēž un jāparunājas ar citiem hosteļa iemītniekiem un jāiet gulēt, lai nākamajā dienā to pašu sāktu no jauna. Taču brīvdienās gribam nedaudz ilgāk pagulēt, varbūt aiziet uz kino, kā arī noteikti piedalīties Kīta izdomātajās iknedēļas aktivitātēs, kuras bieži ievelkas līdz naktij. Esam ļoti aizņemti cilvēki.
Šis ieraksts ļoti iespējams, ka nebūs interesants lasītājiem, jo es pavisam īsi uzrakstīšu, kas pa šo laiku ir noticis, lai pašai neaizmirstos. Lai patīkamāk, pielikšu klāt bildes :)

13/10/16

Kaut vai ir darba diena, šodien Kīts sarīkojis vīna tūri. Ar hosteļa Kiwi busiņu braucām uz vīna degustācijām Craggy Range un Clearview vīna darītavās, kā arī pa vidu piestājām nogaršot manukas un citu ziedu medu Arataki ražotnē.

Diena bija ļoti saulaina un silta, ideāla izbraukumam, tādēļ pirms došanās atpakaļ uz hosteli aizbraucām uz Waimarama pludmali, kur pamērcējām kājas ledainajā Klusā okeāna ūdenī. Zviedru meitene Linnie pat nopeldējās pēc spraigās pludmales futbola spēles. Izdevusies diena!

14/10/16

No rīta pamostos ar skumju ziņu, ka vakar nomiris Taizemes karalis.
Taču mums ar Lieni beidzot deva ziņu viena no kivi dārziem, kuru atradām braukājot apkārt ar Kīta mašīnu. Šajā vietā bija ļoti jauki saimnieki, tādēļ priecājāmies, kad viņi mums piedāvāja darbu uz aptuveni nedēļu. Sāksim rīt plkst. 8:30.

15/10/16

Kivi audzētavā mūsu uzdevums bija ar pirkstiem saspiest stiprāko zaru galējās lapas, lai tie neizaugtu pārāk gari. Darbs ir ļoti vienkāršs un neprasa arī lielu fizisku piepūli, ciest nācās tikai sprandai, jo kivi aug augstumā virs mūsu galvām, tādēļ visu laiku bija jāskatās uz augšu ar atliektu galvu. Taču pirmā darba diena mums sanāca īsa, jo uznāca pamatīgs negaiss ar krusu.

Vakarā hostelī bija triatlons, kura disciplīnas bija skriešana, riteņbraukšana un sudoku. Valters, Liene un es bijām vienā komandā un, neskatoties uz to, ka daži nenoturējās un šmaucās, it īpaši pie sudoku, mēs godīgi un ar pašu spēkiem un galvām izcīnījām 3. vietu :) Šovakar arī notika atvadu ballīte Žaklīnai, kura šeit strādāja par menedžeri, un viņas draugam Marselam, jo viņi nolēmuši beidzot apceļot Jaunzēlandi. Visi gatavoja cienastus, hostelī bija milzīga rosība, taču vislielākais prieks, ka visiem ļoti garšoja mūsu bagātīgās “latviešu picas”. Daži pat teica, ka tās esot bijušas labākas nekā, kad viņiem bija picu vakars.

16/10/16

Šodien Liene pirmo reizi brauca Jaunzēlandē ar mašīnu. Darbā nokļuvām veiksmīgi :) Noskaidrojām, ka mūsu kivi audzētavu sauc Minack Orchard.
Gan vakar, gan šorīt strādājām tikai divatā, tādēļ bijām pārsteigtas, ka pēc pusdienām šeit uzradās 25 indiešu strādnieki. Īpašniece Džo mums pēc tam pateica, ka mums droši vien savu darbu sanāks beigt ātrāk nekā plānots, jo izrādās, ka viņi gaidīja 20 indiešu strādniekus, bet atbrauca 25 un nocēla mums darbu.

17/10/16

Šodien darbā tikām citā laukā, kur aug zaļie kivi augļi. Lai gan tie pie mums Latvijā ir daudz populārāki, Jaunzēlandē lielā cieņā ir tieši zeltainie kivi. Ja es audzētu kivi, tad arī noteikti izvēlētos zeltaino šķirni, tādēļ ka zaļie kivi aug ļoti haotiski, kas padarīja mūsu darbu šodien ļoti grūtu.

18/10/16

Pēdējā darba diena kivi dārzos.

19/10/16

Izbaudām saulainu brīvdienu, sajūta kā vasarā.
Starp citu Jaunzēlandē ir 9 Great Walks – pasaulē slavenas vairāku dienu pastaigu takas. Mēs bijām izdomājuši, ka varētu iziet visas šīs deviņas takas gada laikā, tāds foršs mērķis, kuru gribētos sasniegt. Taču poļu meitene Ilona, kura bieži dodas šāda veida pārgājienos, mums pastāstīja, ka mājiņas, piemēram, Milford track, kura nereti tiek pieminēta kā skaistākā no visām, ir rezervētas jau 2 gadus uz priekšu. Es taču pirms diviem gadiem nemaz nezināju, ka braukšu uz Jaunzēlandi! Izsita mūs no sliedēm, tagad saprotam, ka ir pēdējais brīdis, lai izplānotu ceļojumu pa Dienvidu salu, jo citādi visu būsim nokavējuši.

20/10/16

Šodien ar Valteru pārvācāmies uz citu istabu, jo mūsu istabā citādi stāv viena bezjēdzīgi neizmantota gulta.
Mums šonedēļ būs garāka nedēļas nogale, jo piektdien ir Hawke’s Bay reģiona svētki, taču pirmdien Darba svētki (Labour Day). Līdz ar to Valteram un brālim darbs beidzās ātrāk un mēs to nosvinējām ar Fish&Chips vakariņās.
Vakarā uznāca lietus, kā rezultātā hostelī tecēja caurais jumts. Par laimi gan caurumi ir tikai gaiteņos, nevis kādā no istabām.

21/10/16

Garajai nedēļas nogalei laika prognoze ir ļoti slikta, tādēļ neko interesantu īsti nevaram padarīt.
Jau kādu laiku mums ar Valteru ir briedusi ideja, ka varbūt pēc dzīves Napier varētu atdalīties no brāļa un Lienes un veidot savu piedzīvojumu, lai visiem būtu interesanti, lai visi būtu apmierināti un laimīgi. Šodien beidzot saņēmāmies arī viņus ar šo ideju iepazīstināt. Izrādās, ka arī viņi par to jau bija runājuši, tāpēc uzņēma šo ziņu bez problēmām. Neuztruacieties, mēs nedalīsimies, jo būtu sastrīdējušies, mēs vienkārši sapratām, ka katram ir savs dzīves ritms un intereses, tādēļ tā būs ērtāk un visi būs priecīgāki. Būs interesanti!

22/10/16

Kīts šodien bija ieplānojis izbraucienu ar kajakiem, kurus viņš nesen iegādājās, taču diena bija tik lietaina un vējaina, ka mēs pirmo reizi izlēmām nepiedalīties sestdienas aktivitātēs. Tā vietā aizgājām uz MTG muzeju, kurā bija interesanta izstāde par 7.8 balles spēcīgo zemestrīci, kura 1931. gadā nopostīja Napier, kā arī ekspozīcijas par Pirmo pasaules karu, maoru kultūru un gleznu izstāde.

23/10/16

Garajā nedēļas nogalē arī Kīts pacenties un izdomājis vairākas aktivitātes. Šodienas plānā futbola spēle pret Wallys Backpackers hosteli. Valters spēlēja, bet es, brālis un Liene bijām atbalstītāju rindās. Mums ļoti paveicās, ka, aizbraucot uz futbola laukumu, sāka spīdēt saulīte. Spēlēt gribēja tik daudz cilvēku, ka no katra hosteļa sanāca pa 2 komandām. Kīts izdomāja komandu nosaukumus – KK (Kiwi Keith’s) Germany, jo hostelis un visa Jaunzēlande ir pilna ar vāciešiem, un KK Latvia, jo Kītam mēs latvieši esam iepatikušies. Sanāca vesels futbola turnīrs, kurā beigās mūsu hostelis arī uzvarēja.

Vēlāk vakarā Wallys Backpackers mūs uzaicināja uz BBQ pie sevis, jauks pasākums un arī Kīts priecīgs, ka kāds cits hostelis beidzot ir atsaucies uz šādām aktivitātēm, jo pārējie nekad neko negrib darīt, jo baidās no konkurences.

24/10/16

Pēc Kārļa ierosinājuma šorīt cēlāmies agri, agri, lai brauktu uz Te Mata Peak skatīties saullēktu. 399 m augstais kalns/paugurs bija pilnīgi ielenkts mākoņos, tādēļ saulīti ieraudzījām tikai uz īsu mirkli, taču tas tāpat bija skaisti.

Vakarā vēl viena Kīta izdomāta aktivitāte – gājām uz pludmali ēst picas, kuras viņš mums bija sagādājis,

kūrām ugunskuru un cepām marshmallows. Kārtējo reizi pierādās, ka bez Kīta dzīve šeit būtu daudz garlaicīgāka.


25/10/16

Šodienai mums ar Lieni uzradās maza haltūriņa tajā pašā kivi audzētavā, kur jau strādājām. Uzdevums tas pats, jāspiež lapiņas visu četru lauku malējās rindās kā arī visā zaļo kivi laukā. Priecājamies, ka nebija bezdarbībā jāsēž mājās. Taču jau rīt mums sāksies cits darbs.

26/10/16

6:30 kopā ar Zaku un Amalu no Anglijas izbraucām no hosteļa un īsi pēc septiņiem jau sākām stādīt tomātus. Tas būs mūsu darbs nākamajām 3-4 dienām. Es, Liene un Amala sēžam traktora aizmugurē un krāmējam tūkstošiem stādus stādīšanas aparātā, taču Zaks un priekšnieks Pols iet traktoram aiz muguras un iestāda tomātus tajās vietās, kuras mums gadījies ātrumā izlaist.

Darbs nav grūts, mazliet gan sāp mugura, taču ne pietiekami, lai sūdzētos. Mūsu traktors ir ļoti smalks, tas pats brauc uz priekšu pa taisnajām dobēm bez vadītāja. Kopumā šodien nostrādājām gandrīz 11 stundas.

27/10/16

Visu dienu atkal stādījām tomātus. Vakarā izklaides mums sagādāja Valters un japāniete Madoka, kura piekrita viņam apgriezt matus, lai nebūtu jāiet pie dārgajiem vietējiem frizieriem. Sanāca diezgan labi.

28/10/16

Šodien pabeidzām darbu tomātu vagās.

Kopumā šo trīs dienu laikā sastādījām gandrīz 12 hektārus tomātu. Un tā kā Kārlis šodien saņēma ziņu, ka viņam ir pagarināta Jaunzēlandes vīza, bet mēs paši arī gribējām paslinkot un negatavot vakariņas, tad aizgājām paēst uz taizemiešu ēstuvi.

29/10/16

Man un Lienei brīvdiena, taču brālis ar Valteru ir darbā, jo viņiem tika pateikts, ka līdz novembra beigām būs jāstrādā arī sestdienās. Vakarā Kīts ieplānojis Helovīna ballīti, tādēļ mēs ar Lieni apzinīgi taisījām kostīmus gan sev, gan abiem vīriešiem. Vakara pasākums bija jauks, spēlējām spēli, kuru bija uztaisījušas dažas no hosteļa meitenēm, kur jāmēģina trāpīt ar smagu maisiņu caurumā. Neskatoties uz slikto laiku, pirms spēles mēs pēc neviena cita kā Kīta iniciatīvas aizgājām pastaigā pa pilsētu, lai pabaidītu cilvēkus. Bija jautri!

30/10/16

Šodien pienācis laiks man un Valteram meklēt jaunu mašīnu. Bijām atraduši 2 variantus, ko apskatīt netālajā Hastings pilsētā. Pa ceļam redzējām brīnumus – kalnus ar apsnigušām galotnēm. Kopš pārvācāmies uz Napier es ik pa laikam redzēju kalnus ar aizdomīgām baltām svītrām, kuras varēja būt sniegs. Taču neviens cits nekad tik cieši neieskatījās un man neticēja. Taču vakar pamatīgi lija lietus, pie tam bija ļoti auksta diena un nakts, tādēļ acīmredzot mani kalni bija pamatīgāk apsniguši. Biju tik priecīga! Tas bija tik skaisti, nav ne jausmas, ko mēs teiksim, kad būsim Dienvidu salā, kurā atrodas Dienvidu Alpi, taču mums jau šis bija pietiekami labi. Katrā ziņā diena arī labi turpinājās, jo mēs nopirkām mašīnu! Kāds ceļotājs no Argentīnas, kuram drīz beigsies vīza, steidzīgi un par lētu naudu gribēja atbrīvoties no mašīnas un mēs tieši paspējām šo reti labo piedāvājumu noķert. Tagad mums ir 1997. gada Honda Odyssey ar matraci aizmugurē gulēšanai.

Mums ļoti paveicās! :)

31/10/16

Savu otro mēnesi Jaunzēlandē mēs ar Lieni noslēdzām jaunā darbā. Beidzot esam tikušas pie darba ilgākam laikam. Strādājam Crownthorpe Terraces vīnogu laukos, no kuriem iegūst vīnogas iecienīto Delegat un Oyster Bay vīnu gatavošanai. Šī ir lielākā vīnogu audzētava Ziemeļu salā un viena no lielākajām visā valstī. Pašlaik apstādīti ir 320 hektāri zemes, taču īpašnieki nesen ir iegādājušies vēl 800 hektārus, tā kā darba šeit netrūks. Strādājam ļoti skaistā vietā ar skatu uz tiem pašiem mazliet apsnigušajiem kalniem.

Darbs ir ļoti viegls, mums ir jāņem nost liekās apakšējās lapas visiem stādiem. Pēc pagājušās nedēļas esam pieradušas pie garām un grūtām darba dienām, taču šeit darbu beidzām pēc 9 stundām un nemaz nejutāmies piekusušas, tādēļ rīt pajautāsim, vai nav iespējams strādāt ilgāk. Bet kopumā esam ļoti priecīgas, ka šeit strādāsim :)

Tā kā tagad visi strādāsim sešas dienas nedēļā, tad tiešām nekā interesanta, ko pierakstīt nebūs. Līdz ar to izdomāju, ka atskaitīšos šeit tikai par nedēļas nogalēm, Kīta rīkotajiem pasākumiem vai kādu neparedzētu aktivitāti, kura būs pieminēšanas vērta. Jauku dienu! :)