19/03/12 - 23/03/12
Šīs dienas sanāca pasēdēt mājās un neko prātīgu nedarīt, ja neskaita otrdienu, kad privātskolotāja atnāca ar miljons sakopētām lapām ar jauniem vārdiņiem, tāpēc man beeeidzot pēc gandrīz 9 mēnešiem Taizemē pienāca tas mirklis, par ko visi apmaiņas skolēni vienmēr runā - gribēju mājās. Nē, nebija jau tā, ka es gribētu mājās, vienkārši bija tāda mazā garlaicība, kad likās, ka tērēju savu laiku un, ka šobrīd Latvijā daudz interesantāk varētu būt. Un tad bija arī tā sajūta, ka nezinu, ko darīt, jo vēl 2 mēneši palikuši, ja tā mājās gribēšana nepāries, tad galīgi nebūs labi. Bet tad 21. martā man atnāca ziņa no AFS Latvija ar lidmašīnas biļeti atpakaļ uz Latviju, kas bija tieši īstajā laikā, jo salika atkal visu man galvā pa plauktiņiem. Sapratu, ka tas laiks paskries ļooooti ātri un, ka jāizmanto vēl viss, ko varu izdarīt. Tāpēc nedēļas otro pusi pavadīju vairāk plānojot savu atlikušo laiku. Lai gan vēl aizvien neizkustējos nekur tālu no mājas, tomēr garlaicīgi vairs nebija ;)
24/03/12
Šodien atkal braucu uz Jatujak tirgu, kas ir mana mīļākā iepirkšanās vieta Taizemē, jo te var dabūt visu, patiešām, VISU. Un šoreiz man vajadzīgas drēbes meditācijas nometnei, uz kuru jābrauc jau nākampiektdien. Braucu ar Siiri no Somijas, bet bija paredzēts, ka tur tiksimies ar Federico no Itālijas un Carlo no Filipīnām, taču, kad sazvanījos ar Federico, abi sapratām, ka tā vieta ir pārāk gigantiska, lai viens otru atrastu, tāpēc tiksimies citreiz. Nekas, tad nu divatā ar Siiri gājām meklēt man platas, milzīgas bikses un T-kreklus, kuros meditēt :D Tā kā tas bija mans vienīgais šodienas mērķis un pārējo naudu taupu braucienam uz Puketu aprīlī un, protams, suvenīriem, tad, kad visu biju dabūjusi, lieki pa to tirgu nevazājāmies, jo ārā taču karsts. Un devāmies atkal uz Terminal 21, kur uzdūrāmies perfektam meksikāņu restorānam, ko nekad pirms tam nebijām tur redzējušas, tad tur arī nosēdējām vismaz 2 stundas baudot tos gardumus. Jo abām tomēr bišķiņ jau mazais apnikums no rīsiem, pie tam meksikāņu ēdiens ir tik labs! :))
26/03/12
No rīta ar mammu braucām uz imigrācijas dienestu atrādītes, ka es vēl te esmu. Šoreiz viss gāja normāli, nebija jābrauc uz citu valsti, citu imigrācijas dienestu vai pirkt manas kontaktpersonas vīram bikses, jo plūdi jau garām un braucu arī tikai ar mammu, bez kontaktpersonas. Tomēr imigrācijas dienests šoreiz bija neparasti pilns, un pilns ar visādiem freaky cilvēkiem, tāpēc man tomēr bija prieks, ka šī ir pēdējā reize, kad man jābrauc uz to vietu :p :D Par laimi ātri tikām cauri un tad divatā aizbraucām uz tirgu. Tas bija ritīgi jauki, tā forši ar mammu pastaigājām apkārt, sapirkāmies miljons taju gardumus un augļus. Jā, jauka man tā mamma te :) Un, kad cilvēki tirgū prasa kaut ko par mani, tad tik laba sajūta, ka viņa saka, ka esmu viņas meita ;)
29/03/12
Pāris dienas atkal sēžu pa māju, bet šodien izdomāju, ka jāatskaitās vēl pēdējo reizi, pirms sāksies lielais skrējiens, ko saucu par aprīli. Rīt jau uz meditācijas nometni, tad taju jaunais gads jāsvin, pēc tam pāris dienas pa māju un Bangkoku un tad jau ar Siiri uz Somiju. Tātad principā no rītdienas laiks lidos, pilnīgi noteikti attapšos jau maijā, kad būs palikušas pēdējās nedēļas Taizemē. Tāda interesanta sajūta. Bet, ja runājam par dzīvi mājās - viesmamma tak ir smieklīga. Es gribētu, lai mums te ir slēptās kameras, jo tas, kas notiek blakus istabā, pilnīgi noteikti ir labs skats. Mamma ieslēgusi datoru, ierakusies youtube klipu pasaulītē un no visas sirds skaļi, SKAĻI dzied līdzi. Haha, tik labs! :D Jā, lai gan mazajam brālim arī skola jau beigusies, tomēr šodien esam tikai 2 mājās, jo viņš spēlē skolas orķestrī, kurš laikam ir ļoti labs un tad pēdējās 2 dienas viņam jābrauc kaut kur uzstāties. Tā, lūk. Bet vakarā jau jāsakrāmē mazais koferis, lai varu braukt meditēt. Tur gan no manis nekādas ziņas negaidiet, jo nometnes noteikumi aizliedz lietot pat mobilos telefonus. Būs laiks pašai sev, kā teikt. Tad nu atgriezīšos 11. aprīļa vakarā un, ja nebūšu pārāk apgarota, uzrakstīšu, kā gāja :D
ceturtdiena, 2012. gada 29. marts
sestdiena, 2012. gada 17. marts
We got the skills.
Rīts sākās ar mammas problēmu uzklausīšanu. Tātad viņa bieži meditē. Un pēdējās dienās, kad viņa meditē, viņa domās satiek savu mīlestību no jaunības, pirms viņa vēl bija iepazinusies ar manu viestēti. Tā tas noticis jau vairākas reizes, tāpēc viņa no tā, protams, uzpūš ziloni, uzbur drāmu. Ar vakardienas visu draudzeņu apzvanīšanu un sirds kratīšanu vēl nepietika. Šodien viņa zvanīja savam mūkam un stāstīja par savām problēmām. Jo, redziet, viņai bail, ka tas vīrietis viņu vēl mīl un atradīs viņu. Un, ja nu viņai arī vēl ir kādas jūtas pret viņu? Jeb kā viņai to patīk saukt `puppy love`. Jā, šādas lietas ir tā budisma daļa, ko nespēju izprast. Un vēl mājā dzīvojot ir radušies pāris sadzīviski sīkumi, kas mani kaitina. Piemēram, kaimiņos dzīvojošais taizemietes un vācieša pāris. Katru reizi, kad ieeju savā vannasistabā, viņi ir ārā un runā superskaļi un bez pārtraukuma. Sajūta it kā viņi speciāli būtu nostājušies pie mana vannasistabas loga, jo tur labāka runāšana. Nopietni, tie cilvēki runā pārāk daudz! Es nekad neesmu redzējusi kādu, kurš tiešām varētu bez apstājas runāt. Labi, varbūt tas ir pārspīlēts, bet tāpat kaitina. Iespējams, to pastiprina fakts, ka viņi nerunā tajiski, bet gan vāciski. Nu, nezinu, nav man laiks mierīgi un klusumā ieiet dušiņā, vienmēr fonā viņu trokšņi. Bet, ja izlaistu to daļu, tad mana diena bija samērā perfekta :) Braucu satikties ar Charlotte. Viņa ir meitene no Beļģijas, bet Taizemē dzīvo Kon Kaen, kas ir ziemeļu daļā. Lai gan viņa Bangkokā ir jau 6. reizi, mums tikai šodien beidzot izdevās satikties. Pārējās reizes viņa Bangkokā bijusi pārsvarā izklaidēties, tāpēc no kultūras daudz ko nav gadījies apskatīt. Un, lai gan es dzīvoju tuvumā visam, parastais draugu satikšanas variants parasti iekļauj lielveikalus. Tāpēc abas piekritām, ka plāns doties izpētīt `īsto Bangkoku`, ir ideāls. Pie tam ar mūsu vairāk kā 8 mēnešu pieredzi šeit un arī valodas zināšanām visu gribējām darīt par zemāko iespējamo cenu. Sākumā ar autobusu par 8 Batiem (14 santīmiem) aizbraucām no paša pilsētas centra līdz Wat Pho. Taču abas bijām no rīta izlaidušas brokastis, tāpēc pirms tempļa apmeklējuma gribējām atrast vietiņu, kur paēst. Protams, mēs tūristu cenas neuzskatām par pieņemamām, tāpēc gājām meklēt mazās sānieliņas, kuras vienmēr priecē ar gardu un lētu ēdienu. Taču Wat Pho un Wat Prakaew apkaimē nākas iet tālu, lai tiktu prom no tūristu pūļiem. Kad beidzot atradām vietu, kur paēst, ieguvām savu pirmo pieredzi ar patiešām nelaipniem taizemiešiem. Viņi pat nebija nelaipni taizemiešu sapratnē, bet viņi tiktu uzskatīti par rupjiem jebkurā kultūrā. Pirmkārt, ieejot viņu ēdnīcā vīrietis (acīmredzot, īpašnieks) saka, ka mēs šeit nevaram ēst, tāpēc, ka runājam angliski. Mēs viņam sakām, ka mākam runāt tajiski. Viņš it kā mūs uzklausa, taču turpina mest visļaunākos skatienus, kādus esmu redzējusi. Tad mēs mēģinām noskaidrot, ko pie viņiem var ēst. Prasām vienu ēdienu, otru, viņiem nav. Kad beidzot atrodam, ko gribam, viņam jau esam tik tālu noriebušās, ka viņš atkārto, lai labāk šeit neēdam. Mēs paliekam pie sava, ēdīsim vienu no parastākajiem taju ēdieniem Khao Pad ar cūkgaļu par 40 Batiem (kur cenai īstenībā būtu jābūt ne vairāk par 30 Batiem). Tad es prasu, vai varu dabūt to pašu ēdienu ar garnelēm. Ne no kurienes uzrodas cena 100 Bati! Es nekur, NEKUR, pat pašā Bangkokas centrā un labā restorānā nekad neesmu redzējusi tādu cenu par šo ēdienu. Labi, lai mūs neiztriektu no turienes, izlēmu nekaulēties un ēst to pašu, ko Charlotte. Protams, gribēju padzerties, tāpēc intereses pēc paprasīju, cik maksā Pepsi pudele. 20 Bati. Priekš šejienes tas ir dārgi, tāpēc teicu `nē, paldies`, bet viņš jau atkal ar naidīgu skatienu uz mani paskatījās un izspļāva `es jau atvēru pudeli. ko tad man tagad darīt?`. Es atvainojos, bet viņam nebija iemesla nest man dzērienu, kuru neesmu vēl pasūtījusi. Tad beidzot dabūjām mūsu rīsus, kuros pēc viņu attieksmes spriežot vajadzētu būt sabērtiem stikliem un saspļaudītam visam tikai mūsu tautību dēļ, bet pēc viņu cenām spriežot tiem būtu jābūt kādam no pasaules brīnumiem. Par laimi vai par nelaimi nebija neviens no minētajiem variantiem. Iespējams, ēdiens nebija īpaši slikts, bet esmu ēdusi labāku, lētāku un arī ar daudz jaukāku apkalpošanu. Tā kā bija prieks, kad no tās vietas tikām prom. Pieredzīte, pieredzīte. Tālāk nolēmām doties uz Poo Kao Thong jeb Zelta kalnu. Gājām ar kājām, taču, prasot vietējiem taizemiešiem pēc norādēm, vienmēr nācās uzklausīt izbrīnu par to, ka iesim ar kājām. Jo tas taču ir ĻOTI TĀLU (2-3 km). Jā, taizemieši ir patiesi slinka tauta uz staigāšanu un jebkādām fiziskām aktivitātēm. Taču mums pašām ļoti patika mūsu izvēlētais variants. Pie tam ar mūsu valodas un kultūras zināšanām izlēmām, ka palīdzēsim tūristiem. Tā, piemēram, glābām indiešu vīrieti no kārtējās naudas izsūkšanas tuk tuk taksometrā. Tāpat uz ielas satikām francūžus, ar kuriem sākumā runājām angliski, bet tad Charlotte nosprieda pēc viņu akcenta, ka viņi varētu runāt franciski. Un tā kā viņa nāk no Beļģijas, kur tā ir viena no oficiālajām valodām, tad arī lieliski varējām palīdzēt viņiem. Un bez cilvēku glābšanas, ejot ar kājām, redzējām arī Demokrātijas Monumentu, ko citādi, iespējams, būtu palaidušas garām. Tāpat kā tam netālu esošo mazo, skaisto cietoksni, kurš parastos tūrisma ceļvežos nav pieminēts. 
Bet, kad pašām vajadzēja palīdzību, satikām kārtējos interesantos cilvēkus - 2 vīriešus, kuri jau vairākus gadus dzīvo Taizemē, tātad tāpat kā mēs zina daudz vairāk par šo kultūru. Viņi arī deva mums vairākus labus transporta padomus, kurus nebūtu iedomājušās. Nonākušas Zelta kalna templī bijām piekusušas, sarkanas, sasvīdušas un ļoti laimīgas. Templis bija pavisam skaists, ne tik ļoti tūristu apdzīvots kā pārējās apskates vietas Bangkokā.
Un šis mums abām bija pirmais templis, kurā pat kā lūgums bija rakstīts, lai nenovelkam kurpes, ieejot templī. Kurpju novilkšana mums šķiet tik pašsaprotama lieta, ka tiešām bijām pārsteigtas. Tā arī nenoskaidrojām, kāds tam bija iemesls, bet templis bija patiešām jauks, jo no augšas pavērās skats uz visām Bangkokas pusēm. Pēc tam izlēmām, ka, lai gan esam jau gabaliņu prom, tomēr jādodas apskatīt Wat Pho un Pusguļus Buda. Jau atkal līdz turienei nokļuvām par zemo autobusa cenu. Wat Pho templī gribējām tikt iekšā bez maksas, jo esam apmaiņas skolnieces, tātad principā šajā gadā skaitāmies taizemietes un citās vietās mūs laiž par brīvu. Šeit kasiere ar laiku nogura no mūsu vārīšanās taju valodā ar pamatīgo akcentu, tāpēc ielaida, bet tikai lai aizsūtītu uz otru tempļa teritorijas malu, kur mums jāprasa citai kasierei. Priecīgas, ka jau visu tempļa teritoriju varam apskatīt par brīvu, to arī darījām vispirms.
Bet tad gājām pie otras kases, kur mums atkal neizdevās pierādīt savu taisnību. Jo redziet, šeit viņu attaisnojums bija, ka mēs dabūtu atlaidi, ja mums mugurā būtu skolēnu uniformas. Bet mācību gads jau ir beidzies? Kādēļ lai es valkāt skolas formu vienkārši ejot satikt draudzeni? Mūsu skaidrošanos dzirdēja kāds tūrists, kurš bija ieinteresēts, redzot, kā divas gaišmatainas meitenes kaut ko cītīgi runā viņam pilnīgi nesaprotamā un jocīgi skanošā valodā. Tā mēs iepazināmies ar Vasilios. Viņš ir grieķis, kurš dzimis Šveicē, bet strādā Singapūrā, taču uz Bangkoku atbraucis garajā nedēļas nogalē. Kā es to zinu? Jo sākot runāt ar viņu, vispirms izstāstījām savu problēmu, ka negribam maksāt par ieeju templī tikai tāpēc, ka neizskatāmies pēc aziātēm. Tad sākām runāt, ko viņš dara Bangkokā (jo viņš ceļoja viens), kad izrādījās, ka viņš tikko bijis Wat Prakaew, kur par ieeju samaksājis 400 Batus. Tā šeit reāli ir kosmiska cena. Viņš teica, ka arī Wat Pho plāno paņemt gidu. Mēs teicām, ka tas patiešām nav nepieciešams, jo gidi šeit neko jaunu nepastāstīs. Acīmredzot, viņam likāmies tiešām zinošas un Vasilios izmaksāja mums biļetes templī.
Un mēs pilnīgi iejutāmies gidu lomā, stāstījām par dažādiem budisma sīkumiem, kas jāievēro ieejot templī, stāstījām par iespējamām arhitektūras iezīmēm tajās celtnēs un bijām priecīgas palīdzēt šim jaukajam vīriņam, kurš pēc viņa stāstītā jau pietiekami bija apkrāpts, maksājot gan par ēdienu, gan par transportu. Tad nu mēs izlēmām viņam parādīt kaut daļiņu no `īstās Taizemes` vai vismaz `īstajām Taizemes cenām` mūsu skatījumā. Viņš bija tik neizsakāmi priecīgs, braucot vietējā autobusā kopā ar vietējiem taizemiešiem un maksājot par to tikai 10 Batus (16 santīmus), ka aiz priekiem pat tādā mums ierastā vietā gribēja tūristu bildes. Tā nu mēs principā kļuvām par viņa privātajām gidēm šodien. Aizvedām viņu uz Zelta kalnu, lai gan pašas jau tur bijām pabijušas, taču vieta bija tiešām skaista un viņš bija tik ļoti laipns pret mums Wat Pho, ka gribējām kaut kā atlīdzināt. Tālāk pašām bija plānā doties atpakaļ uz Siam, bet tā kā viņš ceļoja viens, tad uzaicinājām arī viņu uz turieni, jo tā ir pavisam cita `Taizeme`. Tā nu par vēl 10 Batiem paņēmām ekspreslaivu (Bangkoka agrāk tika saukta par Austrumu Venēciju, pirms industriālisms un tūristi kanālus padarīja netīrus), lai nokļūtu atpakaļ centrā. Diena jau tuvojās nobeigumam, taču tad Vasilios uzaicināja mums izmaksāt vakariņas. Mēs, kuras visu pieradušas šeit darīt par zemāko iespējamo cenu, jutāmies pietiekoši slikti, lai pieņemtu šo piedāvājumu Siam Paragon, jo šeit cenas ir vismaz Eiropas līmenī. Taču tad viņš izcēla faktu, ka vakar esot bijusi viņa dzimšanas diena un, ka šīs būtu kā viņa dzimšanas dienas svinības. Nu labi, lai iet! Tā nu sameklējām arī ne dārgāko, bet tomēr pieklājīgu Japāņu restorānu, kur pasēdēt un iekost suši. Rezultātā mēs ar Charlotte šodien iztērējām supermaz naudas, pavadījām labu laiku, izpalīdzējām daudziem cilvēkiem un pat ar visām vakariņām paliekam pie domas, ka palīdzējām Vasilio ietaupīt vismaz 1000 Batu. Pašām pēc tam galvā vēl tāda doma `hei, mēs taču tiešām varētu tā dzīvot šeit un palīdzēt nabaga lētticīgajiem tūristiem` :D Jebkurā gadījumā, šī tiešām bija super diena, pašas labākās sajūtas Bangkoku iepazīt no šādas puses :)) Bet mājās atgriežoties no garajiem šodienas pārgājieniem atklāju savu Taizemes saulē iedegušo seju ar ļooooti sārtiem vaigiem un biju laimīga ieiet garā, garāāāā aukstā dušā. Jā, man iet labi! :))
P.S. Kad braucām autobusā, Charlotte man stāstīja visādus jokus Taizemes ziemeļnieku dialektā, kas ir principā Laosas valoda. Kamēr es neko nesapratu, pavisam cits cilvēks saprata. Mums priekšā sēdošais puisis augstskolas uniformā pēkšņi pagriezās un prasīja, kā viņa māk runāt tajā dialektā. Tad atklājās, ka viņš nāk no tās pašas pilsētas, kur Charlotte dzīvo. Viņš vispār bija ļoti zinošs un es pat dabūju uzzināt, ka mans taju vārds อลิสา nāk no Indijas, no sanskrita valodas vai, iespējams, pat vēl pirms tam no kādas no Arābu valodām. To, ka tas nozīmē `beautiful woman` es jau zināju, bet fakts par vārda izcelsmi bija jauns. Un es to nekad drošivien neuzzinātu, ja nebūtu braukusi tieši tajā autobusā :p ;)
Bet, kad pašām vajadzēja palīdzību, satikām kārtējos interesantos cilvēkus - 2 vīriešus, kuri jau vairākus gadus dzīvo Taizemē, tātad tāpat kā mēs zina daudz vairāk par šo kultūru. Viņi arī deva mums vairākus labus transporta padomus, kurus nebūtu iedomājušās. Nonākušas Zelta kalna templī bijām piekusušas, sarkanas, sasvīdušas un ļoti laimīgas. Templis bija pavisam skaists, ne tik ļoti tūristu apdzīvots kā pārējās apskates vietas Bangkokā.
Un šis mums abām bija pirmais templis, kurā pat kā lūgums bija rakstīts, lai nenovelkam kurpes, ieejot templī. Kurpju novilkšana mums šķiet tik pašsaprotama lieta, ka tiešām bijām pārsteigtas. Tā arī nenoskaidrojām, kāds tam bija iemesls, bet templis bija patiešām jauks, jo no augšas pavērās skats uz visām Bangkokas pusēm. Pēc tam izlēmām, ka, lai gan esam jau gabaliņu prom, tomēr jādodas apskatīt Wat Pho un Pusguļus Buda. Jau atkal līdz turienei nokļuvām par zemo autobusa cenu. Wat Pho templī gribējām tikt iekšā bez maksas, jo esam apmaiņas skolnieces, tātad principā šajā gadā skaitāmies taizemietes un citās vietās mūs laiž par brīvu. Šeit kasiere ar laiku nogura no mūsu vārīšanās taju valodā ar pamatīgo akcentu, tāpēc ielaida, bet tikai lai aizsūtītu uz otru tempļa teritorijas malu, kur mums jāprasa citai kasierei. Priecīgas, ka jau visu tempļa teritoriju varam apskatīt par brīvu, to arī darījām vispirms.
Bet tad gājām pie otras kases, kur mums atkal neizdevās pierādīt savu taisnību. Jo redziet, šeit viņu attaisnojums bija, ka mēs dabūtu atlaidi, ja mums mugurā būtu skolēnu uniformas. Bet mācību gads jau ir beidzies? Kādēļ lai es valkāt skolas formu vienkārši ejot satikt draudzeni? Mūsu skaidrošanos dzirdēja kāds tūrists, kurš bija ieinteresēts, redzot, kā divas gaišmatainas meitenes kaut ko cītīgi runā viņam pilnīgi nesaprotamā un jocīgi skanošā valodā. Tā mēs iepazināmies ar Vasilios. Viņš ir grieķis, kurš dzimis Šveicē, bet strādā Singapūrā, taču uz Bangkoku atbraucis garajā nedēļas nogalē. Kā es to zinu? Jo sākot runāt ar viņu, vispirms izstāstījām savu problēmu, ka negribam maksāt par ieeju templī tikai tāpēc, ka neizskatāmies pēc aziātēm. Tad sākām runāt, ko viņš dara Bangkokā (jo viņš ceļoja viens), kad izrādījās, ka viņš tikko bijis Wat Prakaew, kur par ieeju samaksājis 400 Batus. Tā šeit reāli ir kosmiska cena. Viņš teica, ka arī Wat Pho plāno paņemt gidu. Mēs teicām, ka tas patiešām nav nepieciešams, jo gidi šeit neko jaunu nepastāstīs. Acīmredzot, viņam likāmies tiešām zinošas un Vasilios izmaksāja mums biļetes templī.
Un mēs pilnīgi iejutāmies gidu lomā, stāstījām par dažādiem budisma sīkumiem, kas jāievēro ieejot templī, stāstījām par iespējamām arhitektūras iezīmēm tajās celtnēs un bijām priecīgas palīdzēt šim jaukajam vīriņam, kurš pēc viņa stāstītā jau pietiekami bija apkrāpts, maksājot gan par ēdienu, gan par transportu. Tad nu mēs izlēmām viņam parādīt kaut daļiņu no `īstās Taizemes` vai vismaz `īstajām Taizemes cenām` mūsu skatījumā. Viņš bija tik neizsakāmi priecīgs, braucot vietējā autobusā kopā ar vietējiem taizemiešiem un maksājot par to tikai 10 Batus (16 santīmus), ka aiz priekiem pat tādā mums ierastā vietā gribēja tūristu bildes. Tā nu mēs principā kļuvām par viņa privātajām gidēm šodien. Aizvedām viņu uz Zelta kalnu, lai gan pašas jau tur bijām pabijušas, taču vieta bija tiešām skaista un viņš bija tik ļoti laipns pret mums Wat Pho, ka gribējām kaut kā atlīdzināt. Tālāk pašām bija plānā doties atpakaļ uz Siam, bet tā kā viņš ceļoja viens, tad uzaicinājām arī viņu uz turieni, jo tā ir pavisam cita `Taizeme`. Tā nu par vēl 10 Batiem paņēmām ekspreslaivu (Bangkoka agrāk tika saukta par Austrumu Venēciju, pirms industriālisms un tūristi kanālus padarīja netīrus), lai nokļūtu atpakaļ centrā. Diena jau tuvojās nobeigumam, taču tad Vasilios uzaicināja mums izmaksāt vakariņas. Mēs, kuras visu pieradušas šeit darīt par zemāko iespējamo cenu, jutāmies pietiekoši slikti, lai pieņemtu šo piedāvājumu Siam Paragon, jo šeit cenas ir vismaz Eiropas līmenī. Taču tad viņš izcēla faktu, ka vakar esot bijusi viņa dzimšanas diena un, ka šīs būtu kā viņa dzimšanas dienas svinības. Nu labi, lai iet! Tā nu sameklējām arī ne dārgāko, bet tomēr pieklājīgu Japāņu restorānu, kur pasēdēt un iekost suši. Rezultātā mēs ar Charlotte šodien iztērējām supermaz naudas, pavadījām labu laiku, izpalīdzējām daudziem cilvēkiem un pat ar visām vakariņām paliekam pie domas, ka palīdzējām Vasilio ietaupīt vismaz 1000 Batu. Pašām pēc tam galvā vēl tāda doma `hei, mēs taču tiešām varētu tā dzīvot šeit un palīdzēt nabaga lētticīgajiem tūristiem` :D Jebkurā gadījumā, šī tiešām bija super diena, pašas labākās sajūtas Bangkoku iepazīt no šādas puses :)) Bet mājās atgriežoties no garajiem šodienas pārgājieniem atklāju savu Taizemes saulē iedegušo seju ar ļooooti sārtiem vaigiem un biju laimīga ieiet garā, garāāāā aukstā dušā. Jā, man iet labi! :))
P.S. Kad braucām autobusā, Charlotte man stāstīja visādus jokus Taizemes ziemeļnieku dialektā, kas ir principā Laosas valoda. Kamēr es neko nesapratu, pavisam cits cilvēks saprata. Mums priekšā sēdošais puisis augstskolas uniformā pēkšņi pagriezās un prasīja, kā viņa māk runāt tajā dialektā. Tad atklājās, ka viņš nāk no tās pašas pilsētas, kur Charlotte dzīvo. Viņš vispār bija ļoti zinošs un es pat dabūju uzzināt, ka mans taju vārds อลิสา nāk no Indijas, no sanskrita valodas vai, iespējams, pat vēl pirms tam no kādas no Arābu valodām. To, ka tas nozīmē `beautiful woman` es jau zināju, bet fakts par vārda izcelsmi bija jauns. Un es to nekad drošivien neuzzinātu, ja nebūtu braukusi tieši tajā autobusā :p ;)
piektdiena, 2012. gada 16. marts
Ir ziņas, kurām man pat nevajag pusgadu, lai saņemtos uzrakstīt ;)
Ir aptuveni 19:30 vakarā un tikko atgriezos no savas pēdējās dejošanas nodarbības Taizemē. Lai kā es arī gribētu mācīties tur visu savu atlikušo dzīvi, tomēr pašai visādi plāni, tāpēc līdz ar abonamenta beigšanos beidzas arī manas hip hop gaitas šeit. Aiiiii, bija tik forši ar to dejošanu. Kad sāku šeit mācīties, tad nonācu grupā, kur cilvēki nebija īpaši atvērti un vienīgie prieki bija laiks, ko pavadīt ar māsu un, protams, skolotāju. Bet tad, pateicoties plūdiem, sāku nākt šeit divas reizes nedēļā un nonācu citā grupā, kur nu tagad man ir jau pavisam labas un mīļas draudzenes. Tā kā beigās viss bija vēl ideālāk, kā biju paredzējusi. Šodienas nodarbība arī kā vienmēr lieliska, bija gan laiks apbrīnot skaisto skolotāju, kurš manās acīs vēl aizvien ir skaistākais taizemietis pasaulē, gan arī pašai padejot. Un pēc tam vēl deju skolas vadītāja, Kru Joy, kura arī ir ļoti jauks cilvēks, taisīja ar mani bildes, novēlēja veiksmi un teica, ka es viņiem pietrūkšot. Nu ziniet ko? Man viņi arī! Vēl miljons reizes vairāk! Dejošana tiešām bija iemesls, kāpēc man tik ļoti patika piektdienas Taizemē! :)) :****
Dejošanas noskaņās iekopēju linku ar dziesmu, kuru pēdējo mācījāmies http://www.youtube.com/watch?v=fx96FzP6j9I
Dejošanas noskaņās iekopēju linku ar dziesmu, kuru pēdējo mācījāmies http://www.youtube.com/watch?v=fx96FzP6j9I
trešdiena, 2012. gada 14. marts
Neiet man ar to rakstīšanu pēdējā laikā, nemaz nē.
29/02/12
Mājās šorīt visiem bija panika, jo piezvanīja māsa un raudādama stāstīja, ka nezina, vai varēs sadzīvot ar savu viesģimeni Panamā. Šiem esot maza māja, visi guļot vienā istabā, nav interneta, tualetei nav durvis utt. Izklausījās diez gan traki, bet tad izrādījās, ka viesģimene tikai gribējuši māsu pabiedēt, jo tā nemaz nebija viņu māja, bet gan kaut kādu radinieku. Tā kā īstā māja esot labāka, bet māšukam tiešām bija mazā panika :D Skolā mani klasesbiedri un mākslas skolotāja bija ļoti jauki, jo glāba mani no kārtējā Ajaan Juraiwan mēģinājuma mani bez nekāda sakara uzstumt uz skolas skatuves. Un tad taju valodas stundā pēkšņī uzradās vesela klase, kura skatījās kā es divatā ar skolotāju mācos taju valodu, tur nebija iespējams nokoncentrēties un skolotāja palaida mani ātrāk brīvībā :D Bet sociālo zinību skolotājs laikam beidzot pieradis, ka neesmu parasta ārzemniece, bet gan jau iejutusies šeit, tāpēc piedūrās tāpat kā citiem klasesbiedriem, kas iekļāva roku aprakstīšanu ar pasteļkrītiņiem utt :D Arī vācu valodas stundā turpinājās čillīgā sajūta, kas visu laiku pēdējā laikā, un tad klasesbiedri apēda visu skolotājas jūraszāli (to, kas līdzīga suši zālei, tikai ar garšiņām), mīlīgi :D :D
01/03/12
Uz skolu neeju, jo uz māju nāk mūks. Kāpēc tā? Tajiem te gandrīz katrā mājā ir atsevišķa istaba budismam, vai vismaz mazs stūrītis. Tad nu mūsu Budas istaba plūdos tika izpostīta, tagad viņa ir savesta kārtībā, tāpēc arī bija vajadzīgs mūks, lai dotu svētību. Un piedevā vēl ziedotu viņam, lai māsai Panamā un vispār visiem būtu laime.
02/03/12
Pēdējā oficiālā diena taju skolā! Jau šodien! Viss!! Tagad palicis tikai brīvlaiks līdz atpakaļ braukšanai, bet mācības, kā tagad, vairs nebūs nekad :p Viss iesākās ar neparasti garu rīta ceremoniju.
Sākumā pārstāvjiem no visām astoņām 12. klasēm bija jākāpj uz skatuves un jāsaka kādi atvadu vārdi skolai vai jebkas, ko viņi grib vēl pateikt. Tad sekoja 11. klašu sveiciens, kur viņi apstājās aplī apkārt visiem 12., sadevās rokās un dziedāja dziesmu, bija ritīgi mīļi :) Un tad tika dots laiks, kad mazākie sveica 12.os un deva puķes. Es arī tiku pie savas kaudzītes, lai gan par brīnumu dabūju viņas no cilvēkiem, ko pirmo reizi redzu, nevis no tādiem, ko patiešām pazītu :D Kad rīta ceremonija beidzās, visiem 12. bija jāiet caur tādiem kā vārtiem ar uzrakstu `Congratulations!`. Bija jauki, sajūta, ka tas viņiem tāds kā sava veida izlaidums. Bet aiz tiem vārtiem tikai mūsu klasi gaidīja 10. un 11., kuri mācās vācu valodas programmā.
Viņi arī mūs ļoti jauki apsveica. Un atlikušo dienas daļu nebija jāmācās, vienkārši dzīvojām pa skolu un atpūtāmies kopā. Vācu valodas skolotāja vēl sapirkās gardumus un tad mums bija mazā pasēdēšana.
Bet vakarā atkal pārliecinājos, kā man paveicies ar viesģimeni, jo jau vakariņās viņi sāka plānot, kur mani varētu aizvest paceļot, ja jau uz skolu vairs nav jāiet :) Un viesmammai bija lielie prieki, jo māsa Panamā, man skola beigusies un brāli uz skolu ved tētis, tāpēc viņai pēc nez cik gadiem beidzot būs laiks, lai izgulētos :) :D
04/03/12
Es vēl aizvien nesaprotu, kāpēc visi skaistie cilvēki atrodas Siāmas laukuma rajonā, bet katrā ziņā par to nesūdzos, jo tieši tur arī šodien braucu tikties ar savu AFS draudzeni Cathrine no Dānijas ;) Taču pirms braukšanas mamma iedeva uzdevumu - nopirkt viņai virtuļus! Tagad tiešām varu justies kā īsta meita, jo pirms tam to vienmēr darīja māsa :D :D Un nav jau vieglākais uzdevums, nevar pirkt kaut kādus virtuļus - tiem jābūt no Krispy Cream un ar oriģinālo glazūru, citādi mammai nepatīk :D :) Bet ar Cathrine sākām plānot, kā aprīļa beigās brauksim uz Taizemes dienvidiem independent travelling un beidzot baudīsim īstu tūristu dzīvi - gulēsim saulītē, peldēsimies, atpūtīsimies. Izklausījās jau ideāli :)) Tad sarunā starp citu iepinu, ka man šodien ir vārda diena. Jā, Latvijā mēs svinam vārda dienas. Viņai, protams, par to bija pirmā dzirdēšana (laikam tiešām esam vienīgā valsts pasaulē, kur tādi svētki ir), bet viņa teica, ka tas ir ritīgi stilīgi :) Un tad, lai mums sanāktu kultūru apmaiņa, viņa pastāstīja par svētkiem Dānijā, kuri drošivien nav citur pasaulē, kad viņi dedzinot raganas. :D Bet lielā mērā tas izklausījās pēc mūsu Jāņiem, kad ir liels ugunskurs, āra aktivitātes ar draugiem un labi pavadīts laiks. Tas raganu fakts nebija galvenais :D :D
12/03/12
Šodien mājās ciemiņi. Atbrauca tēta jaunākā māsa ar vīru. Viņi dzīvo Anglijā un ir ceļā uz tā vīra Russel krustdēla kāzām Austrālijā, tāpēc pa ceļam izdomāja ieskriet Bangkokā uz pāris dienām. Bija ļoti forši, varēju atkal parunāt angliski. Pie tam atbildes bija īstajā angļu valodā, nevis amerikāņu, kas ir ļoti stilīgi. Dažreiz pat grūti saprast, bet tā vispār tas akcents ir tik labs ;) Bet pusdienas laikā man bija jābrauc uz skolu, jo rīt jārāda priekšnesums, bet mums vēl nekas nebija gatavs 20 minūtes pirms mājās braukšanas. Solās būt `meistarīgi` :D
13/03/12
Lai gan oficiāli skola jau beigusies, tajiem tā kārtība turpina būt tik pat nesaprotama, kā vienmēr. Tad nu šodien dabūju braukt uz skolu, jo visām 12. klasēm bija jātaisa kaut kāds šovs, lai mākslas priekšmetā dabūtu atzīmes. Par manas grupas deju, kuru izdomājām vakar un šorīt no rīta, īsti pat nav, ko teikt. Ja nu vienīgi, ka tā, manuprāt, bija drausmīgākā uzstāšanāš manā dzīvē. Pavisam nopietni! :D Kad tas beidzās, man jau tikai smieklīgi, draudziņi gan uztraucās, vai dabūs normālas atzīmes vai nē. Bet nu kārtējā pieredzīte :D Tagad gan pavisam atvados no skolas! :))
Mājās šorīt visiem bija panika, jo piezvanīja māsa un raudādama stāstīja, ka nezina, vai varēs sadzīvot ar savu viesģimeni Panamā. Šiem esot maza māja, visi guļot vienā istabā, nav interneta, tualetei nav durvis utt. Izklausījās diez gan traki, bet tad izrādījās, ka viesģimene tikai gribējuši māsu pabiedēt, jo tā nemaz nebija viņu māja, bet gan kaut kādu radinieku. Tā kā īstā māja esot labāka, bet māšukam tiešām bija mazā panika :D Skolā mani klasesbiedri un mākslas skolotāja bija ļoti jauki, jo glāba mani no kārtējā Ajaan Juraiwan mēģinājuma mani bez nekāda sakara uzstumt uz skolas skatuves. Un tad taju valodas stundā pēkšņī uzradās vesela klase, kura skatījās kā es divatā ar skolotāju mācos taju valodu, tur nebija iespējams nokoncentrēties un skolotāja palaida mani ātrāk brīvībā :D Bet sociālo zinību skolotājs laikam beidzot pieradis, ka neesmu parasta ārzemniece, bet gan jau iejutusies šeit, tāpēc piedūrās tāpat kā citiem klasesbiedriem, kas iekļāva roku aprakstīšanu ar pasteļkrītiņiem utt :D Arī vācu valodas stundā turpinājās čillīgā sajūta, kas visu laiku pēdējā laikā, un tad klasesbiedri apēda visu skolotājas jūraszāli (to, kas līdzīga suši zālei, tikai ar garšiņām), mīlīgi :D :D
01/03/12
Uz skolu neeju, jo uz māju nāk mūks. Kāpēc tā? Tajiem te gandrīz katrā mājā ir atsevišķa istaba budismam, vai vismaz mazs stūrītis. Tad nu mūsu Budas istaba plūdos tika izpostīta, tagad viņa ir savesta kārtībā, tāpēc arī bija vajadzīgs mūks, lai dotu svētību. Un piedevā vēl ziedotu viņam, lai māsai Panamā un vispār visiem būtu laime.
02/03/12
Pēdējā oficiālā diena taju skolā! Jau šodien! Viss!! Tagad palicis tikai brīvlaiks līdz atpakaļ braukšanai, bet mācības, kā tagad, vairs nebūs nekad :p Viss iesākās ar neparasti garu rīta ceremoniju.
Sākumā pārstāvjiem no visām astoņām 12. klasēm bija jākāpj uz skatuves un jāsaka kādi atvadu vārdi skolai vai jebkas, ko viņi grib vēl pateikt. Tad sekoja 11. klašu sveiciens, kur viņi apstājās aplī apkārt visiem 12., sadevās rokās un dziedāja dziesmu, bija ritīgi mīļi :) Un tad tika dots laiks, kad mazākie sveica 12.os un deva puķes. Es arī tiku pie savas kaudzītes, lai gan par brīnumu dabūju viņas no cilvēkiem, ko pirmo reizi redzu, nevis no tādiem, ko patiešām pazītu :D Kad rīta ceremonija beidzās, visiem 12. bija jāiet caur tādiem kā vārtiem ar uzrakstu `Congratulations!`. Bija jauki, sajūta, ka tas viņiem tāds kā sava veida izlaidums. Bet aiz tiem vārtiem tikai mūsu klasi gaidīja 10. un 11., kuri mācās vācu valodas programmā.
Viņi arī mūs ļoti jauki apsveica. Un atlikušo dienas daļu nebija jāmācās, vienkārši dzīvojām pa skolu un atpūtāmies kopā. Vācu valodas skolotāja vēl sapirkās gardumus un tad mums bija mazā pasēdēšana.
Bet vakarā atkal pārliecinājos, kā man paveicies ar viesģimeni, jo jau vakariņās viņi sāka plānot, kur mani varētu aizvest paceļot, ja jau uz skolu vairs nav jāiet :) Un viesmammai bija lielie prieki, jo māsa Panamā, man skola beigusies un brāli uz skolu ved tētis, tāpēc viņai pēc nez cik gadiem beidzot būs laiks, lai izgulētos :) :D
04/03/12
Es vēl aizvien nesaprotu, kāpēc visi skaistie cilvēki atrodas Siāmas laukuma rajonā, bet katrā ziņā par to nesūdzos, jo tieši tur arī šodien braucu tikties ar savu AFS draudzeni Cathrine no Dānijas ;) Taču pirms braukšanas mamma iedeva uzdevumu - nopirkt viņai virtuļus! Tagad tiešām varu justies kā īsta meita, jo pirms tam to vienmēr darīja māsa :D :D Un nav jau vieglākais uzdevums, nevar pirkt kaut kādus virtuļus - tiem jābūt no Krispy Cream un ar oriģinālo glazūru, citādi mammai nepatīk :D :) Bet ar Cathrine sākām plānot, kā aprīļa beigās brauksim uz Taizemes dienvidiem independent travelling un beidzot baudīsim īstu tūristu dzīvi - gulēsim saulītē, peldēsimies, atpūtīsimies. Izklausījās jau ideāli :)) Tad sarunā starp citu iepinu, ka man šodien ir vārda diena. Jā, Latvijā mēs svinam vārda dienas. Viņai, protams, par to bija pirmā dzirdēšana (laikam tiešām esam vienīgā valsts pasaulē, kur tādi svētki ir), bet viņa teica, ka tas ir ritīgi stilīgi :) Un tad, lai mums sanāktu kultūru apmaiņa, viņa pastāstīja par svētkiem Dānijā, kuri drošivien nav citur pasaulē, kad viņi dedzinot raganas. :D Bet lielā mērā tas izklausījās pēc mūsu Jāņiem, kad ir liels ugunskurs, āra aktivitātes ar draugiem un labi pavadīts laiks. Tas raganu fakts nebija galvenais :D :D
12/03/12
Šodien mājās ciemiņi. Atbrauca tēta jaunākā māsa ar vīru. Viņi dzīvo Anglijā un ir ceļā uz tā vīra Russel krustdēla kāzām Austrālijā, tāpēc pa ceļam izdomāja ieskriet Bangkokā uz pāris dienām. Bija ļoti forši, varēju atkal parunāt angliski. Pie tam atbildes bija īstajā angļu valodā, nevis amerikāņu, kas ir ļoti stilīgi. Dažreiz pat grūti saprast, bet tā vispār tas akcents ir tik labs ;) Bet pusdienas laikā man bija jābrauc uz skolu, jo rīt jārāda priekšnesums, bet mums vēl nekas nebija gatavs 20 minūtes pirms mājās braukšanas. Solās būt `meistarīgi` :D
13/03/12
Lai gan oficiāli skola jau beigusies, tajiem tā kārtība turpina būt tik pat nesaprotama, kā vienmēr. Tad nu šodien dabūju braukt uz skolu, jo visām 12. klasēm bija jātaisa kaut kāds šovs, lai mākslas priekšmetā dabūtu atzīmes. Par manas grupas deju, kuru izdomājām vakar un šorīt no rīta, īsti pat nav, ko teikt. Ja nu vienīgi, ka tā, manuprāt, bija drausmīgākā uzstāšanāš manā dzīvē. Pavisam nopietni! :D Kad tas beidzās, man jau tikai smieklīgi, draudziņi gan uztraucās, vai dabūs normālas atzīmes vai nē. Bet nu kārtējā pieredzīte :D Tagad gan pavisam atvados no skolas! :))
Abonēt:
Ziņas (Atom)