whaaaat?

`Īsā stāsta kā prozas žanra iezīme ir vēstījuma centrā esošais viens tēls un viens notikums, kas norobežots laikā (tēla dzīvē) un telpā. (4, 109) No tā izriet personu nozīme stāstu krājumā – tie veido darba noskaņu, sižetu, oriģinalitāti. Cilvēku rakstura iezīmes, īpašības tiek detalizēti aprakstītas, tāpat kā vide, kurā viņi atrodas, tādējādi sniedzot ieskatu arī par viņu dzīves vietām un veidojot dažādus tēlus tajās. Tas ir viens no nozīmīgākajiem faktoriem šī zinātniski pētnieciskā darba izstrādē, tāpēc sekojošajās apakšnodaļās tiek aprakstīti personāži stāstos „Rokenrols”, „Būt par Ģirtu Zālīti” un „Četri gadalaiki”, lai precīzāk spētu novērtēt pilsētas iezīmes, balstoties uz stāstos darbojošos personu raksturiem.`

Tā nu es te darbojos. :O

zinātne

...nav radīta man vai arī es neesmu radīta zinātnei. Jebkurā gadījumā jau tā līdz pēdējam brīdim novilktais ZPD rakstās gliemeža ātrumā, lai gan varētu teikt, ka nerakstās vispār, jo titullapa un ievads neskaitās.
Vienkārši ir tik daudz svarīgu lietu un domu, kas maisās manā galvā, taču skolai tur pašlaik nav ne mazākās vietas.

Protams, 1. vietā ir Taizeme, kura ir atņēmusi mani mācībām, pulciņiem un visam pārējam. Ir jākārto papīri, jāraksta motivācijas vēstules, jāmeklē bildes, ko aizsūtīt savai topošajai viesģimenei, jāiet pie ārstiem, lai dabūtu medicīnas izziņu un daudzi citi sīkumi, kas aizņem manu laiku. Un tad vēl tā lieliskā iespēja aprīļa sākumā savā mājā uz 5 dienām uzņemt skolotāju no Taizemes, kuru varēšu kārtīgi nopratināt par zemi, kurā pavadīšu nākamo gadu. Vēl pirms prombraukšanas iepazīšos ar vietējo iedzīvotāju, gūšu pirmos iespaidus un noteikti vēl vairāk nevarēšu sagaidīt jūliju!

Ļoti strauji tuvojas 3. maijs, par godu kuram arī drīz sāksies liela plānošana un rosība.

Īsāk sakot, ir daudz patīkamākas lietas nekā Gundara Ignata daiļrades pētīšana, tāpēc arī tik grūti ar to visu iet. Un arī tagad, kad it kā esmu piesēdusies šeit, lai turpinātu darbu, es rakstu šo te blogu.

Es nevaru nokoncentrēties. Iešu pie tā piestrādāt. Atā!

Land of smiles.

Te nu es atkal esmu. Šoreiz ar tādu ziņu, kas man pašai vēl neliekas pilnībā aptverama un tuvākajā laikā tas arī noteikti tā paliks.
Tātad - es braukšu uz Taizemi. Apmaiņas programmā. UZ GADU!!!

Kā es nonācu pie tik ļoti trakas un pārgalvīgas idejas?
Īsāk sakot - man bija garlaicīgi. Ne jau, ka man būtu apnicis viss tik ļoti pierastais, draugi, dejošanas un citas lietas, kas veido manu ikdienu, vienkārši iestājās zināma rutīna, mazs pagurums no visa un gribējās kaut ko interesantu, tādu, lai savu vidusskolu neaizmirstu nekad. Un apmaiņas programmas ir tik lieliska iespēja, jau sen gribēju tādās piedalīties, bet nekad īsti nebiju meklējusi piedāvājumus. Un bija klikšķis, pēc Jaunā gada, kā jau parasti pārdomājot visu iepriekšējā gadā un arī ilgākā laika posmā izdarīto. Sāku ceļot interneta vidē un uzgāju AFS - organizāciju, kura piedāvā apmaiņas programmas visā pasaulē, kuras mērķis ir citu kultūru iepazīšana, integrēšanās jaunā vidē un caur cilvēka pieredzes augšanu uzlabot pasauli kopumā. Varianti bija dažādi - Portugāle, Beļģija, pat Peru. Tomēr tad kaut kādi mistiski spēki uzdarbojās un izsludināja termiņa pagarināšanu daļējo stipendiju konkursam. Tajā piedāvātas 4 iespējas - Vācija, Serbija, Krievija un Taizeme. Serbiju atmetu uzreiz, jo neko par to nezināju. Krievija nešķita nekas īpašs un tik vērtīgs, lai tur pavadītu gadu. Kā otro variantu sev izvēlējos Vāciju, jo tas šķiet visprātīgāk, tomēr neko super interesantu arī tur nesaskatīju. Un tātad Taizeme - jā, cits klimats, kultūra, uzskati un milzīgs piedzīvojums otrā pasaules malā. Ir, es to gribu! Uzrakstīju motivācijas vēstuli, braucu uz interviju un tiku pieņemta. Āāāh, par to visu domājot, vēderā parādās tāda patīkamā kņudoņa! Šodien parakstīju līgumu un tagad tas ir tik oficiāli, cik vien var būt - un es tā priecājos!

Pat nezinu, ko vēl, lai pastāstu un, vai kādam maz interesē.
Atbildot uz biežāk uzdotajiem jautājumiem, varu teikt, ka dzīvošu ģimenē, mācīšos vietējā skolā, vietējā valodā. 12. klasei Latvijā pabeigšu gadu vēlāk. Pagaidām plānots, ka lidoju prom 1. jūlijā, bet atpakaļ 17. maijā. Vai man nav bail? Nē, pagaidām nemaz. Pat esot vēl tepat, nevaru vien beigt priecāties, cik jauki tam visam jābūt. Galvenais - negaidīt kaut ko konkrētu, jo viss tāpat notiks pilnīgi citādāk. Vienīgi varu teikt, ka ņemšu no Taizemes pilnīgi visu, ko tā man sniegs un baudīšu, baudīšu, baudīšu! :))

Tas arī viss. Pagaidām. :**

P.S. Un visu vēl īpašāku padara doma, ka ceļošu laikā. Jā, Taizemē pašlaik ir 2554. gads. Un starp citu esmu pirmais cilvēks no Latvijas, kas brauc apmaiņas programmā uz Taizemi, tad jau, lai man veicās!