Mājsaimnieču dzīve

06/10/16

Valteram un brālim šodien darba diena.
Mēs ar Lieni tikmēr aiz garlaicības beidzamies nost, jo mums darbiņš vēl nav atradies. Lai kaut kā aizpildītu dienu, aizgājām līdz tūrisma informācijas centram, lai nosūtītu pastkartītes. Tas mums paņēma aptuveni 10 minūtes. Pēc tam gājām atpakaļ uz hosteli, kur zviedru meitene Klāra mums piedāvāja braukt meklēt darbu augļu dārzos. Viņa pati pašlaik strādā viesnīcā, taču tur viņai no visiem tīrīšanas līdzekļiem sākusies diez gan nejauka alerģija, tādēļ viņa grib mainīt darbu un arī strādāt kaut kādos laukos. Pie tam, ja Jaunzēlandē 3 mēnešus nostrādā lauksaimniecībā, tad ir iespējams pagarināt Working Holiday vīzu uz vēl 3 mēnešiem. Diemžēl lielākā daļa hosteļa iemītnieku bija darbā, tādēļ mēs nevarējām atrast nevienu cilvēku, no kura varētu aizņemties mašīnu, un tā mūsu darba meklēšanas plāns atkrita.
Tālāk, kā kārtīgas mājsaimnieces, mēs ar Lieni aizgājām uz veikalu, iepirkāmies un pagatavojām mūsu strādniekiem vakariņas. Jāatzīmē gan, ka dārzeņu krēmzupa bija gatava jau plkst. 15:00, bet puišiem darbs beidzas tikai 18:00.
Tā pagāja mana diena, ceru, ka drīz tiksim pie darba, jo arī bezdarbība nogurdina.

07/10/16

No rīta piecēlos uz brokastīm reizē ar Valteru un brāli. Tā nu sanāca, ka kāds vācietis šorīt izdomājis, ka uz darbu neies, tādēļ viņa kolēģi man piedāvāja pastrādāt viņa vietā. Tā kā man nekādu plānu nebija un darbu arī gribējās, tad, protams, piekritu. Uz darbu braukšu kopā ar Madoka no Japānas, Max no Francijas, Pascal no Vācijas un Carl no Zviedrijas – laba kompānija :) Tā kā šis piedāvājums nāca tik ātri, tad es pat īsti nepaspēju noskaidrot, kas man tur būs jādara. Darbavietā iepazinos ar priekšnieku Robu, kurš ir ķīniešu izcelsmes kiwi. Lai nostrādātu tikai vienu dienu, man vienalga bija jāparaksta darba līgums. Apjautājos, vai šeit nevarētu atrasties darbs man arī ilgtermiņā, taču man par nelaimi Robam darbinieku pietiek.
Ar Madoka un Pascal braucām uz lauku, kurā mums ar plikām rokām bija jāsastāda simtiem puravu stādu. Citādi jau darbam nebūtu nekādas vainas, vienīgi zeme bija diez gan akmeņaina, tādēļ sanāca pamatīgi saskrāpēt rokas. Taču bija jauki, ka ap desmitiem Robs atbrauca pie mums ar gaļas pīrāgiem, jo, redziet, viņa saimniecībā piektdienas ir Pīrāgu dienas. Puravus pabeidzām stādīt ap pusdienas laiku. Pusdienas ēdām mašīnā, jo tur bija siltāk. Mašīnā uz sēdekļiem mūs sagaidīja arī dāvana no Roba – brokoļi, tos viņš saviem darbiniekiem dod gandrīz katru dienu, tādēļ mūsu hostelī brokoļu nekad netrūkst. Pēc pauzes es, Madoka un Robs braucām uz citu lauku, kur mums bija jāstāda kaut kādi salāti, sēžot uz traktora un liekot tos stādīšanas aparātā, kurš griežas, kad traktors brauc uz priekšu. Divas reizes gan mums darbu nācās pārtraukt, jo uznāca lietus un spēcīgs vējš. Pie tam mēs abas ar Madoku ātri vien nosalām, tādēļ Robs mums iedeva siltos džemperus un lietus mēteļus, ļoti laipni un jauki no priekšnieka puses. Kamēr lija lietus, Robs mums stāstīja, kā arī pats jaunībā ceļojis, viņš ir nodzīvojis 2 gadus Indijā, 1 gadu Nepālā, mācījies Tibetas budismu, bijis Āfrikā, pa vidam piepelnījies Anglijā, strādājot bāros, un tā kopumā viņš pavadījis 5 gadus prom no Jaunzēlandes, interesanti. Pēc tam ātri vien sastādījām salātus un braucām darīt citus darbus. Lasījām un likām kastēs sarkanās kāpostgalvas, palīdzējām puišiem lasīt jau izaugušos puravus, kurus pēc tam arī mazgājām un kārtojām kastēs. Robam rīt jāizvadā pasūtījumi, tādēļ šodien neplānoti ievilkās darba diena. Parasti pārējie darbu beidz ap 16:30, taču šoreiz nostrādājām līdz 19:00. Jau domāju, ka brauksim atpakaļ uz hosteli, taču izrādās, ka piektdienās šeit ne tikai ēd pīrāgus, bet pēc darba arī iedzer alu. Pārējie teica, ka pasēdēsim kādu pusstundu, taču pasēdēšana izvērtās interesantās sarunās pusotras stundas garumā. Es vēl pie tam biju atstājusi telefonu mašīnā, tāpēc nevarēju pateikt Valteram, ka mājās būšu vēlu, tad nu šie visi bija mazliet satraukušies, kad ap deviņiem vakarā pārrados, bet es biju ļoti priecīga, ka mani mājās sagaidīja vakariņas :D Starp citu, no Roba uzzinājām interesantu faktu, ka Jaunzēlandē pēc 3 gadu garām attiecībām partneriem ir tādas pašas tiesības kā vīram ar sievu, kas var šķist labi tiem, kuri kādreiz saskārušies ar problēmām dzīvojot civillaulībā, taču nemaz nav tik spoži pašiem jaunzēlandiešiem. Robs to mums paskaidroja ar piemēru – sievietei pieder māja un vīrietim pieder māja. Viņi uzsāk attiecības un sieviete pārceļas dzīvot vīrieša mājā. Pēc 3 gadu ilgām attiecībām viņai pienākas puse no vīrieša mājas, jo tā ir viņu kopējā ģimenes ligzdiņa, bet vīrietim nepienākas nekas no sievietes īpašuma. Tā kā Robs pats ir pieredzējis šķirtenis, tad viņš mums arī paskaidroja, ka šī likuma dēļ savā testamentā viņš visu novēlēs saviem diviem dēliem, kuri viņa īpašumus varēs saņemt tikai pēc 50 gadu vecuma, kad paši būs nostabilizējušies dzīvē. Lai nebūtu tā, ka kādam no viņiem 3 gadus ir draudzene, tad viņi izšķiras un viņai pieder puse Roba biznesa. Sarežģīti.
Kamēr es biju savā garajā darba dienā, Kīts mums ar Lieni uz 3-4 stundām rīt atradis tīrīšanas darbu pie kāda indieša. Redzēsim, kā mums ies, bet priecājamies, ka nebūs jāsēž mājās.

08/10/16

Pēc vakardienas darbiem pamodos ar sāpošiem pirkstiem un muskuļiem, taču tas man netraucēs arī šodien pastrādāt. Kaut vai bija sarunāts uz 10:30, indietis Mo mums pakaļ atbrauca jau 10:00. Braucām tīrīt kādas biroju telpas tepat Napier. Ar indieti mums gāja grūti, jo viņš runāja ļoti ātri un viņa akcentu bija grūti saprast, kā muļķes visu pārjautājām desmit reizes. Bet darbu acīmredzot esam padarījušas labi, jo ar Mo mums nekādu konfliktu nebija, bet Kīts pēc darba teica, ka Mo izpatikt ir ļoti grūti un, ja viņš neko nav teicis, tas nozīmē, ka mēs esam izcili strādājušas. Mums gan pašas tur neko izcilu neredzējām, jo vienkārši sūcām putekļus, mazgājām grīdas, iztīrījām miskastes, vienkārši sakopām.
Pēc darba gājām uz veikaliem meklēt tērpus šodienas apakšbikšu skrējienam. Es ar Valteru tikām pie kārtīgām omīšu biksītēm, ar kurām mēs sasiesim kopā kājas, un skriesim reizē, bet Liene ar brāli nopirka krāsotāju tērpus, kuriem pa virsu viņi vilks apakšbikses. Jau tagad ir sajūta, ka būsim vieni no visvairāk apģērbtajiem šajā skrējienā, taču mēs jau esam prātīgi, negribam nosalt.
Kiwi Keith’s hosteļa dzimšanas dienas svinības sākās 19:00 ar ļoti mīlīgu pikniku hosteļa pagalmā. Ārā bija iznesti visi iespējamie galdi un šķīvji, izskatījās pēc kārtīgas mājas ballītes, kur katrs šķīvis ir savādāks, bet viss uzservēts tā, lai būtu skaisti. Kīts bija pasūtījis Fish&Chips mums visiem, kā arī fritētas krabju nūjiņas un ceptas desiņas. Bija forši redzēt, cik patiešām daudz cilvēku šeit dzīvo, jo ikdienā visi ir pa saviem darbiem un darīšanām.

Tā kā pāri palika liela daļa ēdiena, Kīts piedāvāja to visiem, kas grib sapakot sev līdzi uz darbu nākamajai dienai vai arī paņemt priekš rītdienas pusdienām. Kīts ir visjaukākais un draudzīgākais hosteļa īpašnieks, kādu esmu redzējusi. Šis darbs viņam tiešām ir sirdslieta :)
Kad ballīte jau bija iesilusi, pienāca laiks apakšbikšu skrējienam. Cilvēki nopietni bija piegājuši saviem kostīmiem, citi bija nokrāsojuši visu ķermeni, daži bija saskaņojuši tērpus kā bēbīšu komanda, bet pats Kīts bija savas apakšbikses pārvērtis par milzīgu zirnekli. Sākotnēji skrējiens bija ieplānots tikai līdz pirmajam aplim un atpakaļ, taču tad tas viss aizgāja pašplūsmā un Kīta vadībā mēs aizskrējām gan uz Countdown, gan uz Pak’n Save lielveikaliem un kur tik vēl ne. Kīts ir traks, bet bez viņa mēs pilnīgi noteikti nekad nebūtu piedalījušies tādā stulbā un tajā pašā laikā smieklīgi jautrā pasākumā.

Pēc skrējiena tika sadalītas naudas balviņas un turpinājās dzimšanas dienas svinības. Ballīte kā ballīte, līdz brīdim, kad satikās divi Čārliji – viens no Īrijas un viens no Anglijas. Sanāca neliels kašķis, saplēsts durvju stikls un mazliet sabojāts garastāvoklis. Taču mums ar Valteru vakars beidzās jautri kopā ar Martinu no Vācijas, kurš vienīgais līdz vakara beigām palika savā apakšbikšu skrējiena kostīmā, un Madoku. Bija smieklīgi.

09/10/16

Šodiena visiem tāda miegaina. Skatījos seriālus, Valters gulēja. Pusdienās ar Valteru uztaisījām makaronu piena zupu, par ko atkal pārējie nelatviešu ceļotāji brīnījās. Vienīgi piens gan šeit tāds negaršīgs, tādēļ nesanāca tik labi kā gribējām.
Pēcpusdienā vēl aizgājām četratā uz kino. Ļoti, ļoti slinka mums šī svētdiena.

10/10/16

Blogu kļūst rakstīt arvien vieglāk, jo katra diena vairs nenāk ar lieliem, plaši aprakstāmiem piedzīvojumiem. Piemēram, šodien Valters ar brāli atkal bija darbā un mēs ar Lieni atkal hostelī. Nekas jauns.

11/10/16

Ar Lieni turpinām rakties cauri visiem pieejamiem darba sludinājumiem, taču jūtam, ka tā nekur netiksim. Izdomājām, ka jāiet Kītam pajautāt, vai viņš nevar mums iedot kādu saimniecību kontaktus, lai mēs varētu pašas piezvanīt uz tām un arī lai atvieglotu dzīvi Kītam, kurš jau tā ir aizņemts ar visu hosteļa iemītnieku problēmām. Kīts mums iedeva vienu telefona numuru un vienu adresi, bet pats jaukākais – viņš mums aizdeva savu mašīnu un teica, lai mēs pabraukājam apkārt pa saimniecībām un ejam pa tiešo jautāt darba devējiem, vai kaut kas ir pieejams. Bijām ļoti pārsteigtas, jo nebijām gaidījušas, ka šodien vai vispār tuvākajā laikā kāda no mums brauks ar mašīnu, kur nu vēl ar Kīta mašīnu. Nolēmām, ka braukšu es, jo vismaz vienreiz esmu braukusi Jaunzēlandē. Jāsaka, ka ar braukšanu gāja diez gan labi, ar darba meklēšanu gan sliktāk. Aizbraucām uz vietu, kur mūs sūtīja Kīts, tur mums pateica, ka, ja kaut kas atradīsies, tad tas tiks paziņots Kītam. Pēc tam braucām visur pēc kārtas, vairākos ābeļu dārzos, kivi audzētavās, ogu audzētavās, apelsīnu laukos, kur visi kā viens mums atbildēja, ka aukstās un ieilgušās ziemas dēļ visam ir iekavējusies ražas sezona, tādēļ arī darba vēl nav. Ar Lieni pamanījām arī kādu vīnogu dārzu, tas izskatījās ļoti jauks un sakopts, tādēļ izlēmām arī šeit piestāt un painteresēties par darba iespējām. Ieejot pa durvīm, Liene ieraudzīja Valteru. Izrādās, ka mēs netīšā bijām uzdūrušās Valtera un brāļa darbavietai. Tad jau mums uzreiz bija skaidrs, ka darbiniekus šeit nemeklē, taču, lai būtu pilnīgi drošas, parunājām ar menedžeri. Viņš mums arī pateica, ka diemžēl pašlaik darbiniekus nevajag, taču mēs kārtīgi nosmējāmies, jo nemaz negaidījām, ka varētu ieraudzīt šeit Valteru un brāli. Jāsaka, ka viņiem tiešām ir paveicies ar darbu, mums arī tur patiktu strādāt. Viss tik sakopts, mierīga gaisotne. Labi, ka tā ;) Pa vidu visiem darba meklējumiem pamanījām arī šokolādes veikalu un muzeju, kurā, protams, piestājām. Pašas pēc tam smējāmies, ka nav jau īsti ko svinēt, darbu neesam atradušas, bet galvenais jau ir šokolādi paēst.

Lūk, daži skati no ābeļdārziem un skaistiem pāviem, kurus satikām kādā kiwi audzētavā:

Šodien laikapstākļi kā vasarā, bija tik patīkami uzvilkt šortus un parādīt saulītei savas baltās kājas. Šo nedēļu vispār sola siltu, par ko mums liels prieks.
Tā pagāja mūsu dienas pirmā puse. Otrajā pusē turpinājām būt mājsaimnieces, iet uz veikalu un gatavot vakariņas mūsu iztikas pelnītājiem :D
Un starp citu, šovakar saņēmu savu pirmo oficiālo algu par nostrādāto dienu pie Roba. Izrādās, ka šeit likumi ir tik cilvēcīgi, ka bez likumā norunātās darba samaksas pie algas tiek pielikta arī summa, kas teorētiski sedz pusdienu un transporta izdevumus uz darbu. Bet no tā visa beigās jebkurā gadījumā vēl noņem nodokļus :D

12/06/10

Turpinās mājsaimnieču dzīve.

Izskatās, ka esam atraduši savu pilsētu - Napier!

01/10/16

Esam iemācījušies izmantot atlaižu saiti bookme.co.nz, tādēļ saņēmām drosmi par 30 NZD braukt uz kādu maoru ciematu iepazīt viņu kultūru. Kādēļ vajadzīga drosme? Tādēļ, ka mums ir bijusi slikta pieredze ar šādiem komerciāliem tūristu pasākumiem, kuri parasti ir ļoti piemēroti klientu vēlmēm, nevis patiešām parāda kādas tautas kultūru. Taču Rotorua ir viens no maoru centriem, jo šī apkaime bija arī viena no pirmajām, kuras maori atklāja, ierodoties Jaunzēlandē, tādēļ domājām, ka šī ir vienīgā vieta, kur mēs uz tādu pasākumu būtu gatavi doties.
Diez gan skeptiskā noskaņojumā ieradāmies Whakarewarewa ciematā, taču drīz vien mūsu sajūtas mainījās. Mūs sagaidīja jauks maoru gids, kurš pastāstīja, ka šis ir vienīgais ciemats Rotorua, kas vēl aizvien pieder pašiem maoriem. Viņš un vēl aptuveni 60 viņa cilts locekļi šeit arī dzīvo pašlaik. Šis arī ir pirmais ciemats visā Jaunzēlandē, kuru maori atvēruši tūristiem jau 19. gadsimta beigās. Pēc gida vārdiem, ja tūrisma nozare nebūtu uzplaukusi, tad iespējams viņu kultūra būtu izzudusi. Pirms briti sapratuši, ka ar to varētu nopelnīt valstij naudu, cilvēki esot tikuši sodīti par sarunāšanos maoru valodā un maoru kultūras piekopšanu. Un, protams, nav efektīgāka veida kā iedragāt kādas tautas kultūru kā aizliegt viņiem runāt savā valodā. Fakts, kurš ir pierādījies arī Latvijas vēsturē.
Whakarewarewa ciemats ir atvērts apmeklētājiem katru dienu no plkst. 8:30 līdz 17:00, jo pārējā laikā tā iedzīvotājiem tiek dots privātums. Tā kā ciemata iedzīvotāji visi cēlušies no vienas iekarotāju laivas, kas sasniegusi šo vietu, tad vēl joprojām pēc aptuveni 10 paaudzēm viņi viens otru uzskata par ģimeni. Mūsu tūristu grupa tika sadalīta uz pusēm un izrādījās, ka abi gidi ir brālēni.
Ciemats ir pilns ar karstiem, kūpošiem ģeotermālajiem baseiniem, kurus vietējie iemācījušies izmantot sev par labu.

Izbūvētas karstās vannas, kurās, piemēram, mūsu gids iet sasildīties katru rītu.

Citu baseinu izmanto ēdiena vārīšanai, uz pāris minūtēm tajā iemērcot grozu, kas piepildīts ar dārzeņiem. Gaļu gan tādā veidā negatavo, jo tas sabojātu tīro ūdeni. Gaļas, pudiņu, dzimšanas dienas kūku un citu cepamu ēdienu pagatavošanai tiek izmantota krāsns, kura uztaisīta virs kārtējās kūpošās vietas zemē. Krāsns ir kvadrātveida caurums zemē, kurā ielikts metāla režģis, uz kura salikt ēdienu, bet pa virsu iet vāks, uz kura nolikts akmens nozīmē, ka krāsns pašlaik ir aizņemta. Šādi iespējams vienlaicīgi pagatavot ēdienu pat 50 cilvēkiem.

Ciematā atrodas arī maoru satikšanās māja, kuras uzbūve simbolizē cilvēka ķermeņa daļas. Uz sarkanajiem stabiem redzamas vairākas sejas, kuras tiek pielīdzinātas dzimtas kokam.

Vēl uzzinājām, ka maoru te moko sejas tetovējumi vienā pusē simbolizē māti, otrā pusē tēvu. Viņiem ir arī pašiem sava skoliņa un divas baznīcas – katoļu un anglikāņu. Kā maori izvēlējušies, kurai konfesijai pievienoties? Vienkārši – kārtējās sanākšanas laikā cilvēkus sadalīja uz pusēm un teica teica: “Jūs būsiet anglikāņi, jūs - katoļi”. Kad kāds prasījis, kāda ir atšķirība starp šīm abām lietām, ticis atbildēts, ka vieni ir itāļi, bet otri angļi. Un maori ar to arī bijuši mierā.
Ciemats atrodas blakus lielajam Pohutu geizeram.

Šķita interesanti, ka geizera aktivitāte mainījusies kopš Etnas vulkāna izvirduma Sicīlijā pirms 15 gadiem. Acīmredzot pastāv kaut kāda saistība starp tektoniskajām plātnēm, uz kurām šie vulkāni atrodas. Tāpat White Island, kurš atrodas 80 km attālumā no krasta Klusajā okeānā, ietekmē ciemata karsto baseinu ūdens līmeni, dažos baseinos, kuri tagad bija praktiski tukši, vēl pirms divām nedēļām bija iespējams peldēties.
Pēc gida vadītās ekskursijas, mēs gājām skatīties kultūras priekšnesumu. Tur mūs sagaidīja četras maoru sievietes un četri maoru vīrieši ar ļoti skanīgām balsīm. Koncerts bija tiešām skaists un jauks, mākslinieki, kas ir arī šī ciemata iedzīvotāji, bija ļoti sirsnīgi.

Šeit arī video:
https://www.youtube.com/watch?v=Nfae_QLs8is

Lai iesaistītu publiku, uz skatuves tika aicināti arī vīrieši, lai iemācītos un kopīgi izpildītu maoru kara deju – haku. Tā kā sēdējām priekšējā rindā, tad brālis ar Valteru tika izvēlēti kā pirmie brīvprātīgie. Taču beigās kopā sanāca paliels ārzemnieku bariņš un šī aktivitāte izvērtās ļoti jauka. Vispār esam ļoti priecīgi, ka šeit atbraucām :)
Hakas video:
https://www.youtube.com/watch?v=Ly0RzC_m7io

Laikapstākļi šodien nav tie paši jaukākie, tādēļ ar to arī mūsu šodienas aktivitātes beidzās.

02/10/16

Rītu sāksim aktīvi, jau 9:00 brālis, Liene un Valters sāks braucienu pa krācēm uz Okere ūdenskritumu. Es gan pastāvēšu malā un pafotografēšu, jo krāces man patīk tikai pa gabalu. Okere falls ievērojams ar to, ka ir augstākais komerciālā tūrismā izmantotais ūdenskritums – tā kopējais kritums ir 7 metri! Par sajūtām, braucot pa Kaituna upi, sīkāk nemācēšu pastāstīt, taču visi izskatījās ļoti priecīgi. Un arī es izbaudīju kiwi laipnību, jo Rotorua Rafting komanda man piedāvāja šajā ļoti lietainajā dienā braukt kopā ar viņu fotogrāfu uz labākajām vietām, no kurām nobildēt laivotājus. Jāteic gan, ka beigās es tāpat biju gandrīz tikpat slapja kā tie, kuri brauca pa upi.

Ir pienākusi diena, kad mēs pametam Rotorua, lai dotos darba meklējumos uz Jaunzēlandes saulaināko pilsētu Napier. Tuvojoties Hawke’s Bay reģionam, jau atkal braucām pa ļoti skaistu kalnu ceļu starp klintīm, biezi saaugušiem mežiem, ūdenskritumiem un upēm. Taču mēs bijām tiešām pārsteigti, ka pēc visa pēdējo dienu lietus Napier mūs sagaidīja ar zilām debesīm un siltu saulīti.
Esam nolēmuši apmesties hostelī Kiwi Keith’s Quality Backpackers, jo bijām dzirdējuši labas atsauksmes par šo vietiņu no kāda latvieša. Arī dzīvošanas izmaksas šeit ir salīdzinoši zemas pēc Jaunzēlandes standartiem – 130 NZD no cilvēka par nedēļu. Iepazināmies ar īpašnieku Kītu (Keith) un patieso priekšnieku – pūdelīti vārdā Badijs. Kīts mums ierādīja vienu divvietīgu istabiņu hostelī un treileri, kurš pārbūvēts par divvietīgu istabu hosteļa pagalmā. Uzmetām monētu un izlēmām, ka mēs ar Valteru dzīvosim istabā, bet brālis ar Lieni treilerī, lai gan abas vietiņas ir ļoti mājīgas. Kīts uzreiz jau sāka mums stāstīt par darba iespējām un to, ka viņš mums palīdzēs atrast darbiņu pēc iespējas ātrāk. Ļoti jauki, arī pats hostelis ir ļoti mīlīgs un mums šeit jau tagad patīk. Kīts katru sestdienu arī mēģina sarīkot kādas sporta sacensības, spēles vai kāda cita veida pasākumus, lai saliedētu visus ceļotājus.
Te ir daudz cilvēku, kuri šeit dzīvo jau ilgtermiņā, no kuriem viens ir arī latvietis Kārlis no Jaunpils. Viņš šeit jau pavadījis 10 mēnešus un ir Kītam kā labā roka :)
Vakarā ar Valteru gājām draudzēties ar citiem backpackeriem atpūtas telpā, kur notika noslēgums vakardienas “Kiwi Keith’s olimpisko spēļu” turnīram. Tā kā dažiem bija pazuduši komandas biedri, tad mēs ar Valteru varējām piedalīties bāra biljarda un komandu galda tenisa disciplīnās. Šeit ir ļoti jauka atmosfēra un draudzīgi cilvēki, lielu lomu, protams, spēlē arī atraktīvais īpašnieks, kurš par visiem cenšas parūpēties. Mums ir laba priekšnojauta par šo vietu!

03/10/16

Napier arī šodien turpina aizstāvēt saulainākās pilsētas titulu. Jau vakar Kārlis mums stāstīja, ka ziemā, kad visur citur valstī ir bijis lietus un slikts laiks, Napierā viņi ir gaidījuši kādu sliktāku dienu, lai nebūtu jāiet uz darbu. Un pa visu ziemu šeit tādas ir bijušas tikai 2-3 dienas.
Aizgājām pastaigāties līdz Klusajam okeānam, kas mums ir pāris soļu attālumā, jo hostelis atrodas uz ieliņas tieši pretī pludmalei. Pludmale šeit ir ļoti atšķirīga no citām, jo tajā nav smilšu, viss krasts ir klāts ar pelēkiem un perfekti nogludinātiem dažāda lieluma akmeņiem.

Pilsētiņā atrodas arī Jaunzēlandes Nacionālais akvārijs, kura apmeklējums bija tā vērts, jo es beidzot redzēju dzīvus kiwi putnus :)

Un šeit attēls no interneta resursiem, kurā patiešām iespējams arī redzēt kiwi:

Neatceros, vai to jau esmu teikusi, bet lielākā daļa Jaunzēlandes nacionālo putnu ir nelidojoši, jo šī zeme tika atklāta tik vēlu, ka šeit nebija plēsēju, kas apdraudētu putnus, tādēļ lidošanas funkcija tiem vairs nebija vajadzīga un laika gaitā izzuda. Protams, kad šeit ieradās pirmie maori un vēlāk arī eiropieši, tad šeit tika ievazātas žurkas, suņi un citi dzīvnieki, kuru dēļ vairākas sugas izmira, taču liela daļa tagad ir aizsargājamo sugu statusā. Lai nu kā – nelidojošie kiwi ir ļoti interesanti, viņi ir aktīvi tikai tumsā, un, lai gan izskatās citādāk, viņi ir putni ar īsāko knābi pasaulē, jo knābja garums tiek mērīts no nāsīm līdz knābja galam, bet kiwi nāsis atrodas pašā knābja galā. Un kiwi uzreiz pēc izšķilšanās no olas jau ir patstāvīgi, un vecākiem nav nepieciešams tos barot.
Akvārijā atradās arī pingvīnu māja, kurā dzīvoja bariņš izglābtu pingvīnu, kuri cietuši vai nu no suņu vai no citu dzīvnieku uzbrukumiem un brīvā dabā nebūtu tikuši galā.
Izstaigājuši akvāriju, gājām vairāk apskatīt Napier, jo šī pilsētiņa ir slavena ar savām Art Deco stila ēkām. Lielāko daļu pilsētas 1931. gadā nopostījusi zemestrīce, pēc kuras nolemts visu atjaunot Art Deco stilā, kā tas saglabājies arī līdz šodienai. Diezgan stilīgi, sajūta kā tādā kārtīgā piejūras kūrortā no vecām fotogrāfijām, tikai mazliet traucē māju priekšā novietotās mašīnas, it īpaši tādi ceļotāju busiņi kā mums, kas nemaz neiederas kopskatā.

Atšķirībā no citiem hosteļiem Kiwi Keith’s virtuvē ir arī cepeškrāsns, kura mums ļoti pietrūka iepriekš. Tādēļ pusdienās/vakariņās pagatavojām makaronu un maltās gaļas sacepumu ar sieru – trekni, bet ļoti garšīgi.

Mēs gan vēl aizvien neesam iemācījušies pagatavot četriem cilvēkiem, vienmēr paliek pāri apmēram viena porcija, tādēļ pabarojām arī Kārli, jo viņš bija pirmais, kurš mums gāja garām.
Tā mēs piecatā sēdējām, kad pie Kārļa pienāca Kīts un jautāja, vai viņš domā, ka Valters ar brāli būtu piemēroti kaut kādam fiziski smagam darbam rīt saistībā ar zemes rakšanu. Kārlis teica, ka droši vien, tad nu Kīts sarunāja mūsu abiem vīriešiem rīt haltūru. Darbs būšot smags un aizņemšot visu dienu, tādēļ viņiem piekodināja, lai paņem līdzi arī ēdienu pusdienām. Prieks, ka tik ātri jau kaut kas ir atradies.
Kītam esot arī radusies ideja par nākamās sestdienas sporta turnīru – varētu taisīt komandu sacensības riteņbraukšanā, 5 km skriešanā, šautriņu mešanā un sudoku. Ideālas disciplīnas, lai no mums četriem sanāktu diezgan spēcīga komanda. Man tikai jāatsāk sudoku patrenēties.
Pēc kārtīgas paēšanas izgājām ārā uzspēlēt mīnusus. Kārlis teica, ka ikdienā viņam Latvija ļoti nepietrūkst, taču, kad satiek kādu latvieti un vēl jo vairāk, ja izdzird frāzi “uzkapājam mīnusus”, tad uznākot nostalģija :D
Vēlāk vakarā Kīts arī Lienei teica, ka iespējams būs pieejams darbs kādā kafejnīcā. Izskatās, ka esam atbraukuši uz īsto vietu. Un es arī nesatraucos, jo šis esot klusais periods, pēc divām nedēļām būšot ļoti daudz darba.

04/10/16

Valteram ar brāli jau 8:00 sākas darbs. Mēs ar Lieni arī piecēlāmies agri kopā ar viņiem un nosēdāmies āra terasītē, kur spīdēja saulīte, lai turpinātu darba meklējumus un sūtītu savus pieteikumus uz visām malām. Vēl mēs mērķtiecīgi cenšamies visu laiku sēdēt kādā vietā, kur Kīts varētu iet garām, lai mēs viņam būtu acu priekšā un viņš neaizmirstu, ka arī mums vajag kādu darbiņu.
Kīts pa nakti izdomājis, ka vēl labāka ideja sestdienas aktivitātēm būtu apakšbikšu skrējiens apkārt kvartālam. Atraktīvākajiem dalībniekiem balvas 50 NZD apmērā. Un tā kā sestdien būs šī hosteļa otrā dzimšanas diena, tad visiem par brīvu būs fish&chips.
Aptuveni divas stundas ar Lieni nosēdējām saulītē, bijām kārtīgi sasildījušās un, kad gribējām iet uz veikalu pēc produktiem vakariņām, ieraudzījām, ka mūsu strādnieki jau ir atpakaļ no darba. Viņi esot darbu veselai dienai pabeiguši 2 stundās. Priekšnieks, protams, par to priecājās, taču Valters ar brāli attiecīgi par savu darbu nopelnīja mazāk, jo samaksa šeit ir par stundām. Bet nu neko, nevar jau arī speciāli vilkt laiku, svarīgi arī sevi parādīt no labās puses, tad arī turpmāk tie cilvēki zinās, ka uz viņiem var paļauties.
Valteram sekojoši arī atradās darbs rītdienai, jo ir nepieciešams viens cilvēks, kuram būs jābūvē kaut kādas kastes vai kas tamlīdzīgs. Kīts arī īsti nezināja. Ko liks, to darīs.
Pasēdējām ārā ar Kārli, viņš mums pastāstīja, ka Kītam šis hostelis ir tāds kā hobijs. Viņam esot piederējuši vairāki uzņēmumi, kurus viņš pārdevis, ieguvis daudz naudas un tagad to izmanto, lai dzīvi šajā hostelī padarītu patīkamu visiem. Viņam nereti uznākot ašās idejas, piemēram, nopirkt vairākus riteņus, vai arī pēdējā laikā viņš gribot iegādāties kādas 10 kanoe laivas. Cilvēks izbauda dzīvi un vecumdienas kopā ar jauniešiem no visas pasaules ļoti skaistā pieokeāna pilsētā. Jauka dzīve!

05/10/16

Valters šodien ar riteni aizbrauca uz darbu. Lienei arī 10:15 bija jāiet aprunāties uz to kafejnīcu, kurā Kīts bija atradis darbiņu. Lienei gan piedāvā darbu tikai 2-3 dienas nedēļā, taču arī īpašnieks bijis saprotošs, ka, ja Liene atradīs kādu pastāvīgu darbu uz pilnu slodzi, tad viņa izvēlēsies to. Mēs ar brāli tikmēr sēžam virtuvē, kur bieži ieskrien arī Kīts, un turpinām būt viņa redzes lokā un paralēli es arī sarakstīju iekavētās piezīmes par mūsu ikdienu.
Valters šodien būs kārtīgi nostrādājies, jo mājās pārradās tikai pēc 7 stundu darba dienas. Piekusis gan neesot, jo darba laikā bijušas divas tējas pauzes un vēl viena pusdienu pauze, kā arī pats darbs bijis ļoti nesteidzīgs, jo cilvēki visu laiku gribējuši runāties. Pa to laiku Kīts jau paspējis atrast pastāvīgu darbu gan brālim, gan Valteram. No rītdienas viņiem jāstrādā kādā vietā, kur laikam jākrāmē stādi kastītēs. Vēl četri citi puiši no hosteļa arī tur strādā un teica, ka, ja tev ir rokas un tu māki skaitīt līdz 25, tad darbs ir ļoti viegls. Pie tam darbu neietekmē laikapstākļi, jo jāstrādā iekštelpās. Žēl, ka viņiem bija vajadzīgi tikai puiši, tādu darbu arī mēs ar Lieni labprāt darītu. Darba diena ir 8-9 stundas gara, taču arī šeit tajā laikā iekļauti 3 pārtraukumi.
Vakarā Valters gribēja sev pagatavot risoto, ko paņemt līdzi uz darbu pusdienām, un sagādāja kultūršoku visiem hosteļa iemītniekiem, kuri tobrīd bija virtuvē, jo viņš katlā ielika vārīties rīsus ar visu plastmasas maisiņu. Viņi neko tādu nekad nebija redzējuši. Mums, protams, tas šķiet interesanti, bet tas arī izskaidro faktu, kādēļ veikalā tikai vienas firmas rīsi bija pieejami paciņās :D