Pēc mašīnas pārdošanas atgriezāmies Napierā daudz labākā garastāvoklī nekā iepriekšējā reizē. Un mums pat paveicās ar naktsmītnēm pie Kīta, jo pa dienu no karavānas tika izmests pāris, kurš visu laiku aicināja uz hosteli ciemos draugus, Kītam par to nepasakot, tāpēc tagad mēs tur atkal varam dzīvot. Nospriedām, ka laikam veiksme būs atgriezusies mūsu pusē un ka gan jau tiksim arī pie normāliem darbiem.
Pēc pāris dienām Valters sāka strādāt kādā olīvkoku audzē, kur viņam ar motorzāģi jāsaīsina nozāģētie zari. Savukārt es strādāju ķirbju pakotavā – daru to pašu, ko ar āboliem, atlasu bojātos no labajiem. Taču, neskatoties uz garlaicību, šis darbs ir labāks, jo šeit ir daudz jaukāki kolēģi un priekšnieki. Pie tam palīdz apziņa, ka mums te jāpastrādā vien dažas nedēļas, jo mēs beidzot esam nopirkuši biļetes uz Latviju!
No Jaunzēlandes izlidosim jau 28. aprīlī, taču pirms atgriešanās mājās 17. maijā vēl uz divarpus nedēļām piestāsim Vjetnamā. Nevaram sagaidīt, kad varēsim mieloties ar gardu un lētu ēdienu, atpūsties pludmalē un iepazīt pavisam citu kultūru. Būs interesanti!
Starp citu Jaunzēlandē ir ļoti jūtama rudens iestāšanās – Napierā katru otro dienu līst lietus, pēc pulksteņu pārgriešanas tumsa iestājas jau pirms sešiem vakarā un naktīs gaisa temperatūra nokrīt jau zem +10 grādiem. Līdz ar to bez ražas novākšanas notiek arī citi rudens darbi, tādēļ kādā svētdienā es, Valters un otrs latviešu pāris – Rita un Pēteris, kuri dzīvo mūsu hostelī, piestrādājām kādā privātmājā, krāmējot malku šķūnītī. Tā bija vairāk atpūta nekā darbs un ļoti atgādināja par mājām. Vienīgā atšķirība, ka mājās par malkas krāmēšanu nevienam nemaksā 20 dolārus stundā :D
Vēl uzzinājām, ka Pēteris un Rita ik pa laikam piedalās vietējā mēroga orientēšanās sacensībās, par kurām Valters nemaz nezināja. Tā nu pagājušajā sestdienā viņi trijatā aizbrauca uz netālo Tūtira ezeru, kur notika sacensības rogainingā. Un viņu komanda pat negaidot pamanījās sacensībās uzvarēt, balvā iegūstot šokolādi. Jāpiebilst gan, ka viņi bija vienīgie dalībnieki savā grupā, tādēļ arī uzvarēt nebija pārāk grūti.
Rita un Pēteris pateica, ka arī šodien Te Mata Peak parkā notiek individuālās orientēšanās sacensības. Valters izdomāja, ka tādu iespēju nevar laist garām, tādēļ aizbrauca, noskrējās pa pakalniem un ieguva 3. vietu, atstājot pārējos dalībniekus nesaprašanā, kas tas par Valteru, kurš visu sezonu nav nekur piedalījies, bet atnāk uz pēdējām sacensībām un pēkšņi dabū 3. vietu.
Rudens lietainās dienas esam izmantojuši, lai biežāk aizietu uz kino, kā arī vienreiz ar vēl dažiem cilvēkiem no hosteļa aizbraucām uz iekštelpu batutu parku Hastingsā. Tas bija jautri. Ļoti nogurdinoši, taču jautri!
Hostelī pagājušajā sestdienā bija Vācijas vakars ar tradicionāliem ēdieniem un tematisku viktorīnu, taču vakar bija Francijas vakars. Un aizvakar es un argentīniete Ale no darba atvedām pilnu mašīnas bagāžnieku ar izbrāķētiem ķirbjiem. Tie bija mazliet noskrāpēti vai varbūt nebija perfekti apaļi, kas tos padara nederīgus tirgošanai, taču tas nemaina to garšu, tādēļ mēs izmantojām izdevību, lai padalītos ar visu hosteli.
Citādi viss pa vecam. Rīt no Dienvidu salas atgriezīsies arī brālis un Liene, tā kā latvieši šeit būsim lielā koncentrācijā! :)
Lūk, tā mums iet. Nākamā nedēļa visticamāk būs pēdējā, kad šeit strādājam, jo pēc tam jau būs Lieldienas, tad vēl jāpaspēj nokārtot dažas formalitātes ar pārmaksātajiem nodokļiem, un tad jau būs pienācis mūsu laiks doties.
Kopumā Jaunzēlandē būsim nodzīvojuši 8 mēnešus, ieguvuši jaunus draugus, izmēģinājuši darbus, par kuriem nekad iepriekš nedomājām, apceļojuši ļoti skaistu valsti un radījuši daudz lielisku atmiņu!
