Pēc mokoša 10 stundu lidojuma no Malaizijas esam nokļuvuši Jaunzēlandē. Ātri un veiksmīgi tikām cauri muitas kontrolei. Vienīgi man ar Valteru gāja nedaudz ilgāk, jo bijām paņēmuši līdzi mazliet netīrus darba apavus, kurus lidostas darbiniekiem bija jāpārbauda, lai mēs neienestu nekādus dubļus, augus, kukaiņus vai vēl kaut ko no savas valsts. Šeit viņi ļoti sargā savu dabu :)
Šeit tikko beigusies ziema. Mans pirmais kultūršoks bija par to, ka ārā vienlaikus atrodas gan koki bez lapām, gan kaktusi un banānu palmas. Taču laikam šis klimats ir piemērots visam, jo Oklendā un Ziemeļu salā vispār gaisa temperatūra nekad nenokrīt zem nulles. Otrais kultūršoks – vietējie cilvēki, kuri staigā apkārt īsajās biksēs un T-kreklos, kamēr mēs, tikko no Taizemes atbraukuši, arī lietus jakās un garajās biksēs mazliet vēl drebināmies. Taču viņiem šeit ir pirmās saulainās pavasara dienas, pieļauju, ka arī Latvijā mēs līdzīgā gadījumā darītu tieši tāpat.
Iekārtojāmies mūsu mājiņā un izlēmām aizbraukt uz lielveikalu. Pa ceļam uz autobusa pieturu Liene saprata, ka nejūtas ļoti labi pēc garā lidojuma, tādēļ palika mājās. Arī mums bija sajūta it kā zeme zem kājām vai arī mūsu galvas mazliet šūpotos, taču nelikāmies ne zinis. Autobusi Oklendā maksā 3 NZD (Jaunzēlandes dolārus) par vienu braucienu, ja tev nav Rīgas E-talona versija – AT HopCard. Lai labāk orientētos manis minētajās cenās atzīmēšu, ka 1 NZD atbilst 0.69 EUR.
Tā kā bijām dzirdējuši, ka pārtika šeit ir ļoti dārga, tad uzreiz izlēmām, ka jau no pirmās dienas ēdienu gatavosim paši, nevis iesim kaut kur paēst. Līdz ar to pienāca mans trešais kultūršoks – dārgās pārtikas cenas. Kukulis lētākās graudu maizes maksāja 2 NZD, 1.5 l piena maksāja 3 NZD, parastākais siera gabaliņš 6 NZD, puķkāposta galviņa 3.50 NZD utt. Izlēmām, ka šovakar ēdīsim makaronus ar cīsiņiem un tomātu mērci, bet vēlāk piešausimies pie cenām.
Ceturtais kultūršoks (par to gan iepriekš jau biju lasījusi) – cilvēki mēdz staigāt pa lielveikalu un ielām ar plikām kājām. Acīmredzot viņu valsts ir tik tīra, ka nav nepieciešams sevi ierobežot apavos.
LynnMall, kurā bijām atbraukuši iepirkties, tikām arī pie saviem Jaunzēlandes telefona numuriem. Tā kā mums nepieciešams atvērt bankas kontu, lai varētu pieteikties nodokļu maksātāju numuriem (IRD) un oficiāli strādāt šeit, tad iegājām painteresēties ANZ bankā, vai varam to izdarīt pie viņiem. Lai atvērtu bankas kontu, lielākās problēmas parasti rodas ar apliecinājumu par pastāvīgu adresi. Mums visiem bija izprintētas vēstules no saimniecības, kurā paliksim nākamās 2 nedēļas, taču esam dzirdējuši, ka bankas šo papīru ir sākušas uzskatīt par nederīgu. Arī ANZ mums ļoti pieklājīgi atteica. Neko darīt, bijām piekusuši, izsalkuši un devāmies mājās, lai pagatavotu savus makaronus un ietu gulēt.
Starp citu kiwi īpaši labi nepadodas māju siltināšana, ko esam dzirdējuši arī no citiem ceļotājiem, jo šeit nav nekādas siltumizolācijas, mūsu mājiņas ārdurvis ir ar tādām šķirbām, ka ir jūtams kā pūš vējš. Tā vietā, lai uzceltu kārtīgāku māju, mūsu jaukā namamāte mums iemācīja rīkoties ar elektriskajām segām, kuras uzklātas zem palaga un sasilda gultu :D
02/09/16
Ir piektdiena, tātad arī pēdējā diena, lai nokārtotu visu IRD numura iegūšanai un iekļautos savā plānā. Lielveikalā ieradāmies ap 11:00, lai atrastu kādu banku, kura piekristu mums atvērt kontus. Bijām dzirdējuši labas atsauksmes par Kiwibank, taču tai šajā lielveikalā bija tikai bankomāts. Meklējām tālāk un ieraudzījām Westpac banku. Šeit ātri tikām pie bankas darbinieces, kura pieņēma mūsu vēstules kā adreses apliecinājumu un par laimi sarunāja vizīti pie savas kolēģes tajā pašā dienā plkst. 14:00, lai visu nokārtotu līdz galam. Bijām priecīgi, ka diena sākusies tik veiksmīgi, vienīgi žēl, ka vairāk nekā 2 stundas nācās staigāt pa veikalu, lai novilktu laiku. Redzējām, ka ārā spīd saulīte, izgājām pasēdēt uz soliņa, un ieēdām mini virtuļus, kurus nopirkām no dziedoša tirgotāja.
Pienāca laiks iet atpakaļ uz banku. Tur mūs apkalpoja ļoti jauka sieviete vārdā Doreen. Labu laiku pavadījām pie viņas un pēc tam vēl cita darbiniece mums palīdzēja uzstādīt internetbanku utt. Kas man šķita nepierasti – Jaunzēlandē bankas automātiski izsniedz kartes, ar kurām var izņemt naudu no bankomāta, taču debetkarte, ar kuru arī varētu norēķināties, ir jāpasūta atsevišķi.
Nākamais solis – jāiet uz pastu, lai aizpildītu atlikušās veidlapas. Pasta iecirknis arī atrodas blakus Lynnmall, viss ir ērti sasniedzams. Taču pastā mums pasaka, ka nepieciešamās veidlapas ir beigušās un jāiet uz bibliotēku tās izprintēt. Vēl mums pateica, ka no bankas nepieciešama vēl viena izziņa ar mūsu adresi uz tās. Pulkstens jau bija 16:30 un pastu slēdz ciet 17:00, tādēļ sapratām, ka visu šodien tomēr nepaspēsim. Par laimi arī sestdienu rītos pasts ir atvērts. Tad gājām atpakaļ uz banku ar cerību saņemt izziņas, taču izrādās, ka visas bankas Jaunzēlandē darbu beidz plkst. 16:30. Tā nu arī šis mums atkrita uz rītdienu.
Braucām mājās, uzvārījām atlikušos makaronus, aizpildījām IRD veidlapas un gājām gulēt.
Ak jā, mans piektais kultūršoks – maori. Viņi ir tik milzīgi! Gan sievietes, gan vīrieši, gan bērni – izskatās tik masīvi, spēcīgi un tai pašā laikā kā mīlīgi lāčuki. Šķiet, ka viņi ir dzimuši, lai spēlētu regbiju, nu un sievietēm visām augums kā labākajām lodes grūdējām.
03/09/16
Modāmies agri, lai ierastos bankā uz darba laika sākumu 9:30. Dabūjām savas izziņas un gājām uz pastu, kur laipnas indiešu izcelsmes darbinieces mums palīdzēja visu sakārtot un nosūtīt. Šeit vispār ir samērā daudz indiešu, pārsvarā viņi strādā tirdzniecības sektorā, it īpaši elektronikas veikalos.
Priecīgi, ka visu izdevās tik veiksmīgi nokārtot, izlēmām, ka atlikusī diena jāizmanto, lai apskatītu Oklendas centru. Iekāpām vilcienā no NewLynn uz Britomart un par 5 NZD nokļuvām savā galamērķī. Šī bija pilsētas galvenā vilcienu stacija, tuvumā atradās osta, blakus vairākas augstceltnes, tirdzniecības centri, parki – mūsuprāt, tai būtu jābūt visapdzīvotākajai vietai pilsētā. Taču šeit bija ļoti maz cilvēku.
Oklenda ir tik mierīga, to nevar pat salīdzināt ar Rīgu, kur nu vēl ar Bangkoku, kuras haosam jau bijām paspējuši pierast. Vēsturiski Oklenda ir arī iepriekšējā Jaunzēlandes galvaspilsēta, kas izskaidro, kādēļ tā ir lielākā pilsēta valstī pēc iedzīvotāju skaita, taču tagad galvaspilsēta ir pārcelta uz Velingtonu, tāda vienkārša iemesla dēļ, ka Velingtona atrodas vairāk valsts centrā.
Aizgājām līdz ostai, ievērojām, ka šeit ir ļoti tīrs ūdens, ap balsta stabiem pat aug koraļļi. Laikam jau loģiski, jo Jaunzēlande ir tik tālu no pārējās pasaules, ka tā kaut kā var izvairīties no citiem piesārņotājiem.
Pēc tam vēlējāmies aiziet uz galveno apskates objektu pilsētā – Auckland Sky Tower. Vēderi mazliet sāka prasīt ēst, tādēļ pa ceļam iegājām kādā beķerejā, kur iekodām pa sviestmaizei un padzērām karsto šokolādi, ko Jaunzēlandē tradicionāli pasniedz kopā ar marshmallow zefīriņiem :)
Pamanījāmies arī ieiet kādā alkohola veikalā, jo gribējām šovakar nogaršot kādu Jaunzēlandes vīnu.
Sky Tower ik pa laikam paspīdēja starp pārējām ēkām, ļoti labs orientieris pilsētā. Izlēmām, ka jāuzbrauc tornī arī augšā. Pieaugušajiem biļete maksā 28 NZD, studentiem (kā man un Valteram) 20 NZD. Liftam bija stikla grīda ar skatu uz zemi un ārējā siena atradās ar skatu uz pilsētu, tādēļ redzējām, cik ātri mēs nokļuvām 51. stāvā. Šeit mūs sagaidīja klasiskās izpriecas šāda veida torņos – caurspīdīgi stikla grīdas fragmenti ar skatu uz leju un 3600 skats uz pilsētu. Tā kā diena bija apmākusies, tad diez ko tālu neredzējām, taču pilsēta no augšas izskatījās jauki. Interesantākais bija Big baby – vulkāniskas izcelsmes sala, kura turpina kļūt arvien augstāka, tādēļ arī vietējie to tā iesaukuši. Pēc tam uzbraucām uz 60. stāvu, kurš atrodas 220 m augstumā, taču šeit skats īpaši nemainījās un augstuma atšķirību arī neizjutām. Taču katrā ziņā priecājāmies, ka uz šejieni atnācām.
Pēc tam aizgājām vēl uz pāris parkiem. Pirmajā aziātu izcelsmes ļaudis tirgoja ceptas vistiņas, pēc kurām kiwi stāvēja rindās, taču otrajā parkā bērni spēlēja regbiju, cilvēki pastaigājās, atpūtās. Šeit bija kādas Lielbritānijas karalienes piemineklis, arī lielgabali, taču pats galvenais bija varenie koki, kas šeit auga. Visiem kokiem šeit bija ļoti resni stumbri, taču to lapu vainags bija vēl daudzreiz plašāks un varenāks. Gandrīz neatkarīgi no sugas koki šeit aug samērā zemi, taču ļoti izplešas uz sāniem. Protams, parkā auga arī palmas, jo šķiet, ka šeit tas nav nekas īpašs. Aiz parka atradās kāda celtne, kas pa gabalu izskatījās kā baznīca vai kas tamlīdzīgs, taču, kad piegājām tuvāk, izlasījām, ka tā ir viena no Oklendas universitātes ēkām.
Redzējām, ka pagalmā tai aug skaisti koki, pamanījām, ka vārtiņi ir vaļā un gājām iekšā. Šeit bija kā botāniskajā dārzā, dažādas koku un krūmu sugas, visur pielikti klāt sugu nosaukumi. Bija ļoti skaisti, pārņēma maza skaudība par tik sakoptu universitātes teritoriju.
Ejot tālāk ieraudzījām vēl kādu skaistu ēku, kas arī izrādījās Oklendas universitātes īpašums. Laikam viņiem pieder visas labākās mājas.
Vēl acis piesaistīja kāda māja, kura pilnībā apaugusi ar vīnstīgām. Vasarā tā noteikti būtu pilnīgi zaļa. Pieejot tuvāk, izlasījām, ka šeit atrodas Oklendas Virsnieku klubs.
Pēdējais pārsteigums pirms sasniedzām vilcienu staciju – kā jaunzēlandieši stāv garā rindā pie saldējuma kafejnīcas, kamēr mēs atkal salstam. Laikam viņiem tiešām ir pavasaris! :D
Braucām uz mājām, veikalā nopirkām grillētu vistu un puķkāpostu vakariņām, ko papildinājām ar iepriekš nopirkto Jaunzēlandes vīnu.
Valters vēl vakarā pirmo reizi gāja šeit skriet – izrādījās, ka mēs dzīvojam netālu no pludmales.
04/09/16
Šodien mazliet pamainīsim savu atrašanās vietu. Jaunzēlandē ir aktīva programma WWOOF, kurā vietējie lauksaimnieki uzņem pie sevis mājās cilvēkus, dot viņiem pajumti un pabaro, pretī prasot, lai cilvēki saimniecībā nostrādā 5 stundas katru dienu. Kamēr mūsu IRD numurs nav apstiprināts, mēs nevaram meklēt īstu, apmaksātu darbu, tādēļ arī izlēmām izmantot šo iespēju. Sākām meklēt kādu vietu, kura pieņemtu mūs visus četrus, vēl būdami Latvijā caur internetu. Rakstījām daudziem, taču atbilde gandrīz vienmēr bija, ka nav iespējams izmitināt 4 cilvēkus. Tad mums atbildēja Brents un Amanda, kuriem pieder īpašums 40 minūšu brauciena attālumā no Oklendas. Viņi savā mājā audzē tomātus, kabačus, garšaugus, zemenes utt., viņiem ir arī dažas aitas un vistas. Mums šis likās ideāls variants, tādēļ uzreiz piekritām. Un šodien ir pienākusi diena, kad mēs braucam uz Henderson, Waitakere, kur pavadīsim 2 nedēļas pie jaunzēlandiešu ģimenes.
Jau iepriekš Brentam e-pastā apjautājos, vai viņam nav kādi ieteikumi mašīnas iegādei. Viņš uzreiz sāka mums palīdzēt, jo pa ceļam no viņa mājas esot auto placis, kurā bieži pie savām mašīnām tiekot citi ceļotāji, kuri brīvprātīgi strādā viņa saimniecībā. Netālu no šīs auto tirgotavas arī bijām sarunājuši tikties šodien.
Ar vilcienu aizbraucām no New Lynn līdz Glen Eden stacijai, iepazināmies ar Brentu, kurš uzreiz uz mums atstāja labu iespaidu. Tad braucām lūkot mašīnu, jo Jaunzēlandē gan sabiedriskais transports, gan naktsmītnes ir ļoti dārgas, tādēļ mēs vēlamies ietaupīt, paši nopērkot savu auto un to pēc tam gada beigās pārdodot.
Auto placī mūs sagaidīja jauns vīrietis vārdā Armends. Viņš mums parādīja vairākas mašīnas, taču mēs nosvērāmies par labu ceļotāju iemīļotajai Toyota Estima, 1997. gada modelim, jo mēs ceļojam četratā un mums ir daudz somu, kurām nepieciešama vieta. Brents mums palīdzēja nokaulēt mašīnas cenu, kā arī Armendam piekodināja, lai saremontē dažus sīkumus, kurus pamanījām, vēl viņš sarunāja, lai Armends mums piemet klāt arī kādus kempinga krēslus un gāzes plītiņu. Līdz ar to visas mūsu tipiskā latvieša aizdomas par to, ka arī Brentam kaut kas no šīs tirgošanās noteikti atlec, izgaisa. Pateicoties viņam, visu nokārtojām ļoti ātri un veiksmīgi, savu “jauno” spēkratu varēsim saņemt trešdien. Pāris dienas jāpagaida, jo Jaunzēlandē ir tāds likums, ka, lai mašīnu pārdotu, pārdevējam ir jāiziet tehniskā apskate, kas apstiprina, ka auto spēs braukt vismaz tuvākos 6 mēnešus no nopirkšanas datuma. Tādā veidā mēs esam diez gan droši, ka mums netiek iesmērēts kāds lūznis. Pie tam mūsu mašīnai bija arī pilnīgi jaunas riepas, kas ir retums, pērkot auto šeit.
Priecīgi sēdāmies Brenta mašīnā un braucām uz viņa māju. Ceļs bija kalnains, taču pat Lienei tas netraucēja, jo apkārt bija tik skaisti. Pļavās ganījās aitiņas, ceļmalās auga lieli koki, un no augstākiem pakalniem pavērās skats uz Oklendas centru tālumā. Iebraucot Brenta mājas ceļgalā, likās, ka nokļūstam pasaku mežā. Un ceļa galā arī atradās pasaku māja, ko mēs aptvērām tad, kad bijām iegājuši iekšā. Dzīvojamā istabā un virtuvē bija milzīgi, plaši logi – viens no tiem ar skatu uz skaisto mežu, otrs ar skatu uz Oklendas centru (varēja pat saredzēt Sky Tower), trešais ar skatu uz vistām, citronkokiem un citiem augiem. Mājas ārpusē arī baseins. Virtuve bija ļoti plaša ar lielu galdu, pie kura vairāki cilvēki var ērti gatavot vakariņas. Iepazināmies ar Brenta sievu Amandu un viņu bērniem – sešgadīgo Zāru un četrgadīgo Oskaru. Pēc tam ievācāmies mūsu istabiņās, katram pārim bija sava guļamistaba ar personīgo vannas istabu. Mēs ar Valteru dzīvojām vienā stāvā ar bērniem, kuriem arī bija atsevišķa vannas istaba. Mājas interjers pelēkajos toņos. Ļoti, ļoti labs plānojums, tiešām sapņu māja :)
Namatēvam un namamātei uzdāvinājām arī mazu suvenīru no Latvijas – magnētiņu, kurš tagad rotā viņu ledusskapi blakus magnētam no Bulgārijas.
Tā kā tuvojās vakars, tad Amanda mums visiem sāka gatavot vakariņas. Tikmēr Brents mūs iepazīstināja ar viņu mājas noteikumiem un noteikumiem attiecībā uz mūsu darbu, lai nerastos nekādi pārpratumi. Mums nebija pilnīgi nekādu pretenziju, viss izklausījās pilnīgi loģiski un bijām priecīgi, ka viss ir skaidrs.
Viens no noteikumiem – katru dienu 2 no mums jāpalīdz Amandai pagatavot vakariņas. No rītdienas Brents mums bija arī sastādījis grafiku, kurš kurā dienā darbojas virtuvē. Jāatzīst, ka es to neuzskatīju par pienākumu, bet vairāk par labu pieredzi, jo Amanda pati ir bijusi pavāre, tādēļ no viņas var daudz ko pamācīties par ēst gatavošanu. Šovakar viņa mums pasniedza liellopa cepeti ar ceptiem dārzeņiem, ĻOTI garšīgi, visvairāk mēs priecājāmies par gaļu, jo paši tādu droši vien nevarēsim atļauties un nemācēsim pagatavot savā turpmākajā ceļojumā :D
Pirms vakariņām mēs tikām cienāti arī ar vietējo vīnu un alu. Brents teica, ka pēc katras darba dienas, ja vēlēsimies, viņš mums piedāvās kādu no vietējiem dzērieniem, arī šis plāns mūs apmierināja.
Vakariņu laikā uzzinājām, ka Brents pats ir bijis kuģu inženieris un kapteinis, taču Amanda strādājusi uz kuģiem par pavāri un tā viņi kopā apceļojuši pasauli, ik pa laikam dzīvojot citā valstī. Taču tagad viņi ir atgriezušies Jaunzēlandē uz palikšanu, lai audzinātu bērnus un audzētu tomātus :)
Mums ir ļoti palaimējies ar šo vietu, tādēļ arī laimīgi ejam gulēt, lai rīt varētu jau 8:00 sākt darbu.
05/09/16
No rīta paēdām brokastis kopā ar bērniem, pēc tam mums katram piešķīra pāri gumijas zābaku un bijām gatavi darbam. Gājām uz viņu lielajām siltumnīcām, kur mūsu pirmais uzdevums bija apgriezt tomātu stādiem apakšējos zarus. Rīta cēliens paskrēja ātri, jo jau 10:00 mums bija ieplānota tējas/kafijas pauze, kuru papildināja Amandas iepriekšējā vakarā uzceptie citronu kēksiņi. Pēc tās gājām atpakaļ uz siltumnīcu, kur bija jānovāc gatavā raža, tur gan gāja nedaudz grūtāk, jo nevarējām saprast, kuri tomāti skaitās pietiekami gatavi, lai tos vāktu tirgošanai. Tā kā viņu siltumnīcas ir ļoti lielas un tajās ir dažāda vecuma stādi, tad visu laiku notiek tāda kā rotācija, tādēļ nākamais uzdevums mums bija vēl citā siltumnīcas vietā nogriezt vecos stādus. Šo darbiņu līdz galam arī nepabeidzām, jo pulkstens bija 13:00 un tas nozīmēja, ka mūsu darba diena ir beigusies un ir laiks pusdienām. Pēc pirmās dienas varu teikt, ka strādāšana šeit ir ļoti laba, uzdevumi mainās, nav monotoni jādara viens un tas pats visas 5 stundas, kā arī ļoti ērti ir tas, ka strādājam siltumnīcā, jo mums netraucē ne lietus, ne vējš, ne aukstā gaisa temperatūra.
Pusdienās Amanda bija pagatavojusi cepeškrāsnī ceptu omleti ar dārzeņiem un piedevā bija čatnijs no viņu pašu tomātiem. Izcili!
Kad bijām paēduši, Amanda mums palīdzēja nokārtot apdrošināšanu mūsu mašīnai, lai varam justies droši. Viņa vispār ļoti rūpējas par mums, teica, ka neļaus mums braukt prom, kamēr mums nebūs apdrošināšana, kā arī iesaka, kur izdevīgāk iepirkties, kā ietaupīt. Ļoti izpalīdzīga sieviete :)
Šajā mājā elektrība tiek iegūta no saules baterijām, bet ūdens no lietus, tādēļ mums palūdza, vai nevaram iet dušā pēc pusdienām, citādi vakarā bērniem nebūs siltā ūdens, ar ko mazgāties. Valters vēl paspēja aizskriet līdz ūdenskritumam, kas atradās apmēram 6.4 km attālumā, bet es tikmēr pagulēju diendusiņu.
Drīz vien arī pienāca vakariņu laiks. Šodien bija mana un Valtera kārta palīdzēt, tādēļ 17:45 bijām virtuvē un darījām, ko varējām. Mēs gan izsprukām cauri diez gan viegli, jo Amanda šodien bija izlēmusi gatavot spageti ar Boloņas mērci. Mums bija jāsagriež dārzeņi, jāsarīvē siers, jāuzklāj galds, dažādi sīki darbiņi. Laiks pagāja ātri, jo visu laiku visi kaut ko darījām. Kamēr gaidījām ēdienu, Brents mūs uzcienāja ar vakar apsolīto vīnu un alu un jāatzīst, ka Jaunzēlandes vīni ir garšīgi. Puišiem alus arī esot gājis pie sirds, pie tam katrai pudelei korķa iekšpusē bija kāds ar sportu saistīts jautājums, kuru Valters ar brāli uzdeva Brentam. Tādi esot visām alus pudelēm Jaunzēlandē, jo alu bieži dzer bāros, skatoties sporta pārraides, un tā ir kā izklaide reklāmu laikā.
Vairs jau nav pārsteigums, bet arī vakariņas bija ļoti gardas. Oskars ar Zāru jau bija aizgājuši gulēt, bet mēs pasēdējām ar Brentu un Amandu, jaukā atmosfērā draudzīgi parunājāmies un pēc tam vēl kopīgi paskatījāmies televizoru. Mums šeit tiešām ļoti patīk :)
06/09/16
Šodien ar Lieni lasījām ziediņus, kuri tiek pārdoti smalkiem restorāniem priekš ēdienu dekorēšanas. To, ko salasījām, pašas arī pēc tam pakojām kastītēs pa 40 gramiem, bijām atbildīgas arī, lai viss izskatītos skaisti.
Brālis ar Valteru tajā pašā laikā lasīja dekoratīvās lapiņas pa 100 katrā kastītē. Mēs ar Lieni tādā ziņā tikām cauri vieglāk, jo mums vismaz nekas nebija jāskaita. Puiši vēlāk lasīja arī kabačus un tad piesēja katru kabaču stādu, lai tas turētos augstāk. Izrādās, ka kabači esot ļoti riebīgi, abi esot galīgi saskrāpējuši rokas un viss pēc tam vēl kādu laiku niezējis.
Man un Lienei fiziski grūtākais darbs bija garo galdu mazgāšana, uz kuriem stāv stādu pakas. Visu kārtīgi kārtu pa kārtai noberzām, pašas bijām pilnīgi slapjas, jāpriecājas, ka darbs bija siltumnīcā un vismaz nenosalām. Kad viss bija tīrs, krāvām jaunas pakas uz galdiem. Bijām pamatīgi piekusušas, tādēļ arī ļoti izsalkušas. It īpaši es, vismaz tā izskatās, jo pusdienās vienmēr ēdu divreiz ilgāk un arī vairāk nekā pārējie. Brents jau sācis mani vilkt uz zoba, ka man vienmēr visi trauki jāizēd tukši :D Un šodien Amanda nebija mājās uz pusdienām, tādēļ tās bija jāgatavo Brentam – viņš ļoti veiksmīgi izlocījās ar iepriekšējo dienu pārpalikumiem, viltnieks.
Pēc pusdienām Brents piedāvāja mūs aizvest līdz ūdenskritumam, uz kuru Valters skrēja vakar. Tā nu trijatā – es, brālis, Liene – ar mašīnu aizbraucām līdz parkam, kurā ir ūdenskritums, noķērām Valteru, kurš uz turieni skrēja kājām, un gājām pastaigāties.
Meži šeit ir ļoti skaisti un ļoti atšķirīgi no Latvijas. Šeit visur ir milzīgas papardes, tas arī izskaidro, kādēļ paparde ir Jaunzēlandes simbols, kuru attēlo uz visiem suvenīriem, sporta izlašu tērpiem, firmu logo utt. No parka ieejas līdz ūdenskritumam bija jāiet aptuveni 1.5 km, ūdenskritums bija ļoti skaists. Sākumā paskatījāmies uz to no augšējā skatu punkta, bet pēc tam nokāpām lejā.
Tā kā mums bija jāpaspēj atpakaļ uz vakariņu laiku, tad veiklā solī gājām atpakaļ uz māju. Pa ceļam redzējām daudz aitu, bariņu melnu govju, taču man visvairāk patika šī kompānija – resna, resna cūka, kaza un vista. Visas dzīvojās viena otrai pie sāniem kā labākās draudzenes.
Tāpat kā no Brenta un Amandas mājas, arī no ceļa bija iespējams redzēt Oklendas Sky Tower.
Mūsu kopējais pastaigas garums – apmēram 8 km. Tāds viegls, bet patīkams iesākums. Gada laikā plānojam noiet daudz lielākus attālumus, jo Jaunzēlandē ir ļoti daudz tūristu taku, pa kurām staigāt un iepazīt šejienes vareno dabu.
Vakariņu gatavošanā šodien piedalījās brālis ar Lieni, taču arī viņiem gāja viegli, jo nācās pagatavot tikai kartupeļu biezputru, ko ēdām kopā ar vakardienas Boloņas mērci. Pēc tam kopā ar ģimeni paskatījāmies televizoru, tā viņiem tāda ik vakara atpūta pēc garās darba dienas. Brentam kā rituāls ir arī ziņu skatīšanās, kamēr tiek gatavotas vakariņas, tādēļ arī mēs neesam pilnīgi atpalikuši no pasaules notikumiem.
07/09/16
Šodien ar Lieni likām jaunos augsnes maisus uz galdiem un likām tajos laistītājus, ļoti atbildīgs uzdevums. Pēc tam palīdzējām ārā – izrāvām burkānus no dobes un izravējām dobi, lai pēc tam tur pašas iestādītu spinātus. Mamma noteikti šo lasot netic, ka es kaut ko tādu spēju izdarīt :D
Brālis ar Valteru mazgāja siltumnīcas jumtu, kurš bija pilnīgi dzeltens no koku putekšņiem, kā arī palīdzēja uzrakt dārzu, kurā mēs ar Lieni pēc tam iestādījām brokoļus.
Pusdienās ciemos bija atbraukusi Brenta māsa Tracy. Ēdām tomātu zupu ar karstmaizēm. Šeit dzīvojot, pa īstam var apjaust, cik daudz ko ir iespējams pagatavot no tomātiem :)
Šodien bija pienācis laiks braukt pakaļ mūsu mašīnai. Ar vilcienu aizbraucām līdz Henderson pieturai, kur mūs sagaidīja Armends, ātri vien nokārtojām visas formalitātes, pārrakstījām auto uz brāļa vārda un braucām uz auto placi. Armends bija salabojis visus sīkumus, ko lūdzām. Brālim pat izdevās sarunāt 4 kempinga krēslus divu vietā. Armends pats saklausīja vēl kādu motora troksni, tādēļ ātri piezvanīja saviem indiešu draugiem (brāļiem, kā viņi viens otru sauc) no auto servisa, un sarunāja, ka varam aizbraukt un ātri visu salabot. Latvijā nekad nekas tāds nenotiktu! Kamēr visu izdarījām pulkstens jau bija gandrīz 18:00, ļoti centāmies paspēt mājās, lai palīdzētu ar vakariņām, taču Amanda ar Brenta palīdzību jau visu bija paspējuši pagatavot, jo neesot zinājuši, kad mēs būsim. Acīmredzot, viņiem ir slikta pieredze ar citiem brīvprātīgajiem, kuri nepaziņo, ka kavēsies. Starp citu, pie auto stūres arī šodien drosmīgi sēdās Valters, kurš pa ceļa kreiso pusi jau pārvietojas diez gan pārliecinoši.
Vakariņās krāsnī cepti vistu spārniņi un cepti zaļie tomāti.
Ziņās šodien svarīgākais – vidējā mājas cena Oklendā pirmo reizi vēsturē pārsniedz 1 000 000 NZD. Brents teica, ka cenas turpinās augt un viņu bērnu paaudze vairs nespēs atļauties nopirkt savas mājas. Jautājām viņam, vai cenas pēkšņi pie kaut kāda līmeņa nesāks kristies, uz ko viņš atbildēja, ka visdrīzāk nē. Izrādās, ka cenu pieauguma iemesls ir arī tas, ka arvien vairāk ārzemnieki šeit atmazgā naudu, nopērkot īpašumus un turot tos tukšus. Vēl pirms 6 mēnešiem īpašumu Jaunzēlandē varēja nopirkt arī bez nodokļu maksātāja numura, taču tagad kiwi kļuvuši piesardzīgāki un noteikumi sarežģītāki.
Ja pirms braukšanas uz šejieni domājām, ka Jaunzēlande ir tik tālu, ka uz šejieni dzīvot pārceļas ļoti maz cilvēku, tad tagad saprotam, ka esam kļūdījušies. Imigrantu arī šeit paliek arvien vairāk, kas, protams, neapmierina pašus vietējos.
Vakara noslēgumā paši četratā skatījāmies filmu un ēdām M&M’s, kurus nopirkām pa dienu, tādā veidā nosvinējām lielo pirkumu – mašīnu :)
08/09/16
No rīta mūsu angļu valodas spējas vēl nebija pamodušās, tādēļ sanāca mazs pārpratums, kas nedaudz nokaitināja saimniekus – aizgājām uz siltumnīcu un paņēmām visu nepieciešamo, lai lasītu tomātus, taču sākām tikai tad, kad atnāca Amanda. Izrādās, ka mums bija jāsāk uzreiz, kad atnācām. Neko darīt. Strādājām aši un visu paspējām. Pēc tam palīdzēju slaucīt nomazgātos tomātus, lai tos varētu sapakot un lai Amanda varētu izvadāt pasūtījumus klientiem.
Šodien pusdienas atkal gatavo Brents un jau atkal viņš izsprūk cauri bez lieka darba – ēdām gardo vakardienas tomātu zupu un kartupeļu putru ar Boloņas mērci. Pusdienās visi gan šodien, gan arī citas dienas esam diez gan klusi, laikam pie vainas nogurums pēc nostrādātā rīta.
Pēc ēšanas izplānojām, ko mums vajag iegādāties, lai pārbūvētu mašīnu. Esam izdomājuši, ka ceļot būs lētāk, ja apmetīsimies kempingos. Tādēļ mašīnā tiks uztaisīta kaste ar vāku, uz kuras varēs gulēt divi cilvēki, taču otri divi gulēs teltī. Un tā mēs mainīsimies ar vietām, lai būtu godīgi.
Šodien bija kārta brālim ar Lieni palīdzēt ar vakariņām, taču Amanda un Brents bija jau pasteigušies un sautējumu ielikuši gatavoties krāsnī pēc pusdienām. Tā nu no palīdzēšanas nekas prātīgs nesanāca.
Pirms vakariņām Brents kā jau ierasts skatījās ziņas. Parādījās kāds sižets par laikapstākļiem, kuru viņš apstādināja. Izrādās, ka viņa māsa – meteoroloģe – tur stāstīja par to, kādēļ šobrīd Jaunzēlandē ir tik auksts. Pēdējās dienas tiešām ir pūtis spēcīgs vējš un gaisa temperatūra bija tikai nedaudz virs +10 C, kas izrādās ir neparasti maz Jaunzēlandes pavasarim. Pie vainas esot aukstās gaisa masas no Dienvidpola, kas arī atnesušas pat 33 m/s ātru vēju galvaspilsētā Velingtonā.
Vakariņās kārtīgi izsmējāmies, Brents mums stāstīja par saviem piedzīvojumiem, kad viņš bija kuģu kapteinis un strādāja pie miljonāriem uz viņu privātajām salām. Kā viņš pats saka – viņš ir apceļojis apkārt pasaulei 3 reizes. Daudz, daudz viņš ir piedzīvojis un pieredzējis!
09/09/16
Rīt Amanda brauks uz tirgu, tādēļ mēs ar Lieni lasījām puķītes un dekoratīvās lapiņas tirgošanai. Vēl svarīgāks uzdevums – pakojām tomātus un kabačus, svērām tos un vispār jutāmies ļoti atbildīgi.
Pēc darba braucām uz veikalu pēc detaļām mašīnas pārbūvei. Nopirkām tikai saplāksni, eņģes un burciņu ar skrūvēm, jo pārējie sīkumi bija tik dārgi, ka Brents teica, lai mēs tos nepērkam, jo viņš mums varot no mājas tos iedot. Ļoti nopriecājāmies par tādu laipnību no viņa puses :)
Rīt Brentam ir dzimšanas diena un tāpēc mēs vēl speciāli aizbraucām uz veikalu nopirkt viņam kasti ar šokolādes konfektēm, jo Amanda mums ieteica, ka tās viņam garšo. Bija mazliet grūti pieņemt, ka konfekšu kaste maksā 20 NZD, taču tā kā viņi mums tik ļoti ar visu palīdz un Brentam vēl rīt ir jubileja, tad sapratām, ka tas ir mazākais, ko varam darīt.
Pie veikala un pa pilsētu atkal staigāja bērni ar plikām kājām. Šķiet, ka nevis mēs esam atbraukuši no aukstākas valsts, bet gan viņiem tikko būtu beigusies arktiskā ziema. Laikam jau vienkārši viņi visi šeit ir ļoti norūdījušies, jo bieži vien mēs esam vienīgie, kuriem mugurā ir vējjakas, džemperi, garās bikses. Paskatoties uz vietējiem, liekas, ka ir karsta vasara. Neticu, ka šajā ziņā jebkad spēšu starp viņiem iederēties. Bet varbūt tā arī labāk, jo tai pašā laikā mūsu mājas bērni Zāra un Oskars abi visu laiku šņaukājas un klepo.
Vakarā palīdzējām Amandai sagatavoties rītdienai, taisījām Brenta iecienīto burkānu kūku.
10/09/16
Šodien ir mājas saimnieka Brenta 52. dzimšanas diena, taču tā ir arī parasta darba diena siltumnīcā. Valteram šodien bija jāmazgā siltumnīcas jumts, tādēļ viņš pamanījās mazliet apdedzināties saulē.
Pēc pusdienām piedāvājām palīdzēt ar gatavošanos vakaram, taču tā kā bija atgriezies silts un saulains laiks Amanda mūs aizsūtīja aizbraukt uz Bethells jeb Te Henga pludmali. Jāatzīst, ka tas bija tā vērts. Pludmale atrodas 15 minūšu brauciena attālumā no mājas. Tur aizbraucot, uzreiz pamanījām, ka šeit ir ļoti daudz sērfotāju, kā arī ļoti daudz cilvēku ar skaistiem suņiem. Un, protams, lielākā daļa jau atkal saģērbušies kā vasarā, kāda meitenīte mums pat skrēja pretī peldkostīmā, kamēr mēs savās jakās un garajās biksēs ne tuvu nejutāmies pārkarsuši.
Pludmales smiltis šeit ir tumšas, ļoti smalkas un ļoti skaisti mirdz saulē. Ejot tālāk, sapratām, kādēļ šeit ir tik daudz sērfotāju – ūdens veidoja varenus viļņus, uz kuriem skriešus skrēja cilvēki hidrotērpos.
Esam pie Tasmānijas jūras! Un tam par godu ar nosalušiem pirkstiem apēdām līdzi paņemto šokolādi, jo mājā nedrīkst našķoties, lai bērni neredz :D
Likās interesanti, ka pludmalē telefonam nebija zonas. Tas jau it kā ir zināms fakts, ka Jaunzēlandē telefonu sakari nav tie labākie, taču nedomāju, ka tā būs arī atrodoties tik tuvu lielākajai pilsētai valstī. Bet tas jau nav slikti, cilvēki atbrauc uz pludmali tiešām atpūsties.
Aizbraucām atpakaļ uz māju un ātri palīdzējām Amandai vēl ar pēdējiem darbiem priekš vakariņām, jo uz Brenta dzimšanas dienu ciemos brauks divi viņa draugi – Kents un Dženisa – ar kuriem viņš jaunībā kopā braucis uz kuģiem.
Paēdām skaistas svētku vakariņas (ļoti priecājāmies, ka arī mēs tiekam iesaistīti) – steiku, salātus, grillētas desiņas, pirms tam arī iedzērām pa vīna glāzei un uzkodām gardus, gardus sierus, kādus paši droši vien atlikušā gada laikā šeit nevarēsim atļauties :D Taču vakara pērle – Amandas burkānu kūka! Mēli var norīt! Nav brīnums, ka tā ir Brenta mīļākā kūka.
Pēc vakariņām pienāca regbija spēle Pasaules kausa ietvaros, kuru Brents jau gaidīja vairāk nekā nedēļu – Jaunzēlandes All Blacks pret Argentīnu. Argentīna pašlaik ir otrā labākā komanda uzreiz pēc All Blacks, tādēļ spēle bija gaidāma saspringta. Taču pirms spēles sākuma Brents pielauza Valteru kopā ar bērniem izpildīt tradicionālo haku, jo šodien ir viņa dzimšanas diena un viņš tā gribot :D Valters ļoti godājami tika ar uzdevumu galā un spēle varēja sākties. Sākumā ne vienai no komandām negāja viegli, Argentīna pat likās pārāka, taču beigās Jaunzēlande pārliecinoši uzvarēja. Bija interesanti skatīties, kā vietējie jūt līdzi, jo, piemēram, Brents pats jaunībā arī ir spēlējis regbiju, tādēļ viņš ik pa laikam izbļāva hakas veida izsaucienus.
Spēle beidzās, Kents un Dženisa aizbrauca mājās, mēs tikām galā ar lielo trauku kalnu un apmierināti gājām gulēt, lai jau atkal rītdien 8:00 būtu gatavi darbam. Tomātiem brīvdienu nav un mums arī nē!
11/09/16
Šī diena pagāja mierīgi. Ar brāli griezām nost tomātu stādiem sānu zarus un pēc tam jau atkal lasījām tomātus, jo siltumnīcā tie nogatavojas ātri un jānovāc ik pēc 2 dienām. Tējas pauzītē pamielojāmies ar pārpalikumiem no burkānu kūkas :)
Pēc pusdienām beidzot pieķērāmies klāt mašīnas pārtaisīšanai. Valters ar brāli taisīja lielo kasti mūsu “gultai”, kamēr mēs ar Lieni šuvām mazliet nolietotos krēslu pārvalkus. Tagad viss izskatās jau daudz labāk. Taču līdz gala rezultātam droši vien jāpaciešas vēl līdz rītdienai.
12/09/16
Šodienas darbu plānā – pabeigt tomātu sānu zaru apgriešanu un nopulēt vakar nolasītos tomātus. To arī darījām. Paskaidrošu, kas ir tomātu pulēšana – tomāti tiek nomazgāti ledaini aukstā ūdenī un pēc tam mēs ar Lieni katru tomātu atsevišķi ņemam rokās un apslaukam, notīram no netīrumiem. Garš un garlaicīgs darbs, pie tam ļoti ātri var nosaldēt pirkstus. Taču mēs nečīkstējām, visu izdarījām un beigās vēl tikām pie uzlīmju līmēšanas uz tomātu kastītēm.
Šodien arī saņēmu īsziņu, ka man ir piešķirts IRD numurs. Tātad drīkstēšu pilnīgi godīgi un legāli strādāt algotu darbu Jaunzēlandē. Liene vēl vienīgā gaida savu numuru, pārējiem viss gatavs.
Pēc pusdienām Valters ar brāli turpināja cīnīties ar mašīnas pārtaisīšanu. Liene tikmēr aizgāja paskriet, taču es beidzot tiku galā ar saviem pierakstiem par pavadīto laiku šeit. Vēl kaut kad jāpieķeras klāt Taizemē safilmētajiem video, taču man nav ne jausmas, kad tas notiks.
Mašīnu šodien vēl līdz galam nepabeidzām, taču uztaisījām sarakstu ar lietām, kuras mums vēl jānopērk, lai varētu ērti dzīvoties pa kempingiem.
Pa dienu likās, ka varbūt esam mazliet apnikuši mājas saimniekiem, kas būtu arī loģiski, jo viņiem praktiski nav nekādas privātās dzīves, jo visu laiku pie viņiem dzīvo kādi sveši cilvēki. Taču vakariņās sapratām, ka viss tomēr kārtībā, laikam vienkārši viņi bija piekusuši.
Un es zinu, ka citiem droši vien neinteresē, ko mēs te visu laiku ēdam, taču es to tāpat uzrakstīšu, jo gribu paturēt savā atmiņā. Šovakar – sacepums no načo čipsiem, maltās gaļas, viņu pašu audzētiem tomātiem, pupiņām, Vorčesteras mērces, sojas mērces, paprikas un vēl visa kaut kā. Un pa virsu siers. Mmmmm!
13/09/16
Šodien atkal Amandai jāizvadā pasūtījumi, tādēļ mums ar Lieni lielā tempā no rīta jālasa atraitnīšu ziediņi. Amanda laikam jau bija pieradusi, ka parasti salasām par maz un ir vairākas reizes jāskraida uz siltumnīcu, lai piepildītu nepieciešamo daudzumu kastīšu, tāpēc šodien mums jau no paša sākuma lika salasīt vairāk. Tā arī darījām un rezultātā 10 kastītes bija liekas. Bezjēdzīgi iznīcināti ziedi, kurus nevienam nevajadzēja. Nevarējām saprast, vai mums jājūtas vainīgām, bet īpaši neiespringām. Pēc tam vēl mūs pielika pie kāpostlapu lasīšanas, to arī darījām veikli. Kad Amanda bija aizbraukusi, Brents mums lika nest vecos kāpostu stādus ārā no siltumnīcas un izplēst visas saknes no maisiem. Pamatīgi nocīnījāmies, lai tās saknes dabūtu ārā, taču drīz vien pienāca pusdienas laiks. Šodien ļoti garšīga zirņu zupa ar šķiņķi un pietiekamu daudzumu čili.
Pēc pusdienām braucām iepirkties. Tagad mums ir arī telts, kuru nopirkām, izmantojot Amandas vārdu un viņai pieejamās atlaides. Tikām arī pie kempinga traukiem, dakšām, karotēm, naža un daudziem citiem noderīgiem sīkumiem. Un, protams, pie reizes palutinājām sevi ar gardumiem – šoreiz izmēģinājām Homebrand (Jaunzēlandes alternatīva Rimi vai Optima tipa produktiem) šokolādes cepumus, kuri maksāja 2 NZD par 325 g iepakojumu. Par laimi arī garša bija laba, tāpēc tagad zinām vismaz vienu lietu, ko varēsim atļauties, kad gribēsies palutināt savus vēderus.
Pirms vakariņām Brents šodien bija ļoti kašķīgs, taču ne pret mums, bet pret Amandu. Nu nav jau mūsu daļa. Taču mazā Zāra šodien 40 minūšu laikā nopeldējusi 33 baseinus peldēšanas treniņā, Amanda ļoti lepojās un arī mēs piekritām, ka priekš sešgadīga bērna tas ir ļoti labi.
Brents pa dienu bija iebraucis AA apdrošināšanas birojā un sagrābies veselu kaudzi ar Jaunzēlandes kartēm un tūrisma bukletiem priekš mums. Tādēļ vakarā visi nosēdāmies brāļa un Lienes istabā un spriedām, ko īsti gribam šī gada laikā redzēt. Par laimi mūsu domas pārsvarā sakrita :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru