Pa nakti pamatīgi lija lietus, taču par laimi mūsu telts to izturēja. Arī diena iesākās lietaina. Cerībā, ka laikapstākļi šeit ir tikpat mainīgi kā Latvijā, izlēmām braukt tālāk dienvidu virzienā uz Wairere boulders – lieliem bazalta akmeņu krāvumiem. Kad tur ieradāmies, ārā vēl aizvien mazliet lija, taču mēs bijām nobraukuši garu gabalu, lai šeit nokļūtu, tādēļ saņēmāmies un gājām iekšā. Lielos akmeņus iespējams apskatīt, ejot pa pastaigu taku. Pie takas ieejas bija maza mājiņa, kurā iespējams uzzināt informāciju par šo akmeņu izcelsmi, taču mums paveicās, ka tajā brīdī uz vietas bija šīs vietas īpašnieks, kāds laipna paskata kungs ar garu baltu bārdu, kurš mums pats visu izstāstīja. Īpašnieku sauc Fēlikss, viņš ir no Šveices, un šo īpašumu viņš kopā ar savu sievu Ritu iegādājies pirms 30 gadiem. Kā nopratu viņš savas dzīves laikā ir strādājis saistībā ar mežiem, tādēļ priecājās, uzzinot, ka arī Valters to studē. Fēlikss pats ir izbūvējis visas trepes šajā takā. Viņš ir arī liels ģeoloģijas entuziasts. Kad viņš ir vēlējies pirkt šo zemes gabalu, visi viņam teikuši, ka tam nav nekādas jēgas, šeit ir tikai akmeņi, te nevarēs ne audzēt lopus, ne iekopt zemi. Taču viņš jutis, ka šeit ir kas vairāk. Izrādās, ka šī vieta ir īsts dabas brīnums. Uzrakstīšu to, ko sapratu no viņa stāstītā. Acīmredzot pirms daudziem miljoniem gadu šo apgabalu klājusi bieza bazalta kārta, kas ir veidojusies no magmas vulkāna izvirduma rezultātā. Ar laiku erozijas rezultātā izveidojušies šie robainie, stūrainie un asie milzu akmeņi. Nav nevienas citas vietas pasaulē, kur kaut kas tāds ir noticis. Visi ģeologi, ar ko Fēlikss ir runājis, teikuši, ka tas droši vien ir kaļķakmens, no kā parasti veidojas stalaktīti un stalagmīti, taču Fēlikss tam negribēja ticēt. Viņam interesēja, kas licis šim bazaltam tā erodēt tieši šajā vietā, jo Jaunzēlandē ir arī daudzas citas vulkāniski aktīvas vietas, kurās tas nav noticis. Un tad viņš aizdomājās par to, ka šajā reģionā aug varenie kauri koki. Magmas un bazalta viena no galvenajām sastāvdaļām ir dzelzs, taču kauri kokiem dzelzs nepatīk, tādēļ tie kopā ar lietus ūdeni veicinājuši šo eroziju un atbrīvošanos no dzelzs. Tas arī izskaidro, kādēļ šie akmeņi ir tumšā krāsā, jo parasti lavas akmeņi to sastāvā esošā dzelzs dēļ ir sārti. Ceru, ka mans apraksts neaizskars nevienu ķīmijas zinātāju un ka tas ir kaut vai tuvu patiesībai. Katrā ziņā, kad Fēlikss nonāca pie saviem atklājumiem saistībā ar kauri kokiem, viņš esot juties kā Galilejs, kurš ir atklājis šo lielo brīnumu, taču nav varējis ne ar vienu to kārtīgi apspriest. Tomēr drīz vien ģeologi no visas pasaules padzirdējuši šo ziņu un sākuši braukt uz šo vietu, lai to kārtīgāk izpētītu. Beigu beigās Fēliksam par visu bijusi taisnība un šī tiešām ir vienīgā vieta pasaulē, kur bazalta akmeņi ir sastopami tādā veidolā. Ļoti interesanti! :) Un prieks, ka Fēliksam bija taisnība, jo viņš ir ļoti jauks, zinošs un dabu mīlošs šveiciešu opītis.
Staigājām pa taku un priecājāmies, ka nenobijāmies no lietus. Pusceļā laiks pat uzlabojās un mazliet uzspīdēja saulīte. Taču pats negaidītākais bija tas, ka pretī nākošais smaidīgais pāris tā vietā, lai mūs vienkārši pasveicinātu, sāka ar mums runāt latviski. Satikām 2 rīdziniekus, kuri Jaunzēlandē nodzīvojuši jau 8 mēnešus un tālāk plāno pārcelties uz Melburnu Austrālijā. Maza pasaule un latviešiem tajā visi ceļi vaļā.
Pēc labas pastaigas starp lielajiem akmeņiem braucām tālāk uz Waipoua mežu, kur atrodas lielākais vēl augošais kauri koks Jaunzēlandē – 50,5 metrus augstais Tāne Mahuta, kura vārds tulkojumā no maoru valodas nozīmē “meža valdnieks”. Pie ieejas uz taku mums atkal bija jānotīra apavu zoles. Gide mums izskaidroja, ka tas jādara tādēļ, ka ļoti daudz kuri koku ir aizgājuši bojā sēnīšu infekcijas dēļ, kuras cilvēki var pārnēsāt ar saviem apaviem. Esot divu veidu sēņu sugas, no kurām viena kokā iekļūst caur ūdeni, bet otra caur augsni. Rezultātā varenais koks tiek bojāts no iekšpuses. Sākumā tas vēl cenšas sevi sadziedēt, ko cilvēki no malas redz kā gumijas jeb sveķu izdalīšanos no stumbra, taču vēlāk visi zari nokalst un koks iet bojā. Uzzinot par gumijas izdalīšanos, sapratām, ka šī koka resnais brālis Tāne Moana, kuru redzējām pirms pāris dienām, arī jau ir inficēts un diemžēl ilgi vairs nedzīvos. Vēl gide pastāstīja, ka pašlaik šī sēnīšu infekcija atrodas vien 50 metru attālumā no Tāne Mahuta, tādēļ drošības pasākumi ir ļoti svarīgi, lai šo koku saglabātu. Mums paveicās, ka šeit ieradāmies tieši pirms gides darba laika beigām, jo viņa, pati būdama maoriete, dienas beigās maoru valodā lūdzās un teica vēlējumus šim kokam un visam mežam, kā arī ļoti skaisti dziedāja maoru valodā. Tas radīja tik īpašu noskaņu, cilvēks stāvēja varenās dabas priekšā un bija redzams, cik daudz tas viņai nozīmē. Skaisti un mazliet skumji vienlaikus, zinot, ka šī varenā koku suga ir ļoti lielās briesmās.
Strauji attālināmies no Jaunzēlandes tālākā ziemeļu punkta un nakšņot izlēmām Matakohe pilsētiņā. Šodien tiešām daudz laika pavadījām ceļā, tādēļ arī vairāk neko apskatīties nepaspējām. Matakohe palikām kempinga mājiņās, jo arī šeit pēdējās dienas bijušas lietainas un saimniece nakšņot teltī nemaz neļāva. Mēs arī īpaši nepretojāmies šai idejai, jo mūsu telts bija slapja un spēka braukt tālāk mums arī vairāk nebija. Saimniece gan šeit bija ļoti kolorīta, bez vairākiem suņiem un viena nikna kaķa viņai visur pa pēdām sekoja mazs brūns jēriņš. Izrādās, ka kādai vecai aitai piedzimuši dvīnīši un viņai neesot pieticis piens abiem jērēniem, tādēļ nu jau 3 nedēļas vecā jēru meitenīte dzīvo ar kempinga saimnieci, kura viņu baro un lutina. Jēriņi ir tik mīlīgi, un, skatoties pēc šī piemēra, izskatījās arī ļoti paklausīgi, tā kā vislabāk audzinātie suņi :)
Vakariņās šodien pagatavojām puķkāpostu ar rīvmaizi, īsta māju garša. Un mazliet panašķojāmies ar saldajām maizītēm.
Pa nakti lietus diemžēl turpinās.
25/09/16
Lietus vēl aizvien mums seko, taču par laimi mūsu šodienas vienīgā aktivitāte ieplānota telpās. Iesim uz kauri muzeju!
Sākumā bijām ieplānojuši iet uz kauri muzeju citā pilsētā, taču tajā nebija pieejamas mūsu vēlmēm atbilstošas naktsmītnes. Bet tad mēs pēdējā Northland ceļojumu bukleta lappusē atradām mazu reklāmiņu par šo muzeju, kurš atradās tepat Matakohe. Jau domājām, ka tas nebūs nekas īpašs, taču par laimi šoreiz mēs smagi kļūdījāmies. Muzeja ieejas biļete studentiem maksāja 20 NZD un mēs nenožēlojām ne centa no tās. Muzejs bija ļoti labi izplānots un iekārtots, šeit bija redzami visi instrumenti un ierīces, kuras tika izmantotas kauri iegūšanai. Neskaitāmi zāģi, dažādu platumu dēļi, lielformāta vēsturiskas fotogrāfijas par kauri apstrādi. Muzeja sienas tika izmantotas ne mazāk lietderīgi – vairākās telpās sienas bija klātas ar platām koka plāksnēm, uz kurām bija uzrakstīts katra koka sugas apraksts, pilnīga paradīze Valteram un arī mums ļoti interesanti.
Tāpat interesantā veidā uz citas sienas bija attēlots, cik resns ir mūsu redzētais Tāne Mahuta attiecībā pret lielāko jebkad atrasto kauri koku, kurš aizgājis bojā kādā meža ugunsgrēkā. Un tai pašai telpai pa vidu kāda milzu koka dēlis garengriezumā – tam blakus ikviens no mums jutās maziņš. Muzejs bija pilns ar visdažādākajām mēbelēm un priekšmetiem pagatavotiem no kauri, tas tiešām ir ļoti skaists koks. Žēl, ka tie aug tik lēni un ir tik jutīgi pret slimībām, ka pašlaik visi tiek aizsargāti. Muzejā bija skatāmi arī video par koku ciršanas meistariem un pasaules čempioniem, kuri nāk no Jaunzēlandes. Vēl uzzinājām, ka kokmateriālus ieguva ne tikai no augošiem kauri kokiem, bet arī no kokiem, kuri gulējuši dīķos vairākus desmitus tūkstošus gadus.
Šajā muzejā atradās arī lielākā kauri gumijas kolekcija. Nopulēta gumija izskatās tāpat kā mūsu dzintari, tādēļ ļoti priecājāmies, ka atsevišķā stendā par citām valstīm, kurās atrod dzintarus, ieraudzījām arī Latvijas vārdu ar klāt pieliktu kaklarotu. Kauri gumija gan ir pieejama daudz lielākos izmēros, tādēļ no tās iespējams arī izgrebt lielākas statujas, kādas arī redzējām muzejā. Īsumā – mums ĻOTI patika!
Šodienas tālākais plāns ir nokļūt līdz Oklendai. Ceļā vēl piestājām kādā ciematiņā, kur nopirkām alu un vīnu, jo Oklendā valda nosacīti sausais likums, kura dēļ viss alkohols ir daudz dārgāks. Ieskrējām arī kādā beķerejā apēst gaļas pīrāgus, kuri ir tik raksturīgi Jaunzēlandes virtuvei. Lai gan, protams, tas arī ir mantojums no viņu saiknēm ar Lielbritāniju. Lielāko dienas daļu atkal pavadījām mašīnā, tāpēc bijām pamatīgi noguruši. Tā kā Oklenda ir liela un salīdzinoši blīvi apdzīvota pilsēta, tad nebija brīnums, ka šeit praktiski nav kempingu. Un tie, kuri te bija vēl dārgāki nekā citur. Tāpēc izlēmām, ka jāsameklē kāds hostelis. Lētākais, ko varējām dabūt mums visiem kopā izmaksāja 171 NZD, pilnīgs kosmoss, Latvijā un arī citur Eiropā par tādu naudu būtu iespējams noīrēt istabiņu viesnīcā. Neko darīt, hosteļa aprakstā bija teikts, ka tur ir pieejama auto stāvvieta, kas mums, protams, bija svarīgi. Kad ieradāmies hostelī, sapratām, ka veiksme mūs pametusi – hosteļa istabiņas bez logiem, dušas un tualetes netīras, skaņas izolācija pilnīgi nekāda, manā un Valtera istabā gaisa kondicionieris bez izslēgšanas iespējām. Taču pats sliktākais – autostāvvieta bija pieejama par 15 NZD par diennakti, taču izrādās, ka nākamā diennakts tiek sākta skaitīt plkst. 6:00 no rīta. Oklenda tiešām mūs neviesmīlīgi sagaidīja, tādēļ sapratām, ka nekas cits vien neatliks kā nākamajā rītā mosties 5:00, lai brauktu prom no šejienes un nemaksātu vēl papildu 15 NZD par autostāvvietu. Mūsu neveiksmju līniju vēl papildināja tas, ka nevarējām atrast normālu vietu, kur paēst, tuvējās picērijas darbojās tikai uz pasūtījumiem, nebija iespējams kaut kur apsēsties pie galdiņa un paēst. Mēs gribējām paspēt šovakar aiziet uz kino, lai mazliet atslābtu, tāpēc mums bija ātri jāpaēd un mums nācās meklēt kādu ātro ēstuvi, šoreiz Burger King, kas arī nebija ne tuvu garšīgi vai baudāmi. Šausmas. Un tad vēl beigās aizgājām kino uz multeni Sausage Party, par kuru bijām dzirdējuši labas atsauksmes, bet arī tā bija pilnīgs ārprāts. Atcerējāmies, ka kāds latviešu ceļotāju pāris nesen facebook rakstīja šādus vārdus “Esam Oklendā un viss ir slikti” un lūdza tautiešiem palīdzību ar naktsmītnēm vai darba meklējumiem. Šodien arī mēs izjutām “esam Oklendā un viss ir slikti” sajūtu. Diena iesākās tik labi, taču noslēgums bija drausmīgs. Ātri gājām gulēt, lai agri, agri celtos un brauktu tuvāk dabai, jo tā mūs šeit vēl nekad nav pievīlusi.
26/09/16
Agrais rīts iesākās ar melnās strīpas turpinājumu. Pirmkārt, puisis hosteļa reģistratūrā jau paspēja sabojāt mūsu rītu, pasakot, ka nākamais mēnesis visu laiku būs lietains. Viņš, protams, vienkārši mēģināja izveidot kaut kādu sarunu ar mums, taču šis galīgi nebija labākais temats, kuru aizskart. Atdevām atslēgas un braucām prom.
Šodien esam ieplānojuši nokļūt līdz Tauranga pilsētai. Taču pa ceļam gribējām apskatīt Hot Water Beach, Hahei, Coromandel pussalā, jo šī pussala mums citādi tālākajā ceļojumā vairs īsti nebūs pa ceļam. Hot Water Beach interesanta ar to, ka bēguma laikā cilvēki pludmales smiltīs var izrakt bedres, kuras tad piepildās ar ūdeni no karstajiem avotiem un tad tajās var sasildīties. Pa ceļam internetā izlasīju, ka šodien bēgums ir ap 9:30, un priecājos, ka varbūt mums atkal sāks veikties, jo navigācija telefonā rādīja, ka tieši ap to laiku mēs arī varētu ierasties Hahei. Tā jau laikam ir, ka pirms laika nekad nedrīkst sapriecāties. Nobraukuši labu gabalu nost no lielceļa, pie kāda pagrieziena ieraudzījām zīmi, ka tālākais ceļš ir slēgts plūdu dēļ. Ceļa malā stāvēja arī veikala Countdown kravas mašīna, kuras šoferis mums pastāstīja, ka lietus dēļ ir pārplūdusi upe un vienīgias ceļš, kurš ved mūsu izvēlētajā virzienā ir slēgts. Arī viņš ir palicis nekurienē ar nepiegādātiem produktiem un ne diez ko priecīgs. Neko darīt, jābrauc atpakaļ un jāturpina virzīties uz Tauranga. Pa ceļam jau laicīgāk sāku meklēt naktsmītnes, taču izrādījās, ka Taurangā ir tikai 2 hosteļi un nevienā no tiem nav vietas mums visiem četriem. Pēdējo 12 stundu laikā mums tā neveicas, ka es vēl noteicu, ka šim visam ļoti drīz vajadzētu sekot lielai veiksmei un kaut kam ļoti labam :D
Neko darīt, nospraudām jaunu galamērķi – Rotorua pilsētu.
Caur mašīnas logu vērojām dabas spēku – pārplūdusī Waihi upe bija pilna ar ūdeni, straume bija spēcīga un strauja, upe bija pārvērtusies lielās krācēs. Lietus ūdens plūda uz ceļa arī no klintīm, kuras stalti stāvēja ceļa malā. Skats bija iespaidīgs un arī šis ceļš ar tā augstajām klintīm, upēm un krācēm mūsu acīs ir viens no skaistākajiem, pa kādu esam braukuši.
Piestājām Waihi pilsētiņā, kura ievērojama ar savām 3 zelta raktuvēm. Ap vienām no tām – Martas (Martha) raktuvēm – veda arī pastaigu taka. Gribēdami izkustēties pēc sēdēšanas mašīnā, devāmies tās apskatīt. Taka bija ļoti interesanta un ar daudz īsiem faktiem, kurus pa ceļam varējām izlasīt, piemēram, šajās raktuvēs ik nedēļu tiek atrasts zelts 1 miljona NZD vērtībā un 82% no šī zelta paliek šeit pat Jaunzēlandē. Tāpat šajās raktuvēs iegūst arī sudrabu. No vienas akmeņu kravas, kura sver aptuveni 100 tonnas, tiek iegūtas 2 tējkarotes zelta un 20 tējkarotes sudraba. Kad šīs raktuves tiks izsmeltas, šeit tiks izveidots arī ezers, kurā dzīvos zivis un būs iespējams peldēties. Un tas viss un vēl divas citas aktīvas raktuves vienā mazā, bet visnotaļ bagātā ciematā.
Pēc pastaigas vēderi sāka prasīt pusdienas, tādēļ aizbraucām uz parku pie Gilmour ezera, kur mums ieteica, ka esot piknika galdi. Mums par brīnumu šeit atradās arī bez maksas izmantojami āra grili. Izmantojām uz mirkli saulaino laiku un šo jauko izdevību, lai parka vidū uzceptu sev desiņas un karstās siermaizes.
Šis grils un sakoptais parks ir viens no spilgtākajiem pierādījumiem, ka Jaunzēlandē viss notiek uz labu – Latvijā jebkas tamlīdzīgs jau būtu nopūst ar neglītiem grafiti atdarinājumiem, sabojāts, salauzts, un galu galā vispār parkos Latvijā taču grillēt, sēdēt zālītē vai darīt jebko citu jauku ir aizliegts.
Waihi aizkavējāmies ilgāk nekā plānots, jo vēlreiz iebraucām informācijas centrā, kur jauks vīriņš mums pastāstīja par netālu esošo Owharoa ūdenskritumu un Windows walk taku, kur mums noteikti jāaizbrauc.
Owharoa ūdenskritumu apskatīt bija tā vērts, jo lietus un plūdi to bija padarījuši daudzkārt iespaidīgāku. Ūdenskritums bija skaļš, pilns, ātrs un spēcīgs, kārtējais dabas skaistuma piemērs.
Windows walk Karangahake apkārtnē veda uz vecām zelta raktuvēm. Šeit vēl tuvāk piekļuvām pārplūdušajai upei, taču redzējām arī kalnus no iekšpuses, staigājot pa šaurām ejām, kuras agrāk izmantojuši zeltrači.
Ārpus raktuvēm man gan tik ļoti nepaveicās, jo pamanījos kārtīgi atsist galvu pret kādu zemu esošu metāla stieni, jācer tikai, ka nebūs smadzeņu satricinājums. Bet gan jau viss būs labi, ja neskaita šo, tad šķiet, ka veiksme sāk atgriezties mūsu pusē.
Mūsu šodienas galamērķis bija Rotorua – Jaunzēlandes vulkāniski visaktīvākā pilsēta. Un kā jau vulkāniem tas piederas, tuvojoties pilsētai arī sajutām raksturīgo sēra dioksīda jeb “vecu olu” aromātu. Mums gan tas netraucē, jo visi esam diez gan ieinteresēti apskatīt pēc iespējas vairāk dabas brīnumu, ko Jaunzēlande var piedāvāt, tādēļ maza smaka nevienu nesatrauc.
Iekārtojāmies ļoti jaukā hostelī – Rock Solid Backpackers, kur pa atpūtas telpas logu redzama klinšu siena, pa kuru kāpj cilvēki.
Gatavojot vakariņas, ar Lieni sapratām, ka vistu stilbiņu vietā esam nopirkušas veselu vistu, taču cepeškrāsns šeit nav. Tā nu labu laiku cīnījāmies, lai lielo vistu pagatavotu pannā, pašas neticējām, ka tas izdosies, taču beigās tomēr tikām pie gardām vakariņām ar ceptu vistiņu un tvaicētiem dārzeņiem ar sojas mērci.
Hostelis tiešām ļoti jauks, it īpaši salīdzinājumā ar vakardienas naktsmītni Oklendā. Šeit cilvēki ļoti mierīgi, nav atbraukuši piedzerties un ballēties visu nakti, mums patīk. Un tā kā Rotorua ir daudz vietu, ko apskatīt, un mēs vēl ceram šajā apkārtnē atrast darbu, tad rezervējām istabiņu uz vēl 3 naktīm.
27/09/16
Pirmais mūsu apskates objekts Rotorua ir Whakarewarewa mežs jeb Redwood mežš, kurš ir ievērojams ar savām lielajām, garajām un perfekti taisnajām Kalifornijas sekvojām (lat. Sequoia sempervirens). Tās šeit iestādītas pirms 115 gadiem ar mērķi atjaunot mežus pēc milzīga vulkāna izvirduma 1886. gadā, kas nopostīja lielāko daļu Rotorua apkaimes, un tagad šeit ir izveidots piemiņas parks Jaunzēlandes mežsargiem, kuri krituši Pirmajā pasaules karā.
Mežā izveidotas vairākas dažāda garuma bezmaksas pastaigu takas, kā arī pastaigu taka koku galotnēs. Mēs izlēmām iet 7,5 km garo Pohaturoa maršrutu, lai atrautos no tūristu pūļa, kurš bija redzams pie ieejas parkā. Milzīgie sarkanie koki bija ļoti iespaidīgi, taču taka mūs drīz vien izveda no šīs meža daļas ārā uz vietām ar salīdzinoši neinteresantu ainavu. Taka ir piemērota cilvēkiem, kuri vienkārši grib iziet pastaigā ar saviem suņiem vai arī paskriet, taču kā tūrisma objekts tā nebija nekas īpašs. Tikām līdz kādam skatu punktam, no kura ieraudzījām Rotorua pilsētu no augšas, kā arī Pohutu geizeru. Tas bija jauki, taču nebijām nogājuši pat pusi šīs takas, tādēļ izlēmām, ka jāgriežas atpakaļ, jo galu galā mēs šeit atbraucām skatīties uz milzu sekvojām. Aizgājuši atpakaļ, nonācām uz 2 km garas takas, kas bija pilna ar bērniem. Bērni uzvedās kā mežoņi, lauza papardēm zarus, meta pret sekvoju stumbriem, skraidīja ar noplēstām koku mizām rokās un vispār uzvedās drausmīgi. Mums arī nervi neizturēja, tādēļ dažus no viņiem apsaucām, jo izskatījās, ka vecāki viņus neaudzinās. Un tā mūsu stulbā cilvēku suga to dabas skaistumu vienmēr izposta. No sākuma vispār nesapratām, kādēļ šeit ir tik daudz bērnu, bet tad atcerējāmies, ka Amanda teica, ka tagad 2 nedēļas būs skolēnu brīvdienas. Tātad mazie briesmoņi būs visur. Bet kopumā jau mežs mums ļoti patika, skaists un pilnīgi atšķirīgs no pārējiem, ko esam redzējuši Jaunzēlandē.
Pusdienās mums visiem sakārojās Fish & Chips jeb no Lielbritānijas aizgūto ēdienu – zivi un frī kartupeļus. Netālu no mūsu hosteļa atradām Fat Dog jeb Resnā suņa restorānu, kurā porcijas bija tādas, ka pēc tam visi tiešām jutāmies divreiz resnāki. Fish & Chips tradicionāli pasniedz ietītus papīrā, taču tā kā šis ir restorāns, tad šeit uz šķīvja zem ēdiena bija palikta avīze par šo restorānu.
Tālāk aizgājām pastaigāties uz netālo Kuirau parku, kurš ir pilns ar kūpošu termālo ūdeni, brubuļojošiem dubļu dīķīšiem un skaistiem Jaunzēlandes putniem. Parks esot ainavu arhitektūras paraugs, par ko liecināja vairākas piemiņas plāksnes par godu parka autoriem. Pati labākā vieta parkā bija karstā pēdu vanna, kur cilvēki par brīvu var pasēdēt un izmērcēt savas kājas siltajā un mazliet smakojošā ūdenī. Arī mēs to izmēģinājām un iekūlāmies pa vidu veselam pulciņam ķīniešu tūristu. Tas bija tik jauki, kājas uzreiz palika vieglākas un pēdiņas tik mīkstas, arī paši kārtīgi sasildījāmies.
Es mierīgi varu iedomāties sevi dzīvojam šādā brīnumu pilsētā :)
Turpinot izzināt Jaunzēlandes vīna industriju, Pak’n Save veikalā ieraudzījām izpārdošanu vīnam par 5.99 NZD. Nolēmām to pamēģināt, vēlāk nožēlojām, sliktākais, ko līdz šim esam garšojuši. Un šodien iztikām bez vakariņām, jo Resnā suņa pusdienas tiešām bija milzīgas.
28/09/16
Šodien brauksim uz slavenāko vietu Rotorua apkaimē – Wai-o-tapu ģeotermālo brīnumzemi. Ieradāmies laicīgi, lai 10:15 redzētu Lady Knox geizera darbības paraugdemonstrējumu, kuru izprovocēja, geizerā iemetot ziepes. Šis geizers sasniedz pat 20 metru augstumu. Šajā vietā agrāk atradies cietums un ieslodzītie uz šejieni nākuši mazgāt savas drēbes. Pēc kārtīgas saziepēšanas viņi gribējuši izmantot dabas piedāvātos labumus un tās izskalot karstā ūdenī, taču, viņiem negaidot, saziepētās drēbes ir mazinājušas ūdens virsmas spraigumu un geizers izvirdis, pārbiedējot cietumniekus. Savu nosaukumu Lady Knox ieguvis par godu cietuma priekšnieka meitai.
Tālāk devāmies apskatīt pārējo parku, kas īsti nav vārdiem aprakstāms. Krāteri, terases, mutuļojoši dubļi, kūpoša zeme un ūdens, krāsas, kuras citur dabā nav iespējams atrast. Skaisti! Un pie vulkānu aromāta arī jau esam pieraduši.
Netālu no parka atrodas arī lielākie dubļu baseini Jaunzēlandē, kuri vārījās un meta dažāda lieluma burbuļus. Kad bijām tur, uzspīdēja arī saulīte, kas visu padarīja vēl skaistāku. Jā, arī dubļi ir skaisti! :)
Atgriezāmies hostelī un ārā sāka līt lietus, atkal izsprukām cauri sveikā. Tā kā esam tikuši pie mazliet vairāk interneta, tad šovakar skatījāmies iekavētās Viņas melo labāk sērijas.
Jau visas šīs dienas mēs aktīvi meklējam dažādus darba piedāvājumus un rakstām visiem sludinājumiem, ko atrodam, taču panākumu kā nav, tā nav. Laikam Jaunzēlande tomēr mūs negaida tik atplestām rokām, kā bijām cerējuši. Interesantākais ir tas, ka augļu lasīšanas sezona vēl pat nav sākusies, taču jau vairāki cilvēki mums ir atbildējuši, ka viņiem ir nokomplektētas darba komandas līdz pat nākamā gada februārim un martam. Kad mēs šeit ieradāmies septembra sākumā, nekādi sludinājumi saistībā ar augļu lasīšanas darbiem nebija pieejami. Pa kuru laiku tad visi jau bija paspējuši pieteikties darbiem? Vienīgais, ko mēs vēl domājām, ka šeit ir tāda sistēma, ka dažos hosteļos dzīvo tikai ārzemnieki un tad hosteļa darbinieki viņiem palīdz atrast darbu. Viņi noteikti to nedara caur darba sludinājumiem, bet gan caur pazīšanos, tādēļ arī droši vien daudzas vietas jau ir pilnas. Mēs gan vēl necelsim paniku, taču nolēmām, ka rīt varētu iztikt bez apskates objektiem un pastaigāt apkārt pa Rotorua un kārtīgi pameklēt darbu. Cerams, ka izdosies!
29/09/16
Turpinot darba meklējumu tēmu, uzrakstījām uz Kiwi Keith’s Quality Backpackers hosteli Napier pilsētā, par kuru ir ļoti labas atsauksmes un kurā pašlaik dzīvo arī kāds latvietis, kuram hosteļa īpašnieki ir atraduši darbu. Nepagāja ilgs laiks līdz atnāca atbilde, mums visiem par pārsteigumu – latviešu valodā! Izrādās, ka hosteļa īpašnieks bija pasaucis savu latviešu draugu Kārli, lai viņš mums atbild. Situācija ir tāda, ka nākamās divas nedēļas būs lietainas, taču darbi parasti tur tiek atrasti ļoti ātri. Pēc brītiņa ar īpašnieku sazvanījāmies un viņš mums visiem piedāvāja naktsmītnes par labākajām cenām, kādas esam dzirdējuši, pie tam viņš teica, ka uz viņa hosteli bieži braucot latvieši. Pirmais kiwi, kurš kaut ko tādu saka, lielākā daļa parasti nezina par Latvijas eksistenci kā tādu. Mums palika ļoti labs iespaids par Keith un arī apziņa, ka tur ir dzīvojuši un strādājuši vairāki mūsu tautieši lika justies drošāk, tādēļ pieņēmām ātru lēmumu, ka nepaliksim Rotorua, bet gan brauksim uz Napier. Man ir laba priekšnojauta par šo vietu!
Līdz ar to arī atkrita mūsu lielie darba meklējumu plāni šodienai, tādēļ bija jādomā, ko darīsim. Aizgājām apskatīt Government gardens jeb Valdības dārzus, kur starp puķu dobēm ar krāšņām tulpēm atradās arī skaistā Rotorua muzeja ēka.
Starp citu šīs nedēļas beigās Rotorua norisināsies tulpju festivāls, par ko liecina izkārtnes uz visām pilsētas laternām. Muzeja ēka savukārt ir agrākā vannu māja (Bath house), kurā cilvēki izsenis nākuši baudīt termālo ūdeņu un dubļu dziedinošo spēku.
Tagad šeit ir arī ļoti skaists un moderns muzejs par maoru kultūru. Uzzināju, ka maori esot cēlušies no kādas Hawaiki zemes, kuras precīza atrašanās nav zināma, taču šī vietvārda variācijas esot sastopamas daudzviet Austrumu un Rietumu Polinēzijā. Savai’i ir kāda sala Samoa, ‘Avaiki esot vēsturisks nosaukums Rarotongan arhipelāgam, Taiti Havai’i ir vecais nosaukums Ra’iatea salai un, protams, šis pats vārds ir izmantots arī Lielās salas nosaukumam Hawai’i.
Muzejā noskatījāmies arī interesantu īsfilmu par maoru bataljonu, kuri cīnījušies 2. pasaules karā. Karā zaudētie maoru vīri ir pamatīgi iedragājuši maoru kopienu Jaunzēlandē, jo iztrūkst liela daļa veselas paaudzes vīriešu, kuriem būtu bijis jābūt kā piemēram jaunajām paaudzēm.
Vienīgā lieta, ko muzejā nesapratu, bija īslaicīgā Rembranta mākslas darbu izstāde, jo šeit neatradās neviena īsta glezna. Vairākas telpas bija piepildītas ar Rembranta darbu kopijām. Pirmo reizi redzu kaut ko tādu.
Kad bijām izstaigājuši muzeju, es gribēju ieiet Mountain Jade veikalā, jo Jaunzēlandē tiek iegūti zaļie nefrīta akmeņi, un es tādu ļoti vēlētos kā suvenīru sev pašai no šīs valsts. Līdzīgi kā ar latviešu spēka zīmēm arī no maoru kultūras nāk dažādi simboli ar atšķirīgām nozīmēm, kuri sargā valkātāju, dod spēku, veselību utt. Un šie simboli tiek izveidoti no nefrīta akmeņiem kā kaklarotas. Es jau gandrīz biju atradusi to, ko vēlējos, līdz man pienāca klāt veikala darbiniece un pajautāja, vai man interesē tieši Jaunzēlandē iegūtais nefrīts vai arī jebkāds. Protams, ka man interesē Jaunzēlandes nefrīts, taču izrādījās, ka lielākā daļa šī veikala produkcijas nāk no Krievijā vai Kanādā iegūta nefrīta, kurš ir tikai apstrādāts Jaunzēlandē. Ja vēlos autentisko Jaunzēlandes nefrītu, tad cena attiecīgi gandrīz dubultojās. Biju vīlusies un gāju prom.
Šovakar mēs ar Lieni izdomājām, ka būtu ļoti jauki, ja vakariņas taisītu brālis ar Valteru. Bez liekas stīvēšanās viņi arī piekrita, un mēs tikām pie gardas kartupeļu putras ar maltās gaļas mērci.
Pēc vakariņām vēl radās ašā ideja aiziet uz nakts tirdziņu, kurš katru ceturtdienu notiek tepat netālu no mūsu hosteļa. Mazs, jauks tirdziņš ar dzīvo mūziku, pašdarinātiem vīniem, rotaslietām, svaigiem dārzeņiem un augļiem. Atgādināja mūsu pašu gadatirgus Latvijā, tikai mazākos apmēros. Palutinājām sevi ar pankūkām un priecīgi gājām mājās, jo “nakts tirgus” beidzas 21:00.
30/09/16
No hosteļa šodien izkustējāmies salīdzinoši vēlu, šorīt visiem kā vienam ļoti negribējās līst ārā no gultas.
Taču izlēmām, ka brauksim apskatīt kādu ezeru, jo Rotorua apkaimē to ir ļoti daudz. Pa ceļam redzējām ļoti skaistus pakalnus, kas klāti ar dzelteni ziedošiem krūmiem.
Okareka ir mazākais no 18 ezeriem Rotorua, taču tas nemazina tā skaistumu. Gar ezeru veda 5,5 km gara pastaigu taka, kas ir īsta putnu vērotāju paradīze. Arī mēs redzējām zosis, melno gulbju pāri, Jaunzēlandei raksturīgos nelidojošos pukeko putnus, pīles un vēl daudz ko. Sastapām arī govju un aitu ganāmpulkus un redzējām arī vairākus trušus, kuri priecīgi skraidīja pa pļavu.
Tā kā šodien noslēdzas mūsu pirmais Jaunzēlandē pavadītais mēnesis, izlēmām to nosvinēt ar Rotorua slaveno Lady Jane’s saldējumu, par kuru izlasījām tūrisma ceļvedī. Bija patiešām gardi.
Pēc tam braucām uz vietējo iedzīvotāju vidū iecienītu vietu ar nosaukumu Hot and Cold. Šeit satiekas karstie termālie ūdeņi ar aukstu upes ūdeni, radot perfektu ūdens temperatūru, lai cilvēki šeit varētu nākt un sasildīties. Tā nu arī mēs saņēmāmies aptuveni +16 C grādu temperatūrā uzvilkt peldkostīmus un iet peldēties. Ūdens bija lielisks, kā vannā, super! Un vēl no klintīm šeit bija iespējams nokasīt mālus, ko izmantot kā sejas masku. Mēs, protams, arī visu to izmēģinājām. Kārtējā dabas dāvana Zemes virsū :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru