Laikam par to, ka jau atkal līst, nav vērts rakstīt. Napier mūs ir izlutinājusi ar savu mūžīgo vasaru, bet Dienvidu salā lietus ir norma.
Braucam skatīt Hokitika pilsētiņu, par kuru ceļveži saka, ka tā esot pievilcīgākā visā rietumu krastā. Labos laikapstākļos no pludmales pilsētas fonā pat redzams Jaunzēlandes augstākais kalns Mt Cook. Mēs gan neredzējām īpaši tālāk par mūsu degungaliem.
Centāmies nenokārt galvu un apskatīt, ko varējām. Sākām ar Tambo Shipwreck. Vēsturiski Hokitika ir bijusi zeltraču paradīze, taču tās osta gan nav bijusi tik jauka, jo tajā vidēji ik 10 mēnešus nogrimis kāds kuģis. Viens no tiem - Tambo, kuru šeit iespējams apskatīt. Kad līdz tam aizbraucām, bijām mazliet vīlušies, jo no kuģa pāri nebija palicis praktiski nekas. Valters teica, ka tas vispār nekad nav bijis īsts kuģis, jo tas sastāv no betona, asfaltēta klāja un piknika galdiem. Katrā ziņā nekas īpašs.
Tālāk aizgājām līdz Hokitika Driftwood Letters - pilsētiņas nosaukumam, kurš izveidots no pludmalē izskalotiem kokiem.
Hokitika izceļas ar daudzām skaistām mājām un viena no tām ir Hokitika muzejs. Tajā parasti ir iespējams uzzināt vairāk par zelta ieguvi un pilsētiņas vēsturi, taču izrādās, ka muzejs ir slēgts līdz brīdim, kad tiks pabeigtas pārbaudes par to, vai šī ēka spēj izturēt reģiona seismiskās aktivitātes.
Nākamais plāna punkts - ekskursija pa Mountain Jade veikalu un rotaslietu darbnīcu. Jade/ nephrite/ greenstone / pounamu - visi šie vārdi apzīmē Jaunzēlandē iegūtos zaļos akmeņus. Tie veidojas pazemē, +300C un spiediena ietekmē. Tektonisko plātņu kustības rezultātā šie akmeņi tiek iznesti zemes virspusē un aizskaloti upēs, kur tos arī visbiežāk atrod. Tā kā tektoniskās plātnes veido kalnus un Jaunzēlandes augstākie kalni ir tieši Dienvidu Alpi, tad arī tajos rodas pounamu, kurus upes atnes, piemēram, uz Hokitika.
Pounamu ir arī vēsturiska nozīme maoru kultūrā, jo viņi šos akmeņus izmantojuši gan talismanu, gan kaujas ieroču pagatavošanai. Jadestone iegūst arī citur pasaulē, piemēram, Kanādā, Austrālijā, Krievijā, Pakistānā, kur pat speciāli tiek veidotas raktuves. Taču Jaunzēlandē šāda masveida ieguve ir aizliegta un pounamu galvenās atrašanās vietas pieder vairākām maoru ciltīm, kuras tad arī šos akmeņus atrod un izlemj, vai tos tālāk pārdot veikaliem un darbnīcām vai arī paturēt sev. Viena no šādām ciltīm atrodas netālu no Hokitika, kas arī izskaidro, kāpēc šeit uz katra stūra ir pa veikaliņam, kas tirgo vietējo pounamu. Ekskursijā uzzinājām par pounamu veidiem, krāsām un mums par prieku ieraudzījām, ka vienai no informatīvajām grāmatām visas fotogrāfijas taisījis Latvijā dzimušais Andris Apse, kurš ir slavens fotogrāfs šeit Jaunzēlandē.
Beigu beigās arī es tiku pie sava pounamu, sava Jaunzēlandes gabaliņa, kurš tagad rotā manu kaklu.
Mountain Jade veikalā mums pastāstīja arī par kādu vietējo gardumu, kas mums esot obligāti jāpagaršo - whitebait pattie. Tā ir omlete ar mazām, baltām zivtiņām, kuras acīmredzot dzīvo šīs apkaimes ūdeņos.
Tā kā Ziemeļu salā nepaspējām apskatīt slavenās Waitomo Glowworm Caves (kuras šovasar jau piecreiz tikušas slēgtas, jo lielā tūristu daudzuma dēļ CO2 koncentrācija gaisā pārsniegusi pieļaujamās normas), tad esam atraduši vairākas vietas, kur spīdošos kāpurus apskatīt dienvidos. Viena no tām - Glowworm Dell - tepat pie Hokitika. Lai gan šie kāpuri parasti dzīvo alās, jo tiem patīk tumsa un mitrums, reizēm tie mitinās arī klinšu ielokos, kā šeit. Droši vien tādēļ arī tos mudina apskatīt naktī, jo dienasgaismā nekas nav redzams. Pēc lietainās dienas mēs negribējām gaidīt lietainu nakti un mums arī bija jābrauc uz nākamo kempingu, tādēļ piestājām šeit ap 17:00 un neredzējām pilnīgi neko. Neko darīt, cerams, ka nākamās vietas būs labākas.
Lai vai kā, Hokitika pilsētiņa mums ļoti patika.
Nakšņojam pie Ianthe ezera - skaistā un sakoptā vietā, no kuras neko nevaram izbaudīt, jo līst, līst, līst.
27/01/17
Izkāpjot no mašīnas, pirmais, kas mūs no rīta sveicina, ir viens no Jaunzēlandes nelidojošajiem putniem Western Weka.
Šodien dodamies ledāju virzienā. Pirms Franz Josef ciemata sasniegšanas piestājām Oasis Hotel, kurā atklāta Andra Apses galerija.
Kā jau teicu, Andris Apse ir dzimis Latvijā, taču Otrā pasaules kara laikā, būdams vēl zīdainis, kopā ar māti emigrējis uz Vāciju un vēlāk nokļuvis Jaunzēlandē. Fotomākslai viņš pievērsies tieši pateicoties šejienes skaistajai dabai, it īpaši Fjordland reģionam. Viņa darbi ir lieliski, un mūs vēl priecīgākus padarīja galerijas viesu grāmata, kurā varējām lasīt ne vienu vien ierakstu latviešu valodā.
Kad nonācām Franz Josef pilsētiņā, priecājāmies, ka sāka uzlaboties laikapstākļi un pie apvāršņa parādījās sniegoti kalni. Izlēmām, ka jābrauc apskatīt Franz Josef ledāju. Pa ceļam redzējām skaistus ūdenskritumus, no ledāja iztekošo pelēko upi un daudz helikopterus, kuri ir vienīgais veids, kā nokļūt uz paša ledāja.
Vēl pirms 10 gadiem uz ledāju varēja aiziet ar kājām, taču riebīgās globālās sasilšanas dēļ ledājs ir pamatīgi sarucis izmēros. Ar kājām piekļuvām 750 metru attālumā no ledāja, kas jau bija iespaidīgi, taču rīt centīsimies izbaudīt vienīgo solīti saulaino dienu visā nākamajā nedēļā un arī sēdīsimies helikopterā, lai iepazītu ledāju daudz tuvāk.
Aizbraucām arī uz 25 kilometru attālumā esošo Fox Glacier, taču to bija iespējams apskatīt tikai no liela attāluma, jo pēdējā laika lietos ir izskalotas takas un pieeja ir slēgta.
Franz Josef atkal jauns benzīna cenas rekords - 2,36 NZD par litru.
Kempings, kurā paliekam, šovakar 22:30 piedāvāja iet skatīties glowworms. Lai gan šeit spīdošie kāpuri ne tuvu nebija tik daudz, kā slavenajās Waitomo alās, tie bija pietiekami spoži un interesanti mūsu latviešu acīm.
28/01/17
Šis rīts mums ir pamatīgi saplānots, jo laika prognoze saka, ka šī diena būs saulaina un bez mākoņiem. Un pēc tam visu nedēļu līs lietus. Tādēļ modāmies 5:30, lai saullēktā brauktu uz Lake Matheson, kurā iespējams noķert perfektu Mt Cook un Mt Tasman atspulgu ūdenī. Un arī mums tas izdevās diezgan labi. Ļoti skaists rīts.
Jau pēc pāris stundām bija pienācis mūsu ilgi gaidītais piedzīvojums - lidojums ar helikopteru uz Franz Josef ledāju. Šodien helikopteru satiksme virs ciemata bija lielāka nekā automašīnu satiksme, jo izrādās, ka šī bija tikai sestā diena šomēnes, kad ir lidošanai piemēroti laikapstākļi. Tāpēc mēs varam būt ļoti priecīgi, ka mūsu lidojums netika atcelts, jo vairumā gadījumu tā notiek. Franz Josef Glacier Guides mūs ietērpa vienādos lietus izturīgos tērpos, zābakos, iedeva dzelkšņus, lai mēs uz ledus neslīdētu, un mēs bijām gatavi doties. Helikoptera brauciens bija īss, taču sajūta, pietuvojoties ledājam un tad uz tā nosēžoties, bija ļoti īpaša. It sevišķi man, jo vieglākos pasažierus nosēdināja priekšā blakus pilotam. Tālāk sekoja 3 stundu gara pastaiga caur skaistajiem sniega un ledus veidojumiem, tas bija iespaidīgi!
Un pēc lidojuma atpakaļ mūsu biļete ietvēra atpūtu karstajos baseinos, kas mums arī ļoti patika.
Diena jau bija pusē, kad izkustējāmies no Franz Josef pilsētiņas un devāmies Mt Aspiring nacionālā parka virzienā. Izbraucot no Westland reģiona, piestājām Knights Point skatu lakumā, no kura varēja apskatīt klinšainu pludmali, taču mums vairāk iepatikās kauri koku mežs ceļa otrā pusē. Šie vēl bija jauni un mazi kauri salīdzinājumā ar tiem, kurus redzējām Northland, taču pirmo reizi redzējām tik daudz šos varenos kokus vienkopus.
Kempingu šai naktij atradām Mt Aspiring nacionālajā parkā, Pleasant Flat līdzenumā, no kura pavērās lielisks skats uz sniegoto Mt Hooker.
29/01/17
Kārtējo lietaino rītu pavadām ceļā gar Haast upi. Piestājām pie iespaidīgā 28 metrus augstā Thunder Creek ūdenskrituma, Gates of Haast, kur redzams šīs kalnu upes spēks, un pie Fantail Falls, kuru izmantoja enerģijas iegūšanai, lai darbinātu mašīnas, kuras izmantoja šī ceļa būvniecībā.
Pēdējā pietura bija Blue Pools, kuri pat šajā pelēkajā dienā saglabāja savu skaisti zilo ūdens krāsu.
Šodienas galamērķis mums bija Wanaka pilsētiņa pie Wanaka ezera, taču pa ceļam redzējām arī tā dvīņu ezeru Hawea. Pats labākais, ka Wanaka mūs sagaida ar saulainu laiku un dzelteni izdegusī zāle, kas atgādina par Hawke's Bay, liecina, ka saule spīd bieži un daudz.
Vēl ļoti priecājāmies, vienā no skatu laukumiem ieraugot bērzu, kurš mums uzreiz atgādināja par mājām.
Paspējām šodien arī nedaudz salauzt mūsu mašīnu, braucot nost no ceļa, kur bija ļoti asa mala. Izkrita kaut kāda skrūve pie priekšējā rata. Neko darīt, mašīnīte laikam vienkārši gribēja atpūsties un, lai mēs ilgāk paciemojamies Wanaka. Tā kā šodien ir svētdiena, tad autoservisu brauksim meklēt rīt.
Lēnām aizripinājāmies līdz kempingam, atstājām tur mašīnu, bet paši aizgājām uz kārtējo stilīgo Jaunzēlandes kinoteātri - Paradiso Cinema.
Šī vietiņa slavena ar saviem pašceptajiem cepumiem un saldējumu, kurus arī mēs nogaršojām un bijām ļoti priecīgi. Pati kino zāle mūs sagaidīja ar dažādiem ērtiem krēsliem, mēs, piemēram, nosēdāmies vecos biznesa klases lidmašīnu krēslos. Bet visinteresantāk mums likās tas, ka filma vidū tika pārtraukta, lai cilvēki varētu aiziet uz tualeti, iegādāties vēl kādu gardumu vai dzērienu un pēc tam turpināt baudīt seansu.
30/01/17
Auto servisā tikām cauri ātrāk, veiksmīgāk un lētāk nekā cerēts. Mūsu Honda Odyssey atkal ir darba kārtībā.
Paēdām brokastis ar skatu uz ezeru un kalniem. Wanaka vispār mums ir ļoti iepatikusies, negaidījām, ka šeit būs tik skaisti. Ļoti jauka pilsētiņa.
Aizgājām apskatīties slaveno koku, kurš vientuļi aug ezerā.
Pēc tam braucām uz Roys Peak pārgājienu taku, kas veda augšup 1537 metrus augstajā kalnā. Ceļš bija grūts, jo bija jākāpj tikai uz augšu. Pie tam atšķirībā no Tongariro trases šeit ainava bija ļoti vienveidīga. Protams, bija skaisti kāpt arvien augstāk un ieraudzīt arvien tālāk esošus kalnus, jo šī diena bija pilnīgi bez mākoņiem. Taču nebijām gaidījuši, ka cilvēki stāvēs rindā, lai nofotografētos vienā no takas skatu punktiem. Daudz kur internetā esam redzējuši šādas bildes, taču mums kaut kā nešķita pareizi, ka pēc kaut kā tāda jāstāv rindā. Tādēļ izlēmām uzkāpt vēl 260 metrus augstāk, līdz pašai kalna virsotnei, no kuras pavērās daudz skaistāks skats uz Wanaka ezeru, kalniem un sniegoto Mt Aspiring.
Starp citu pilsētas tūrisma kartē bija rakstīts, ka taka ir 11 kilometrus gara. Mēs šoreiz arī nezināmu iemeslu dēļ pagājām garām visām norādēm takas sākumā, tādēļ bijām ļoti pārsteigti, kad Valtera sporta pulkstenis nopīkstēja, atzīmējot jau sesto noieto kilometru, kad mēs vēl bijām krietni tālu no virsotnes. Turpinājām iet, un dienas beigās secinājām, ka esam neplānoti nostaigājuši 16 kilometrus. Atgriežoties stāvlaukumā ieraudzījām, ka uz norādēm tiešām rakstīts, ka jāiet 16 km, bet pārbaudījām, ka arī kartē tiešām rakstīti 11 km. Kāds no tūrisma centra noteikti tagad gardi smejas.
Interesanta lieta, ko novērojām - šeit ir ļoti daudz ķīniešu. Cik daudz? Tik daudz, ka, ieejot veikalā, vienīgā valoda, kuru dzirdam sev apkārt, ir ķīniešu. Pat pārdevējas šeit runā ķīniski.
31/01/17
Laiks doties tālāk. Pēc jaukā laika Wanakā braucām uz zeltraču pilsētiņu Arrowtown. Šeit bija tik daudz lietu, kas atgādināja par mājām. Pirmkārt, iebraucot Arrowtown, likās, ka iebraucam Valmieras Burkānciemā - mājas, alejas, pat daži līkumi izskatījās tieši tāpat. Otrkārt, ķīniešu zeltraču ciematā redzējām kā aug dzeltenās plūmes un pīlādži. Tik jauki!
Taču tagad ļoti īsi par Arrowtown vēsturi. 19. gadsimta sešdesmitajos gados šeit pirmo reizi tika atrasts zelts. Šeit ieradās ļoti daudz britu zeltraču, taču pēc pāris gadiem lielākas zelta rezerves tika atrastas West Coast reģionā un viņi visi aizbrauca prom. Lai pilsēta pilnībā neizmirtu, uz šejieni tika aicināti zeltrači no Ķīnas, kuriem tika piesolīta labāka dzīve. Tik spīdoši gan viņiem negāja, jo ķīniešiem nācās iemācīties sadzīvot ne tikai ar neviesmīlīgiem angļiem, bet arī ar šejienes aukstajām ziemām. Un, spriežot pēc zeltraču mājiņām, kuras šeit vēl saglabājušās, šķiet, ka ar ziemu sadzīvot noteikti bija grūtāk.
Lai nu kā, arī šobrīd Arrowtown ir pilna gan ar ķīniešu tūristiem, kuri šeit atbraukuši kaut ko uzzināt par savu vēsturi, gan arī ar ķīniešu imigrantiem, kuri strādā muzejos un veikalos. Šajā pilsētiņā tiešām pazūd sajūta, ka atrodamies Jaunzēlandē.
Aktīvās atpūtas galvaspilsēta Queenstown mūs sagaida ar lietus gāzēm, tādēļ mēs dodamies uz kempingu un ceram, ka rītdiena būs labvēlīgāka.
01/02/17
No rīta dodamies uz Glenorchy ciematu. Ceļš uz turieni ir atzīts par vienu no skaistākajiem Jaunzēlandē un ne velti, jo skats uz ezeru un sniegoto Mt Head ir tiešām lielisks.
Glenorchy ieraudzījām ceļa norādi ar uzrakstu "Paradise". Bijām piemirsuši to iekļaut savā plānā, bet plānus jau varam mainīt. Jaunzēlandē tiešām ir apdzīvota vieta ar nosaukumu Paradise un mēs izdomājām, ka jābrauc to apskatīt. Diemžēl pēc pēdējā laika lietus gāzēm ceļš uz Paradīzi ir mazliet applūdis un mēs ar savu Honda Odyssey negribējām riskēt, braucot pāri upei, tādēļ Paradīzi palikām neredzējuši.
Queenstown ir izslavēta kā aktīvās un ekstrēmās atpūtas galvaspilsēta. Šeit ir iespējams izdarīt praktiski visu un arī mēs mazu daļiņu no piedāvājuma izmēģināsim. Bijām rezervējuši braucienu ar KJet ātro motorlaivu, kura mūs stundas garumā izvizināja pa Wakatipu ezeru, Kawarau un Shotover upēm. Laiva brauca ar 90 km/h lielu ātrumu, meta 360 grādu lielas cilpas un brauca ūdenī, kas bija nieka 20 centimetrus dziļš. Tas bija tik jautri! Un Kawarau upes zilais un dzidrais ūdens arī bija ļoti skaists. Labi pavadījām laiku un apskatījām The Remarkables kalnus no cita skatu punkta.
Pēc tam bijām sarunājuši satikties ar zviedru Karlu, ar kuru iepazināmies, dzīvojot Kiwi Keith's hostelī. Paēdām pusdienas un tad mums radās ašā ideja, ka varētu iziet Escape Quest Queenstown spēli. Sacīts, darīts! Izlaušanās spēles darbība norisinājās 1860. gadā Queenstown, kur bija notikusi zelta zādzība un mums bija jāpaspēj stundas laikā atrast vainīgo un arī pašiem izkļūt no istabas. Ar lielu palīdzību no spēles organizatoriem mums tas arī izdevās, bija jautri.
Karls tālāk devās uz bārbekjū ar citiem draugiem, taču mēs ar Valteru gājām uz parku Queenstown Gardens satikties ar Valtera latviešu paziņām Robertu un Lieni, kuri dzīvo un strādā Queenstown. Parkā izveidots disku golfa laukums, kur ar lidojošo šķīvīti jātrāpa grozos. Vietējiem tā ir iecienīta izklaide, tādēļ Liene un Roberts piedāvāja arī mums pamēģināt. Šķīvīša mešana gan nekad nav bijusi mana stiprā puse, taču spēle bija laba un vakars latviešu kompānijā arī ļoti jauks.
Uzzinājām arī, ka ķīnieši šeit ir tik daudz, jo Ķīnā tagad visiem ir Jaunā gada atvaļinājumu laiks un šķiet, ka VISI to izmanto, lai brauktu uz Jaunzēlandi.
02/02/17
Ir pienākusi diena, ko tik ļoti gaidīju - šodien šūposimies ar pasaulē lielākajām šūpolēm A. J. Hackett Nevis Swing. Vēl pirms domājām, ka varētu braukt uz Jaunzēlandi, es kaut kur internetā uzgāju video no lēciena ar šīm šūpolēm un tas izskatījās ļoti, ļoti jautri. Kad saņēmām Jaunzēlandes vīzas, es uzreiz teicu, ka mums šeit obligāti jāatbrauc. Un šorīt 8:00 izbraucām no Queenstown, lai to beidzot izdarītu! Starp citu, Jaunzēlande ir gumijlēkšanas dzimtene un pa ceļam uz šūpolēm mēs redzējām tiltu, no kura pirmo reizi komerciāli sāka veikt lēkt ar gumiju, un to tur dara vēl tagad. Autobusa šoferis gan mums priecīgi pateica, ka vieta, kur mēs šūposimies ir 3 reižu augstāka. Nevis Swing šūpoles sākas ar 70 metrus augstu brīvo kritienu, kopā veido 300 metrus garu arku un spēj sasniegt 125 km/h lielu ātrumu. Man nebija bail, es to gribēju izdarīt pēc iespējas ātrāk. Un man paveicās, jo mūs ar Valteru izsauca kā pirmos šodienas lēcējus. Mums uzvilka sistēmas un iekabināja lielajās šūpolēs. Darbinieks vēl pajautāja, vai gribam, lai viņš noskaita "3, 2, 1" un tad mūs palaiž kritienā vai arī pārsteigumu. Mēs izvēlējāmies otro variantu un tas bija labākais pārsteigums, kādu esmu piedzīvojusi. Brīvā kritiena sajūta ir tik laba un lielais ātrums, pēc tam šūpojoties, arī bija tik aizraujošs. To nevar vārdos aprakstīt, tas vienkārši bija izcili un, ja es tur strādātu, es katras darba dienas beigās vismaz vienreiz izšūpotos. Perfekti!
Pēc adrenalīna pilna rīta gribējām paēst, tādēļ gājām stāvēt rindā pēc Fergburger, kurš tiek saukts par labāko burgeru restorānu Jaunzēlandē un iespējams pat pasaulē. Mēs bijām mazliet skeptiski noskaņoti, jo neticējām, ka tas tiešām var būt tik labs, lai stāvētu rindā uz ielas, taču ziņkāre ņēma virsroku. Kad bijām priecīgi paēduši (pārēdušies), pārsteigti nospriedām, ka tie tiešām bija labākie burgeri, ko līdz šim esam ēduši.
Mums laiks doties prom no Queenstown un sākt virzīties slavenā Milford Sound virzienā.
Nakšņojam Athol, kempingā ar lamām, vistām un zirgu.
03/02/17
Pēc nesteidzīga rīta braucām uz Te Anau pilsētiņu pie Dienvidu salas lielākā ezera ar tādu pašu nosaukumu. Šeit īsti nebija, ko darīt. Iebraucām Fjordland Vintage Machinery Museum, kur vietējie opīši uzpucējuši ap 60 vecus traktorus. Valteram laime pilnīga. Turpat apskatījām arī pirmo skolu Te Anau. Tā bija maza vienstāvu ēka ar vienu klasi tajā.
Devāmies tālāk un piestājām pie mazā Lake Mistletoe. Ap šo ezeru auga ne tikai āmuļi, par kuriem liecina ezera nosaukums, bet arī Jaunzēlandes beech koki (lat. Nothofagus fusca), kuri pieder pie vienām no vecākajām koku sugām pasaulē. Šie koki ir gari, ar resniem stumbriem, taču tos vislabāk raksturo netipiski sīkās lapiņas.
Piestājām arī Eglinton Valley un Mirror Lakes, kuros ūdens ir tik tīrs, ka skaidri var redzēt, kā tajā peld zivis. Mierīgā dienā šajā ezerā var redzēt lieliskus kalnu atspulgus, tādēļ pat ezera nosaukums uzlikts kājām gaisā, lai to varētu izlasīt, skatoties ūdenī.
Šonakt paliksim kempingā Cascade Creek. No šejienes aizgājām pastaigā uz Lake Gunn. Piemirsu pateikt, ka Fjordland reģions, kur pašlaik atrodamies, ir lietainākā vieta valstī, kam mums ļoti negribējās ticēt, jo šodiena bija tik jauka un saulaina. Taču pastaiga uz ezeru mums pierādīja, ka šeit tiešām līst daudz, jo vietām taciņu klāja vairākus centimetrus dziļš ūdens slānis un, protams, dubļi. Taka gan bija ļoti jauka, redzējām vairākus bezbailīgus putniņus, kuri nāca ar mums draudzēties, dzidro Eglinton upi, Gunn ezeru un zaļos, sūnainos kokus.
Neilgi pēc atgriešanās kempingā, sāka atgriezties arī lietus mākoņi. Bet tā kā tas šejienei ir tik raksturīgi, tad mēs nesūdzamies. Jo bez lietus nebūtu ne šo skaisto upju, ne ūdenskritumu.
04/02/17
Dienu sākām ar pārgājienu pa Key Summit Track. Pakalna virsotnē mūs pārsteidza purvs, jo neesam pieraduši, ka purvi atrodas tik augstu. Kalnu šodien ieskāva mākonis, tādēļ apkārtējo panorāmu gan neizdevās ieraudzīt.
Priecīgi par savu rīta izkustēšanos devāmies tālāk uz Marian Cascade ūdenskritumu, kurš izveidojies uz akmeņainas upes, kura iztek no Marian ezera.
Tā kā izbrauciens ar kuģīti pa Milford Sound fjordu mums ir rezervēts rītdienai, tad šodien iepazinām visu pārējo, ko ceļš līdz Milford Sound piedāvāja. Apskatījām Christie Falls ūdenskritumu.
Monkey Creek tuvumā iepazināmies ar Jaunzēlandes kalnu papagaiļiem kea, kuriem ļoti patīk plēst nost gumijas no automašīnu logiem.
Aizgājām līdz The Chasm, kur upe un mazie akmentiņi, kas pa to plūst, izgrauzuši interesantas formas lielajos akmeņos un klintīs.
Kādu laiku atpakaļ sazinājāmies ar savu korejiešu draugu Jin, ar kuru iepazināmies Napierā. Viņš arī tagad ceļo pa Dienvidu salu, tādēļ domājām, ka būtu jauki vēlreiz satikties. Esam jau pieraduši, ka lielākajā daļā Dienvidu salas telefoniem nav zonas, it īpaši kempingos, tādēļ speciāli aizbraucām līdz Milford Sound ciematiņam, lai varētu sazināties ar Jin. Bet Milford Sound par mums pasmējās, jo arī šeit nebija ne zonas, nemaz nerunājot par bezmaksas internetu, ko parasti var atrast tūrisma informācijas centros. Bijām ļoti pārsteigti, ka iespējams slavenākajā vietā valstī nav tūristiem nav nekādas iespējas sakariem ar ārpasauli. Bet laikam jau tā arī ir daļa no šejienes burvības, jo šķiet neticami, ka tādā attīstītā valstī vēl ir vietas, no kurām cilvēkiem līdz tuvākajam pārtikas veikalam jāmēro apmēram 100 kilometri. Lai gan ar Jin sazināties nesanāca un sāka zust cerības, ka tā nejauši satiksimies, mēs priecājāmies, ka jau šodien atbraucām līdz Milford Sound, jo ceļš uz turieni bija ļoti skaists. Pēc lietainās nakts no klintīm visur gāzās gari un augsti ūdenskritumi, un jāsaka, ka lietusmākoņi šai vietai ļoti piestāv.
Īsi pēc atgriešanās kempingā mūs pārsteidza maza, pelēka mašīna, no kuras izkāpa mūsu draugs Jin! Arī viņš ar otru savu korejiešu draugu rīt ar kuģīti brauks pa Milford Sound, tādēļ izlēmuši nakšņot šajā kempingā. Jin esot atpazinis mūsu mašīnu pēc dēļiem uz jumta, kurus tur uzlikām, kad ar kajaku braucām uz Taupo. Visi ļoti priecājāmies, ka mums tomēr izdevās vienam otru atrast!
05/02/17
Ierodoties Milford Sound, mums pateica, ka Jucy Cruise, ar ko mums paredzēts braukt, pirms pāris dienām lielā vējā ir cietis un tādēļ mēs tikām pārcelti uz lielāko prāmi visā piestātnē, kā arī tikām pie bezmaksas brokastīm.
Milford Sound, protams, bija skaists, taču no brauciena visvairāk man atmiņā paliks pudeļdeguna delfīni, kuri savā nodabā papeldēja mums garām. Man tik ļoti patīk, ka Jaunzēlande ir vieta, kur roņi, delfīni, pingvīni un citi šejienes nelidojošie putni var dzīvot brīvā dabā, nevis ieslodzīti zooloģiskajos dārzos. Un tas ir īpašs notikums un veiksme, kādu no tiem ieraudzīt!
Diena mums izvērtās neplānoti gara, jo par naktsmītnēm izvēlējāmies Slope Point Backpackers, kas atrodas Jaunzēlandes tālākajā dienvidu punktā, tāpēc mums sanāca garš brauciens mašīnā. Hostelis/kempings atradās pilnīgā nekurienē, pa ceļam pat redzējām zīmi ar uzrakstu "Edge of the World", bet vieta bija ļoti jauka, šeit varēja barot aitas, āzi un zirgu, bet pats galvenais - šeit bija silta duša.
Mums arī paveicās, ka īpašniece mūs pieņēma kā pēdējos, kuri šonakt var palikt mašīnā, jo divām mašīnām, kuras atbrauca īsi pēc mums, naktsmītnes tika atteiktas. Starp citu Slope Point mūs sagaidīja ar pārsteidzoši siltu laiku, ap +23 grādiem.
06/02/17
Šodien braucām Dunedin pilsētas virzienā, pa ceļam piestājot vairākās mazākās vietās.
Porpoise Bay ir ievērojams ar to, ka tajā dzīvo Hektora delfīni. Arī mums izdevās ieraudzīt vairāku delfīnu spuras, kuri peldējās pa viļņiem.
Gribējām apskatīt Cathedral Cave, kurai var piekļūt tikai bēguma laikā, taču šī ala atrodas privātīpašumā, kura vārti jau bija aizslēgti, jo acīmredzot tuvojās paisums.
Piestājām pie Purakaunui ūdenskrituma, Nugget Point bākas un braucām uz Dunedin.
Dunedin atrodas pasaulē vienīgā sauszemes albatrosu kolonija, ko es labprāt būtu gribējusi apskatīt, taču izrādījās, ka par to ir jāmaksā, lai ietu dārgās tūrēs ar gidu. Mēs jau esam pieraduši, ka Jaunzēlandē dabu var baudīt bez maksas, piemēram, redzēt roņus, delfīnus vai sullas Cape Kidnappers, tādēļ atmetām tam ar roku. Iebraucot Dunedin vecpilsētā, bijām patīkami pārsteigti, jo šeit bija daudz skaistu un salīdzinoši vecu ēku. Par spīti lietum pastaigājām pa pilsētu, iegājām St. Paul's Cathedral un dzelzceļa stacijas ēkā.
Vēl viena obligāta apskates vieta šeit ir pasaulē stāvākā iela Baldwin Street. Tā kā pie interneta mēs šeit netiekam, tad nevaru pārbaudīt, vai šis fakts ir patiess, bet iela bija tiešām stāva.
Mums vēl bija spēks šodien apskstīt vēl kaut ko, tādēļ sēdāmies mašīnā un braucām tālāk uz Katiki Point bāku. Tur mūs sagaidīja nejauks lietus un vējš, taču mēs nelikāmies ne zinis, jo netālu no bākas vakaros iespējams redzēt Dzeltenacainos (yellow-eyed) pingvīnus. Un tur tie bija, veseli pieci! Un es jau atkal esmu sajūsmā!
Šo garo dienu noslēdzam ar Moeraki Boulders apskatīšanu, kas ir perfekti apaļi akmeņi kādā pludmalē. Nav atrasts skaidrojums, kā tie ieguvuši savu formu, taču man vēl interesantāk likās, kā šiem akmeņiem no vidus sāk augt kristāli, kuri pēc kāda laika tos no iekšpuses salauž. Izskatījās kā izšķīlušās dinozauru olas.
07/02/17
No rīta dodamies uz Oamaru pilsētiņu, kura ievērojama ar to, ka tajā mīt pasaulē mazāko pingvīnu suga - zilie pingvīni. Agrāk tie šeit dzīvojuši savā nodabā, taču tad tos sākušas apdraudēt automašīnas un suņi. Kolonijas skaits samazinājies līdz mazāk nekā 50 putniem, tādēļ pilsēta nolēmusi, ka kaut kas ir jāmaina, lai šo sugu aizsargātu. Vietā, kur pingvīni vienmēr dzīvojuši, tika uzcelts vesels ciemats ar daudzām pingvīnu mājiņām, lai tiem nebūtu jāstaigā pa pilsētu, riskējot pakļūt zem mašīnas. Pingvīni ātri pierada pie savām jaunajām mājām, un kolonijā šobrīd dzīvo jau aptuveni 500 zilie pingvīni. Mēs šeit atbraucām pa dienu, kad lielākā daļa no viņiem ir devušies jūrā zivju medībās, taču vakaros šeit iespējams nākt skatīties, kā pingvīni pēc garās dienas lien ārā no ūdens un čāpo mājās.
Izlēmām pastaigāt pa Oamaru pilsētiņu un apskatīt tās Viktorijas stila ēkas.
Nejauši uzdūrāmies vecam tvaika vilcienam, kurš atradās pie mājas ar nosaukumu Steampunk HQ. Iemetot automātā 2 dolārus, tvaikonis iedarbojās, sāka laist ārā dūmus un uguni. Un tad mēs pamanījām, ka ēkā iespējams arī ieiet iekšā. Es nezinu, kā lai šo vietu apraksta, taču tā bija ļoti stilīga. Tas nebija muzejs, to varētu nosaukt par atrakciju māju, kurā vecām ērģelēm pievienota skaņu sistēma, kas rada dīvainus trokšņus, spiežot taustiņus, kur nolikti seni zobārstu krēsli, kur no lūžņiem sametināts gorilla utt. Un tas viss atrodas tumšās telpās. Mums ar Valteru patika, bija jautri!
Šodien plānojam sasniegt Mt Cook ciematiņu, taču pa ceļam apskatījāmies Clay Cliffs, kuras ļoti atgādināja Putangirua Pinnacles, ar kuriem sākām savu ceļojumu vēl Ziemeļu salā. Clay Cliffs atšķīrās tikai ar to, ka ir veidotas no māliem un ir citā krāsā.
Ceļš no tirkīzzilā Pukaki ezera uz Kuka kalnu, mūsuprāt, ir skaistākais no visiem ceļiem, pa kuriem esam braukuši. It īpaši tāpēc, ka mākoņi mums bija labvēlīgi un pieklājīgi pagājuši malā, paverot pasakainu skatu uz vareno Kuka kalnu, Jaunzēlandes augstāko virsotni (3724 m).
Vakaru vēl labāku padarīja White Horse Hill kempings ar skatu uz ledājiem.
08/02/17
No rīta līst un mākoņi paslēpuši visu skaistumu, tādēļ izstaigājām Mt Cook informācijas centru un muzeju. Tas bija ļoti skaisti iekārtots un interesants, lieliski piemērots laika pavadīšanai, kamēr gaidām saulīti. Tā kā Kuka kalns ir ļoti sarežģīts un bīstams, tas paņem pat pieredzējušāko alpīnistu dzīvības. Piemiņas grāmatās, kur reģistrēti visi bojāgājušie, atradām arī ierakstu par Teodoru Ķirsi, pirmo latvieti, kurš uzkāpis Everestā, un viņa meitu ar vēl diviem latviešu alpīnistiem, kuri šeit gāja bojā, nākot lejup, jau pēc Kuka kalna virsotnes iekarošanas.
Laikapstākļi uzlabojās, un mēs braucām no tāluma apskatīt garāko ledāju Jaunzēlandē - Tasman Glacier. Ledāja straujās kušanas rezultātā šeit 30 gadu laikā no mazas peļķes izveidojies liels ezers, kurā peldēja arī vairāki no ledāja atdalījušies aisbergi.
Pēc tam izgājām īsu pastaigu līdz Kea Point, no kura skaidrā laikā iespējams redzēt Kuka kalnu. Tas no mums slēpās mākoņos, bet mēs priecājāmies arī par 3152 m augsto Mt Sefton, kurš bija redzams visā krāšņumā.
White Horse Hill kempingā izlēmām palikt vēl vienu nakti, tādēļ mums bija pietiekami laika, lai izstaigātu arī Hooker ielejas taku, kuras galapunktā atrodas Hooker ledājs un tā ezers ar aisbergiem. Arī no šejienes teorētiski paveras skaists skats uz Kuka kalnu. Mākoņi pat cerīgi kustējās tam apkārt, taču mēs tā arī nesagaidījām, kad tie paietu malā, jo tuvojās tumsa un mums bija vēl jāmēro ceļš atpakaļ.
Un tad, kad bijām jau pie paša kempinga, paskatījāmies uz aizmuguri un tur tas bija - rietošas saules apspīdēts, Kuka kalns mums atkal parādīja savu virsotni visā skaistumā!
Šī laikam ir mūsu mīļākā vieta visā Jaunzēlandē.
09/02/17
Šodien priekšā garš brauciens ar mašīnu, jo plānojam nokļūt no Kuka kalna līdz pat Christchurch, kur beigsim savu ceļojumu un cerams pārdosim savu uzticamo mašīnu. Pa ceļam vēl piestājām pie Pukaki un Tekapo ezeriem, kuri ir skaistākie ezeri, kādus es esmu redzējusi. Un ūdens tajos ir zilāks par debesīm!
Tekapo ciematā apskatījām arī Church Of The Good Shepherd baznīciņu, pie kuras zvaigžņotās naktīs top ļoti daudz bilžu, jo Tekapo ir atzīts par Tumšo debešu rezervātu, kas nozīmē, ka pēc 23:00 pilsētā tiek izslēgtas gandrīz visas gaismas, lai tās nenoslāpētu zvaigžņu spožumu.
Tas tā tiek darīts, jo Tekapo atrodas lielā līdzenumā ar vienu pakalnu pa vidu, uz kura uzcelta observatorija. Ideāla vieta zvaigžņu vērošanai. Taču mēs jau bijām izpētījuši laika prognozi un nakts solījās būt mākoņaina, tādēļ devāmies tālāk.
Sasniedzot Christchurch, bijām pietiekami noguruši, tādēļ vienīgais, ko šodien apskatījām, bija Cookie Time cepumu ražotne, kur par 9 dolāriem nopirkām gardus cepumus, kuri izbrāķēti tirgošanai veikalos, jo bija salūzuši. Protams, garšu tas nemainīja! :)
10/02/17
Kamēr gaidām, kad uzradīsies kāds mašīnas pircējs, dodamies iepazīt Christchurch pilsētu. 2011. gadā to satricināja spēcīga zemestrīce, kuras sekas redzamas vēl tagad. Visa pilsēta ir viens milzīgs būvlaukums, pilns ar ceļamkrāniem, traktoriem un viesstrādniekiem no visām pasaules malām. Šeit atrast darbu celtniecības jomā tiešām nav problēmu. Taču skats pilsētā diez gan drūms, jo lielākā daļa ēku vai nu tiek jauktas nost, lai to vietā celtu jaunas un pret zemestrīcēm izturīgākas celtnes, vai arī vienkārši aizslēgti nami, kuri gaida savu kārtu. Vietējie saka, ka pilsētas centra atjaunošana paņems vēl vismaz 10-15 gadus.
Visvairāk žēl par pilsētas lielo katedrāli, kuru šķiet, ka neviens nemaz neplāno atjaunot.
Tomēr vietējie ir atraduši interesantus risinājumus, lai izvairītos no zemestrīču postījumiem. Šeit ir ļoti daudz kafejnīcu, restorānu un vienkārši ēdienu stendu, kuri atrodas mašīnu treileros. Un tā kā Christchurch ir lielākā pilsēta Dienvidu salā, pie tam pilna ar strādniekiem no citām valstīm, tad tas dod labu iespēju iepazīt daudzu tautu virtuves. Christchurch arī izveidots stilīgs tirdziņš, kurā kravas kuģu metāla konteineros atrodas veikali, ēstuves un pat pasts un banka. Neskatoties uz postošajām dabas stihijām, kas pilsētu ik pa laikam piemeklē, tai tomēr piemīt sava patīkama gaisotne un stils.
Pa ilgiem laikiem man atkal jāraksta sliktas ziņas, jo Jaunzēlandi piemeklējusi traģēdija, par kuru rakstīts pat Latvijas ziņās. Dienvidu salas ziemeļos, Farewell Spit krastā izpeldējuši un iestrēguši vairāk nekā 400 pilotvaļi. Tā ir trešā lielākā fiksētā vaļu izskalošanās krastā Jaunzēlandes vēsturē. Vaļi krastā izpeldējuši pa nakti paisuma laikā, bet, kad iestājies bēgums, tie nav spējuši aizpeldēt atpakaļ. Kad vaļi no rīta atrasti, jau divas trešdaļas no tiem bija miruši. Uz Farewell Spit tika aicināti brīvprātīgie, lai izdzīvojušos vaļus uzturētu pie dzīvības līdz nākamajam paisumam, kad varētu mēģināt tos atgriezt atpakaļ ūdenī. Taču nav nekādu garantiju, ka tas izdosies, jo vaļi ir ļoti inteliģenti un tiem ir ciešas emocionālas saiknes ar visiem bara locekļiem, tādēļ pastāv iespēja, ka tie var atkal izpeldēt krastā, negribot pamest bojāgājušos novārtā.
Šādas masīvas izskalošanās iemesls varētu būt Farewell Spit ģeogrāfija, jo tā ir gandrīz 30 km gara smilšu kāpa, kura veido seklu līci. Pilotvaļi navigē izmantojot eholokāciju, taču seklumā viņu maņas ir apgrūtinātas un kļūst viegli apmaldīties.
Katrā ziņā jācer, ka atlikušos vaļus izdosies izglābt.
11/02/17
Šodien apskatījām Jaunzēlandes Gaisa spēku muzeju un Christchurch botānisko dārzu.
Netālu no mūsu kempinga redzējām arī finišu Coast to Coast sacensībām, kas ietver riteņbraukšanu, skriešanu un kanoe airēšanu, lai vienas vai divu dienu laikā šķērsotu Dienvidu salu no Greymouth līdz Christchurch.
Par mūsu mašīnīti neviens pircējs interesi neizrāda, jo Christchurch ir gandrīz visu ceļotāju galapunkts Dienvidu salā un vasara iet uz beigām, tādēļ mašīnu piedāvājumu ir tik daudz, bet pieprasījuma nekāda. Sapratām, ka nav jēgas šeit sēdēt un gaidīt brīnumu, tādēļ nopirkām biļetes kuģītim atpakaļ uz Ziemeļu salu, lai varētu paspēt atpakaļ uz Art Deco festivālu Napierā. Vienīgā problēma, ka parasti ceļš no Christchurch līdz Picton, no kuras atiet prāmis, ir 300 km garš, taču mums jābrauc ar 200 km lielu līkumu, jo lielceļš, pa kuru var aizbraukt pa taisno, vēl aizvien ir slēgts kopš spēcīgās zemestrīces, kas notika novembrī. Nebijām rēķinājušies, ka trīs mēnešu laikā ceļš nebūs atvērts kaut vai vienā pusē. Neko darīt, rīt būs ļoti gara diena mašīnā.
12/02/17
6 stundas braucām, līdz nokļuvām Blenheim pilsētiņā, kur arī paliksim pa nakti. Pa ceļam gan mums uzsmaidīja veiksme, jo es spaidīju telefonu un pirmo reizi dzīvē pārbaudīju savu balss pastkasti. Un tieši tur man ziņu bija atstājs viens interesents par mūsu Hondiņas pirkšanu. Viņš dzīvo netālu no Velingtonas, tādēļ rītvakar brauksim viņam rādīt savu mašīnu. Jācer, ka viss izdosies.
Blenheim satikām arī mūsu draugus no Kiwi Keith's hosteļa - vācieti Martin un japānieti Kaya. Bija jautrs vakars un ļoti jauki viņus atkal satikt.
13/02/17
Mūsu ceļojums pa Dienvidu salu ir oficiāli noslēdzies. Dosimies atpakaļ uz Napier, apskatīsim Art Deco festivālu, uzņemsim ciemos manu tēti un tad atkal kādu laiku tur arī pastrādāsim.
Pa ceļam paspējām vēlreiz izbaudīt vējaino Velingtonu, kur mākoņi kustas neticamā ātrumā. Aizbraucām arī pie potenciālā mašīnas pircēja, taču viņš nebija īstais mūsu Hondiņai, tādēļ vēlā vakarā ieradāmies Napierā ar sajūtu, ka atgriežamies mājās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru