Laiks atstāt Napieru, lai ar tēti pavizinātos pa Ziemeļu salu. Sākam ar došanos uz Waikaremoana ezeru, ap kuru iet arī viena no deviņām Jaunzēlandes Great Walks pārgājienu takām. Ezeru sasniedzām pēcpusdienā un nākamo dienu laika prognoze arī nebija iepriecinoša, tādēļ šodien pārgājienu vēl nesākām. Tā vietā mēs divas stundas izložņājām pa Onepoto alām. No takas, kas savienoja šīs alas, arī pavērās skats uz ezeru.
Jāpiebilst, ka šajā reģionā dzīvo daudz maoru cilšu, tādēļ mums paveicās dzirdēt skaistu maorietes dziedājumu, kamēr pārējie viņas ģimenes locekļi peldējās. Tas radīja ļoti patīkamu noskaņu, tāpēc tētis izlēma, ka mēs varētu doties nopeldēties uz to pašu vietu. Diemžēl, kad nokļuvām tur, maoru ģimenīte jau sen bija aizbraukusi mājās, taču tētis un Valters tāpat nopeldējās Waikaremoana ezerā.
Pēc tam atradām kempingu, iekārtojāmies un aizgājām līdz Lou’s skatu punktam, no kura var redzēt ezeru un ap to augošos mežus.
Vēl aizvien nevarējām saprast, ko darīt rīt, jo mēs labprāt ietu 3 dienu pārgājienā ap šo ezeru, taču nākamajās dienās tiek solīts lietus. Drošības pēc sakrāmējām somas, lai būtu gatavi pārgājienam, taču par iešanu vai neiešanu izlemsim rīt.
28/02/17 – 02/03/17
Lai gan laika prognozē solīja lietu un mēs ar Valteru bijām skeptiski noskaņoti pārgājienam, jo lielo paparžu mežus un sūnainos kokus bijām jau daudzreiz redzējuši, tētis tomēr mūs pierunāja. Un arī mēs sapratām, ka viņš atšķirībā no mums nav Jaunzēlandē nodzīvojis jau pusgadu, tādēļ viņam tas varētu šķist interesanti. Ar šausmīgi lēna interneta un neatsaucīgas un nezinošas īrietes palīdzību rezervējām nakšņošanu un laivu braucienam no takas beigām atpakaļ uz sākumpunktu un bijām gatavi doties.
Pārgājiens sākās sūnainā mežā, caur kuru taka veda tikai uz augšu, jo pirmās naktsmītnes kļūdaini rezervēju takas augstākajā punktā. Tā bija kļūda tāpēc, ka nākamajā dienā mums bija jānostaigā 27 kilometri, lai tiktu līdz nākamajai nakšņošanas vietai. Lai vai kā, mežs bija ļoti skaists un jāsaka, ka mākoņi tam pat piestāvēja.
Par laimi lietus tikai nedaudz pasmidzināja, un tas mums nemaz netraucēja. Kad nonācām mājiņā, kur mums jāpaliek, mūs sagaidīja pāris jaunzēlandiešu skolotājas ar bariņu skolēnu, kuri šeit atbraukuši ekskursijā no Velingtonas. Jāatzīmē, ka netikai viņus, bet arī cilvēkus, kurus satikām nākamajā vakarā, ļoti izbrīnīja un uzjautrināja mūsu līdzi paņemtā gāzes plītiņa un lielais katls, jo acīmredzot visi pārējie šim pārgājienam bija gatavojušies ilgāk nekā mēs.
Otrās dienas rītā mēs pamodāmies virs mākoņiem, un ezers pat nebija redzams. Šodien nokāpām no kalna lejā, apskatījām ūdenskritumu un izbaudījām kārtīgu vasaras karstumu.
Jau atkal Jaunzēlandes sinoptiķi bija kļūdījušies, jo no lietus nebija ne miņas. Vakarā kempingā iepazināmies ar tēta paaudzes draugu bariņu no Dunedinas, kuri mūs laipni cienāja ar paštaisītu ingvera liķieri un saldumiem. Jauka kompānija! Tuvumā arī redzējām oposumus, kuri, iestājoties tumsai, kļūst ļoti aktīvi un no cilvēkiem nemaz nebaidās.
Pēdējā dienā nostaigājām 14 kilometrus caur paparžu mežu un ar motorlaivu aizbraucām atpakaļ uz kempingu, kurā atstājām mūsu mašīnu.
Kopumā pārgājiens bija jauks un mums tiešām paveicās ar laikapstākļiem, taču es tāpat uzskatu, ka šīs deviņas Great Walks ir tīrs biznesa triks, jo tādu pašu dabu iespējams baudīt arī īsākos pārgājienos bez maksas. Taču bija jau skaisti!
Pēc tam mērojām apmēram 90 kilometrus pa zemes ceļu, kurš atzīts par vienu no bīstamākajiem Jaunzēlandē. Un nav jau brīnums, jo puisis, kurš mūs izvizināja ar motorlaivu, pēdējās nedēļas laikā ir bijis uz divām bērēm, kurās cilvēki gājuši bojā tieši uz šī ceļa.
Braucām lēnām un ļoti uzmanīgi un laimīgi sasniedzām asfaltu Murupara ciematā, kur arī šonakt paliksim. Murupara atrodas apmēram pusceļā starp Waikaremoana ezeru un Rotorua, praktiski nekurienes vidū, taču mūs ļoti patīkami pārsteidza lētā nakšņošana un bezmaksas un bezlimita internets, kas Jaunzēlandē ir kaut kas neredzēts!
03/03/17
Šodien braucam uz Rotorua. Mēs ar Valteru jau tur esam bijuši, taču tā ir viena no mūsu mīļākajām pilsētām Jaunzēlandē, tādēļ arī gribējām to parādīt tētim. No sākuma apskatījām burbuļojošos dubļu baseinus, tad aizvedām tēti uz Wai-o-Tapu ģeotermālo parku, bet pēc tam nopeldējāmies karstajos avotos Hot&Cold.
Vakarā pastaigājām pa Kuirau parku, kur notika kaut kāds studentu festivāls un koncerts, kura apmeklētāji galvenokārt bija maori, un pamērcējām kājas siltajos pēdu baseinos.
Aizgājām arī līdz Rotorua muzeja ēkai, taču tā uz nenoteiktu laiku ir slēgta, jo līdzīgi kā Hokitikā, arī šeit tiek pārbaudīta ēkas piemērotība zemestrīču pārciešanai. Acīmredzot mums ar Valteru, brāli un Lieni paveicās, ka septembra beigās vēl paspējām muzeju un veco sanatorijas ēku apskatīt no iekšienes.
04/03/17
Dienu iesākām ar pastaigu pa Redwoods sekvoju mežu.
Pēc tam par godu manai vārda dienai atvadījāmies no Rotorua ar Lady Jane’s gardo saldējumu.
Tālāk sākām ceļu Coromandel pussalas virzienā, kur iepriekšējo reizi nevarējām apskatīt, jo plūdu dēļ bija pārplūdusi upe, noslēdzot jebkādu satiksmi. Apskatījām vecās Karangahake zelta raktuves, kuras izskatījās pilnīgi citādāk nekā pirms 5 mēnešiem, jo tad šeit mutuļoja varena upe, ko tikai papildināja pavasara lieti, taču šoreiz šeit spīdēja saulīte, cilvēki peldējās un šķita, ka esam citā vietā.
Izgājām arī caur kilometru garu tuneli, kurš ticis uzbūvēts, lai varētu pārvadāt zeltu no Paeroa uz Waihi. Mūsu pēdējais apskates punkts šodien bija joprojām aktīvās zelta raktuves Waihi pilsētiņā.
05/03/17
Aizgājām pastaigā uz augstāko ūdenskritumu Jaunzēlandes Ziemeļu salā – 153 metrus augsto Wairere Falls. Tas bija samērā šaurs un ne pārāk ūdeņiem bagāts, tāpēc vējam to bija ļoti viegli iekustināt, kā rezultātā daļa ūdens nevis krita lejā, bet gan lidoja uz augšu kā lietus, padarot mūs pilnīgi slapjus.
Šodien aizbraucām līdz Coromandel pussalas slavenākajai vietai Hot Water Beach. Šeit okeānā ietek karstie avoti, radot kārtējo Jaunzēlandes dabas brīnumu. Katru dienu bēguma laikā cilvēki šeit nāk ar savām lāpstām (vai mūsu gadījumā bļodu, jo lāpstas mums mašīnā nebija) un rok bedres, kurās pēc tam var sasildīties siltajā ūdenī. Taču jāsaka, ka šo bedru rakšana ir liela māksla un zinātne, jo ūdens no avotiem nāk tiešām karsts un tajā bez grūtībām ir iespējams applaucēties, tādēļ vieta savam siltajam baseinam ir jāizvēlas ļoti rūpīgi – tā, lai karstais ūdens pa vienu pusi tecētu iekšā, pa otru ārā, un, lai reižu pa reizei tur ieskalotos arī vēsāks ūdens no okeāna. Mums arī paveicās, ka bēgums šodien bija pēc septiņiem vakarā, nevis dienas vidū, jo svelmējoša saule kombinācijā ar karsto ūdeni varētu būt mazliet par traku. Šī pludmale bija lieliska, šķita tik jauki, ka visi cilvēki it kā atgriezās bērnībā, ceļot smilšu pilis un būvējot nosprostojumus ap saviem baseiniem.
06/03/17
Šodien izlēmām atpūsties no braukšanas, tādēļ aizgājām pastaigā līdz Cathedral Cove, padzīvojām pa pludmali un mierīgi izbaudījām dienu.
07/03/17
Mani ir pārņēmis lielais slinkums detalizētu piezīmju rakstīšanā, tādēļ pateikšu, ka šajā dienā mēs apskatījām Waiapu ūdenskritumu un no tā netālu esošo kauri audzi, bet pēc tam pa skaistu ceļu devāmies uz Thames pilsētiņu jeb Temzu, caur kuru tek arī Temzas upe. Viena no galvenajām šejienes atrakcijām ir ekskursija pa Temzas zelta raktuvēm. Mēs ieradāmies pusstundu pirms slēgšanas, taču laipnais kungs, kurš tur strādā, piedāvāja mūs tomēr izvadāt mazā tūrē. Uzzinājām, ka Temza savulaik bijusi Jaunzēlandes lielākā pilsēta ar 22 tūkstošiem iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa bija zeltrači, un ar 110 bāriem, kur šiem vīriem pavadīt vakarus.
Temzā izlēmām nakšņot, jo netālu no šejienes sākas pārgājiens uz Pinnacles Hut, kurā mēs bijām paredzējuši iet nākamās 2 dienas. Taču vakarā pamatīgi sāka līt lietus un viens no vietējiem kempinga iedzīvotājiem mums teica, lai pat nesapņojam par iešanu tajā pārgājienā, jo laika prognoze nākamajām 48 stundām esot vienkārši drausmīga. Mēs vēl plinti krūmos nemetām, taču gaidīsim rītdienu un tad domāsim, ko darīsim.
08/03/17
Pamostoties pēc lietainās nakts, uzzinām, ka esam iesprostoti Coromandel pussalā! Spēcīgā lietus dēļ Temza ir pārplūdusi, tādēļ no pussalas izkļūt nav iespējams. Lieki piebilst, ka arī pārgājiens ir atcelts, jo tā maršruts iet gar upi, kura pat vietām būtu jāšķērso ar kājām, bet tagad tas vienkārši nav iespējams. Nevaru saprast, kādēļ mums ar šo pussalu tā neveicas. Pirmo reizi, kad gribējām to apskatīt, netikām tajā iekšā, jo upes bija pārplūdušas, taču šoreiz netiekam ārā. Trakākais, ka lietu sola visu nākamo nedēļu, kas nozīmē, ka tētim savu atlikušo atvaļinājuma laiku var nākties pavadīt Coromandel, taču šeit īsti nav, ko darīt.
Braucām uz Temzas pilsētas centru, lai apskatītos, kā izskatās plūdi, un pie reizes iebraucām tūrisma informācijas centrā, lai noskaidrotu jaunāko informāciju. Bijām tur tieši laikā, jo darbinieces mums pateica, ka ceļš pār Temzu ir atvērts uz 1 stundu, jo pašlaik ir bēgums, tādēļ ūdens līmenis ir nedaudz nokrities. Mēs reaģējām ātri, aizbraucām savākt mantas no kempinga, palūdzām atpakaļ naudu, kuru jau bijām samaksājuši par vēl vienu nakti kempingā, un steigšus braucām prom. Informācijas centrā vēl mūs sabiedēja, ka pastāv iespēja, ka tiksim pāri Temzai, taču nākamā upe var būt pārplūdusi un mēs varam iestrēgt kaut kur pa vidu. Taču par laimi mums veiksmīgi izdevās izkļūt no Coromandel. Un vairs es te nebraukšu! :D
Tagad bija jādomā jauns plāns. Uz Oklendu braukt mēs vēl negribējām, tādēļ braucām dienvidu virzienā uz Hamilton. Tur tētis izstaigāja muzeju, kamēr mēs ar Valteru aizgājām uz kino, taču pēc tam mēs braucām uz Raglan, jo Hamiltonas apkārtnē visas naktsmītnes mums nezināmu iemeslu dēļ bija aizņemtas. Raglan ir slavenākā Jaunzēlandes sērfošanas vieta, tādēļ arī hostelis/kempings, kurā mēs palikām, vienlaikus darbojās arī kā sērfa skola. Šī bija ļoti jauka vietiņa, kur palikt, un te pat brīvā dabā krūmos varēja redzēt glowworms. Taču, tā kā esam tuvumā, tad izlēmām, ka rītdien brauksim apskatīt slavenās Waitomo Glowworm alas.
09/03/17
Raglan pamostamies ar sauli un zilām debesīm, tādēļ pirms došanās uz Waitomo, Valters un tētis izmēģināja sērfošanas sportu. Šeit pludmalē par 20 dolāriem iespējams uz stundu izīrēt gan sērfa dēli, gan hidrotērpu, un viļņi bija ideāli iesācējiem. Izskatās, ka Valteram ir talants uz sērfošanu, jo viņš ar otro vilni jau nostājās uz dēļa ar kājām.
Pēc tam braucām uz Waitomo alām, kuras, protams, bija pārpildītas ar tūristiem, kā jau to arī sagaidījām. Mēs esam diezgan izlepuši ceļotāji, jo daudz ko savā dzīvē jau esam redzējuši, tādēļ mazliet vīlāmies, ka tieši glowworm alā pavadījām tik īsu brīdi, jo pārējais laiks tika atvēlēts pastaigai starp stalaktītiem un stalagmītiem. Alas gan bija ļoti skaistas un tas ir ļoti jauki, ka lielākā daļa cilvēku, kas šeit strādā, ir tuvāki vai tālāki pēcteči maoram, kurš šīs alas atrada, taču tas viss likās pārāk organizēti un pareizi mūsu gaumei. Lai gan brauciens ar laivu tumšajā alā, kuras griestus un sienas rotā tūkstošiem spīdošo tārpiņu, bija ļoti iespaidīgs. Diemžēl arī fotografēt un filmēt šeit bija aizliegts, tādēļ varu piedāvāt vienīgi šo youtube video ieskatam:
https://www.youtube.com/watch?v=JC41M7RPSec
Vēl gribēju pastāstīt, ka ar savu spīdēšanu glowworm piesaista kukaiņus, piemēram, nejaukās sandflies, kuras domā, ka šī gaismiņa ir izeja no alas, taču patiesībā viņas tiek noķertas zirnekļtīkliem līdzīgos lipīgos pavedienos.
10/03/17
No rīta sēžamies mašīnā un braucam uz Oklendu, jo ir pienācis laiks mēģināt pārdot mūsu Hondiņu. Mums bija pieteikušies daži interesenti, taču tie no rīta uzrakstīja, ka viņi jau paspējuši atrast citas mašīnas. Tāpēc ielikām jaunu sludinājumu un par laimi atsaucās vēl daži cilvēki. Nedaudz stresaini, taču beigās mums izdevās pārdot mašīnu par, manuprāt, abām pusēm saprātīgu cenu meitenei no Nīderlandes. Laikapstākļi bija drausmīgākie, kādos pirkt/pārdot mašīnu, jo lietus gāza bez apstājas, taču meitene tomēr piekrita un mēs tagad esam ļoti priecīgi. Ātri izvācām visas savas somas no mašīnas, viņa mūs aizveda līdz pilsētas centram, kur bijām rezervējuši hosteli, un tad aizbrauca. Un tālākais – tā jau vairs nav mūsu problēma. Šajā brīdī visā pilnībā izpratām teicienu, ka cilvēks ir laimīgs divreiz dzīvē – kad viņš nopērk mašīnu un kad to pārdod.
Tāds prieks, ka šī lieta nu ir nokārtota, citādi jau sākām pamatīgi satraukties un visu laiku bijām tādi nedaudz kašķīgi. Jācer, ka tētim galīgi ceļojumu nesabojājām ar savām problēmām :)
Tā kā mašīna tagad ir pārdota, tad tētim atlikušās dienas ar transportu vairs nevaram palīdzēt, taču pašiem dzīvot pa Oklendu arī negribas, tad sapratām, ka rīt brauksim atpakaļ uz Napieru un šis ir mūsu pēdējais vakars Jaunzēlandē kopā ar tēti. To un mūsu izdevīgo šodienas darījumu aizgājām atzīmēt kādā ļoti garšīgā vjetnamiešu restorānā.
Bet rīt mēs jau atkal brauksim uz mūsu Jaunzēlandes mājām Napier. Tētis savukārt atlikušo laiku izbaudīs, kārtīgi iepazīstot Oklendu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru