Dienu pavadām atpūšoties pēc pēdējo dienu garā ceļa. Valteram gan ilga atpūta nesanāks, jo Kīts jau rīt viņam piedāvā sākt strādāt.
Vakarā Napierā ieradās mans tētis, kurš Jaunzēlandē ciemosies veselu mēnesi.
Viņš uzreiz bija gatavs pirmajai aktivitātei – peldei Klusajā okeānā –, uz kuru viņš pierunāja arī Valteru. Pēc tam mēs tēti kārtīgi pabarojām, bet viņš mūs uzcienāja ar no Latvijas līdzi atvesto upeņu balzāmu.
Un vēl mēs ar Lieni saņēmām visu laiku labāko darba piedāvājumu – piektdien būsim skropstu modeles. Tas nozīmē, ka mēs par brīvu tiksim pie pieaudzētajām skropstām un mums vēl samaksās par tām stundām, kuras sūri grūti gulēsim uz kušetes.
15/02/17
Napierā no rītdienas laika prognoze sola lietu, tādēļ mēs izmantojam vienīgo iespēju, lai tēti aizvestu uz Cape Kidnappers. Iepriekš visi bijām slinki, tādēļ uz turieni braucām ar traktoru, taču šoreiz izdomājām, ka kopā ar tēti ceļu varētu mērot kājām. Lai pārgājiens būtu drošs, ir jāņem vērā bēgums. Taču mēs kaut kā pārrēķinājāmies un izgājām apmēram stundu par vēlu. Tad nu beigās sanāca ļoti pasteigties un mazliet pat paskriet, lai paspētu apskatīt sullu koloniju. Kopš iepriekšējās reizes mazie, pūkainie putnēni bija pamatīgi paaugušies un tagad savās jaunajās melnbaltajās spalvās izskatījās lieli un dusmīgi.
Paisums mūs tomēr nenoķēra un atpakaļ nonācām sveiki un veseli, taču ļoti piekusuši, jo pašiem noiet 20 kilometrus pa pludmali izrādījās daudz grūtāk, nekā tas izskatījās no malas, sēžot uz traktora.
Valters pa to laiku bija aizvadījis pirmo darba dienu, lasot zemenes un pakojot pupiņas.
16/02/17
Izskatās, ka Jaunzēlandes sinoptiķiem retu reizi būs bijusi taisnība, jo šodien tiešām līst. Un sliktākais, ka lietu sola arī visā Art Deco festivāla laikā. Mēs, protams, visu dienu hostelī pavadīt negribam, tādēļ vedīsim tēti vīnu tūrē. Aizbraucām uz mūsu iecienītajām vietām Askerne un Craggy Range vīna darītavām, Arataki medus veikaliņu, Chalk’n’Cheese siera rūpnīcu un iepazinām arī Te Mata vīna darītavu. Visi priecīgi, izņemot Valteru, kuram atkal bija jāstrādā, kamēr mēs pārējie izklaidējāmies.
17/02/17
Ir piektdiena, kas nozīmē, ka šodien oficiāli tiek atklāts Art Deco festivāls. Tam par godu Napierā pietauvojušās arī 3 tradicionālās maoru buru laivas waka. Spītējot lietum, ar Valteru un tēti aizbraucām tās apskatīt, un bijām ļoti priecīgi, jo tikām izvadāti mazā ekskursijā. Uzzinājām, ka atsevišķas laivu detaļas simbolizē burotāju senčus, kuri uzrauga un palīdz ceļā. Lai gan šīs laivas izmēros nav ļoti lielas, tās ir piemērotas ceļojumiem pa Kluso okeānu un ir paviesojušās vairākās Polinēzijas valstīs.
Pusdienas laikā man uz 3 stundām bija jāpazūd, jo bija pienācis laiks smagajam skropstu modelēšanas darbam. Jāsaka, ka meitenei, kura uz manis un Lienes vēl tikai trenējās, sanāca ļoti labi un skropstas izskatījās dabīgi. Priecājos, ka tiku sapucēta tieši uz Art Deco festivāla laiku.
Lai gan dienas laikā daudzi pasākumi tika atcelti nejauko laikapstākļu dēļ, vakarā lietus pierimās un pilsēta atdzīvojās. Uz pilsētas skatuves norisinājās labs džeza koncerts, gandrīz visi cilvēki bija saģērbušies 1930. gadu stilā, uz ielām parādījās dejotājas un ielu mākslinieki un, kur vien skatījāmies, redzējām retro automašīnas. Sajutām šī festivāla burvību un sapratām, ka rītdien arī mēs gribam atbilstoši saģērbties.
18/02/17
No rīta atradām sev kostīmus un bijām gatavi festivāla lielākajam notikumam – retro automašīnu parādei. Tā bija ļoti iespaidīga, jo tajā piedalījās vairāki simti veco braucamrīku.
Diemžēl laiks bija nepielūdzams un lietus dēļ tika atcelta visa vakara programma, izjaucot galveno Art Deco festivāla dienu. Pilnīgi neticami, ka Napiera var būt tik lietaina. Taču arī vietējie saka, ka šādus laikapstākļus Art Deco laikā viņi redz pirmo reizi 20 gadu laikā. Tā kā mums šoreiz ļoti, ļoti nepaveicās.
19/02/17
Pienākot pēdējai festivāla dienai, lietus sāka atkāpties, taču diemžēl visu pasākumu tas neglāba, jo svētdienas programma bija paredzēta ar aktivitātēm ģimenēm un bērniem, kas, protams, mums nebija tik interesanti. Noskatījāmies suņu parādi, kur pilsētnieki izrādīja savus Art Deco stilā saģērbtos mīluļus, un redzējām sacensības bērniem, kur viņi piedalās ar paštaisītām stumjamām mašīnām, bet pēc tam visi skaistie retro auto sāka doties prom un sapratām, ka festivāls ir beidzies.
20/02/17
Brālis, Liene un tētis šodien dosies uz Tongariro, lai iesāktu ceļošanu ar 3 dienu pārgājienu. Mēs tikmēr priecājamies, ka varam pārcelties no dzīves mašīnā uz dzīvi brāļa un Lienes karavānā.
Šodien Pak’n Save veikals bija pilns ar maoriem, jo šīs nedēļas beigās blakus esošajā Hastings norisināsies hakas festivāls, kuru arī mēs centīsimies kādā brīdī apmeklēt.
Vakarā atvadījāmies no mūsu korejiešu drauga Jaeman, kurš rītdien brauc uz Velingtonu, lai pēc tam dotos ceļot pa Dienvidu salu. Šķiet, ka šobrīd hosteli pametuši gandrīz visi cilvēki, ko mēs pazīstam. Bet neko darīt, galvenais, ka rīt mums jāsāk strādāt ābolu pakotavā.
21/02/17
Sākām strādāt ābolu pakotavā, kur mūsu priekšniece ir barga kundze ar lielām ūsām. Es tiku strādāt pie ābolu pakošanas konveijera, taču Valters tika aizsūtīts uz otru angāra stūri, kur viņam no visiem āboliem jāizlasa ārā bojātie. Vienā brīdī manā konveijerā bija ļoti maz ābolu, tādēļ es aiz garlaicības uz brīdi pret to atspiedos un mazliet aizskatījos, bet to pamanīja ūsainā priekšniece un jau manā pirmajā darba dienā paspēja piedraudēt ar atlaišanu. Labi vismaz, ka Valteram paveicās, un viņš netika aizsūtīts krāmēt ābolu kastes, jo puiši, kuri tur strādāja, dienas beigās izskatījās pārguruši un viņu muguras pārmocītas. Valtera īsais augums šoreiz nāca viņam par labu.
Šī ir tikai pirmā diena, bet mums šis darbs jau tagad ļoti nepatīk. It īpaši tāpēc, ka atmiņā vēl palikuši labie laiki Delegat vīnogu laukos.
Vistrakākais, ka dienas beigās mums pateica, ka rīt jāstrādā nakts maiņā. Taču nakts maiņa nozīmē, ka mēs nostrādāsim pilnu dienas maiņu, tad paņemsim pusstundas pauzi un strādāsim vēl 4 stundas, kopā pavadot tur 14 stundas. Tas neizklausās pareizi. Un nedomājiet, ka par šo “nakts maiņu” mums pienāksies kādi bonusi. Rītdiena būs drausmīga.
22/02/17
Šodien darbā mani pārcēla uz to pašu vietu, kur strādā Valters. Jāsaka, ka tas bija vēl sliktāks darbs, nekā pakošana, jo šķirotājiem visu dienu nekustīgi jāstāv vienā vietā un jāskatās, kā garām slīd āboli. Dienas beigās, kad apstājās konveijera lente, griezās galva un likās, ka esam piedzērušies.
Bet man izdevās izmocīt smaidu priekš bildes:
Vēl aizvien neapskaužu tos puišus, kuri visu dienu krāmē 20 kg smagās kastes. Pie tam priekšnieki šeit ir drausmīgi, jo puiši lūdza, lai viņi tiktu nomainīti, taču priekšnieks viņus rupji atraidīja un teica, ka, ja viņiem kaut kas nepatīk, viņi var iet prom. Taču vissliktākais vēl bija tikai priekšā. Vakardien, kad mums teica, ka šodien būs jāstrādā “nakts maiņa”, mums arī solīja, ka sestdiena un svētdiena pēc tam būs brīva. Taču, kad bijām izturējuši šo dienu, mums pateica, ka arī rīt būs jāstrādā 14 stundas. Tas nav normāli, lūk, tā ir mūsdienu verdzība. Šādā režīmā mums pat nav laika aiziet uz veikalu, lai nopirktu ēdienu, jo mēs strādājam ilgāk nekā veikali ir atvērti.
Kamēr mēs mocījāmies darbā, hostelī atgriezās tētis, brālis un Liene. Brālis ar Lieni šeit uzkavēsies tikai 1 dienu un tad dosies uz Dienvidu salu, taču tētis grib palikt Napierā mazliet ilgāk, lai apskatītu hakas festivālu un tad paceļotu pa Ziemeļu salu.
No darba atgriezāmies ļoti depresīvā noskaņojumā, ko tētis mācēja izmantot savā labā un pierunāja, lai mēs nemokām sevi un braucam ar viņu ceļot. Mēs bijām diez gan izmisuši, jo likās, ka tajā darbā tiešām var tikai izskalot smadzenes, tādēļ piekritām un vienojāmies, ka rīt būs mūsu pēdējā diena ābolu pakotavā.
24/02/17
Pusdienu pārtraukumā ūsainajai tantei pateicām, ka iesim prom no darba. Viņai tikai interesēja, lai mēs paliekam līdz šīs dienas beigām, ko mēs arī izdarījām. Bija tāds atvieglojums, zinot, ka tur vairs neatgriezīsimies.
25/02/17
No rīta brālis ar Lieni sakrāmējās un sāka savu ceļu uz dienvidiem. Mēs ar Valteru, tēti un Madoku savukārt aizbraucām uz Tematatini hakas festivālu Hastings. Festivāls norisinājās vietējā stadionā un, ieejot tā teritorijā, šķita, ka esam nonākuši pavisam citā valstī, jo mums visapkārt bija tikai maori. Pasākums bija ļoti iespaidīgs. Šeit 4 dienu laikā norisinās sacensības, lai noskaidrotu labāko no 48 spēcīgākajām hakas grupām valstī. Katra grupa uzstājās ar 30 minūšu priekšnesumu, kurš ietvēra kara deju haku, dziesmas un maoru sieviešu priekšnesumu ar striķu galos iesietām bumbām. Katra grupa piederēja savai maoru ciltij, kuras varēja atšķirt pēc dažādiem ķermeņa tetovējumiem. Lielākajai daļai raksturīgie ta moko tetovējumi bija uzzīmēti par godu šim pasākumam, taču redzējām arī daļu cilvēku, kuriem tie bija īsti. Priekšnesumi bija ļoti skaisti, un jāatzīst, ka maoriem ir ļoti labas un skaļas balsis un skanīga mūzika.
Diemžēl fotografēt bija aizliegts, tāpēc šeit dažas nelegāli uzņemtas sliktas kvalitātes bildes:
Festivāls atgādināja mūsu Dziesmu un deju svētkus, jo arī šeit cilvēki bija ieradušies, lai nedēļu pavadītu saules pielietā stadionā, trenētos saviem priekšnesumiem, pavadītu laiku ar līdzīgi domājošajiem, godinātu savu kultūru un gala rezultātā priecētu skatītājus un atrastu labāko no labākajiem.
Es ļoti priecājos, ka mums bija iespēja redzēt šo skaisto maoru kultūras pusi. Taču ik pa brīdim piezagās doma – kā būtu, ja britu kolonisti nebūtu ieradušies Jaunzēlandē un gadsimtiem ilgi centušies šo tautu apspiest? Varbūt, ka valstij būtu tas šarms un tradīcijas, kas tai tagad pietrūkst uzspiestās angļu kultūras jeb precīzāk kultūras trūkuma dēļ.
Lai vai kā, koncerts bija ļoti jauks. Vienīgi mūs pārsteidza, ka pat pēc šāda pasākuma vietējās maoru bandas nevarēja atturēties no kautiņa uzsākšanas. Par laimi apsargiem viņus izdevās savaldīt.
Atgriežoties Napierā, redzējām, kā pa okeānu prom dodas divas no trijām maoru buru laivām, kuras šeit bija apmetušās no Art Deco līdz hakas festivālam.
Vakarā jau atkal kravājam mantas, jo rīt brauksim prom, lai paceļotu ar tēti. Tāda dīvaina sajūta gan ir, jo tikko atgriezāmies, īsti pat nepaspējām iedzīvoties un tagad jau atkal dodamies prom, pie tam bez lieliem iekrājumiem un skaidriem plāniem. Taču ir skaidrs, ka pie āboliem mēs atgriezties netaisāmies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru