18/11/16
Latvijas dzimšanas dienai par godu šodien pēc darba saģērbāmies svinīgāk un nopirkām kūku – baltās šokolādes un aveņu siera kūku, jo tā idejiski piestāvēja sarkanbaltsarkanajam motīvam. Bijām ieplānojuši pasēdēt latviešu kompānijā, iedzert pa vīna glāzei un atzīmēt svētkus, taču Kīts bija izlēmis, ka šodien ir īstā diena biljarda turnīram. Tajā, protams, vajadzēja piedalīties arī Valteram, brālim un Kārlim. Tā nu mēs ar Lieni cītīgi nomazgājām vakariņu traukus, lai puiši var skriet un ātrāk izspēlēt savas biljarda partijas. Sēdējām virtuvē un gaidījām mūsu kompanjonus, taču tā arī līdz vakara beigām visiem kopīgs laiks neatradās un nedaudz vīlušās atstājām kūkas ēšanu uz rītdienu. Tajā pašā laikā pie blakus galda japāņiem neplānoti sanāca tieši tāds vakars, kādu mēs būtu vēlējušies. Viņi bija nopirkuši kaudzi picu un ap 20 dažādu čili mērču veidus, ko jautrā noskaņojumā arī nogaršoja, noskalojot ar sakē. Bet uz mūsu puišiem jau arī nevar dusmoties, jo Valters ļoti spraigā cīņā palika godpilnajā otrajā vietā.
19/11/16
Šodien darbā bez mīļā kucēna Džeksona redzēju arī zaķi, kurš savā nodabā cilpoja caur vīnogulāju rindām. Tādi ir plusi darbam brīvā dabā.
Kīts šonedēļ mums izdomājis interesantu sestdienas aktivitāti. Visi ieradāmies uz vakariņām hosteļa pagalmā, ģērbušies Havaju salu stilā, jo atradāmies uz iedomāta kruīza kuģa. Taču izrādījās, ka uz šī kuģa bija trīs slepkavas, kuri mūs vakara gaitā mēģinās nošaut, nodurt vai noindēt, taču mums jāmēģina viņus atmaskot. Vakariņu sākumā Kīts katram izdalīja aploksnes, kuras arī noteica, vai mēs būsim nevainīgi atpūtnieki vai arī slepkavas. Mēs visi četri bijām vienkārši tūristi, taču slepkavām kādā nezināmā vietā (Kīta ofisā) tika izdalīti ieroči uzlīmju formā, kuri viņiem bija vakara gaitā nemanāmi jālīmē virsū saviem upuriem. Spēle ļoti vienkārša un neprasīja daudz līdzekļu, taču padarīja vakaru ļoti interesantu. Mēs ar Valteru bijām apņēmības pilni atmaskot vainīgos, tādēļ spiegojām pa visām trim hosteļa ēkām, novērojām pagalmu no balkona un galu galā bijām ļoti tuvu uzvarai, jo neviens nepieķēra visus trīs slepkavas, taču mēs un vēl četri vai pieci cilvēki atklājām divus ļaundarus. Tad nu Kīts izlēma, ka uzvarētājs ir Craig no Anglijas, jo viņš pirmais izteica savu minējumu. Lai vai kā, vakars bija tiešām jautrs. Un visam pa vidu paspējām apēst arī vakardienas svētku kūku :)
20/11/16
Svētdienas mums abiem ar Valteru vienmēr ir brīvas, tādēļ tas ir vienīgais laiks, lai izdarītu visus mājas darbus, iztīrītu istabu, izmazgātu drēbes un iepirktos nākamās nedēļas sākumam. Napier mūs nedaudz pārsteidza, jo, ejot uz veikalu, netīšām iemaldījāmies dūdu koncertā uz ielas.
Domāju, ka jau esmu to teikusi, bet parasti tik klusā pilsēta brīvdienās tiešām pamostas.
21/11/16
No šodienas Valters ar brāli sāk strādāt kopā ar mums vīna laukos.
Šonedēļ arī iestājies īsts vasaras karstums, tādēļ strādāšana kļūst grūtāka un mēs paši lēnāki un slinkāki. Pie tā slinkuma arī vainīgi mūsu mazie vācu kolēģi, jo ir ļoti grūti visu laiku būt čakliem, ja tie sīkie āksti ņem divreiz ilgākas pauzes, strādā trīsreiz lēnāk un simtreiz paviršāk, bet saņem to pašu algu, ko mēs. Taču mēs muļķa latvieši, protams, neko priekšniekam nesakām, pieciešam un dzīvojam tālāk.
26/11/16
Jau atkal pienākusi sestdiena, tāpēc arī Valteram un brālim beidzot bija tas prieks darbā satikt Džeksonu, kurš jau ir pamatīgi paaudzies kopš pirmās reizes, kad viņu redzējām.
Hostelī bija karaoke vakars, taču mūs daudz vairāk piesaistīja Napier indiešu vakars, par kuru uzzinājām no kanādieša Džesija. Tur bija dejas, tai skaitā vēderdejas, mūzika, indiešu cīņu paraugdemonstrējumi. Bija sapulcējušies visi pilsētiņas indieši, kā arī liela daļa cilvēku, kuri vienkārši gribēja atpūsties svaigā gaisā un varbūt uzzināt kaut ko vairāk par Indijas kultūru. Jauks pasākums!
30/11/16
Ko interesantu varu pastāstīt par šo dienu? Braucot mājās no darba, vienā ceļa posmā uz laiku tika apturēta satiksme, jo tam pāri tika vests liels govju ganāmpulks.
Runājot par govīm, to Jaunzēlandē ir ļoti daudz. Taču ir pienācis laiks pasūdzēties - šeit ir ellīgi negaršīgs piens. Es nezinu, kas pie vainas, vai nu pārāk zaļā zāle vai pārāk skaistā daba, taču govis šeit ir kaut ko ļoti salaidušas grīstē. Un to nesakām tikai mēs, arī vācieši, kanādieši, zviedri un visi pārējie saka, ka piens šeit garšo tiešām slikti. Cik tad slikti tas var būt? Tik slikti, ka mēs ar Valteru pat esam pārgājuši uz sojas piena lietošanu, jo govju piens šeit sabojā gan putras, gan kellogu, gan kakao garšu. Kaut kad sakārojās uzcept pankūkas, taču tā arī to neizdarījām, jo bija bail, ka ar šejienes pienu tās sanāks neēdamas. Ja jau iesāku sūdzēties, tad arī ar gaļu šeit ir problēmas. Man liekas, ka par negaršīgajām desām jau rakstīju, bet, ja arī nē, tad desām šeit ir ļoti dīvaina konsistence, krāsa un par garšu nemaz nerunāsim. Vēl man mieru neliek liellopu maltā gaļa, kurai Latvijā dotu priekšroku, jo tā nav tik trekna, taču Jaunzēlandes liellopu gaļa ir šausmīgi, ŠAUSMĪGI trekna. Kad ar Valteru taisām maltās gaļas mērci, tad dabūjam katru reizi liekos taukus burtiski nokāst no mērces. Fuj! Es nekad neesmu sapratusi latviešus, kuri ārzemēs čīkst, ka viņiem pietrūkst kefīriņš vai rupjmaize, man pat ļoti patīk izmēģināt citu tautu virtuves, taču Jaunzēlande būs izņēmums. Šeit dzīvojot, ļoti pietrūkst pilnīgi visi Latvijas ēdieni. Kā es tagad gribētu kādu žāvētu vistiņu vai zivi!
Taču dienas prieks – hostelī pēc darba mūs sagaidīja bezmaksas ķirši, jo zviedri Klāra un Karls sākuši strādāt ķiršu audzētavā un katras dienas beigās par brīvu dabū otrās šķiras ķiršus, kurus nav izdevies pārdot. Jāsaka, ka šie otrās šķiras ķirši ir daudz labāki, nekā tie, kurus mēs varētu nopirkt veikalā par 25 NZD kilogramā.
Tādā ziņā gan šajā hostelī ir jauki dzīvot, jo augļu un dārzeņu ražas laikā cilvēki vienmēr nes visādus labumus mājās no darba. Līdz šim no Karla vienmēr varēja dabūt puķkāpostus, brokoļus, puravus, pēdējā laikā pat rabarberus. Taču Kīts ir stāstījis, kā ābolu ražas laikā šeit ir tik daudz ābolu, ka tos visus nav pat iespējams apēst.
02/12/16
Šodien mūsu mazajiem, slinkajiem vācu kolēģiem ir pēdējā darba diena. Priekšniekam Deilam gan padomā bija kaut kas cits, jo viņš šodien puišus atlaida. Izrādījās, ka amerikāņu pāris no kāda cita hosteļa, kuri pie mums sāka strādāt pagājušajā nedēļā, nav bijuši tik pacietīgi kā mēs un pasūdzējušies Deilam par mazo vāciešu slinkumu. Tā kā viņiem jau trīs reizes bija izteikti brīdinājumi par to, tad Deils, gribēdams viņus pārmācīt, ļāva viņiem agri no rīta pamosties, 40 minūtes pavadīt ceļā uz darbu un tad atlaist. Sīkajiem mācība gan nekāda, jo tā jebkurā gadījumā bija viņu pēdējā darba diena, un ar atlaišanu viņi sev vienkārši nopelnīja garāku nedēļas nogali.
03/12/16
Šīs sestdienas pasākums ir ballīšu spēļu čempionāts, kurā komandas sacentīsies striķī iekārtu virtuļu ēšanā bez roku palīdzības, košļeņu burbuļu pūšanā, iepriekš atrodot košļeni ar putukrējumu piepildītā bļodā arī bez roku palīdzības, pie konkurentu potītēm piesietu balonu pārspridzināšanā un Corn hole spēlē, kuru pirmo reizi spēlējām Helovīna vakarā. Es ar Valteru bijām komandā kopā ar ar angli Craig un trīs francūžiem – Elsa, Maxim un Sofie. Lai gan pirmajās disciplīnās mums neveicās, balonu spridzināšanā Valters tika izvirzīts kā mūsu komandas pārstāvis un, liekot lietā savas karatē iemaņas, sagādāja mums iespējas vēl pacīnīties par balvām. Corn hole spēlē savukārt mūs glāba francūzietes Elsas trāpīgā roka, kuras dēļ rezultātā ieguvām otro vietu un mazo grozu pilnu ar ēdamām un dzeramām balvām :)
04/12/16
Saulaino svētdienu mēs ar Valteru izmantosim, lai aizbrauktu uz netālo Cape Kidnappers zemesragu. Tā kā mēs jau darbā katru dienu cītīgi nostaigājam ne mazāk kā 10 kilometrus, tad savā vienīgajā brīvdienā izlēmām, ka neskoposimies un uz Cape Kidnappers brauksim ar traktoru, nevis iesim 5 stundas garā pārgājienā, kā to visbiežāk visi dara. Jā, šeit tiek piedāvāta ekskursija, sēžot traktora aizmugurē pievienotā lielā piekabē. Un tāds prieks studentiem izmaksā 34 NZD.
Kompānijas “Gannet Beach Adventures” sarkanais traktors brauca kā pa pludmali, tā arī caur ūdeni un šoferīši mums darbojās kā gidi, kuri pastāstīja interesantus faktus par klinšainā krasta ģeoloģiju, parādīja dažu iepriekšējo zemestrīču izraisītās klinšu nobīdes un iepazīstināja arī ar skaistajiem ganetiem (angliski – Australasian gannets, interneta vārdnīcās latvisko sugas nosaukumu neatradu), kuriem šeit atrodas pasaulē lielākā sauszemes kolonija.
Plašāka informācija par šiem putniem – tie piedzimst šeit, Cape Kidnappers. Mazie putnēni sākumā izaug balti un pūkaini un izmēros lielāki par saviem vecākiem.
Kad viņi ir gatavi, viņi veic savu pirmo lidojumu, uzreiz lidojot uz tālo Austrāliju. Nepietiek ar to, ka viņu pirmais lidojums ir tik garš un sarežģīts, viņi to veic vieni paši, nevis baros. Austrālijā ganeti nodzīvo 2-4 gadus un tad lido atpakaļ uz Jaunzēlandi, lai Cape Kidnappers atrastu savu parteri uz mūžu.
Pēc pārošanās un mazuļu izperēšanas un aizlaišanas tālajā ceļā ganeti uz pusgadu dodas dzīvot Jaunzēlandes ziemeļos, kur viņi visu šo laiku pavada ūdenī. Tādēļ arī nav brīnums, ka šie putni ir izcili nirēji, nirstot tie spēj sasniegt 100 km/h lielu ātrumu. Taču ievērojama ir arī viņu lieliskā lidotprasme, jo pētnieki fiksējuši, kā daži šīs kolonijas iemītnieki bez apstājas nolidojuši pat 500 kilometrus vienā dienā.
Neskatoties uz to, ka putnu kolonijām bija ne tas patīkamākais aromāts, šis izbrauciens bija neatkārtojams un pilnīgi noteikti tā vērts. Ganeti nemaz nebaidījās no cilvēkiem, viņi dzīvoja savā perfekti norobežotajā kolonijā, netraucēti lidoja pār mūsu galvām un atgādināja skatus no National Geographic raidījumiem.
10/12/16
Braucot uz darbu, mūs pārsteidza kāda mistiska dabas parādība. Izbraucot no hosteļa, debesis bija zilas un bez neviena mākoņa pie apvāršņa. Taču, dodoties tālāk, starp mazajiem aitu un govju apsēstajiem pakalniem uz zemes bija nosēdušies mākoņi. Tie izskatījās kā bieza, pelēka migla, taču tie bija mākoņi, kuriem braucot cauri, mašīnas logi pat kļuva slapji kā lietū. Mākoņi bija tik biezi, ka pilnībā aizsedza sauli.
Pat aizbraucot līdz darbam, kas atrodas vietā, kur lietus un mākoņi vispār ir reta parādība, bijām ieskauti mākonī.
Jautājām priekšniekam Deilam, kas notiek. Acīmredzot, tā šeit nav pirmo reizi, jo viņš teica, ka tie drīzumā izzudīs un ka atlikusī diena būs ļoti karsta. Tā arī notika.
Jau atkal ir sestdiena. Šoreiz mums notika picu konkurss apvienojumā ar vakariņām, kā arī bingo vakars.
12/12/16
Atbraucot mājās no darba, uzzinājām, ka hostelī uzliesmojies vēdera vīruss, ar kuru šodien mocījās jau 6 cilvēki. Šādos brīžos izjūtam mīnusus dzīvei hostelī, jo tāda veida slimības tik viegli visiem var pielipt. Cerēsim, ka mūsu organismi spēs tai sērgai pretoties!
Rīt no hosteļa projām dodas kanādietis Džesijs, ar kuru Valters un brālis kopā strādāja iepriekšējā vīna darītavā. Tam par godu un, lai izvairītos, no saskarsmes ar slimniekiem, aizgājām vakariņās uz taizemiešu restorānu.
23/12/16
Šodien uz darbu neaizbraucām, jo no rīta pamatīgi lija lietus. Vēlāk ejot uz veikalu, izskatījās, ka arī visi pārējie Napier iedzīvotāji ir paņēmuši šo dienu brīvu, jo veikali bija pārpildīti pirmssvētku trakumā. Es pilsētā nekad nebiju redzējusi tik daudz mašīnu. Par Ziemassvētku svinēšanu karstajā Jaunzēlandes vasarā uzrakstīšu nākamreiz. Taču vēl pēdējā ziņa – kad beidzot izskatās, ka hostelī vēdera vīruss ir pazudis, ir sākusi izplatīties acu infekcija. Kārtējā lipīgā lieta. Taču mēs visi vēl cītīgi turamies pie veselības.
Vēl viena pēdējā ziņa - mēs ar Valteru esam izlēmuši, ka 17. janvārī dosimies prom no šejienes. Sākumā uz galvaspilsētu Velingtonu, taču jau 21. janvārī ar kuģīti pārcelsimies uz Dienvidu salu!
Novēlam visiem skaistus, baltus un mīļus svētkus!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru