We got the skills.

Rīts sākās ar mammas problēmu uzklausīšanu. Tātad viņa bieži meditē. Un pēdējās dienās, kad viņa meditē, viņa domās satiek savu mīlestību no jaunības, pirms viņa vēl bija iepazinusies ar manu viestēti. Tā tas noticis jau vairākas reizes, tāpēc viņa no tā, protams, uzpūš ziloni, uzbur drāmu. Ar vakardienas visu draudzeņu apzvanīšanu un sirds kratīšanu vēl nepietika. Šodien viņa zvanīja savam mūkam un stāstīja par savām problēmām. Jo, redziet, viņai bail, ka tas vīrietis viņu vēl mīl un atradīs viņu. Un, ja nu viņai arī vēl ir kādas jūtas pret viņu? Jeb kā viņai to patīk saukt `puppy love`. Jā, šādas lietas ir tā budisma daļa, ko nespēju izprast. Un vēl mājā dzīvojot ir radušies pāris sadzīviski sīkumi, kas mani kaitina. Piemēram, kaimiņos dzīvojošais taizemietes un vācieša pāris. Katru reizi, kad ieeju savā vannasistabā, viņi ir ārā un runā superskaļi un bez pārtraukuma. Sajūta it kā viņi speciāli būtu nostājušies pie mana vannasistabas loga, jo tur labāka runāšana. Nopietni, tie cilvēki runā pārāk daudz! Es nekad neesmu redzējusi kādu, kurš tiešām varētu bez apstājas runāt. Labi, varbūt tas ir pārspīlēts, bet tāpat kaitina. Iespējams, to pastiprina fakts, ka viņi nerunā tajiski, bet gan vāciski. Nu, nezinu, nav man laiks mierīgi un klusumā ieiet dušiņā, vienmēr fonā viņu trokšņi. Bet, ja izlaistu to daļu, tad mana diena bija samērā perfekta :) Braucu satikties ar Charlotte. Viņa ir meitene no Beļģijas, bet Taizemē dzīvo Kon Kaen, kas ir ziemeļu daļā. Lai gan viņa Bangkokā ir jau 6. reizi, mums tikai šodien beidzot izdevās satikties. Pārējās reizes viņa Bangkokā bijusi pārsvarā izklaidēties, tāpēc no kultūras daudz ko nav gadījies apskatīt. Un, lai gan es dzīvoju tuvumā visam, parastais draugu satikšanas variants parasti iekļauj lielveikalus. Tāpēc abas piekritām, ka plāns doties izpētīt `īsto Bangkoku`, ir ideāls. Pie tam ar mūsu vairāk kā 8 mēnešu pieredzi šeit un arī valodas zināšanām visu gribējām darīt par zemāko iespējamo cenu. Sākumā ar autobusu par 8 Batiem (14 santīmiem) aizbraucām no paša pilsētas centra līdz Wat Pho. Taču abas bijām no rīta izlaidušas brokastis, tāpēc pirms tempļa apmeklējuma gribējām atrast vietiņu, kur paēst. Protams, mēs tūristu cenas neuzskatām par pieņemamām, tāpēc gājām meklēt mazās sānieliņas, kuras vienmēr priecē ar gardu un lētu ēdienu. Taču Wat Pho un Wat Prakaew apkaimē nākas iet tālu, lai tiktu prom no tūristu pūļiem. Kad beidzot atradām vietu, kur paēst, ieguvām savu pirmo pieredzi ar patiešām nelaipniem taizemiešiem. Viņi pat nebija nelaipni taizemiešu sapratnē, bet viņi tiktu uzskatīti par rupjiem jebkurā kultūrā. Pirmkārt, ieejot viņu ēdnīcā vīrietis (acīmredzot, īpašnieks) saka, ka mēs šeit nevaram ēst, tāpēc, ka runājam angliski. Mēs viņam sakām, ka mākam runāt tajiski. Viņš it kā mūs uzklausa, taču turpina mest visļaunākos skatienus, kādus esmu redzējusi. Tad mēs mēģinām noskaidrot, ko pie viņiem var ēst. Prasām vienu ēdienu, otru, viņiem nav. Kad beidzot atrodam, ko gribam, viņam jau esam tik tālu noriebušās, ka viņš atkārto, lai labāk šeit neēdam. Mēs paliekam pie sava, ēdīsim vienu no parastākajiem taju ēdieniem Khao Pad ar cūkgaļu par 40 Batiem (kur cenai īstenībā būtu jābūt ne vairāk par 30 Batiem). Tad es prasu, vai varu dabūt to pašu ēdienu ar garnelēm. Ne no kurienes uzrodas cena 100 Bati! Es nekur, NEKUR, pat pašā Bangkokas centrā un labā restorānā nekad neesmu redzējusi tādu cenu par šo ēdienu. Labi, lai mūs neiztriektu no turienes, izlēmu nekaulēties un ēst to pašu, ko Charlotte. Protams, gribēju padzerties, tāpēc intereses pēc paprasīju, cik maksā Pepsi pudele. 20 Bati. Priekš šejienes tas ir dārgi, tāpēc teicu `nē, paldies`, bet viņš jau atkal ar naidīgu skatienu uz mani paskatījās un izspļāva `es jau atvēru pudeli. ko tad man tagad darīt?`. Es atvainojos, bet viņam nebija iemesla nest man dzērienu, kuru neesmu vēl pasūtījusi. Tad beidzot dabūjām mūsu rīsus, kuros pēc viņu attieksmes spriežot vajadzētu būt sabērtiem stikliem un saspļaudītam visam tikai mūsu tautību dēļ, bet pēc viņu cenām spriežot tiem būtu jābūt kādam no pasaules brīnumiem. Par laimi vai par nelaimi nebija neviens no minētajiem variantiem. Iespējams, ēdiens nebija īpaši slikts, bet esmu ēdusi labāku, lētāku un arī ar daudz jaukāku apkalpošanu. Tā kā bija prieks, kad no tās vietas tikām prom. Pieredzīte, pieredzīte. Tālāk nolēmām doties uz Poo Kao Thong jeb Zelta kalnu. Gājām ar kājām, taču, prasot vietējiem taizemiešiem pēc norādēm, vienmēr nācās uzklausīt izbrīnu par to, ka iesim ar kājām. Jo tas taču ir ĻOTI TĀLU (2-3 km). Jā, taizemieši ir patiesi slinka tauta uz staigāšanu un jebkādām fiziskām aktivitātēm. Taču mums pašām ļoti patika mūsu izvēlētais variants. Pie tam ar mūsu valodas un kultūras zināšanām izlēmām, ka palīdzēsim tūristiem. Tā, piemēram, glābām indiešu vīrieti no kārtējās naudas izsūkšanas tuk tuk taksometrā. Tāpat uz ielas satikām francūžus, ar kuriem sākumā runājām angliski, bet tad Charlotte nosprieda pēc viņu akcenta, ka viņi varētu runāt franciski. Un tā kā viņa nāk no Beļģijas, kur tā ir viena no oficiālajām valodām, tad arī lieliski varējām palīdzēt viņiem. Un bez cilvēku glābšanas, ejot ar kājām, redzējām arī Demokrātijas Monumentu, ko citādi, iespējams, būtu palaidušas garām. Tāpat kā tam netālu esošo mazo, skaisto cietoksni, kurš parastos tūrisma ceļvežos nav pieminēts.

Bet, kad pašām vajadzēja palīdzību, satikām kārtējos interesantos cilvēkus - 2 vīriešus, kuri jau vairākus gadus dzīvo Taizemē, tātad tāpat kā mēs zina daudz vairāk par šo kultūru. Viņi arī deva mums vairākus labus transporta padomus, kurus nebūtu iedomājušās. Nonākušas Zelta kalna templī bijām piekusušas, sarkanas, sasvīdušas un ļoti laimīgas. Templis bija pavisam skaists, ne tik ļoti tūristu apdzīvots kā pārējās apskates vietas Bangkokā.

Un šis mums abām bija pirmais templis, kurā pat kā lūgums bija rakstīts, lai nenovelkam kurpes, ieejot templī. Kurpju novilkšana mums šķiet tik pašsaprotama lieta, ka tiešām bijām pārsteigtas. Tā arī nenoskaidrojām, kāds tam bija iemesls, bet templis bija patiešām jauks, jo no augšas pavērās skats uz visām Bangkokas pusēm. Pēc tam izlēmām, ka, lai gan esam jau gabaliņu prom, tomēr jādodas apskatīt Wat Pho un Pusguļus Buda. Jau atkal līdz turienei nokļuvām par zemo autobusa cenu. Wat Pho templī gribējām tikt iekšā bez maksas, jo esam apmaiņas skolnieces, tātad principā šajā gadā skaitāmies taizemietes un citās vietās mūs laiž par brīvu. Šeit kasiere ar laiku nogura no mūsu vārīšanās taju valodā ar pamatīgo akcentu, tāpēc ielaida, bet tikai lai aizsūtītu uz otru tempļa teritorijas malu, kur mums jāprasa citai kasierei. Priecīgas, ka jau visu tempļa teritoriju varam apskatīt par brīvu, to arī darījām vispirms.

Bet tad gājām pie otras kases, kur mums atkal neizdevās pierādīt savu taisnību. Jo redziet, šeit viņu attaisnojums bija, ka mēs dabūtu atlaidi, ja mums mugurā būtu skolēnu uniformas. Bet mācību gads jau ir beidzies? Kādēļ lai es valkāt skolas formu vienkārši ejot satikt draudzeni? Mūsu skaidrošanos dzirdēja kāds tūrists, kurš bija ieinteresēts, redzot, kā divas gaišmatainas meitenes kaut ko cītīgi runā viņam pilnīgi nesaprotamā un jocīgi skanošā valodā. Tā mēs iepazināmies ar Vasilios. Viņš ir grieķis, kurš dzimis Šveicē, bet strādā Singapūrā, taču uz Bangkoku atbraucis garajā nedēļas nogalē. Kā es to zinu? Jo sākot runāt ar viņu, vispirms izstāstījām savu problēmu, ka negribam maksāt par ieeju templī tikai tāpēc, ka neizskatāmies pēc aziātēm. Tad sākām runāt, ko viņš dara Bangkokā (jo viņš ceļoja viens), kad izrādījās, ka viņš tikko bijis Wat Prakaew, kur par ieeju samaksājis 400 Batus. Tā šeit reāli ir kosmiska cena. Viņš teica, ka arī Wat Pho plāno paņemt gidu. Mēs teicām, ka tas patiešām nav nepieciešams, jo gidi šeit neko jaunu nepastāstīs. Acīmredzot, viņam likāmies tiešām zinošas un Vasilios izmaksāja mums biļetes templī.

Un mēs pilnīgi iejutāmies gidu lomā, stāstījām par dažādiem budisma sīkumiem, kas jāievēro ieejot templī, stāstījām par iespējamām arhitektūras iezīmēm tajās celtnēs un bijām priecīgas palīdzēt šim jaukajam vīriņam, kurš pēc viņa stāstītā jau pietiekami bija apkrāpts, maksājot gan par ēdienu, gan par transportu. Tad nu mēs izlēmām viņam parādīt kaut daļiņu no `īstās Taizemes` vai vismaz `īstajām Taizemes cenām` mūsu skatījumā. Viņš bija tik neizsakāmi priecīgs, braucot vietējā autobusā kopā ar vietējiem taizemiešiem un maksājot par to tikai 10 Batus (16 santīmus), ka aiz priekiem pat tādā mums ierastā vietā gribēja tūristu bildes. Tā nu mēs principā kļuvām par viņa privātajām gidēm šodien. Aizvedām viņu uz Zelta kalnu, lai gan pašas jau tur bijām pabijušas, taču vieta bija tiešām skaista un viņš bija tik ļoti laipns pret mums Wat Pho, ka gribējām kaut kā atlīdzināt. Tālāk pašām bija plānā doties atpakaļ uz Siam, bet tā kā viņš ceļoja viens, tad uzaicinājām arī viņu uz turieni, jo tā ir pavisam cita `Taizeme`. Tā nu par vēl 10 Batiem paņēmām ekspreslaivu (Bangkoka agrāk tika saukta par Austrumu Venēciju, pirms industriālisms un tūristi kanālus padarīja netīrus), lai nokļūtu atpakaļ centrā. Diena jau tuvojās nobeigumam, taču tad Vasilios uzaicināja mums izmaksāt vakariņas. Mēs, kuras visu pieradušas šeit darīt par zemāko iespējamo cenu, jutāmies pietiekoši slikti, lai pieņemtu šo piedāvājumu Siam Paragon, jo šeit cenas ir vismaz Eiropas līmenī. Taču tad viņš izcēla faktu, ka vakar esot bijusi viņa dzimšanas diena un, ka šīs būtu kā viņa dzimšanas dienas svinības. Nu labi, lai iet! Tā nu sameklējām arī ne dārgāko, bet tomēr pieklājīgu Japāņu restorānu, kur pasēdēt un iekost suši. Rezultātā mēs ar Charlotte šodien iztērējām supermaz naudas, pavadījām labu laiku, izpalīdzējām daudziem cilvēkiem un pat ar visām vakariņām paliekam pie domas, ka palīdzējām Vasilio ietaupīt vismaz 1000 Batu. Pašām pēc tam galvā vēl tāda doma `hei, mēs taču tiešām varētu tā dzīvot šeit un palīdzēt nabaga lētticīgajiem tūristiem` :D Jebkurā gadījumā, šī tiešām bija super diena, pašas labākās sajūtas Bangkoku iepazīt no šādas puses :)) Bet mājās atgriežoties no garajiem šodienas pārgājieniem atklāju savu Taizemes saulē iedegušo seju ar ļooooti sārtiem vaigiem un biju laimīga ieiet garā, garāāāā aukstā dušā. Jā, man iet labi! :))

P.S. Kad braucām autobusā, Charlotte man stāstīja visādus jokus Taizemes ziemeļnieku dialektā, kas ir principā Laosas valoda. Kamēr es neko nesapratu, pavisam cits cilvēks saprata. Mums priekšā sēdošais puisis augstskolas uniformā pēkšņi pagriezās un prasīja, kā viņa māk runāt tajā dialektā. Tad atklājās, ka viņš nāk no tās pašas pilsētas, kur Charlotte dzīvo. Viņš vispār bija ļoti zinošs un es pat dabūju uzzināt, ka mans taju vārds อลิสา nāk no Indijas, no sanskrita valodas vai, iespējams, pat vēl pirms tam no kādas no Arābu valodām. To, ka tas nozīmē `beautiful woman` es jau zināju, bet fakts par vārda izcelsmi bija jauns. Un es to nekad drošivien neuzzinātu, ja nebūtu braukusi tieši tajā autobusā :p ;)