Es skatos ziepeni.

Jau iepriekš atvainojos, ja šajā rakstā pārāk bieži tiek pieminēts ēdiens. Bet brokastis bija tik fantastiskā vietā, ka to nevar neaprakstīt. Tātad, izbraucot no mājas, māsa teica, ka brauksim ēst nūdeles. Nu labi, bet kurš tad varētu iedomāties, ka mēs viņas ēdīsim Čauprajas krastā (milzīga upe, kura tek cauri Bangkokai)? Pat ne krastā, bet virs ūdens! Vieta varbūt jums varētu likties lēta, netīra, bet man viņa šķiet tik perfekta. Brokastojām, sēžot uz dēļiem, kur pa šķirbām redzams ūdens. Vienā pusē blakus gatavo ēdienu, otrā pusē ir atklāts ūdens.



Vēl tajā vietā bija interesanti, ka pašiem bija jāuzraksta uz lapiņas, ko gribam ēst, nekādi viesmīļi, nekas. Un tad vēl mamma bija paņēmusi maizi līdzi, lai, gaidot ēdienu, varētu pabarot tās miljons zivis, kuras peldēja mums zem kājām.

Tad ēdām lieliskas nūdeles un pēc tam arī kaut kādu kokosriekstu gardumu.

Un visa tā atmosfēra - hmm, jā, tā ir īstā Taizeme, tāda, kāda man viņa tik ļoti patīk! :) Pēc tam tāpat pa turieni pastaigājām un citā vietā pabarojām kaut kādas mazās haizivis (nu vismaz 60cm garas), kuras tur arī bija miljons. Un tad iegājām templī, tētis mums katram nopirka jau iepriekš ārā sagatavoto komplektu - sveci, vīrakus, lotosa ziedu un zelta papīru/folliju, ar ko aplīmēt Budas statujas. Es zinu, ka es neko nesaprotu no visām viņu reliģijas lietām, bet man tāpat tik ļoti patīk. Jau vīraka smarža vien ir tik laba, bet kad tam visam klāt nāk vēl tas miers, ko var just tempļos. Ir laba sajūta, ļoti! Ā, šī tempļa priekšā bija smieklīgs veidojums - kaut kāds robotveidīgais, ar skeletgalvu, kurš runāja kaut kādu tekstu un visi meta naudu blakus novietotajā ziedojumu kastē. Katrā ziņā tādus pie tempļiem parasti neredz :D

Atpakaļceļā uz mājām ar māsu pieteicāmies street dance nodarbībām. Nākamsvētdien laikam sāksim, jau nevaru sagaidīt. Vienīgi žēl, ka tikai reizi nedēļā, bet nu tā jau ir, tāpat pietiek, ko darīt. Tad vēl nopirkām man jaunas iešļūcenes, jo savādāk ar savām siksniņkurpēm visu laiku bremzēju, jo tā kā tās kurpes tik bieži jāvelk nost un atpakaļ kājās, tad visiem vienmēr bija uz mani jāgaida. :D Bet, protams, manai gigantiskajai eiropietes pēdai nevarēja atrast īsto izmēru tām, kuras biju noskatījusi, tāpēc tagad man ir jaukas vīriešu iešļūcenes :D Viens teikums par mājām - jau kādu laiku nesaprotu, kas notiek, bet laikam mammas māsa tagad dzīvo ar mums. Tad bija vakariņas kaut kādā tikko atvērtā restorānā, kur ēdu japāņu ēdienus nom nom nom. Un pēc tam atkal aizgājām uz tirgu pēc gardumiem, kuriem kā parasti nezin, kas bija sastāvā, bet garšoja lieliski pie tam bija ļoti skaisti iesaiņoti banānu lapās. Bet galvenais ir tas, ka gājām tur cauri, spīdēja tāda rietoša saule un man izgāja tādas labās tirpiņas caur kauliem un taureņojās vēders, jo es esmu Taizemē. TAIZEMĒ!!! Un te ir tik labi, nu nopietni, es nejokoju, man patīk ļoti, ļoti. :) Kas vēl? Jā, es zinu, ka manam bratanam patiktu Pans (mans Taizemes bračka) - nu tik smieklīgs puika, to nevar aprakstīt, bet viņš ir stilīgs :D Un tagad paskatīšos istabā televizoru ar skaistiem taju puišiem un turpināšu neko nesaprast no tā, ko viņi tur runā :D Arlabunakti!