Land of smiles.

Te nu es atkal esmu. Šoreiz ar tādu ziņu, kas man pašai vēl neliekas pilnībā aptverama un tuvākajā laikā tas arī noteikti tā paliks.
Tātad - es braukšu uz Taizemi. Apmaiņas programmā. UZ GADU!!!

Kā es nonācu pie tik ļoti trakas un pārgalvīgas idejas?
Īsāk sakot - man bija garlaicīgi. Ne jau, ka man būtu apnicis viss tik ļoti pierastais, draugi, dejošanas un citas lietas, kas veido manu ikdienu, vienkārši iestājās zināma rutīna, mazs pagurums no visa un gribējās kaut ko interesantu, tādu, lai savu vidusskolu neaizmirstu nekad. Un apmaiņas programmas ir tik lieliska iespēja, jau sen gribēju tādās piedalīties, bet nekad īsti nebiju meklējusi piedāvājumus. Un bija klikšķis, pēc Jaunā gada, kā jau parasti pārdomājot visu iepriekšējā gadā un arī ilgākā laika posmā izdarīto. Sāku ceļot interneta vidē un uzgāju AFS - organizāciju, kura piedāvā apmaiņas programmas visā pasaulē, kuras mērķis ir citu kultūru iepazīšana, integrēšanās jaunā vidē un caur cilvēka pieredzes augšanu uzlabot pasauli kopumā. Varianti bija dažādi - Portugāle, Beļģija, pat Peru. Tomēr tad kaut kādi mistiski spēki uzdarbojās un izsludināja termiņa pagarināšanu daļējo stipendiju konkursam. Tajā piedāvātas 4 iespējas - Vācija, Serbija, Krievija un Taizeme. Serbiju atmetu uzreiz, jo neko par to nezināju. Krievija nešķita nekas īpašs un tik vērtīgs, lai tur pavadītu gadu. Kā otro variantu sev izvēlējos Vāciju, jo tas šķiet visprātīgāk, tomēr neko super interesantu arī tur nesaskatīju. Un tātad Taizeme - jā, cits klimats, kultūra, uzskati un milzīgs piedzīvojums otrā pasaules malā. Ir, es to gribu! Uzrakstīju motivācijas vēstuli, braucu uz interviju un tiku pieņemta. Āāāh, par to visu domājot, vēderā parādās tāda patīkamā kņudoņa! Šodien parakstīju līgumu un tagad tas ir tik oficiāli, cik vien var būt - un es tā priecājos!

Pat nezinu, ko vēl, lai pastāstu un, vai kādam maz interesē.
Atbildot uz biežāk uzdotajiem jautājumiem, varu teikt, ka dzīvošu ģimenē, mācīšos vietējā skolā, vietējā valodā. 12. klasei Latvijā pabeigšu gadu vēlāk. Pagaidām plānots, ka lidoju prom 1. jūlijā, bet atpakaļ 17. maijā. Vai man nav bail? Nē, pagaidām nemaz. Pat esot vēl tepat, nevaru vien beigt priecāties, cik jauki tam visam jābūt. Galvenais - negaidīt kaut ko konkrētu, jo viss tāpat notiks pilnīgi citādāk. Vienīgi varu teikt, ka ņemšu no Taizemes pilnīgi visu, ko tā man sniegs un baudīšu, baudīšu, baudīšu! :))

Tas arī viss. Pagaidām. :**

P.S. Un visu vēl īpašāku padara doma, ka ceļošu laikā. Jā, Taizemē pašlaik ir 2554. gads. Un starp citu esmu pirmais cilvēks no Latvijas, kas brauc apmaiņas programmā uz Taizemi, tad jau, lai man veicās!