Tā kā kopš lielā piedzīvojuma pagājis jau vairāk nekā pusgads un visas sīkās detaļas vairs nespēju atcerēties, paļaušos uz bildēm.
No Rīgas izlodojām 15.12.15. un atgriezāmies 22:05 31.12.15. - tieši tā, lai mājupceļā uz Rubeni sagaidītu Jauno gadu un visās malās redzētu salūtu.
15/12/15
Muļķojamies Parīzes lidostā, gaidot tālāko lidojumu uz Bangkoku.
Mērojams garš ceļš. Kopš atgriezos Latvijā pēc Taizemē pavadītā gada bija pagājuši jau 3,5 gadi, tāpēc iekšēji nevarēju aptvert, ka tiešām beidzot atgriezīšos savās otrajās mājās :)
16/12/15
Bangkokā nolaidāmies īsi pēc septiņiem no rīta. Lidostā mūs sagaidīja mana viesmāsa ar mammu. Bija tik jauki viņas satikt, sākumā mazliet neveikli, jo nezinājām, par ko runāt, it īpaši ar viesmammu, un mana mēle tik labi vairs nelocījās taju valodā, taču visu laiku smaidījām un visi bija priecīgi. Arī mana ģimene, kura, iznākot no lidostas, pirmo reizi sajuta Taizemes tropiskā gaisa vilni. Viesmamma ar māsu bija noīrējušas busiņu, jo mums bija daudz mantu un paši arī mēs bijām daudz, un aizveda mūs paēst brokastis uz kādu mazu ēstuvi, kur mūs pacienāja ar taju tēju un maizi ar kokosu mērcīti. Taizemes mamma teica, ka viņai palicis atmiņā, ka man ļoti garšojot tā maize ar mērci :) Pēc tam aizbraucām līdz mūsu viesnīcai, sarunājām tālākos plānus, par izbraucienu ar abām manām ģimenēm svētdien un tad mamma ar māsu aizbrauca prom. Kaut gan visi bijām piekusuši pēc garā lidojuma, es uzstāju, ka mums ir jābrauc apskaīties vismaz vienu templi (Wat Phu Kao Thong), jo nevar taču visu dienu gulšņāt viesnīcā. Tā arī darījām, bet visi tiešām bijām diez gan saguruši un vieglāk aizkaitināmi nekā citas reizes, tāpēc šo templi līdz galam laikam neviens neizbaudīja, jo bija karsti, bija daudz jāstaigā utt. Un es, protams, jau paspēju apvainoties, ka nevienam nepatīk tas, ko es izdomāju :D Es vienkārši šajā ceļojumā gribēju visiem parādīt pēc iespējas vairāk no tā, kas man pašai ļoti patika, tāpēc varbūt mazliet pārcentos un mans plāns bija pārāk pārpildīts ar aktivitātēm. Bet man bija labi nodomi :)
17/12/15
Dienu sākām agri, bijām atpūtušies, sarunājuši lielo taksometru un braucām ciemos uz manu Taizemes skolu. Pie ieejas vārtiem jau satiku savu mīļo Kru Aen, kura man mācīja taju valodu. Pēc tam gājām pie Ajarn Juraiwan, manas kontaktpersonas. Priecājos, ka skolā visus kabinetus un stāvus atcerējos tā, it kā tik liels laiks nemaz nebūtu pagājis. Ar Ajarn Juraiwan kā vienmēr sataisījām daudz bildes un tad gājām vērot rīta ceremoniju, jo man likās, ka tas varētu būt ļoti interesanti pārējiem. Kā jau varēja sagaidīt, Ajarn Juraiwan bez lielām izvēles iespējām pierunāja mani atkal kāpt uz skatuves un teikt skolēniem runu. Viņa gan gribēja, lai runāju angliski, taču es spītīgi runāju tajiski, lai visi dzird :) Tas bija jauki. Pēc tam satikām vēl vairākus pazīstamus skolotājus, ar visiem aprunājos, visi mani atcerējās, daudzi slavēja, ka esmu labāka un centīgāka nekā meitene no Vācijas, kura pašlaik bija apmaiņas programmā mūsu skolā :D Tad gājām skolotāju ēdamistabā paēst pusdienas, kuras Ajarn Juraiwan mums pasūtīja no garšīgajām skolas ēdnīcas nojumēm. Bija ļooooti garšīgi, un beidzot mana ģimene saprata, kāpēc pēc atgriešanās no Taizemes es Latvijā vairs neēdu ananāsus, jo skolotāja mums saldajā ēdienā sarūpēja gardos Taizemes augļus, to starpā arī ananāsus, kuri paši kūst mutē :) Kopumā skolas apmeklējums, manuprāt, mums visiem bija viens no labākajiem brīžiem šajā ceļojumā. Pārējie nebija gaidījuši, ka mazie skolēni skries ārā no klasēm, lai mūs nobildētu, vai arī ķiķinās, kad iesim garām, arī skolas formas mums Latvijā nav tik ierasta lieta, un vēl visiem iekrita acīs, cik skolā ir daudz gados jaunu skolotāju. Ajarn Juraiwan pēc tam sīkāk paskaidroja, ka pirms apmēram 10 gadiem arī Taizemē ir bijusi krīze, kad neviens absolvents nav vēlējies studēt par skolotāju, taču par laimi taju valdība ir attapusies un ievērojami paaugstinājusi algu saviem skolotājiem, nodrošinājusi darba vietas un tādējādi motivējusi jauniešus kļūt par skolotājiem. Tagad tā ir viena no prestižākajām profesijām valstī, kā tam arī būtu jābūt!
Pēc tam gribējām braukt uz Wat Arun, kurā es pati iepriekš nebiju bijusi. Tā kā ceļojam kopā 6 cilvēki (es, Valters, mamma, tētis, brālis un Liene), tad vienmēr problēma bija transports, jo vienā taksometrā nesalienam, ar diviem negribas braukt, jo tad pazaudēsim viens otru. Tāpēc mums ļoti paveicās, ka savus plānus izstāstījām Ajarn Juraiwan, kura mums sarunāja, lai viens no skolas busiņiem mūs aizved līdz templim un pati arī mums atbrauca līdzi un pavadīja. Man šķita ļoti mīlīgi, ka busiņa šoferis teica, ka atcerās mani no tā laika, kad es tur mācījos. Un teica, ka es esot palikusi tievāka :D
Wat Arun 2015. tika uzsākta restaurācija, tāpēc pa slavenajām un stāvajām trepēm uzkāpt nebija iespējams, taču templis izskatījās iespaidīgi. Jau atjaunotās daļas mijās ar novecojušajām. Nākamreiz, kad būšu Taizemē, noteikti vēlreiz aizbraukšu uz Wat Arun jeb Rītausmas templi, jo, kad tas būs pilnīgi atjaunots, tas nelīdzināsies nevienam citam templim Taizemē.
Pēc tam iepazinām Chao Praya upes sabiedrisko transportu, lai nokļūtu Wat Pho, kur visi, izņemot mammu un Lieni, pirmo reizi izmēģinājām arī taju masāžu, jo šajā templī atrodas galvenā masāžas skola valstī.
Es ar Valteru pie Budām Wat Pho.
Pēc tempļa apmeklējuma jau atkal pielavījās izsalkums. Un tad - ieraudzījām šo dāmu ar veiklajām rokām, kura cepa manas mīļās roti pankūkas ar banāniem un olu. Ātri vien arī visiem pārējiem viņas iegaršojās, it īpaši Valteram :)
Vakarā visi, izņemot mammu, kura bija tik prātīga un palika viesnīcā, braucām paskatīties, kāda Bangkoka ir naktī. Aizbraucām uz tūristu iecienīto ballīšu ielu Khao San Road, jo arī pati tur nebiju bijusi. Tas bija vēl sliktāk, nekā es gaidīju - troksnis, pārmērīgi dārgi ēdieni, nenormāls cilvēku pūlis, ne miņas no īstās Taizemes. Ātri vien izgājām cauri šai ielai un tad izdomājām, ka varētu pastaigāt ar kājām un aiziet līdz China Town, jo pa ceļam taksometrā to redzējām, tā izskatījās dzīvīga un kartē arī nešķita tālu. Slikta ideja - Taizemes kartēs attālumiem NEDRĪKST uzticēties. Nogājām vairākus kilometrus pa tukšām ielām un tāpat neatradām to, ko vēlējāmies. Tētis ļoti gribēja atrast kādu nakts tirgu, lai nopirktu svaigus augļus, un arī es biju pārliecināta, ka tādiem tirdziņiem jābūt vairākās vietās, taču tā nebija. Jau atmetuši cerības, netālu no viesnīcas ieraudzījām dažas tirgotājas sānieliņā, kur arī atradām tirgu. Lielākā daļa tirgotāju jau bija prom, bija palikušas vien dažas dāmas ar pāris augļiem, kurus arī nopirkām, un vairākas vietējās žurkas, kuras nekautrājās skriet mums starp kājām. Bijām pārguruši, tāpēc arī teicu, ka mamma bija prātīga, paliekot viesnīcā, jo nākamajā diena mums bija atvēlēta Chatuchak tirgum, kas nozīmē ilgu staigāšanu, kārtīgu ieprikšanos un smagu mantu nešanu :D
18/12/15
No šīs dienas bilžu nebūs, jo no paša rīta jau braucām uz lielāko tirgu Taizemē - Chatuchak Weekend Market. Cik labi, ka Bangkokā ir BTS Skytrain - no viesnīcas līdz tirgum aizbraucām bez sastrēgumiem un pārkaršanas, jo vilcieniņā kondicionieris netika taupīts. Tā kā šajā tirgū iespējams nopirkt visu iedomājamo, tad es paļāvos, ka arī brokastis varēsim paēst uz vietas. Taču, ieejot tirgū, visiem acis iemirdzējās no lētajām cenām un skaistajiem suvenīriem, apģērbiem, apaviem un visa pārējā, līdz ar to par ēšanu pavisam aizmirsām. Ieprikties 6 cilvēku kompānijā šķita kā neiespējamā misija, tādēļ ātri vien sadalījāmies un katrs gāja uz savu pusi. Mēs ar mammu un Lieni gājām, kur acis rāda un nopirkām to, ko sirds kāro. Pēc ilgas staigāšanas uzdūrāmies mazai vietiņai, kur piedāvāja 20 minūšu taju masāžu pēdām. Pēc tam kājās parādījās jauna enerģija un mēs būtu varējušas staigāt vēl ilgi, taču par sevi sāka atgādināt tukšais vēders. Meklējām ēšanas zonu, taču šajā tirgū iet ar kādu mērķi ir bezjēdzīgi un tā arī palikām tukšiem vēderiem. Norunātajā laikā satikāmies ar pārējiem, lai brauktu atpakaļ uz viesnīcu. Brālis ar Valteru izrādās, ka bija atraduši tirgus laukuma karti, kurā atzīmētas tirgojamo preču zonas, tāpēc viņi paši varēja vairāk izplānot savus pirkumus. Es šajā tirgū biju jau 4. vai 5. reizi, taču pirmo reizi dzirdēju, ka tirgum ir kaut kāds plānojums, kur nu vēl karte! :D Tāpat viņi arī bija nejauši atraduši ēšanas zonu un kārtīgi ieturējušies. Tētis arī bija gājis pats savu ceļu, kā rezultātā katram mums bija atšķirīga pieredze šajā tirgū, kas man arī tik ļoti patīk.
Aizbraucām uz viesnīcu, piekusuši, pārkarsuši, nopeldējāmies un gājām paēst. Vakarā atkal laicīgi gājām gulēt, jo nākamajai dienai bijām ieplānojuši Taizemes svētākā tempļa Wat Prakaew un Karaļa pils apmeklējumu.
19/12/15
Šorīt modāmies agri ar plānu apsteigt tūristu pūļus un laicīgi ierasties Wat Prakaew. Šoreiz mūsu kompānijai nepievienojās tētis, kurš baidījās no tūristu bariem un izvēlējās pats pastaigāt apkārt un sameklēt kādu taju masāžas salonu. Tā kā mūsu viesnīca atradās vecās Bangkokas daļā Thonburi, kas arī ir pretējā krastā Chaopraya upei no visiem galvenajiem apskates objektiem, tad izlēmām atkal pārvietoties pa ūdens ceļiem. Par nieka 3 batiem (7 centiem) pārcēlāmies uz upes otru krastu, no kura tālāk ar kuģīti par 12 batiem (31 centu) aizbraucām līdz pašam templim. Izkāpjot no kuģīša, ceļš veda caur tirdziņu, kurā jau vakar visiem iegaršojās ceptie banāni. Tāpēc OBLIGĀTI bija vēlreiz jāsameklē cepto banānu tirgotāja, kā arī nogaršojām Moo Ping - grillētu cūkgaļu uz iesmiņiem kopā ar lipīgajiem rīsiem. Paēdām kārtīgas brokastis ar Pad Thai vienā no mazajiem tirgus restorāniem :)
Tā nu pamazām laiks jau bija aizskrējis un, kad ieradāmies Wat Prakaew, tur bija ieradušies arī visi pārējie tūristi. Brālim un Valteram tempļa darbinieki lika uzvilkt garās bikses, jo šorti šim templim nepiestāv. Pēc tam arī varējām doties iekšā. Jāsaka, ka cilvēku šeit tiešām bija vairāk nekā es atceros no savām iepriekšējām apmeklējumu reizēm, bet iespējams pie vainas bija tas, ka bijām tūrisma sezonas pašā karstumā kā arī nedēļas nogalē. Līdz ar to nedaudz zuda tempļa burvība, jo daudz ko arī bija grūti saskatīt, cenšoties izspraukties caur cilvēkiem. Taču tempļa apzeltītās fasādes un lielā varenība kā vienmēr bija iespaidīga. Tāpat kā greznā Karaļa pils ar saviem pedantiski apcirptajiem kokiem, sargiem, kuri pat +35 grādu karstumā stāv goda sardzē, ne mirkli nepakustoties.
Vakarā notika lielā koferu kravāšana, jo bija jāatrod vieta visiem tirgū iegādātajiem labumiem, lai nākamajā dienā mēs varētu palikt pa nakti manā Taizemes ģimenes mājā un pēc tam jau doties virzienā uz dienvidiem kopā ar gidu Toniju.
20/12/15
No rīta uz viesnīcu mums pakaļ atbrauca Taizemes tētis, kurš bija noīrējis busiņu, lai mēs visi varētu braukt kopā. Jau iepriekš Taizemes ģimenei teicu, ka būtu jauki, ja mēs varētu aizbraukt uz kādu peldošo tirgu, aiziet kopā uz templi un ēst kādā vietā, ko zina tikai vietējie. Tā arī notika.
Pirmā pieturas vieta - Damnoen Saduak peldošais tirgus. Arī es pati tur iepriekš nebiju bijusi, tādēļ bija ļoti interesanti braukt laivā starp tirgotājiem un citiem ceļotājiem. Jāatzīst, ka tūristu šeit bija tik daudz, ka reizēm kanālā pat radās sastrēgums un laivas rīvējās viena gar otru. Taču šis tirgus atšķirībā no tūristu pārņemtiem tempļiem paliks atmiņā ar izteiksmīgiem cilvēkiem, it īpaši tirgotājiem, kuru bildes izšķirot bija visgrūtāk, jo katrs nākamais izskatījās iespaidīgāk par iepriekšējo. Ar ģimenes palīdzību varējām arī nogaršot manu mīļāko taju saldo ēdienu - mango ar lipīgajiem rīsiem, kā arī duriānu (smirdīgo, mīksto, krēmīgo, saldi sāļo augli) un mangostīnus. Lai gan duriāniem tobrīd nebija ražas sezona, šis konkrētais auglis bija ļoti garšīgs un es ar brāli un tēti to apēdām bez liekām pūlēm. Iepriekš es biju izvairījusies no svaiga duriāna ēšanas, jo tā aromāts tiešām ir biedējošs. Turpretī kaltēts duriāns bija viens no lielākajiem gardumiem, jo garšas ziņā atgādināja tik pazīstamos kartupeļu čipsus. Šoreiz saņēmu drosmi nogaršot arī svaigu augli un tagad saprotu, kādēļ daudzi to sauc par augļu karali - tas tiešām ir īpašs un manām garšas kārpiņām arī ļoti patika. Taču attiecībās ar duriāniem laikam vidussceļa nav - daļai cilvēku tas garšo tik ļoti, lai būtu iemesls lauzt likumus Taizemes viesnīcās un ienestu to viesnīcas numuriņā, lai vakarā pamielotos, taču citiem duriāns ir lielākais bieds un ienaidnieks. Arī mūsu ģimeni duriāns sadalīja uz pusēm :D
Tā kā mēs bijām daudz un braucām 2 laivās, tad, iebraucot platākā kanālā, mūsu laivu šoferīši izdomāja sarīkot sacensības. Taizemes ģimenes laivu vadīja pieredzējis kungs, mums jauns puisis, kurš vēl īsti nepārzina visus tirgus līkumus. Sākām braukt ātrāk, motors rūca, vējš pūta, laiva ar Taizemes ģimeni aiztraucās pa priekšu, jo viņi bija 6 viegliņi aziāti, turpretī mūsu laivā mēs bijām 6 smagie eiropieši un vēl viens smagāks taizemietis. Ātrums bija patīkams un brauciens jautrs. Līdz brīdim, kad mūsu jaunais šoferīts neaprēķināja kanāla sašaurinājumā ar akmeņiem gar malām - uztriecāmies uz akmeņiem, salūza ātruma kārba un izpriecas beidzās ar to, ka pusstundas brauciens izvērtās aptuveni pusotrā stundā :D Pa ceļam vēl piestājām templī. Kamēr pa to staigājām un kopā ar ģimeni aizdedzinājām vīrakus un pie Budas statujām pielīmējām zelta papīra plāksnītes, tikmēr mūsu šoferi vēl centās laivas problēmas, taču bez panākumiem. Domāju, ka mūsu laivas vadītājam pārdzīvojums bija lielāks nekā mums pašiem :D
Pusdienās ģimene mūs aizveda uz ļoti jauku restorānu Siāmas līča krastā. Man vienmēr paticis apmeklēt vietas, kur ieraugot ārzemniekus taji sāk ķiķināt, brīnīties, smaidīt, jo ir skaidrs, ka tādi apmeklētāji viņiem negadās bieži. Iespējams, ka mēs pat bijām pirmie baltādainie, kas tur jebkad bijuši. Restorāniņš bija būvēts uz pāļiem, tas bija kā liela nojume bez sienām. Vējiņš patīkami dzesēja. Pusdienas gan bija pamatīgs pārbaudījums manai ģimenei ne tikai Taizemes asā čilli dēļ, bet vēl jo vairāk tādēļ, ka bija jāsēž uz zemes. Ļoti priecājos, ka savai ģienei varēju parādīt šādu Taizemi :)
Starp citu jau kopš pirmā vakara Taizemē mani bija noķērusi saaukstēšanās. Visu laiku centos tai nepievērst pārāk lielu uzmanību, cerot, ka tad slimums mani liks mierā. Taču tieši šajā dienā, ko man tik ļoti gribējās patīkami pavadīt ar savu viesģimeni, es biju nodzīvojusies līdz temperatūrai, drebuļiem, miegainībai, reibstošai galvai un pilnīgam nespēkam. Ļoti pārdzīvoju, ka, pēc 4,5 gadu pārtraukuma atgriežoties Taizemē, nevaru to izbaudīt, jo esmu slima. Biju tik dusmīga uz savu organismu! Viesmamma no autobusa šofera man sameklēja Paracetamolu un arī bija noraizējusies. Bet kā ir, tā jādzīvo. Kaut kā jau noturējos, jo negribēju pārējiem bojāt ceļojumu.
Turpinot runāt par šo dienu, pēc pusdienām aizbraucām uz vēl vienu peldošo tirgu Amphawa. Tajā gan ar laivām pārvietojās tikai tirgotāji, un pircēji staigāja apkārt ar kājām. Taču šis tirgus savā ziņā bija pat skaistāks par Damnoen Saduak, jo šeit pārsvarā iepirkties un atpūsties bija atbraukuši tikai vietējie taji.
Pēc tam devāmies uz viesģimenes māju. Kamēr aizbraucām, bija jau iestājusies tumsa. Māja nedaudz bija izmainījusies - vārti jauni, pagalmā labiekārtots dārziņš, pēc plūdu postījumiem atjaunota mājas fasāde, taču iekšā nekas daudz neatšķīrās no tā, kā tas bija manā atmiņā. Parādījušies pāris trenažieri, jo viesmamma ar viesbrāli bija sākuši aktīvāk sportot, taču citādi viss pa vecam. Dažviet varēja just nelielu laika zobu, jo tomēr pagājuši vairāki gadi. Taču lielākās 'parmaiņas bija Šķiņķa ģimenē - jo tagad šeit dzīvoja arī Šķiņķa draudzene Foi Thong un meita Kai Dao. Ģimenei ir bijusi laba izdoma, dodot suņiem vārdus, jo tie visi ir ēdienu nosaukumi :D Mums visiem ļoti patīk dzīvniekiem, tādēļ ieraugot 3 mazos pūdeļsunīšus vairs nekādas citas izklaides vakaram mums nevajadzēja, jo bija ko mīļot. Sunīši katrs ar savu raksturu - Šķiņķis kā vienmēr draudzīgs, taču palicis slinkāks un lēnāks, Foi Thong nesen lauzusi kāju, tādēļ visiem bija mīlule un dzīvojās tikai pa rokām, Kai Dao gan vēl jaunības trakums bija iekšā, visu laiku spēlējās, skraidīja, mīļojās. Jauks vakars :)
Tā kā taji ir ļoti delikāti dažos jautājumos, tad gultas vietas mums tika iedalītas pēc dzimumiem - brālis, tētis un Valters gulēja kopā pirmā stāva ēdamistabā, bet es, mamma un Liene gulējām viesvecāku guļamistabā, kamēr viņi paši mūsu dēļ bija pārcēlušies uz pirmā stāva dzīvojamās istabas dīvāniem, lai mums būtu vieta. Tā ir izslavētā taju viesmīlība - darīs visu, lai ciemiņiem būtu labāk :)
Es ar Šķiņķi un viņa meitu Kai Dao.
21/12/15
Ir pirmdiena un tāpēc no viesģimenes atvadāmies agri no rīta, pirms tētis devies uz darbu, brālis uz skolu un pirms māsa aizsteigusies uz lidostu sagaidīt savu tā brīža otro pusīti - Mikey no Grieķijas.
Ap 7:00 mums pakaļ atbrauca gids Tony tipiskajā pelēkajā busiņā, ar kuru dosimies iepazīt Taizemi ārpus Bangkokas. Šodienas plānā skaistā tempļu pilsēta un iepriekšējā Taizemes galvaspilsēta - Ayutthaya. Tā atrodas uz ziemeļiem no Bangkokas. Braucot vairāk nekā stundu un neizkļūstot no apdzīvotām vietām, saprotam, cik patiešām Bangkoka ar savām piepilsētām ir milzīga.
Kad iepriekšējo reizi biju Ayutthaya, tā bija mana priekšpēdējā diena Taizemē. Pilsēta ar saviem tempļiem un mierīgo gaisotni manī atstāja ļoti jaukas atmiņas, tāpēc arī vēlējos to parādīt pārējiem. Taču pirmais apskates punkts, uz kuru Tony mūs aizveda, bija neredzēts arī man - Bang Pa-In vasaras pils, kurā dzīvojis un viesus uzņēmis Čakri dinastijas 5. karalis (Rama V) Chulalongkorn. Vasaras pils savu nosaukumu ieguvus no leģendas par to, kā karaļa laiva noslīkusi vietējā upē, visi gājuši bojā izņemot karali, ko izglābusi vietējā sieviete vārdā Pa-In. Stāstu padara īpašu tas, ka šī karaļa valdīšanas laikā vienkāršajiem ļaudīm nebija atļauts pieskarties karaliskās ģimenes pārstāvjiem, tāpēc viņš bija nolemts nāvei. Taču sieviete Pa-In šo likumu pārkāpusi, karali izglābusi un vēlāk kļuvusi par viņa sievu.
Šī vasaras pils ir ļoti interesants arhitektūras piemineklis, jo karalis ir daudz ceļojis un ieviesis daudzus eiropeiskus elementus, kā arī iedvesmojies no ķīniešu kultūras. Un visam pa vidu - Taizemes greznība. Iekštelpās bija aplūkojams arī zeltītais karaļa tronis, kurā viņš pieņēma viesus, taču tas paliks tikai mūsu atmiņās, jo fotografēt bija aizliegts.
Nākamais templis, kuru apmeklējām bija Wat Panan Choeng. Tas būvēts ap neaptverami milzīgu sēdošās Budas statuju, kurai, cilvēkiem veicot ziedojumus, tiek mestas virsū budistu mūku oranžās drānas. Tony mūs arī aizeda pie mūkiem, kuriem noziedojām naudiņu, pretī saņemot laba vēlējumus, apšļakstīšanu ar svētīto ūdeni un rokassprādzītes no pašiem mūkiem.
Turpinājumā - UNESCO mantojumā iekļautie tempļi. Tie celti 14. gadsimtā, taču Siāmas-Birmas kara laikā 18. gadsimta vidū tikuši izpostīti un pamesti. Paskatoties uz tiem tagad, šķiet neticami, ka tie agrāk izskatījušies tāpat kā vairums taju tempļu - ar baltām fasādēm, zaļi sarkaniem jumtiem, apzeltītām Budas statujām. Šobrīd tempļi ir sarkanbrūno ķieģeļu krāsā, tie ir masīvi, bez pārliekas greznības un sīkām detaļām, tajos atrodas melna akmens Budas statujas ar nocirstām galvām, par ko parūpējušies Birmas (tagadējās Mjanmas) kareivji. Taču tempļi nav zaudējuši varenību. Lai gan tuvojās vakars un tētim tempļi šodienai jau pietika, es šeit varētu pavadīt vēl daudz vairāk laika, man ļoti patīk šādas senas, laiku pārcietušas celtnes, kur katrai sienai un katram ķieģelim ir savs stāsts. Un, lai gan šī ir iecienīta tūristu vieta, šeit valdīja pilnīgs miers.
Tipiskā tūristu bilde. Nav brīnums, ka taji tic budismam. Viņiem ir svētie budistu koki, kuri aug visos tempļos, un šajā templī, kad notikusi postīšana, Budas statujas galva iekritusi svētā koka saknēs. Kokam augot, Budas galva tiek celta uz augšu. Un taji uzskata, ka tas ir tikai kārtējais pierādījums, ka eksistē augstāki spēki, kas izglābuši šo statuju no nokrišanas zemē un saplīšanas. Skaista filozofija.
Garai un kulturālai dienai noslēdzoties, taju karaoke mūzikas pavadījumā vērojam saulrietu pār rīsu laukiem un braucam rietumu virzienā, pārlaist nakti Suphanburi.
22/12/15
Šodien sākam ceļu uz Taizemes dienvidiem. Pašlaik esam Kanchanaburi provincē, kur atrodas Erawan ūdenskritums. Aizbraucām pie ūdenskrituma un uzzinājām, ka tas ir izveidojies 11 līmeņos, no kuriem 7 līmeņi ir sasniedzami pa tūristu taku. Mūsu gids Tonijs kā jau īsts taizemietis bija slinks uz staigāšanu un mums līdzi tropiskajā pastaigā nenāca. Viņš tikai noteica, ka, ja sasniegsim ūdenskrituma 7. līmeni un tur nobildēsimies, tad viņš mums uzsauks taju rumu. Pēc viņa vārdiem mums radās iespaids, ka gājiens nebūs viegls un ka mums ir jāpasteidzas, citādi noteiktajā laikā nepaspēsim nokāpt lejā no ūdenskrituma un iekavēsim savu dienas plānu. Tā nu raitā solī visi gājām un ātri vien attapāmies pašā augšā. Nebijām ne pārguruši, ne laiku pazaudējuši, tikai mazliet apjukuši par to, cik ļoti tajiem nepatīk pastaigāt :D Erawan ūdenskritums bija ļoti skaists, katra pakāpe citādāka nekā iepriekšējā, apkārt auga bambusi, ūdenī peldēja zivtiņas, kuras labprāt piesūcās mūsu pēdām, lai pakutinātu. Vienīgi visā krāšņumā to mums neļāva izbaudīt sausā sezona, jo ūdens līmenis bija ļoti zems. Pēc straujās pastaigas bijām mazliet pārkarsuši, tāpēc pelde pie ūdenskrituma bija tieši laikā. Kad atgriezāmies auto stāvlaukumā, Tonijs bija tiešām pārsteigts, ka mēs visi uzkāpām līdz ūdenskrituma augšai.
Nākamā aktivitāte – zilonīši! :)
Pa ceļam vēl piestājām pie milzīgām slūžām, kuras regulē ūdens padevi uz apkārtējiem lauksaimniecības apgabaliem, rīsu laukiem, palmu audzēm utt.
Pieredze ar ziloņiem diemžēl mums nebija pati labākā. Mums ļoti nepatīk dzīvnieku mocīšana un visādu triku demonstrēšana, mēs gribējām tādu ziloņiem draudzīgu pieredzi, kur viņus varētu mazgāt upē un paglaudīt. Taču šajā ziņā gan gids mūs pievīla, jo iepriekš atsūtīja ļoti jaukus video, kur viņš ir vedis citus tūristus un kur viņi tiešām spēlējās ar zilonīšiem ūdenī un nedarīja pāri. Taču mēs nonācām ļoti pamestā vietā, kur apkārt neauga gandrīz nekas, likās, ka zilonīši netiek ļoti labi baroti, viņu saimnieki arī bija ļoti dīvaini cilvēki un nelaipni. Sākumā izgājām pastaigā ziloņu mugurā, taču pēc tam sekoja pelde. Es uzreiz atteicos, jo negribēju šo pasākumu turpināt, taču gids ļoti lūdza, lai kāds tomēr piedalās, jo tiešām zilonīšiem mūsu samaksātā naudiņa noderētu pārtikai, tad nu tētis, Liene, Valters un brālis piekrita. Taču šī aktivitāte ātri vien izvērtās par cirka priekšnesumu ar cilvēku mešanu ūdenī un turēšanu uz snuķiem. Pēc tam vēl sekoja priekšnesums uz sauszemes, kur ziloņi dejoja pie mūzikas un ar snuķi veica masāžu. Ļoti, ļoti žēl bija skatīties un visi palikām tādā dīvainā garastāvoklī. Es jau iepriekš divas reizes biju bijusi pie ziloņiem, taču tajās vietās viss bija pieklājīgi, dzīvnieki bija aprūpēti, apkopti. Nu ļoti skumji, sabojāja visu skaisto pieredzi, kādu šie varenie dzīvnieki var sniegt. Tāpēc, lūdzu, ja kādreiz plānojat šādu aktivitāti izmēģināt, tad ļoti kārtīgi paši iepriekš palasiet atsauksmes par attiecīgo vietu un pārliecinieties, ka nebarojiet šo cirka un dzīvnieku mocīšanas industriju. Mēs ļoti kļūdījāmies šoreiz.
Braucot tālāk uz Tonija piedāvātajām aktivitātēm sākām raudzīties piesardzīgāk. Pirms nokļūšanas nākamajā nakšņošanas vietā mums bija aktivitāte ar nosaukumu “rafting”. Es biju iedomājusies, ka tā būs braukšana pa krācītēm, taču tajiem raftings izpaužas tā – uzvelkam ārzemniekiem glābšanas vestes, ar lielu plostu iebraucam upē, tad liekam viņiem lekt upē un lēnām plūst pa straumi līdz ūdenskritumam. Vietējiem jau jautri paskatīties, kā tie baltādainie ākstās, bet mums šī aktivitāte bija pilnīgi nesaprotama – adrenalīna nekāda, straume lēna, upe bez lieliem līkumiem un nekādiem īpašiem dabas veidojumiem. Vienīgi galapunktā bija vēl viens ūdenskritums, zem kura var palīst apakšā un ļaut ūdenim izmasēt muguru. Interesanti :D
Par laimi ar naktsmājām gan mēs nevienu mīnusi nevarējām atrast. Tonijs mūs aizveda uz vietu, kur mājiņas atrodas uz pāļiem virs upes ūdens. Ļoti skaisti iekārtots, tuvumā nevienas šosejas, putniņi čivina, ļoti nomierinoši. Un turpat uz laipiņas vakara krēslā Tonijs mums visiem bija sarunājis taju masāžu 2 stundu garumā – tā gan bija laime! Tāds miers un klusums, un tas mūžīgi neveiklais brīdis, kad nabaga masieres cenšas mani izkrakšķināt, taču esmu pārāk lokana :D Mammai gan masāža esot bijusi kā mocības, jo kāju muskuļi esot ļoti sāpējuši, taču tur pie vainas droši vien bija tas, ka viņa iepriekšējā reizē ar mums nenāca uz masāžu un šī bija viņai pirmā reize, kad viss vēl tāds iestīvējies.
Tad jau gājām gulēt. Tas gan šoreiz bija interesanti, jo mājiņām bija plānas sienas un grīda, tāpēc visu laiku dzirdējām ūdens burbuļošanu zem mums :)
23/12/15
Slinkum, slinkum, laid mani vaļā! Vairs nesanāk iedziļināties detaļās, pati droši vien vēlāk nožēlošu.
No paša rīta aizbraucām līdz Taizemes robežai ar Mjanmu. Tur mūs sagaidīja spēcīgs vējš un necerēti atspirdzinoša gaisa temperatūra – garās bikses bija tieši laikā. Laikapstākļi gandrīz kā tipiskā Latvijas vasaras pelēcīgajā dienā.
Pēc tam Tonijs mūs aizveda uz kādu mazu ciematu kalnos, kur apmeklējām vecu, vecu templīti, ziedojām mūkam, Valters arī ar svēto ūdeni aplēja budistu koku. Mazajam templim ar savām apdrupušajām statujām, netīro krāsu un blusaino suņuku bija sava interesanta un jauka aura, kas to atšķīra no pārējiem miljons tempļiem, ko jau bijām apskatījuši.
Tur pat ciematā paēdām pusdienas. Lienei par milzīgu prieku – jau atkal jūras veltes! :D
Ciemā baltādainie laikam ir retums, tādēļ restorāna īpašnieki droši vien jau bija pabrīdinājuši kaimiņus, ka mēs ieradīsimies, un tie mums par godu bija uz tās pašas ielas blakus atvēruši veikaliņu un uzcēluši mazu tirgotavu. Lai neliktu viņiem vilties, mamma ar Lieni tika pie krāsainām taju biksēm, bet mēs vēl nopirkām pastkartītes, ko visiem aizsūtīt uz Latviju.
Pēc tam džungļu pārgājiens. No džungļiem gan tur nebija nekā daudz, vairāk gan bambusu audzes un tādi pakalni, bet karstums milzīgs. Izrādās, ka tajā vietā agrāk bijušas kādu derīgo izrakteņu raktuves, kas tagad slēgtas. Kaut kas saistībā ar kontrabandu.
Mums bija arī ļoti interesants pārgājiena vadītājs, kurš taizemiski runāja tā, ka pat mūsu taju gids Tonijs nesaprata, ko viņš saka. Bet izskatījās lādzīgs :D Jā, starp citu, šoreiz Tonijs pārvarēja slinkumu un nāca kopā ar mums. Viņam gan gāja lēni, bet nav jau brīnums, ja uzvelk garākās bikses un biezāko džemperi :D
Pastaigas galapunkts – ūdenskritums. Šajā gan izpeldēties es nespēju, jo pēcpusdienā tas atradās ēnas pusē, pūta vējš, ūdens bija auksts un, lai cik tas neticami neizklausītos, man Taizemē bija par aukstu.
Tā kā pelde mums sanāca neplānoti īsa, jo visiem bija par aukstu, tad kādu laiciņu dabūjām pagaidīt tuk-tuku, kuram mūs bija jānogādā atpakaļ uz ciematu, kur palika mūsu busiņš.
Vakara noslēgumā vēl tieši pirms slēgšanas paspējām aizbraukt uz karstajiem avotiem. Tas gan bija jauki! :)
24/12/15
Ir pienākuši Ziemassvētki un mēs turpinām virzīties uz Taizemes dienvidiem, kur galapunktā mūs sagaidīs skaistās pludmales un salas.
Taču šodien pirmā pietura ir Tīģera alas templis. Tas atšķiras no ierastajiem Taizemes tempļiem, jo šeit nav tik daudz apzeltīto torņu un arī ēku izkārtojums šeit ir neraksturīgs. Vairāki atsevišķi augsti torņi, no kuriem viens ķīniešu stilā. Taču tempļa centrālais objekts – milzīga Budas statuja ar jumtiņu ap to, ļoti iespaidīga un tik liela, ka grūti ietilpināt bildēs. Templis atrodas mazliet kalnā, tāpēc, kad uzkāpām augšā, redzējām apkārt esošos laukus, kuros ganījās vietējās govis.
Šis Tīģera alas templis vēl aizvien ir būvēšanas stadijā, kas ļāva arī mums pielikt savu roku – tagad kādu no jumtiem rotās dakstiņš ar mūsu vārdiem :)
Šovakar jānokļūst līdz Bang Saphan Prachuab Khiri Khan provincei. Pa ceļam pirmo reizi Taizemē piedzīvojam lietu, taču tā kā mēs bijām mašīnā, tas mums netraucēja.
Pirms nonācām savās nākamajās naktsmājās iebraucām vēl vienā templī. Šoreiz – ar skatu uz Siāmas līci. Milzīgs templis, taču diemžēl jau bija slēgts, tāpēc apskatījām tikai no ārpuses.
Pie tempļa ieraudzījām baltu kaktusu.
Tālāk braucām uz viesnīcu. Šeit atkal Tonijs bija kaut ko nolaidis ļoti greizi.
Pirmkārt, viesnīca pilnīgi tukša, mēs bijām vienīgie apmeklētāji, jo tur blakus notika būvdarbi jaunajai viesnīcas ēkai. Viesnīcas istabiņā nebija normālu segu, bet bija tikai milzīgi dvieļi, ar ko apsegties.
Otrkārt, Tonijs mums bija apsolījis, ka iesim Ziemassvētku vakariņās uz restorānu. Nu restorāns bija visneatbilstošākais nosaukums šai vietai. Ēdiens jau bija garšīgs, jau atkal jūras veltes, taču mēs bijām skaisti saģērbušies uz svētku vakariņām, bet viņš mūs apveda viesnīcai ap stūri, kur knapi bija jumts virs galvas. Tad vēl uznāca lielais lietus ar vēju un sāļais jūras ūdens mums šļācās ne tikai sejās, bet arī ēdienā. Prasījām Tonijam, vai nevaram citur aizbraukt paēst, bet viņš atbildēja, ka arī visur citur viss būs jau ciet, jo ir vakars. Tam nu gan es neticu, jo netālu bija lielāka pilsēta. Vakariņu laikā Tonijs vēl piedāvāja visu laiku alu, viņam vispār ir grūti aptvert, ka mēs kā tūristi negribam visu laiku piedzerties un ballēt, bet daudz vairāk gribam kaut ko apskatīties, pastaigāt apkārt, iepazīt. Viņš jau pats saka, ka tipiskie krievu tūristi viņu ir samaitājuši, jo tos viņam atliek tikai nogādāt līdz viesnīcai, nopirkt alu vai rumu un tad pats var atpūsties :D
Treškārt, pamestajā viesnīcā nebija normāla interneta, nevarējām pat kārtīgi sazvanīties ar vecvecākiem Latvijā. Un Tonijs vēl domāja, ka mēs gribēsim vairāk pasvinēt Ziemassvētkus un nekur nesteigties, tāpēc pierunāja mūs šajā vietā palikt divas naktis. Mēs gan izlēmām, ka no rīta teiksim Tonijam, ka jābrauc tālāk un, ka negribam šeit pazaudēt veselu dienu.
25/12/15
No rīta izgājām pastaigā pa pludmali, kura tika tīrīta mums par godu, jo mēs taču bijām vienīgie viesi. Taču tā tāpat bija pietiekami netīra, lai negribētos šajā vietā pavadīt vēl vienu dienu. Šeit daži skati no vietas, kur palikām. Kaķēni gan jauki :)
Visa diena pagāja ceļā, jo pateicām Tonijam, ka jau šovakar gribam nokļūt mūsu galamērķī – Krabi. Pa ceļam tikām pie mazajiem, garšīgajiem Taizemes banāniem.
Tā kā Krabi viesnīca mums bija rezervēta uz nākamo nakti un Ziemassvētku laikā rezervācijas mainīt ir diez gan grūti, tad tētis pats uzņēmās Tonija pienākumus un atrada mums naktsmītnes – bambusa mājiņu ar 8 gultām un pašā jūras krastā. Skaistāku un labāku vietu grūti iedomāties, bijām tik laimīgi, ka izlēmām braukt uz šejieni. Dzīvojām pie pašas pludmales. Un pludmale arī bija viena no skaistākajām, pie tam brīnumainā kārtā praktiski tukša. Ieradāmies šeit tieši saulrieta laikā un gājām peldēt. Ap šo laiku jūrā bija bēgums, tāpēc dabūjām iet labu gabalu pa krabīšu izrušinātām smiltīm līdz sasniedzām ūdeni. Taču, kādu laiciņu papeldot, sapratām, ka ūdens strauji no mums attālinās. Sākās paisums un mēs veikli gājām atpakaļ uz krastu, kuru nu jau nācās sasniegt brienot pa ūdeni. Interesanta tā daba.
Un pats jaukākais – divi kucēni, kuri dzīvoja šajā vietā :)
Paēdām vakariņas restorānā, kuru tiešām tā var nosaukt. Ļoti jauki darbinieki, garšīgs ēdiens. Žēl, ka tādā vietā nevarējām palikt arī vakar, taču jāpriecājas par to, ka esam šeit tagad.
26/12/15
No rīta pamodāmies tajā pašā paradīzē. Izīrējām kajakus un pabraukājāmies tepat līdz tuvajām saliņām, jo to šeit netrūka. Redzējām mazu zivju barus, klintis, Budas statujiņas uz salām, mazliet pacīnījāmies arī ar pretvēju, bet kopumā ļoti jauks rīta iesākums.
Brokastīs aizbraucām uz kādu vietējo restorānu, kurā tētis pēc tam pamanījās atstāt savu mobilo telefonu, kuru par laimi arī beigās tur pat sveiku un veselu atradām.
Internetā bijām izlasījuši, ka arī Krabi ir Tīģera alas templis, tāpēc teicām Tonijam, ka gribam uz turieni aizbraukt. Tā bija kārtējā labā ideja – šis templis atradās augstu kalnā, līdz tam bija jākāpj pa 25 cm augstiem pakāpieniem tropiskajā karstumā, taču skats, kas pavērās no augšas bija tā vērts :)
Ļoti nobrīnījos, ka pat tik augstā templī ir uzkāpis kāds no Taizemes suņukiem, jo tas bija pārāk augstu, lai viņš katru dienu skraidītu augšā un lejā, lai paēstu. Izskatījās, ka viņš tur ir apmeties uz dzīvi, un mēs izdomājām, ka gan jau vietējie mūki viņu pabaro.
Kāpjot lejā, satikām arī pirmos savvaļas pērtiķus. No sākuma redzējām tikai 3, kuri sēdēja uz trepēm, bet pēc tam jau parādījās vesels bariņš, kuri čubinājās viens ap otru.
Bilde ar vietējiem tik mīļo Taizemes karali – ilgāk valdošo monarhu pasaulē. Šādas viņa godāšanas vietas ir atrodamas visur – uz ceļiem, ietvēm, restorānos un mājās kā gleznas pie sienas. Taji tiešām mīl savu karali.
Šodien pārcēlāmies uz nākamo naktsmītni – bungalo mājiņām netālu no Ao Nang pludmales, Krabi. Ar tām viss bija kārtībā, atrašanās vieta arī laba – tuvu pie ieliņas, kas iet gar pludmali. Tur katrs varēja atrast sev kāroto: tētis – taju masāžas salonu, mēs pārējie – tirdziņu, taju pankūkas ar banāniem un pat picu, jo bijām jau saguruši no taju virtuves :D
27/12/15
Šorīt mūs no bungalo savāca song-taew, jo bijām pieteikušies uz 4 salu tūrisma braucienu. Mašīna mūs aizveda uz Ao Nang pludmali, kur mums kopā ar citiem tūristiem tika piešķirta laiva, kura mūs šodien vizinās apkārt.
Pirmā pietura bija Railay pludmale, kura ir slavena klinšu kāpšanas vieta, ar ko tur arī aktīvi varēja nodarboties. Mēs savukārt aizgājām nopeldēties un atradām tādu kā apslēptu lagūnu klints vidū. Pa klints apakšu iepeldējām tajā iekšā un atradām tur skaistu, mierīgu, klusu dabas stūrīti. Diemžēl, kā jau tas šāda tipa tūrēs ir, mums mazliet pietrūka laika, lai to kārtīgi izpētītu, jo bija jāsteidzas atpakaļ uz laivu, lai brauktu tālāk.
Pēc tam aizbraucām uz Chicken Island, kas savu nosaukumu ieguvusi tieši tādēļ, ka pēc formas atgādina vistu. Tā kā uz šīs salas neizkāpām, tad laivas vadītāji izdomāja citu aktivitāti – sāka laivu tā šūpot, lai visiem vājajiem vēderiem piemestos jūras slimība. Par laimi nekas nenotika, taču izskatījās, ka šī izklaide bija paredzēta, lai uzjautrinātu darbiniekus, nevis pasažierus :D
Netālu no Vistas salas arī nedaudz pasnorkelējām, taču šajā ūdenī īsti nebija ko redzēt, vienīgi mazās dzeltenās zivtiņas, kuras tika piebarotas no laivas.
Tālāk mūs aizveda uz vietu, kur bēguma laikā ar smilšu tiltiņu savienojas divas mazas saliņas. Diemžēl nebija pilns bēgums, tāpēc mēs tā arī nevarējām no viena gala līdz otram aiziet pa smiltīm. Tāpēc šajā vietā mēs paēdām pusdienas. Vēl viena interesanta pieredze – tā kā brauciens jau bija diez gan ilgs, tad uznāca vēlme atrast labierīcības. Jautājām mūsu laivas darbiniekiem, vai tās kaut kur būs. Viņu atbilde – nē, jums jāiet ūdenī :D :D :D Pēc tam ar aizdomām skatījos uz katru cilvēku, kurš ūdenī stāvēja uz vietas un nekur nekustējās :D
Pēdējā pietura – Podas sala. Tā bija salīdzinoši liela, ar baltām pludmalēm, kur pasauļoties. Vienā salas pusē bija samērā lieli viļņi, pa kuriem brālis, Liene, Valters un tētis izlēma palēkāt. Rezultātā tika noskalots viss sauļošanās krēms un brāls ar Valteru pusstundas laikā pamatīgi apdedzinājās.
Braucot atpakaļ uz Ao Nang pludmali, laivas vadītāji atkal izdomāja paākstīties un visu laiku šļakstīja laivu pilnu ar sāļo jūras ūdeni. Bijām pilnīgi slapji. Tētis nofilmēja video un pēc tam iesmēja, ka izskatās, kā bēgļu laivā, kura ir pilna ar cilvēkiem ar skumjām, saviebtām sejām :D
Vakarā atkal pastaigājām pa galveno ielu, tikām pie kārotajām roti pankūkām un pie viena no 7Eleven pat sadzirdējām latviešu valodu un novēlējām tautiešiem jauku ceļojumu :)
28/12/15
Šodien ir mammas vārda diena, tāpēc gribējām kādu vieglu aktivitāti un tētis bija izlasījis par kādu nacionālo parku, ko gribēja apmeklēt. Teicām gidam, ka gribam uz turieni aizbraukt, jo tas atradās aptuveni pusstundas brauciena attālumā no mūsu bungalo. Saģērbāmies, sasēdāmies mūsu busiņā un devāmies ceļā. Pusstundas brauciens izvērtās par pusdienas braucienu, jo kartē vieta bija atzīmēta neprecīzi, vietējie arī vairākas reizes norādīja uz nepareizām vietām, tētis ar Toniju jau gandrīz bija sastrīdējušies, jo katrs skatījās savā kartē un ticēja savai navigācijas sistēmai. Bijām piekusuši no sēdēšanas mašīnā vien, taču beigās ap četriem vakarā tomēr nokļuvām parkā :D Tas bija jauks, mierīgs, ar maz apmeklētājiem. Tur atradās liels ūdenskritums vairākos līmeņos, varējām apskatīt dažādas augu un koku sugas. Taču visinteresantākā bija griezīgā skaņa, kas visu laiku spiedās ausīs, tā bija ļoti skaļa un sīcoša, to grūti raksturot, taču, kad vienreiz dzirdēta, to ir grūti arī aizmirst. Šo skaņu laikam rada kaut kādi kukaiņi, kas dzīvo noteiktā augstumā, jo mēs izlēmām doties pastaigāt pa 2 km garo pastaigu taku un, uzkāpjot augstāk, vienā līmenī šī skaņa pilnībā izzuda un iestājās klusums.
Tālāk par tropisko pastaigu. Ieraudzījām, ka šeit ir 2km gara pastaigu taka līdz ūdenskritumam. Domājām, ka tas taču ir nieks un es, Valters, mamma un tētis arī aizgājām. Pirmie 700m pagāja ļoti ātri, pēc tam jau pienāca 1300m, likās, ka tūliņ jau būsim galā. Bet tad sākās stāvs kāpums augšā kalnā. Bijām patiesu džungļu ielenkumā, apkārt koki, kuru galotnes nav saskatāmas, skudru pūžņi, redzējām arī koši zaļu, beigtu čūsku. Taka bija skaista, taču likās, ka pa to sen neviens nav staigājis, jo brīžiem atradāmies krustojumos, kur bija grūti saprast, kur tālāk iet, uz kuru pusi aiziet īstā taka. Mazliet piezagās satraukums, jo nāca jau vakars, šeit ap 18:00 paliek tumšs un mēs ļoti negribējām apmaldīties un gaidīt, kad Tonijs mūs atrastu tumsā, Taizemes mežā. Taču viss bija labi. Cerēti mierīgās pastaigas vietā bijām kārtīgi pārguruši, nosvīduši un odu sakosti izstaigājušies augšā lejā pa kalniem, taču beigās arī nokļuvām līdz pilnīgai idillei ūdenskrituma augšējā līmenī. Tad jau tālāk pa trepītēm lejā un pieklājīgi kā cilvēki tikām atpakaļ. Bet piedzīvojums tas bija pamatīgs, mammai tāda vārda diena droši vien mūžam paliks atmiņā :)
Par godu mammas vārda dienai izdomājām, ka jāaiziet skaistās vakariņās uz restorānu. Kārtējo reizi nošāvām greizi – ēdiens bija negaršīgs un dārgs, personāls apjucis un mēs vīlušies. Tā jau ir – jāturās pie ielu ēdiena un mazajām ēstuvēm, kurās ēd vietējie, tur vienmēr viss ir garšīgi un lēti, ideālā kombinācija. Tā kā vēderi nebija mierā, tad pa ceļam uz bungalo izlēmām pasēdēt Beach Dogs Bar, kuru iepriekšējā vakarā brālis ar Lieni esot atklājuši. Tagad tā kļuva mums visiem par mīļu vietu. Ļoti jauks saimnieks, kurš arī spēlēja dzīvo mūziku, bārs mīlīgi iekārtots, ideāla vieta, kur vienkārši pasēdēt, iedzert kādu kokteili, apēst frī kartupelīšus un atpūsties. Tā kā mums tur tik ļoti patika, tad piedalījāmies viņu iesāktajā tradīcijā un uz sienas uzrakstījām ziņu par piemiņu no sevis. Ieraudzījām, ka vienā vietā novēlējumu ir uzrakstījusi kāda Baiba, tāpēc parakstījām zem viņas, jo ticējām, ka Baibai noteikti arī jābūt no Latvijas :)
29/12/15
Šodien izbaudām pēdējo kārtīgo atpūtu Taizemē. Pasauļojāmies pludmalē, peldējām, vēl nopirkām kādus suvenīrus, es aizgāju uz taju masāžu. Un vakarā vēlreiz aizgājām uz Beach Dogs Bar, kur īpašnieks jau mūs sveicināja kā senus draugus.
30/12/15
Mostamies agri, jo jau 4:00 izbraucam no Krabi, lai visu dienu pavadītu ceļā un atgrieztos Bangkokā.
Nokļuvuši tur, ievācāmies mazā viesnīcā netālu no lidostas, atvadījāmies no Tonija un sākām krāmēt somas rītdienas lidojumam.
Vakarā aizgājām vēl pēdējo reizi kārtīgās vakariņās ar manu Taizemes ģimeni. Viņi bija atraduši kādu restorānu Chao Praya upes krastā. Bija jauki un mierīgi, vienīgi mēs bijām noguruši pēc garās dienas mašīnā. Jauki paēdām, tētis gribēja samaksāt par vakariņām, uz ko Taizemes tētis negribēja parakstīties, jo tā viņiem tāda iedzimta īpašība, ka jāparūpējas par ciemiņiem. Taču mans tētis samaksāja par vakariņām, taču Taizemes tētis tikmēr pa kluso jau bija sarunājis mums taxi atpakaļ uz viesnīcu un par to arī samaksājis :D
Mīļi atvadījāmies un šķīrāmies. Līdz nākamai reizei :)
Pēdējais vakars viesnīcā grūts, jo jākrāmē koferi, taču prom negribas. Tētis vēl ar visu saldēšanos kondicionētajā gaisā bija noķēris auss iekaisumu, tāpēc arī nebija savā ādā. Tad nu laikam tomēr laiks doties mājās.
31/12/15
Agri no rīta braucam uz lidostu un dodamies atpakaļ uz Latviju caur Parīzi.
Rīgā ielidojām īsi pēc desmitiem vakarā. Kamēr dabūjām koferus pulkstens bija jau 23:00. Braucām ar mašīnām uz Rubeni un pa ceļam arī sagaidījām Jauno gadu ar salūtiem Rīgā pēc Maskavas laika un īsto Jauno gadu Latvijā ar salūtu kaut kur pie Straupes.
Starp citu, Latvija mūs sagaidīja ar -15 grādiem un sniegu :)
*25/05/16
Uz Latviju bija atbraukusi P’PeeMai, taizemiete, kura pirms vairākiem gadiem bija apmaiņas programmā Latvijā. Mēs ar viņu arī satikāmies Taizemē, un izrādījās, ka es Taizemē mācījos tajā pašā skolā, kur viņa. Viņa tagad strādā par stjuarti Emirates Airlines, tāpēc uz pāris dienām bija atbraukusi paciemoties Latvijā. Aizgājām paēst uz Lido, jauki parunājām par to, kas noticis šo gadu laikā un labi pavadījām pēcpusdienu, atraujot mani no mācīšanās eksāmeniem :)
