Somu sakrāmēju jau vakar, tāpēc no rītā mājās vienkārši sēžu pie datora vai izbaudu pēdējos mirkļus vāļājoties pa savu milzīgo gultu :) Tētis darbā, mamma pie friziera, vizāžista (nezinu, kam par godu), tāpēc uz dzelzceļa staciju mani pavadīs NaGoy (mammas brāļa sieva). Heather jāsatiek tikai 17:40, bet vilciens atiet tikai 18:30. Taču ir piektdiena, tāpēc, baidoties no sastrēgumiem, NaGoy saka, ka izbrauksim 12:00. Sacīts, darīts. Ieradāmies Hualampong stacijā ap 14:40 :D :D Labi, ka tētis bija norīkojis NaGoy mani pieskatīt, savbādāk vienītī būtu jāsēž visu laiku. Heather arī ieradās tikai ap 18:20, jo pēc izlaiduma skolā viņa gan paspēja iekļūt sastrēgumā. Pa ceļam viņa bija satikusi Sofia, Agnese un Letizia, kuras arī brauc uz meditāciju tikai stundu vēlākā vilcienā. Tāpēc mēs gribējām nomainīt mūsu biļetes uz to reisu, taču tas nebija iespējams. Tā nu ar kādām 3-5 minūtēm līdz atiešanai skrējām uz mūsu vilcienu. Paspējām, iekārtojāmies mūsu 3. klases braucamrīkā un tad gaidījām vēl kādas 35 minūtes pirms vilciens patiesi sāka kustēties. Starp citu 3. klase (zemākā) šeit ne ar ko neatpaliek no Latvijas parastajiem vilcieniem :D Un par aptuveni 650km garu braucienu uz Suratthani, kur dodamies, jāmaksā ~3,20Ls. Tā kā Latvijā ar autobusu no Valmieras līdz Rīgai (vismaz manos laikos, kas zina, kādas jums tur tās cenas tagad). Sākumā ar Heather vienkārši klačojām, bet, kad aptrūkās, ko darīt, sākām staigāt pa vilcienu. Tur taču vienmēr var satikt interesantus cilvēkus. Tā nu mēs uzdūrāmies 3 taju jūrniekiem, dīvainam saldumu pārdevējam un kādam amerikānim, kuram īsti nepatīk taizemieši, bet viņš vienalga nez cik ilgu laiku jau neiet pagarināt savu vīzu (kas Taizemē, protams, nevienam nesagādā problēmas) un braukā apkārt pa šejieni. Tā nu mums bija interesanta kompānija. Bet tas nav vienīgais, kas bija interesants. Mūsu vilcienam nakts vidū atdalījās pāris vagoni, velkošā daļa aizbrauca bez mums, tāpēc dabūjām kādu laiku pasēdēt nekurienes vidū un gaidīt palīdzību :D Bet tā, vispār viss kārtībā, par laimi problēmas pietiekoši ātri tika novērstas.
31/03/12
Ap 8:00 ieradāmies Chaiya stacijā, lai dotos uz Suan Mokkh. Atrodam busiņu, kas mūs nogādās nometnē. Tur jau satiekam citus meditēt gribošos - skaistu angļu valodas skolotāju no Kanādas, Vācijā dzīvojošu krievieti un kādu itāli, kuru viņa satikusi vilcienā. Šķiet, ka nometne būs pilna ar interesantiem cilvēkiem. Žēl, ka mēs nedrīkstēsim sarunāties. Nometnē mums iedod sākumā lasīt noteikumus, taču man ir tāds nogurums pēc negulētās nakts, ka Heather man lasa priekšā. Pēc tam man, Heather, Sofia, Letizia un Agnese ir kopīgā intervija ar kādu mūķeni, lai mūs sagatavotu tam, kas notiks. Tad nododam savus telefonus un vērtīgās lietas nometnes uzraudzībā un tiekam pie savām istabiņām. Jā, mazas, taču man kaut kā ļoti patīk. It īpaši kukaiņu aizsargtīkls haha ;) Nē, īstenībā visa nometnes teritorija ir ļoti piemērota meditēšanai - pilna ar dažādiem augiem, vairākiem dīķiem, karstajiem avotiem, kur brīvajā laikā peldēt un vairākām meditācijas zālēm. Mana mīļākā no tām ir lielā zāle sēdošajai meditācijai, jo tai grīdas vietā ir baltas jūras smiltis. Starp citu, arī šeit visiem cilvēkiem piešķir pienākumus - cits grāvj lapas, cits iznes atkritumus, bet es tīru grīdas. Gandrīz kā `Eat.Pray.Love`, tikai man tempļa vietā mūsu kopmītnes grīdas :p Vispār te ir vairākas kopmītņu ēkas atsevišķi sievietēm un vīriešiem. Sievietēm, ja nemaldos ir 3 ēkas, bet mums visām 7 meitenēm no AFS atvēlēta viena no tām, lai pašas varam kopt un dzīvot bez citu meditētāju traucēšanas :) Kad visa teritorija iepazīta un pēdējie mirkļi, kad atļauts sarunāties, izbaudīti, visi dodamies uz lielo zāli, kur notiek maza atklāšanas ceremonija. Tik jauka sajūta, ka sēžam tumsā, apkārt visādi dabas trokšņi un vējiņš. Ja tikai tas negaiss nebūtu uznācis.. Bet arī tas pārgāja un tad pēc daudziem uzmundrinošiem vārdiem ar mazu zvaniņu tika atklāts `klusuma sākums`. Tad visiem bija laiks iet gulēt, kur bija pirmais jocīgais mirklis, ka dušā esam visas draudzenes kopā, bet nedrīkstam sarunāties. Gan jau pieradīsim ;) Tad eju gulēt uz savas koka gultas ar koka spilvenu. Nedomāju, ka to teikšu, bet ir patiešām ērti. Naktī gan gulēju bez spilvena, jo nevaru aizmigt guļot uz muguras, kam tas spilvens nav piemērots, bet tādai diendusai viņš man liekas ideāls. Un miegs vispār tik labs, ņemot vērā, ka istabas augšpusē sienas ir veļējas ventilācijai, tātad principā sanāk, ka gulēju brīvā dabā. Un arī koka gulta ar no bambusiem pītu palagu bija ļoti dabīga :)
01/04/12
Mostamies plkst. 4:00 ar zvanu skaņām. Tad ātra, ātra duša un 4:30 jau jābūt uz rīta lasījumiem. Šorīt bija ļoti labi, tikai tā sieviete varēja valkāt apakšveļu (vagina alert!). :D Tālāk no 5:15 bija pusotru stundu gara jogas nodarbība. Perfekti izstaipījos un arī skaists veids, kā sagaidīt saullēktu. Pēc tam lielajā zālē klausījāmies Ajaan Pho mūka runas par Dhamma un vispār par dzīvi. Tikai grūti bija uztvert stāstu jēgu tā mūka akcenta dēļ, taču, lai labi justos, man pietika vien ar viņa ikrīta sveicienu `Good morning, every good friends`. Mīlīgi :) Tad 8:00 bija mūsu pirmās veģetārās brokastis. Tad brīvs laiks, lai darītu savus pienākumus vai vienkārši kaut kur atpūstos. Pēc tam atkal ejam turpināt meditēt. Bija pienācis laiks pirmajai staigājošajai meditācijai. Tas nenozīmē, ka staigājam apkārt un vienkārši domājam labas domas. Nē, šeit mums tika 3 un 5 soļu tehnikas, kurās meditēt. Un tad jāizvēlas aptuveni 10m garš posms, kurā staigāt uz priekšu un atpakaļ. Es to darīju blakus dīķim. Tur bija arī citi vilcēki un skats tiešām kā no filmām (vismaz taju filmās esmu redzējusi meditācijas nometnes, nezinu, kā jūs), kad visi staigā tik lēni un dziļdomīgi ieurbušies sevī. Stilīgi. Pēc vēl vienas sēdošās meditācijas nodarbības plkst. 12:30 pienāca pusdienas jeb pēdējā ēdienreize šodien (pārējo laiku uz ūdenīša dzīvoju), ja neskaita tējas pauzi vakarā. Bet tā ir tikai tēja vai karstā šokolāde, to nevar nosaukt par ēdienreizi :p Pēc pusdienām bija nodarbība ar kaut kādu mūku no Anglijas. Tās ir labākās nodarbības visā programmā, jo viņš ir tik interesants cilvēks, pie tam runā par ļoti ikdienišķām lietām ar labu melnā humora un sarkasma pieskaņu, ka gribētos klausīties visu dienu. Sākumā viņš vienkārši kļuvis par depresīvu britu, kas nonācis pat līdz brāļa slepkavības mēģinājumam, bet tad devies uz Indiju (pēc viņa teiktā, ne jau tempļu un kultūras dēļ), pievērsies hedonisma dzīves uztverei un ilgi blandījies apkārt pa to valsti. Nezinu tieši kurā brīdī viņam bija tas klikšķis, ka jāsaved dzīve kārtībā, bet tagad viņš ir šeit Taizemē un jau daudzus gadus staigā apkārt tikai savā oranžajā mūka tērpā. Bet par savu pieredzi viņš teica tā: `Agrāk es biju dusmīgs visu laiku. Kļūšana par mūku nenozīmē, ka es pēkšņi kļūstu labs. Es vienkārši mācos to kontrolēt. Taču arī tagad es ik pa laikam kļūstu dusmīgs, jo dzīvoju Taizemē un te bez tā neiztikt.` (Tas pēdējais teikums īstenībā bija smieklīgs, jūs arī saprastu, ko viņš ar to domā, ja padzīvotu ilgāku laiku Taizemē. Pie tam mans uz neskaidrām atmiņām balstītais tulkojums no angļu valodas arī droši vien nav tas veiksmīgākais) :D Turpinot par dienas plānu, tālāk seko vēl viena staigājošā meditācija, vēl viena sēdošā un tad nonākam pie nodarbības, kur mums jālasa/jādzied budistu teksti pāli sanskrita valodā. Viss jau būtu labi, tādu labu noskaņu rada, ja vien nebūtu kaut kāda viena lēnā ome, kura visu laiku iekavē aptuveni par vārdu. Izsit no ritma un izjauc visu noskaņu. :p Un tad vēl šīs nodarbības beigās ir `Loving kindness` meditācija, kur mums jāstāv un jāraida labās domas visiem. Tā man gan nepatīk, es nevaru tur nostāvēt un tāpat kā liela daļa, kuriem ir tā pati problēma, visu laiku krakšķinu savas iestīvējušās kāju locītavas :D :D Lai vai kā, pēc šīs nodarbības pienāk tējas pauze, kur vienmēr eju pēc papildkrūzes, lai izvilktu līdz rītam :D Un vispār mums te katrā ēdienreizē arī jāsaka kaut kāds tekstiņš. Ne lūgšana, bet tīri tā savai zināšanai, kāpēc ēdam šo ēdienu (lai būtu veselīgi, laimīgi utt.). Un katru reizi ir viens cilvēks, kas lasa priekšā un tad visi atkārto. Man visvairāk patīk, kad to dara vīriņš (pēc akcenta spriežot itālis), kurš vārdu `fattening` izrunā ar visdziļākajām emocijām un lielāko akcentu, kādu esmu dzirdējusi. Tik mīlīgi :)) Pēc tējas pauzes atkal sēžam un meditējam, bet tad laiks grupu staigājošajai meditācijai. Tā arī man ne īpaši patīk, jo vienkārši normālā tempā staigājam apkārt dīķim. Pie tam vienmēr kāds izdomā, ka staigās ar kurpēm vai paņems istabiņas atslēgas līdzi, kas taisa lieku troksni un izjauc visu mieru. Tālāk, vakaru noslēdzot, līdz 21:00 ir sēdošā meditācija. Tā gan vakarā ir forša, tāpat kā agri no rīta, jo ārā jau ir tumšs un patīkami vēss. Un tad dušiņa un gulēt. Tā, lūk, man tā s dienas paies :)
02/04/12
Joga vairs nav tik laba, jo austāliešu skolotājas vietā mūs tagad māca mūķene, kura dod pārāk daudz laika `atpūtināt ķermeni`, respektīvi mēs atguļamies uz muguras un es visu laiku aizmiegu :D Bet, ja neskaita to, tad diena paskrēja ļoti ātri.
03/04/12
Dienas atziņa: pamosties 4:00 nav grūti, problēmas sākas ar palikšanu nomodā. Kāpēc tā? Hmm, tāpēc, ka aizmigu jogā un tas pats notika arī mūka Ajaan Pho lekcijā. Tad paēdu brokastis un atlikušo brīvo laiku nogulēju istabā :D Īsti pamodos tikai tad, kad pēc pusdienām izlēmu pārkāpt noteikumus un rakstīt dienasgrāmatu. Bet par to noteikumu pārkāpšanu baigi neiespringstu, jo vēl viena lieta, ko šodien sapratu, ka meditācija nav priekš manis. Vismaz pagaidām vēl nē. Jāsāk ar to, ka es beidzot vispār sapratu, kas ir meditācija. Tā nav nekāda lieta, kur sēžot ar acīm ciet nokārtosies visas domas. Labi, ar laiku tas var notikt, bet tas pieprasa koncentrēties tikai uz vienu lietu. Mūsu gadījumā elpošanu. Un uz to koncentrējoties, nedrīkst laist klāt jebkādas citas domas par pagātni, nākotni, vienalga, ko. Un tikai tad, pēc ļooooti ilgiem treniņiem, beidzot nāks tā apskaidrība `Kas es esmu?`. Pēc mūku, mūķeņu un pieredzējušu meditētāju teiktā tā ir patiešām lieliska sajūta. Un es viņiem ticu, tikai pati tam neesmu gatava. Man pietiekoši patīk mana dzīve un atcerēties visus labos notikumus. Tāpēc neesmu gatava to visu izslēgt no galvas, lai koncentrētos uz elpošanu un gaidītu, kad uzzināšu savu patieso būtību. Tas nenozīmē, ka nometnei nav nekāda jēga un man te pa velti jāsēž vēl 7 dienas. Tā ir lieliska pieredze. Kas zina? Varbūt paies 10 gadi un es gribēšu atrast `sevi`, un tad man būs pilnīgi skaidrs, kā to darīt. Pie tam pat bez nekādiem garīgiem ieguvumiem šī nometne ir ļoti laba, jo varu pilnīgi atpūsties no pilsētas, sakariem, runāšanas, mazā brāļa un vienkārši izvēdināt galvu ļoti svaigā gaisā :)
04/04/12
Šorīt pamodos supermoža. Neaizmigu ne jogā, ne Ajaan Pho nodarbībā, ne brīvajā laikā. Un šodien bija līdz šim labākās pusdienas šeit :)) Vispār es jūtos ļoti labi, ja tikai manas pēdas, ar kurām plikām visu laiku staigāju pa zemi, nebūtu tik pārgurušas no uzņemtās informācijas un enerģijas, ka jau otro dienu prasās pēc spa vanniņas un krēmiem. Un tad vēl bez kukaiņiem varētu iztikt. Kā par brīnumu, odi šeit mani daudz netraucē, bet skudras... Ujjj, žēl manas kājas, kuras ir vienos sarkanos punktos no pāris nepareiziem, tumsā spertiem soļiem. Vienā no meditācijas nodarbībām aizvēru acis un tā vietā, lai koncentrētos uz savu elpošanu, man acu priekšā uzbūrās skudru pūžņa bilde ar daudzām, aktīvām tā iemītniecēm. Nē, bet tiešām, man iet labi! :D ;) Vēl varu pastāstīt mazliet par to klusuma ievērošanu. Ir tik dīvaini, bet tā labi, ka vienlaikus zālē atrodamies vairāk kā 100 cilvēki, bet, aizverot acis, ir sajūta, ka esmu tur viena. Nevarēju pat iedomāties, ka tāds cilvēku daudzums var būt tik kluss :) Sākumā gan domāju, ka man ies grūti, jo ar Heather pārmijām pāris zīmīgus acu skatienus, taču, paskatoties uz Inga un Johanna no Vācijas, mēs abas liekamies ideālas. Jo abām mūsu vācu AFS draudzenēm pavisam smagi iet - sarakstās, sačukstās un visādi kontaktē visu laiku. Nu, nav viņām meditācijas nometne acīmredzot īstā vieta :p
05/04/12
5. diena iesākas grūti - aizmigu jau rīta meditācijā, tad nogulēju visu jogu un nākamajā nodarbībā arī nebiju vēl īsti lietojama. Nezinu, kas tur pie vainas. Varbūt vakarnakts negaiss, kura rezultātā, ejot uz kopmītnēm, visi bija izmirkuši slapji un man tagad mazliet sāp kakls (uztraukumam nav pamata), vai arī vienkārši mans organisms nevar izvilkt vairāk par 1 dienu ar tādām sajūtām kā vakar. Bet, ja domāju pozitīvi, tad šodien būšu izgulējusies, uzkrājusi spējus un rīt atkal būšu ierindā ;) Pēc brokastīm beidzot sāku pamosties, izmazgāju drēbes pati ar savām rociņām (mamma noteikti priecātos) un tad atlaidos uz savas koka gultas, lai jums pastāstītu par šo nometni. Suan Mokkh ir ievērojama, jo tajā dzīvojis viens no slavenākajiem taju budistu mūkiem Buddhadāsa Bhikkhu. Viņš nav nekāds aizvēsturiskais (miris 1993.g.), kas varētu padarīt viņu ievērojamu. Viņš savas dzīves laikā centies pasauli padarīt labāku, uzsverot, ka meditācija nav tikai budistiem, bet gan visiem cilvēkiem. Un pēc citu mūku stāstītā Buddhadāsa Bhikkhu ir vienīgais, kurš tik dziļi izpratis Ānāpānasati meditācijas tehniku. Tā ir tā, pēc kuras pats Buda nonācis līdz apskaidrībai, kā arī tā, pēc kuras mēs šeit vadāmies (koncentrēšanās uz elpošanu). Tātad, kad Buddhadāsa Bhikkhu vēl bija dzīvs, viņš pats mēdza veikt lasījumus kā ārzemniekiem, tā tajiem. Interese auga un tika nodibināts šis meditācijas centrs, kur tagad atrodos. Un tā viss turpinās. Un, ja tas angļu mūks jau manā skatījumā ir viens no gudrākajiem cilvēkiem, kādu esmu redzējusi, bet skaitās tikai Buddhadāsa Bhikkhu sekotājs un māceklis, tad grūti pat iedomāties, cik pats Buddhadāsa bija ievērojams ;) Pēc brokastu pārtraukuma pirmajā meditācijas nodarbībā gāja labi, tā forši iejutos. Pie tam vadītājs teica, ka šomēnes esam ļoti laba grupa salasījušies, jo līdz 5. dienas sākumam tikai 3 cilvēki nav varējuši izturēt un aizbraukuši mājās. Un tas esot rekordlabs rādītājs, jo parasti vairāk aizbraucot ātrāk. Es gan nesaprotu, ko viņi nav varējuši izturēt, jo man šī vieta ļoti patīk :) Pēc nākamās staigājošās meditācijas ar lielu apņēmību devos uz sēdošo meditāciju. Bet tur vairumam cilvēku (arī man) bija noticis kaut kāds klikšķis, ka ik pa laikam kādam izspraucās smiekli. Par kādu smieklīgu meditētāju, par dīvainiem trokšņiem no pilsētas puses. Labākais tajā visā, ka mums ir jāievēro klusums, nemaz tā nevaram smieties. Un tad tu sēdi ar muļķīgo smaidu uz sejas viens pats (jo citi jau nezina, par ko tu smejies) un krampjainu vēderu no smiekliem, kurus centies savaldīt. Un to, lūk, es saucu par prieku. Vistīrāko, dabiskāko, vienkāršāko prieku :)) Bet, kad beidzot tikām pusdienu pārtraukumā, tur mūs sagaidīja šovs ar mērkaķiem, kuri taisīja paši savu ballīti pretī esošajos džungļu kokos. Bija interesanti pavērot, kā šie tur lēkā. Vēl mazais sīkums par nometnes teritoriju: mēs te staigājam basām kājām, tāpēc pie kopmītnēm un meditācijas zālēm ir speciālas vanniņas, kur noskalot pēdas. Un no vakardienas katrā vanniņā peld puķes. Un es pieķēru vaininieku darbībā - viens no vīriešu meditētājiem salasa ziedus un tad pats savā nodabā staigā apkārt ar viņiem un izrotā ikdienu, haha. Nē, bet īstenībā ļoti mīlīgi ;)
06/04/12
Pa nakti ārā atkal milzu negaiss. Nu nejau, ka lietus sezona būtu atgriezusies. Nēēēē, es viņai aizliedzu sākties līdz 28. aprīlim! Es taču gribu paspēt ar Siiri aizbraukt uz Puketu un nosauļoties :p Bet meditācijas nometnē šodien 6. diena, kas nozīmē, ka puse jau pieveikta. Visi saka, ka pirmās 4 dienas vienmēr esot grūtākās, kamēr pielāgojas. Bet man gan tieši tagad tāds besis uznācis, jo pielāgoties nebija problēmu. Sākumā tas viss bija interesanti, jo iepazinu kaut ko jaunu, bet tagad gan laiks sāk vilkties. Lai vai kā, man jau nav variantu atstāt nometni ātrāk, jo vilciena biļete uz Bangkoku nopirkta 11. aprīlim. Un tas arī nebūtu pareizi. Ja iesāku, tad pabeigšu ;) Bet vispār šodien visiem AFS, kas mēs te esam, bija kaut kāds lūzuma punkts, jo sanāca tā, ka pusdienas pārtraukumā sākām sarunāties un tā tas turpinājās līdz nākamajai nodarbībai. Pie tam pa ceļam uz to sanāca satikt skorpionu. Tādu brīnumu brīvā dabā redzēju pirmoreiz. Samērā scary! :D Vakara meditācijā gan bija intrigas - kaut kāds vīriņš ar trakām ūsām (nu tādām kā 80.-90.gadu Latvijā bija modē un tādām, kuras es lūdzu no visas sirds, lai neviens vīrietis vairāk neaudzē, jo viņas ir pārāk creapy) uzbūra drāmu, kad cits vīriņš netīšām apgāza krēslu. Tas ūsainis taču galīgi traks, pats domā, ka ir baigi labais meditētājs, bet tad uztaisa šitādu paniku viena trokšņa dēļ. Man liekas, ka viņam ir daudz dukkha un viņš vēl galīgi nav atradis savu `es` :D
07/04/12
7. diena. Es mirstu. Man nekas nav pret veģetāru ēdienu, jo es pēc pieredzes zinu, cik perfekti garšīgas lietas var tādā veidā pagatavot. Bet tas, ko mēs te ēdam... Labi, pusdienas ir normālas un katru dienu atšķirīgas, bet brokastīs vienmēr viens un tas pats - superpretīga rīsu zupa vai putra (pat nezinu, kā īsti to nosaukt). Vēl 4 rītus man jāēd tas pats, tas ir neizturami. Esmu gatava mazgāt grīdas, gulēt uz koka gultas ar koka spilvenu un visādi citādi dzīvot pēc vidusceļa un dukkha (ciešanu) budisma principiem. Bet neatņemiet man ēdienu! Nopietni! Pēc budistu uzskatiem dzīve ir ciešanas, bet, manuprāt, mana dzīve ir pietiekami laba. Tā ir nometnes virtuve, kas dara man ciešanas! :p Lūk, tas arī iemesls, kāpēc visu laiku prātā tikai domas par to, cik ilgi man te vēl jābūt. :p Bet vakarā galvā iestājās pavisam liels apjukums, jo kāds vīrietis no Kanādas pateica, ka 9. dienā sakarā ar Budu mums vispār nedos ēst, tāpēc rīt no rīta viņš atstāšot nometni. Es nezinu, ko darīšu, bet ir grūti. Vakara grupu staigājošās meditācijas laikā pat no varžu kurkstēšanas mans punčuks lika manīt, ka ir izsalcis ;( Plus, mūsu kopmītnē dzīvo kaut kāda ome, kurai nez kāpēc piešķirta luksusa istaba ar privāto duškabīni. Pie tam viņai arī nav jāmazgā grīdas, tualetes vai jādara kāds cits pienākums. Bet viņa vienalga iet sūdzēties nometnes darbiniekiem par mūsu uzvedību. Tik pat labi mēs varētu sūdzēties par to, ka viņai ir īpašā istava. Kā tad ar vienlīdzību un vidussceļa dzīvošanu? Kaitina tādas ķertās omes, kuras dara visu, kas ienāk prātā. (Man nav nekas pret veciem cilvēkiem, nepārprotiet.)
08/04/12
Nometni bailēs par nākamo dienu pamet daudz cilvēku. Visbaisāk palika, kad viena ļoti jauka taju sieviete gāja prom, pameta mums visām ar roku un teica `Good luck!`. Es vēl svārstos. Bet Heather jau laikam izlēmusi braukt. Es laikam palikšu, jo nometnē mums te ir viena sieviete, kas mūs pieskata. Un šodien brokastīs laikam izskatījāmies superizsalkušas, tāpēc viņa bija sasmērējusi ievārījummaizītes, ko mums iedot. Tagad negribas viņu pievilt, atstājot nometni, tāpēc paļaušos, ka arī rīt viņa mūs pabaros :D Pēc pusdienām Heather bija jau sakravājusi somas, lai brauktu prom. Bet tad uzradās kārtējais pārsteigums taju stilā - Inga tika izmesta no nometnes un viņai deva 1 stundu, lai sakrāmētu mantas. Kāds iemesls? Nometnes darbinieki viņu pasauca un iedeva viņas teledonu, nepaskaidrojot, kāpēc. Viņa bija apjukusi, tāpēc izdomāja zvanīt savai kontaktpersonai. Bet tajā brīdī ne no kurienes uzradās cits darbinieks un teica, ka viņa neizrāda nekādu cieņu, jo šeit telefonus lietot nedrīkst. Mistika. Un ziniet, kas vēl? Pirmie iespaidi nebūt nav tie pareizie. Vismaz es 90% gadījumu, satiekot cilvēku pirmoreiz, padomāju par viņu pilnīgi pretēji, kāds viņš īstenībā ir. Tas šoreiz uz Heather tēmēts, kura man pirmajā AFS nometnē nemaz nepatika, bet tagad ir patiešām laba draudzene. Tas tikai tā, savai zināšanai :p Kad pēc pusdieu pārtraukuma un atvadām no Heather un Inga gāju uz kārtējo sēdošo meditāciju 5. zālē, Heather bija jauko pārsteigumu sagādājusi un smiltīs uzrakstījusi `I <3 U`, jo mēs pēdējās dienās visu laiku sarakstījāmies smiltīs. Tik mīļi :) Bet tējas pauze šovakar gan bija baisa, jo uz ziņojumu dēļa bija izlikta programma rītdienai a.k.a `The day of Great Silence` (es jau domāju, ka mums te visas ir `Lielā Klusuma dienas`, bet nu labi). Plāns izskatās supertraks, visa diena meditējot. Īstenībā jau nometne izplānota labi, jo tiem, kas viņu uztver nopietni, tāda intensīvā diena uz beigām ir nepieciešama, lai izspiestu no sevis visu, ko var. Bet es nezinu, kā man ies. Nekādus brīnumus negaidu. Pie tam rīt viņi superstrikti aizliedz rakstīt vai lasīt, bet es neticu, ka noturēšos. Taču ir arī labā ziņa - grafikā ierakstīts, ka mums būs arī brokastis. Tikai manas angļu valodas zināšanas šoreiz piekliboja, jo tur bija rakstīts `breakfast - only substantial meal today`. Es nesapratu vārdu `substantial`, tāpēc vēl biju mazliet apjukusi. Bet tad prasīju Sofia un viņa teica, ka tas nozīmē, ka mums būs LIELAS brokastis. Jūs pat nevarat iedomāties, cik ļoti es ceru, ka viņai ir taisnība! Lai vai kā, tad jau redzēs, kā būs. Bet nometnes personāls ar lielu lepnumu un prieku paziņoja, ka mums būs iespēja 1 dienu iejusties mūku un mūķeņu dzīvesveidā. Vēliet man veiksmi! P.S. Šodien aizdomājies, ka jums taču tagad ir Lieldienas! Tad, cerams, ka paēdāt arī par mums ;) 09/04/12
Brokastis bija. Labas. Lielas. Un es kā prātīgs bērns ēdu, cik lien. Sajūta tāda it kā jau būtu Latvijā atgriezusies, jo tikai tur ēdu tik daudz, ka apkārtējiem jābrīnās, kur tas viss paliek. Taizemē šito paradumu biju atmetusi iemesla, ko sauc `+6 kg`, dēļ. Bet šodien pati gribu uzsist sec pa plecu, jo plānam bija panākumi - pat līdz pusdienu tējas pauzei nebiju izsalkusi. Tad jau drošivien, ka arī līdz vakara tējas pauzei un rītdienas brokastīm izvilkšu :) Lai vai kā, šodien atkal jūtos diez gan labi. Drošivien tāpēc, ka galvā jau zinu, ka šī ir mana priekšpēdējā pilnā diena te. Un arī tāpēc, ka par laimi dienas pirmo daļu nesanāca garlaikoties, jo apsēdos vietā, kur pēkšņi izdomāja iguana (vai cita milzu ķirzaka) pastaigāties. Tā nu kādu pusotru stundu biju aizņemta ar tā zvēriņa vērošanu ;) ZIniet, ko vēl es pieķēru? To veco tanti, runājot ar visiem pēc kārtas, jo, redziet, viņa arī redzēja to ķirzaku un gribēja visiem pastāstīt. Bet šodien taču ir `Lielā Klusuma diena`! Kopš kura laika uz veciem cilvēkiem neattiecas noteikumi? Es kaut kā nedzirdu nevienu no mums AFS, ka šodien sarunātos :p Un vispār diena izvērtās pietiekoši laba, jo ar 2 kakao krūzēm pusdienās un vēl 2 krūzēm vakariņās varēju izdzīvot pietiekoši labi. Pie tam dienas otro daļu arī nenācās nogarlaikoties, jo var taču pārkāpt noteikumus, aizņemties no Agnese grāmatu un beidzot sākt lasīt tās `Bada spēles`. Un vakara tējas pauzē bija izlikts grafiks rītdienai, kas deva tādu labo sajūtu, ka, JĀ - mēs to paveicām! :)
10/04/12
Par šodienu nav daudz, ko stāstīt. Pēdējā! :) Ok, tagad jau es izklausos ļauna un tā it kā man te nemaz nepatiktu, bet tā arī nav. Dienas otrajā pusē mums bija nodarbība ar nosaukumu `Work is dhamma`, kur gājām uz blakus esošo 30 dienu meditācijas centru taizemietēm un mūķenēm, lai palīdzētu izlīdzināt vietu, kur bišķiņ pludo ūdens. Tā nu sanāca panēsāt smilšu grozus un likt lietā fizisko spēku, par ko man bija tik liels prieks pēc šīm 10 miera dienām. Bet pēc vakara tējas pauzes tika atceltas visas meditēšanas, lai cilvēki varētu dalīties pieredzē. Bija tik jauki dzirdēt, kas citiem sakāms, kā viņi jutušies, kā arī mocījušies ar vēlmi braukt prom un citiem sīkumiem. Un kopumā nometni beidzu ar labām emocijām un smaidu uz sejas. Lai gan nekas vēl nav beidzies - rīt vēl pēdējo reizi plkst. 4:00 modīšos ar Suan Mokkh zvanu skaņām, lai dotos uz rīta meditāciju. Bet pēc tam gan kravāt somu un posties uz māju pusi. Tāpēc tagad tiešām jaukā garastāvoklī dodos pie miera uz savas ērtās koka gultas ar koka spilvenu :* Re, beigu beifās es tomēr esmu laimīga! :))
11/04/12
Pēdējā dienā tik dīvaini, kad pēc rīta meditācijas beidzas klusums, cilvēki sarunājas un atklājas, ka viņiem visiem tiešām ir balsis ;D Un arī no telefona biju atradusi, par ko man liels prieks, nemaz nepietrūka man viņš. Pēc izrakstīšanās mums bija brīvs laiks, lai apskatītu dažādas informatīvas grāmatas un vienkārši parunātos ar cilvēkiem. Tā nu atklājās, ka te bija arī viens vīriņš no Igaunijas, ko pavisam negaidīju. Jo, protams, mēs abi bijām vienīgie no Baltijas. Un viņš bija ļoti jauks, iedeva savus kontaktus, jo izrādās, ka viņam esot vasarnīca ļoti tuvu robežai, klusā vietā, ko viņš ļaujot izmantot draugiem, kuri grib meditēt. Es gan neesmu lielā meditētāja un nezinu, vai viņa piedāvājumu izmantošu, bet vienalga jauki :) Vēl viens interesants cilvēks, ko satiku bija kāds puisis, kurš pirms meditācijas nometnes pa ceļam bija atradis 3 ļoti slimus kucēnus. Viņš sadeva viņiem zāles un centās palīdzēt. Un tad šodien viņš ies viņus atkal apraudzīt un, ja viņi vēl būs dzīvi vai arī ja nekas nebūs uzlabojies, tad viņš ņems viņus pie sevis, sēdīsies vilcienā uz Bangkoku un rūpēsies par viņiem. Man bija jāsavācās, lai es tur neizkustu. Nu, kur tik labi cilvēki rodas? :)) Kad beidzot atstājām nometnes teritoriju, manas itāļu draudzenes devās tālāk uz dienvidem ceļot, bet es braucu viena pati uz dzelzceļa staciju. Tur man bija jāgaida pāris stundas, kuru laikā, protams, pirmā lieta, ko gribēju atrast, bija kārtīgas brokastis. Beigu beigās man tomēr nebija tur jāsēž vienai pašai, jo satiku kādu ļoti jauku taju vīriņu, kurš kā par brīnumu ļoti labi runāja angliski, un tad mēs tur gandrīz visu laiku norunājām. Un es atkal izbraucu par brīvu ar ēdiena rēķinu. Cilvēki te ir tik jauki :) Kad manam sarunubiedram bija laiks doties, es zvanīju Heather, lai pārbaudītu, kur viņa atrodas. Un izrādās, ka viņa nekur tālu nebija tikusi, tāpēc jau pēc 5 minūtēm es viņu satiku tajā vietā, kur sēdēju. Tik jauki :) Bet, kad viņai bija laiks doties tālāk, es gāju iekšā vilciena stacijā un satiku to jauko skolotāju no Kanādas, kurš arī bija nometnē. Izrādās, ka mēs sēžam blakus vilcienā, tā kā līdz viņa pieturai man bija ļoti laba kompānija. Bet, kad viņš no vilciena izkāpa un es paliku viena ar savām domām, tad tur kaut kāds 10 dienās neizpausto emociju uzplūdums nāca. Galvenokārt par to, ka pirms prombraukšanas Latvijā viss bija tik perfekti kā nekad, ka negribējās braukt prom. Bet tagad ar mēnesi un 6 dienām palikušām Taizemē atkal parādās tā pati kņudošā sajūta vēderā ;) Bet vispār brauciens 2. klasē nemaz nav tik jautrs kā 3. Lai gan man vismaz veicās ar to, ka esmu ārzemju meitene, kas ceļo viena un ēdiena pasūtīšanas laikā aizmieg, tāpēc jaunā blakussēdētāja par mai parūpējās un izmaksāja ēdienu. Cilvēki taču te ir tādi mīļuki :)) Bet, kad biju tikusi ārā no dzelzceļa stacijas un iekšā mašīnā, tad tēta pirmais jautājums bija `Kad tu brauksi uz Puketu?`. Es saku, ka 19. aprīļa vakarā. Un tad viņš tā bezrūpīgi saka, ka tur šodien bija cunami. Man vienkārši milzu šoka seja un jautājums `NOOOOPIETNI?`. Un tad viņš tāpat bezrūpīgi atbildēja, ka nē, nē, tikai zemestrīce :D Bet nu laikam jau uztraukumam nav pamata, ja jau taizemiešu vecāki, kuri parasti pat pārlieku rūpējas par savu bērnu drošību, šoreiz neteica, ka varbūt būtu man jāapsver braukšana uz turieni vai jāpamaina datumi. Tā kā es to arī nedarīšu un droši došos sauļoties ;)
12/04/12
Šodien vēl dzīvoju pa māju un atgūstos no meditācijas nometnes. Rakstīju blogu un tad vakarā braucām iepirkties priekš taju jaunā gada svinībām rīt un parīt. Ja jūs būtu redzējuši, kā man acis spīdēja, kad tiku lielveikalā, kur pilns ar ūdenspistolēm visdažādākajos izmēros, krāsiņās utt. Āāāā, Songkran šķiet kļūs par maniem mīļākajiem svētkiem! :) Es, brālis un mazais brālēns tikām pie ļoti lielām ūdenspistolēm, kuras nevarējām nociesties, lai izmēģinātu, tāpēc uztaisījām jau lielos ūdens karus mājas pagalmā šovakar.
Bija tik jautri! Nevaru sagaidīt rītdienu, kas to pašu varēšu ar svešiem cilvēkiem darīt :D :D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru