Tā kā man brīžiem uznāk lielā nostaļģija pēc Taizemes un tā kā šis ir viens no tādiem brīžiem, tad izlēmu, ka gribu reģistrēt savu saikni ar Taizemi. Un šī būs tā vieta, kur, kamēr vien internets eksistēs, varēšu pakavēties atmiņās par šo burvīgo zemi.
Gribēju pierakstīt, kad ir bijušas manas pēdējās tikšanās ar sev tuvajiem tajiem :)
Pagājušā vasarā, 13/07/14 uz 10 dienām lidoju uz Barselonu, kura mana Taizemes māsa Parerry studē universitātē. Dzīvoju pie viņas, satiku citus taizemiešus, kuri dzīvo tur un ļoti jauki pavadīju laiku. Sākumā bija mazliet dīvaini, jo nebijām tikušās 2,5 gadus, nevarēju saprast, par ko runāt, vai runāt taju valodā vai angliski ar māsu, bet galu galā viss iegāja vecajās sliedēs un mēs dzīvojām kā mīļas māsiņas. Kamēr māsa bija lekcijās, es biju kārtīga tūriste un apskatīju Barselonu no visām pusēm. Bet, kad viņai bija laiks, tad atpūtāmies kopā. Vislabāk atmiņā palicis brauciens uz atrakciju parku PortAventura, kur kopā ar māsu pārkāpām daudzas savas bailes. It īpaši māšuks. Vislabākie bija amerikāņu kalniņi, kuros, kamēr citi baigījās, es tikai smaidīju, kā arī brīvais kritiens, ko izmēģināju pirmo reizi. Un galu galā es iepazinu vēl vienu skaistu pasaules pilsētu :)
No 20/12/14 līdz 26/12/14 Parerry bija ciemos pie manis Latvijā. Kopš viņa dzīvo Spānijā, satikties ir vieglāk, jo Eiropā viss šķiet daudz sasniedzamāks. Pirmais šoks bija man, nevis viņai, jo sapratu, ka no Barselonas viņa ir atlidojusi uz Latviju, ziemā, BEZ ZEĶĒM :D Tātad, protams, arī bez siltām drēbēm. Dabūjām atjaunot viņai visu garderobi :) Un māsas pirmais pārsteigums bija, kad, izkāpjot no mašīnas, viņa elpoja un, tā kā ārā bija auksts, redzēja savu dvašu. Kā viņa priecājās, tas bija tik mīlīgi. :) Izrādīju viņai Latviju, cik vien daudz tas iespējams 5 dienās. Izstaigājām Vecrīgu, bijām Siguldā, Turaidā, Cēsīs, pie jūras Veczemju klintīs. Nosvinējām kopā Ziemassvētkus, kas māsai bija kaut kas pavisam jauns. Viņa pat noticēja, ka pie mums bija īstais Ziemassvētku vecītis un nepamanīja, ka mans tētis mistiski uz to brīdi bija pazudis. Bet es gribēju viņai to bērna prieku arī atstāt, tāpēc neko neteicu. Lai tic brīnumiņiem :) Vēl iemācīju viņai spēlēt novusu. Un pats galvenais - māšuks pirmo reizi dzīvē redzēja sniegu. Lai gan ziema mums nebija no tām labākajām un sniegu nācās braukt meklēt uz Madonu, tas mums arī izdevās. Un beigu beigās mēs vēl māsu uzstādījām uz slaloma slēpēm un paņēmām viņai slēpošanas instruktoru Gaiziņkalnā. Bija īsa, bet jauka satikšanās.
Šovasar pa vidu kolokvijiem un eksāmeniem, 10/06/15, satiku Pigiju, kura vasaru pavadīja Latvijā, strādājot praksē. Arī tas bija jauki, jo viņu vienmēr ir forši satikt. Bija pagājis it kā pilns aplis - iepazināmies Latvijā pirms manas braukšanas uz Taizemi, tad vairākas reizes tikāmies Bangkokā, kad es tur dzīvoju, un tagad atkal pēc ilgāka laika satikāmies Rīgā, Latvijā :)
Tagad jāgaida nākamais piedzīvojums. Ļoti ceru, ka tas norisināsies Taizemē :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru