04/01/17
Kārlim šodien ir pēdējais vakars hostelī, jo viņš pirms lidošanas atpakaļ uz Latviju vēl grib paspēt apskatīt izslavēto Dienvidu salu. Atvadas mums sanāca ļoti latviskā noskaņā, jo uz Napier bija atbraukusi Lienes paziņa ar vēl 3 latviešiem, ar kuriem mēs visi braucām skatīties saulrietu uz Te Mata Peak. Saulriets jau otro vakaru nebija nekāds īpašais, pie tam pēc ļoti karstās dienas Te Mata Peak mūs pārsteidza ar ledaini aukstu vēju, kurā mēs visi pamatīgi nosalām. Labā ziņa – es beidzot uzzināju, kā latviski sauc tos jūras putnus gannets, kurus redzējām Cape Kidnappers, tās ir sullas.
07/01/17
Man un Valteram šī ir pēdējā sestdiena, kad strādājam vīna laukos, tādēļ arī pēdējā iespēja kārtīgi samīļot Džeksonu.
13/01/17
Šī karstā nedēļa likās kā mūžība, jo es, Valters un japāniete Kaya skaitījām dienas un pat stundas līdz brīdim, kad pavisam beigsim šeit strādāt. Taču pēdējā diena pagāja ļoti ātri un jauki. Mēs sabildējāmies ar kolēģīšiem un negribīgi atvadījāmies no mūsu jaukā priekšnieka Deila.
Mēs nevarējām sagaidīt, kad pienāks laiks, lai dotos ceļot, taču tagad saprotam, ka bijām paspējuši pieķerties arī šai vietai un šiem cilvēkiem.
14/01/17
Mūsu pavadītais laiks Napier tuvojas noslēgumam, par ko liecina arī šīs sestdienas aktivitāte – vīna tūre. Mēs ar Lieni tādā devāmies pašā sākumā, kad šeit ieradāmies, un tagad pēc 3 mēnešiem vīna tūre tiek sarīkota tieši pēdējā nedēļas nogalē, ko mēs ar Valteru pavadām šajā hostelī.
Sākumā devāmies uz Craggy Range Winery, kur bijām arī pirmajā reizē, un nogaršojām 6 dažādus vīnus.
Pēc tam jau atkal devāmies uz Arataki medus ražotni.
Tā kā daļa no mūsu kompānijas nav lieli vīna cienītāji, tad pusdienās devāmies uz īru bāru Rose&Shamrock Village Inn, kur pieejama milzīga alus un sidra izvēle.
Šodien izbaudām visus labumus, ko Hawke’s Bay mums spēj piedāvāt, tādēļ piestājām Chalk’n’Cheese/Origin Earth siera ražotnē, kur nodegustējām 6 dažādus siera veidus. Viss jau būtu labi, tikai kā pēdējais tika pasniegts ļoti rūgts zilais siers, kurš sabojāja visu iepriekšējo sieru labo garšu. Un to saku es, kurai zilais siers ir kā lielākais gardums.
Mūsu pamatīgā ekskursija noslēdzās Askerne Winery – ļoti jaukā, mazā vīna darītavā, kurā nogaršojām 9 dažādus vīnus, to starpā Viognier, par kāda eksistenci nebiju dzirdējusi, un deserta vīnu, kurš pagatavots no vīnogām, kas slimas ar sēnīšu infekciju botrītu, kas ogas padara ļoti saldas. Šis bija izcils dienas noslēgums, par ko liels paldies jāsaka draudzīgajam vīna degustācijas vadītājam, kurš šo pasākumu padarīja ļoti personisku, informatīvu un jautru.
Diena mums bija ļoti izdevusies, taču arī vakars mums šodien ir saplānots godam. Nākamnedēļ bez manis un Valtera no hosteļa prom brauks arī japāņi Kaya, Ruby un Seigou. Un tā kā japāņi mums šeit ir vieni no labākajiem draugiem, tad izdomājām uztaisīt kopīgas atvadu vakariņas/ballīti. Nosaucām to par Kawaii Party, jo kawaii japāniski nozīmē “mīlīgs” un šo vārdu viņi izmanto ļoti bieži. Mūsu kompānijai pievienojās arī brālis, Liene, japāniete Madoka, korejieši Jaeman un Jin un, protams, Kīts. Vakariņas izvērtās par pamatīgu izēšanos pie mīlīgi kopā sabīdītiem galdiem mūsu virtuvē.
Kaya uzcepa japāņu pankūkas okonomiyaki, Ruby un Seigou uztaisīja makaronu sacepumu, Madoka pagatavaoja risoto ar korejiešu kāpostiem kimchi, Jin un Jaeman uztaisīja pikantās vistiņas un cūkgaļas gabaliņus. Un tad nāca saldie ēdieni – es un Valters uzcepām ābolu kūku, kura šeit visiem ļoti iegaršojusies, brālis un Liene uztaisīja Saldo bruneti, Kaya jau vakar bija izcepusi siera kūku, bet Madoka mums sarūpēja īpašo japāņu saldo zupu ar sarkanajām pupiņām un rīsu kūkas gabaliņiem. Ļoti, ļoti jauks vakars! :)
16/01/17
Šodien es, Valters, Kaya, Jin, Jaeman un Jackie cēlāmies agri, agri un jau 5:00 izbraucām no hosteļa Tongariro nacionālā parka virzienā. Pēc vairāk nekā 3 stundu ilga brauciena, kurā izbaudījām gan saullēktu, gan lietus mākoņus, gan kalnus, beidzot nonācām savā galamērķī – 19,4 km garā Tongariro Alpine Crossing pārgājiena sākumpunktā. Šī taka ir atzīta par vienu no labākajām vienas dienas pastaigām pasaulē, par ko mēs vēlāk arī paši pārliecinājāmies. Taču pirms sākām iet jau paspējām sapriecāties par to, kā mums paveicies ar laikapstākļiem, par to, cik skaists ir tālumā esošais Mt Ruapehu ar sniegoto virsotni, un par to, cik ārā ir patīkami dzestra temperatūra, salīdzinot ar gandrīz nemainīgajiem +30C Napierā.
Pārgājiens bija neaprakstāmi skaists un es domāju, ka tam līdzīgu neatradīsim nekur Jaunzēlandē, jo šī taka ir ievērojama ar saviem vulkāniem. Tongariro vēl joprojām ir aktīvs un pēdējo reizi izvirdis 2012. gadā.
Lai gan pamata trases garums ir 19,4 km, iespējams iziet arī dažas papildu takas, piemēram, uzkāpt Mt Tongariro vai Mt Ngauruhoe (zināms arī kā Mt Doom no “Gredzenu pavēlnieka” triloģijas) virsotnēs. Vietā, kur atdalījās ceļš uz Mt Doom, sadalījās arī mūsu kompānija, jo puiši ļoti gribēja rāpties stāvajā Mt Doom vulkānā, taču mēs ar Kayu bijām skeptiskākas, tāpēc izlēmām, ka divatā iesim uz Mt Tongariro virsotni. Kad vēlāk pie skaistajiem Emerald Lakes sagaidījām puišus, tad sapratām, ka bijām izvēlējušās pareizi, jo kāpiens uz Mt Doom esot bijis ļoti smags un arī bīstams, jo no augšas visu laiku krituši vulkāniskie akmeņi, ko kāds cits tūrists nejauši iekustinājis. Savukārt no Mt Tongariro virsotnes pavērās skaists skats gan uz Mt Doom, gan sniegoto Mt Ruapehu tam aizmugurē. Un, kad šajā vietā gribējām nofotografēties un Kaya kārtējo reizi izvilka savu līdzi paņemto “Jaunzēlandes” karogu, tad kāds jaunzēlandietis mums pastāstīja, ka tas esot Austrālijas karogs. Kārtīgi nosmējāmies, vēl jo vairāk tāpēc, ka šo karogu pirms tam vairāki citi tūristi bija aizņēmušies no Kayas, lai nobildētos :D Starp citu – parasti cilvēki iziet vai nu tikai pamata taku, vai arī vienu no abām takām uz virsotnēm, jo tās paņem vairākas stundas. Taču Valters un Jaeman tik veikli uzkāpa Mt Doom, ka pēc tam atdalījās arī no Jackie un Jin, lai skriešus uzskrietu arī Mt Tongariro virsotnē. Skriešus! Līdz ar to dienas beigās viņi abi bija nostaigājuši aptuveni 27 km. Bet es arī par saviem 23 km esmu ļoti priecīga.
Pārgājiena pirmā puse bija tik interesanta, ka mēs bijām mazliet pārsteigti, cik nemainīga ainava bija pēdējos 10 km. Nāca jau vakars, taka visus šos kilometrus pakāpeniski veda uz leju, kājas bija piekusušas un gribējās ātrāk tikt lejā. Kad beidzot sasniedzām mašīnu stāvlaukumu, bijām tik priecīgi, ka esam to paveikuši. Kopumā diena tiešām bija lieliska, ļoti labā kompānijā, ideālos laikapstākļos un neparasti skaistā vietā. Ideāls pasākums kopā ar draugiem pirms došanās prom no Napier.
Pēc garās dienas bijām izsalkuši, tādēļ mājupceļā vēl piestājām Taupo McDonalds, no kura attālumā redzējām mūsu šodien pieveiktos kalnus saulrietā. Tāda gandarījuma sajūta :)
Hostelī pārradāmies īsi pirms pusnakts, tādēļ mums ar Valteru nesanāca atvadīties no vairākiem mūsu draugiem, kuri jau bija aizgājuši gulēt, jo rīt taču ir darba diena.
17/01/17
No rīta pagāja ilgs laiks, kamēr vēl nopirkām pēdējos sīkumus ceļam un iekrāmējām visas mūsu mantas mašīnā. Šodien sāksies mūsu ilgi gaidītais ceļojums uz Dienvidu salu. Pēdējā brīdī vēl paspējām izmainīt savu šodienas maršruta plānu, jo gribējām braukt uz Castle Point bāku un tur arī pavadīt nakti, bet sapratām, ka tas ir pārāk liels līkums, lai apskatītu vienu bāku un nakšņotu dārgā kempingā. Tāpēc izlēmām, ka brauksim pa taisno uz mūsu nākamo apskates punktu – Putangirua Pinnacles.
15:30 beidzot bijām gatavi doties. Atvadījāmies no visiem draugiem, kuri tajā brīdī bija hostelī.
Mūsu mīļie japāņi atkal mūs pārsteidza – Ruby un Seigou mums uzdāvināja japāņu kabatas lakatiņus, Madoka bija sarūpējusi milzīgu cepumu paku, bet Kaya pati uztaisījusi origami gulbīšus un uzrakstījusi mīļu vēstuli par mūsu piedzīvojumiem. Viņi ir tik jauki :) Sajūtas gan bija tādas jocīgas, jo mēs ar Valteru plānojam pēc Dienvidu salas izceļošanas šeit atgriezties, taču prāts laikam vēl nav aptvēris, ka pārējie cilvēki mūs šeit negaidīs un arī dosies katrs savās gaitās. Labi vismaz, ka Kīts un Madoka šeit vēl būs :)
Lai vai kā, kad beidzot iesēdāmies mašīnā un sākām braukt, tāpat jutāmies dīvaini, jo likās, ka braucam prom no mājām. Un nav jau brīnums, jo esam šeit nodzīvojuši vairāk nekā 3 mēnešus, ieguvuši draugus, pieķērušies savai istabai, iegaumējuši plauktu izkārtojumu vietējā Pak’n Save veikalā un pieraduši pie kopējām aktivitātēm nedēļas nogalēs. Ierašanās Napier un apmešanās uz dzīvi Kiwi Keith’s hostelī pilnīgi noteikti bija labākais lēmums, kādu esam pieņēmuši :)
Sākam ceļojumu.
Dodoties prom no saulainā Hawke’s Bay, dzeltenos un izkaltušos pakalnus pakāpeniski nomaina zaļa zāle. Braucām cauri vairākām mazām pilsētiņām, taču acīs iekrita Dannevirke, kurā iebraucot mūs sveicināja plakāti ar vikingiem, mājiņas bija celtas dāņu stilā un pat bērnu rotaļu laukumi bija ierīkoti stilizētos vikingu kuģos.
Tuvojoties kempingam pie Putangirua Pinnacles, Kuka šauruma otrā pusē pirmo reizi ieraudzījām kalnaino Dienvidu salu. Kempings mums bija lielisks – par 6 dolāriem no cilvēka nakšņojām pie pašiem Putangirua Pinnacles klinšu veidojumiem, 100 metru attālumā no pludmales, un mums pat bija tualete ar ūdens nolaišanas funkciju.
Aizgājām apskatīties, kā saule noriet aiz Dienvidu salas, paēdām pa dienu pagatavotās vakariņas un pirmo reizi gājām gulēt mūsu mašīnā iebūvētajā gultā.
Viss bija labi, tikai nakts bija tik vējaina, ka mašīna visu laiku šūpojās un līdz aizmigšanai es ik pa laikam iedomājos, ka, ja tagad sāktos zemestrīce, diez vai es to justu :D
18/01/17
Rītu iesākām ar pastaigu līdz Putangirua Pinnacles - milzīgiem lietus un strautu izgrauztiem klinšu stabiem. Iespaidīgi!
Tālāk braucām uz Cape Palliser, taču pa ceļam ieraudzījām kādu zvejnieku ciematiņu, kurš bija pilns ar veciem traktoriem, kurus izmanto, lai ūdenī ielaistu laivas.
Uz Cape Palliser mēs braucām, jo kartē bija atzīmēts, ka tur atrodas roņu kolonija. Mēs, kuri roņus redzējuši tikai zooloģiskajā dārzā, domājām, ka mums paveiksies, ja ieraudzīsim kaut vienu savvaļas roni. Bijām tik priecīgi un pārsteigti, kad attapāmies klinšainā krastā, kur bariņš roņu sildījās saulītē, vairākas roņu mammas baroja savus mazuļus, un arī ūdens bija pilns ar šiem veiklajiem peldētājiem, kuri starp aļģēm ķēra zivis. Tas bija kaut kas neticams!
Pabraucām vēl kādu kilometru uz priekšu, lai uzkāptu bākā, kuras pakājē man par prieku un pārsteigumu auga savvaļas dilles.
Diena jau bija gandrīz pusē, tādēļ sēdāmies mašīnā un braucām uz galvaspilsētu Velingtonu. Pa ceļam uz turieni mums nācās braukt pāri kalniem, kuros pūta tik spēcīgs vējš, ka mašīna knapi kustējās uz priekšu. Arī Velingtona mūs sagaidīja ar šausmīgu vēju, lietu un neticami dārgu benzīnu – 2,09 NZD litrā.
Nākamās 3 naktis pavadīsim pie indiešu pāra, kurus atradām caur AirBnB. Pie viņiem mēs izīrējam istabiņu, kura milzīgajā vējā nedaudz šūpojās. Taču 61 gadu vecais indietis Nick un viņa sieva šķiet ļoti jauks un viesmīlīgs pāris, tā kā esam priecīgi.
19/01/17
Lai gan Velingtona visur pazīstama kā “vējainā Velingtona” (windy Wellington), tad vakardienas un iepriekšējās nakts laikapstākļi laikam tomēr ir bijuši trakāki nekā parasti. Tā vismaz nopratām no Lienes sūtītās īsziņas, ka ziņās esot teikts, ka “tuvāko stundu laikā Velingtonā būs vētra, sabiedriskais transports nekursē, koki visur gāžas, arī Dienvidu salā elle, prāmji atcelti” un, lai mēs degunus ārā no mājas nebāžam. Es pēc tam vēl izlasīju, ka naktī Velingtonā vējš plosījies ar 40 m/s lielu ātrumu, noraujot vairākām mājām jumtus. Mums par laimi viss kārtībā, uz ielas arī nekas nav apgāzies, taču tagad saprotam, kādēļ mūsu istaba vakar nedaudz kratījās vējā. Arī šis rīts pa logu izskatījās diez gan riebīgs, taču tas pats vējš ātri vien izkliedēja visus mākoņus un diena izvērtās necerēti skaista, ar zilām debesīm un saulīti.
Steidzāmies izmantot labos laikapstākļus un aizbraucām uz Mt Victoria skatu laukumu, no kura redzējām Velingtonu uz visām pusēm. Šeit arī atradās interesants mākslas darbs, kurš bija norādīja dienvidu virzienā uz ūdeni. Ja no šī punkta brauktu tikai taisni, tad nākamā sauszemes pietura būtu Antarktīda, kura atrodas vien 5300 km attālumā.
Pēc tam aizbraucām uz Jaunzēlandes Nacionālo muzeju Te Papa. Šī milzīgā sešu stāvu ēka bija pilna ar modernām un interesantām izstādēm gan par mākslu, gan par valsts vēsturi. Muzejs bija tik liels, ka to visu nemaz nav iespējams aptvert, un pēc iziešanas no tā sapratām, ka dažas vietas bijām palaiduši garām. Taču cepuri nost Jaunzēlandes valdībai, kura šādu muzeju ikvienam ļauj apmeklēt bez maksas.
Šīs dienas pēdējā un vislabākā izklaide – The Roxy Cinema apmeklējums. Šī kino ēka ir celta 1928. gadā un gan tās fasāde, gan interjers ir saglabāts Art Deco stilā. The Roxy Cinema ir atzīts par labāko kinoteātri Jaunzēlandē un tas nav nekāds pārsteigums. Šeit nav nekāda popkorna vai kolas, šeit pirms seansa ir iespējams pasēdēt smalkā kafejnīcā, iedzert glāzi vīna un tad doties uz skaistu kino zāli ar ādas krēsliem un izgaismotām kolonnām pie sienām.
Kinomāksla šeit tiek cienīta un godāta. Dodoties uz filmu The Roxy Cinema, gribas sapucēties, un kino apmeklējums kļūst par tādu kulturālu pasākumu, nevis trulu filmas noskatīšanos. Mēs nopirkām biļetes uz mūziklu “La La Land” un nevarējām iedomāties piemērotāku filmu šim kinoteātrim :)
20/01/17
Pēdējo dienu Ziemeļu salā un galvaspilsētā Velingtonā iesākām ar Nacionālās bibliotēkas apmeklējumu, jo mums vajadzēja izprintēt biļetes rītdienas braucienam ar kuģīti uz dienvidiem. Laipnā bibliotekāre mums biļetes izprintēja par brīvu, jo 3 lapas taču esot nieks. Skaistajā un modernajā bibliotēkas ēkā paspējām apskatīt arī interesantu karšu izstādi.
Tad braucām uz Weta Cave, kas ir kā muzejs, veikals un kostīmu darbnīca “Gredzenu pavēlniekam” un dažām citām filmām. Īstie “Gredzenu pavēlnieka” fani šeit doties ekskursijā pa tērpu un dekorāciju darbnīcu, taču mums tas tik ļoti neinteresēja, tādēļ apskatījāmies tikai suvenīru veikaliņu un nobrīnījāmies par tām summām, ko cilvēki gatavi maksāt par visām tām bezjēdzīgajām lietām.
Tālāk apskatījām Cuba Street – ļoti dzīvīgu gājēju ielu pilsētas centrā, kura pilna ar kafejnīcām, veikaliem un daudz skeitbordistiem.
Valters bija atradis, ka te pat netālu ir arī kāda vieta, kur dzīvo pingvīni, tādēļ braucām to skatīties. Izrādās, ka pingvīni pa dienu dzīvojas pa ūdeni un medī, bet tikai vakaros izlien krastā, tādēļ tos mums šoreiz nepaveicās ieraudzīt. Taču par velti braukuši nebijām, jo šajā līcītī ne no kurienes veidojās lieli un spēcīgi viļņi, kurus aktīvi izmantoja arī vietējie sērfotāji. Aizbraucām uz molu, no kura ne tikai redzējām, kā viļņi šķeļas pret akmeņiem, bet arī, kā pār mūsu galvām paceļas lidmašīnas no Velingtonas lidostas.
Ar to arī mūsu aktivitātes galvaspilsētā šoreiz ir noslēgušās. Kopumā Velingtona par sevi atstājusi ļoti labu iespaidu ar saviem pakalniem, kuri apbūvēti ar skaistām mājiņām, ar kvalitatīviem grafiti un daudzām modernām un interesantām skulptūrām, ar Mt Victoria Tunnel, kuram cauri braucot visas mašīnas pīpina un ar savu skaisto dabu.
Bet jau rīt būsim Dienvidu salā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru