Man pietrūks mani itāļu draudziņi!

Vakar atprasījos no skolas ļoti laba iemesla dēļ. No rīta cēlos un devos satikt Siiri no Somijas, lai brauktu atvadīties no AFS semestra skolēniem, kuri jau rītvakar brauks atpakaļ uz savām valstīm. Tā kā māsa skolā un pati esmu pietiekoši zinoša, tad ceļā no sākuma atkal devos viena. Viss, protams, gāja kā pa sviestiņu. Nonācām viesnīcā, kur draudziņiem ir nometne un kārtīgi izmantojām vienīgo viņu brīvo stundiņu, lai parunātos par visu, kas iespējams. Bija tik žēl, sajūta it kā pašai būtu prom jau jābrauc, visi arī tādi tā kā nobijušies, saskumuši. Marta ar Dorothea pat zvanījušas AFS un prasījušas, vai nevar nomainīt to programmu un palikt līdz maijam. Taču, nē. Tik žēl, ka visi nepaliek uz gadu, jo tie cilvēki ir tik jauki. :))

Ko gan šodien nevarēju teikt par AFS brīvprātīgajiem, no kuriem bija jādzird tādas lietas, kā `šo saldējumu tu ēst nevari, jo tas ir domāts semestra skolēniem` vai arī `tev skolā šodien nav jābūt?`. Es nesaprotu, kas viņiem par problēmām. 1) skolā ir garlaicība, mācības nav nopietnas, pie tam mana skolotāja manu stundu sarakstu jaunajam pusgadam pat vēl nav uztaisījusi, 2) vai tiešām tik grūti saprast, ka gribam atvadīties no draugiem, kurus tagad nezinām, kad nākošreiz satiksim. Tādu īgno attieksmi no AFS galīgi negaidīju :o Bet kad pēc mazās atvadu stundiņas viņi aizgāja uz savām nometnes aktivitātēm, mēs ar Siiri izgājām ielās. Jāsaka, ka Bangkokā jūtos jau pavisam labi, ir sajūta, ka, ja nezinu, kur iet, tad varu aizbraukt jebkur un pastaigāt apkārt. Kā arī, ja apmaldīšos, tad valoda ir jau pietiekošā līmenī, lai uzzinātu pareizo ceļu. To otro sanāca pielietot arī šodien, kad nevarēju atrast īsto autobusa pieturu - man par prieku, cilvēki, kuriem prasīju, bija ļoti pārsteigti, kad no manas ārzemnieces mutes nāca ārā taju valoda :) Laba diena, ļoti! :)

P.S. Redz, kur mēs ar Siiri atkal nenoturējāmies uztaisīt bildi. Hou hou hou, marry Christmas!