Kādam laikam pietiks.

07/12/11
Brālis aizbrauca NaBuai līdzi uz māju, tāpēc tagad miers, jo ar māsu vēl paliekam viesnīcā. Māsa arī pastāstīja, ka plūdu dēļ, skolā stundu laiki tiks izmainīti uz 60 minūtēm un 2 mēnešus būs jāmācās arī sestdienās. Es ļoti ceru, ka Ajaan Juraiwan mani kā apmaiņas skolēnu pasaudzēs un līdz 17:00 katru dienu nebūs jāmācās, bet tad jau redzēs :D Bet šīs dienas jaukais sīkums bija tas, ka liftā sanāca parunāt ar jauku taju vīriņu, kurš pārsteidzoši labi runāja angliski un pats uzreiz prasīja, vai es šeit mācos skolā. Pirmo reizi kāds mani neuzskatīja par vienkāršu tūristu, tik jauki :))

08/12/11
Man patīk dzīve ar māsu divatā :) Šodien no rīta aizgājām uz kaut kādu tirgu, iepirkāmies, pastaigājāmies. Daudz foršāk par braukšanu uz kārtējo lielveikalu ;) Paēdām gardas nūdeles kārtējā mazajā ēstuvē ielas malā, kur puse no telpas ir atvēlēta klientiem, bet otra puse ir īpašnieku dzīvojamā istaba. Tad paņēmām retro velotaxi (vispār viņš neskaitījās retro, taču izskatījās jau ar kārtīgu pieredzi) un aizbraucām paskatīties ķīniešu kvartālu kaut kādā vecpilsētas daļā. Iegājām arī templī, kas ir pavisam, pavisam atšķirīgs no taju budistu tempļiem. Tad pabarojām zivis Čauprajā un ar tuk-tuk braucām atpakaļ uz viesnīcu. Tik jauka diena! :)

09/12/11
Izrakstāmies no viesnīcas un līdz 16:00 dzīvojam pa slimnīcu, kur strādā NaBuai, jo viņa mūs vedīs mājās. JĀĀĀĀĀĀ, šodien brauksim atpakaļ uz māju! :)) Kad, pēc gardām vakariņām Oishi, tur beidzot ieradāmies likās, ka atbraucām nepareizi - viss pagalms piekrauts ar mantām, daudz kas smilšains, samircis. Ieejot iekšā, pirmais, ko ieraudu ir skaistā skapja nelabojami izmirkušās durvis. Tālāk ejot paverās pilnīgi tukša dzīvojamā istaba un virtuve. Vannasistabu baltās durvis ir līdz pusei pelēkbrūnas no plūdu ūdens, netīrumi tā ieēdušies, ka nav iespējams notīrīt. Bet par spīti visam - mājās, istabā un, galvenokārt, manā gultiņā atgriezties ir tik neizsakāmi patīkami! :)

10/12/11
No rīta ceļamies un veļamies, jo ar māsu brauksim satikt viņas draugus no AFS nometnes. Mamma saka, ka esam 2 meitenes, tāpēc ar taxi braukt ir bīstami, tāpēc aizveda mūs līdz autobusa pieturai. Taču mēs ātri vien pārsēdāmies, jo mamma vienkārši pārāk daudz rūpējās par mums. Pie tam taksometri Taizemē ir superlēti un izdevīgi ;) Tad pie Victory Monument satiekam Folk, Dream un vēl meitenes, kuras brauc uz Panamu un Argentīnu. Kopā 7 cilvēki. Un iepazinos arī ar to meiteni, kura gribēja braukt uz Latviju, bet netika ;) Tad visa šī kompānija dodamies uz Lumpini parku (ja nemaldos, lielāko zaļo zonu Bangkokā), kur mūs sagaida šokējoši liela grupai ar bijušajiem AFS apmaiņas skolēniem. Šī bija labākā diena no visām! Nopietni! Tie cilvēki visi bija tik jauki. Pie tam neskaitāmas reizes varēju skatīties viņu pārsteigumu, ka pēc 5 mēnešiem jau varu runāt ar viņiem tajiski. Par ko gan man pašai arī bija brīnums, jo ikdienā tā nepamanu, ka būtu liels progress, jo katru dienu ir tik daudz lietas, ko arī vēl nesaprotu. Bet šodien tiešām bija lieliski! Un Lumpini parks bija īstā vieta, kur tikties, jo viss milzu bars sēdējām zālītē, spēlējām spēles, dažiem bija ukulele līdzi, tad tie arī spēlēja un dziedāja dziesmas. Protams, fotogrāfējāmies daudz, DAUDZ! :D Man pat nav, ko teikt, bija lieliski! :))))))) Un tas, ko AFS pirms manas braukšanas uz šejieni teica, ka visiem apmaiņas skolēniem apmēram pēc 5 vai 6 mēnešiem gribās mājās... Es laikam tiešām esmu izņēmums - esmu tieši tajā `riska` laika posmā, bet man te ar katru dienu paliek aizvien labāk un labāk! Un kurš pirms 5 mēnešiem būtu iedomājies, ka es runāšu tajiski? Ne jau nu es un es neticu, ka arī jūs! :D :D Bet diena ar AFS bija supersupersuper - vakarā ar māsu skatoties mūsu mīļo seriālu par SaiChon un NangFah, bildēs no šodienas saskaitījām, ka bijām ap 60 cilvēku :o Āāā, aizmirsu pateikt, ka šodien sanāca arī pa telefonu parunāt latviski, jo viens puisis ir draugs P`Mai, kura bija Latvijā pirms vairākiem gadiem. Ujjj, ir tik daudz sīkumi, ko nevaru atcerēties, bet tiešām - best day ever! :p

11/12/11
Visu dienu jūtos vēl lieliski pēc vakardienas superjaukās AFS tikšanās :) Nekas īpašs gan stāstāms nav, jo neko prātīgu nedarīju. BIju mājās, kur viss interesantais darāmais 1. stāvā ir noslīcis :D Tāpēc aktīvi čatoju ar taju draugiem, lai trenētu valodiņūūūūū :p

12/12/11
Pēdējā diena pirms skolas. Lai kā pirms tam to gaidīju, kad beidzot tas brīdis ir klāt, tad parādās arī ierastais slinkums. Plānā bija arī visu dienu slinkot pa māju, bet tad atbrauca NaBuai un pavilka mūs uz Terminal 21, tad nu sataisījām daudz bildes atkal :D Bet vakarā, kad bija paredzēts, ka māsa man mācīs vārdiņus, tas viss izvērtās jaukā sarunā par visādām lietām - par taju probmlēmām ar Kambodžu, par viņu premjerministri, vispār par Āziju kopumā un tad vēl beigās par NaBuai pirmo mīlestību :p

13/12/11
Pamodos ar grūtībām - pa vairāk kā 2 mēnešiem galīgi atrasts mosties 6:00. Bet skolā atgriezties tomēr ir diez gan jauki :) Tikai žēl, ka mēs ar māsu kā kaut kādas atkritējas bez piespraudēm, māsai pat josta un soma noslīkusi plūdos :D Skolā visus arī bija pārņēmusi mazā panika, jo Nakhon Pathom piemeklējis neparedzēts aukstums, apmēram +20 grādi :o :D Rīta pirmo daļu nosēdēju skolotāju istabā, jo man un ļoti apjukušajiem jaunajiem skolotājiem no ASV tika taisīts grafiks. Bet beigās manējam pat nepieķērās klāt, tāpēc gāju sēdēt stundās ar savu klasīti ;) Bet, kad nonācu 40 draudziņu ielenkumā un stundās, kuras man nav paredzēts mācīties, atkal bija sajūta, ka valoda ir tuvu nullei. Bet es centīšos visu vainu novelt uz troksni un to, ka viņi grib runāt ātrumā, kuram mana galviņa netiek līdzi :D Un tam visam pa vidu esmu vēl pamatīgi aizmirsusi vācu valodu, jo, kad skolotājs kaut ko prasa man, es saprotu jautājumu, bet atbilde no manis vienkārši nenāk ārā. Pēc stundām brālis sacēla kārtējo paniku, jo tētis teica, ka sev un mammai nopirks iPhone 4S, par ko mazais, kuram jau ir iPhone 4 gruzījās, jo viņš, protams, sev grib visu to jaunāko. Kaitina tik izlutināti bērni. Bet vakariņās uzzināju īsto stāstu, kā tiku vispār dzīvot šajā ģimenē. Izrādās, ka no sākuma man esot paredzēts dzīvot Phitsanulok (tālāk no Bangkokas), bet manā vietā šajā ģimenē būtu meitene no Krievijas. Taču viena no AFS brīvprātīgajām, kas dzīvo mūsu ciemā un ir labās attiecībās ar maniem vecākiem, ieraudzīja manu pieteikumu, es viņai uzreiz labāk iepatikos. Tad viņa to mapīti nozaga un paslēpa sev zem sēžamvietas, lai tikai mani nepiešķirtu kādam citam. Un tagad, kad to zinu, es viņai tik nenormāli lielu paldies esmu parādā :))

14/12/11
Šorīt skolā atgriežos arī mūzikas nodarbībās. Bet tā kā tā ir pirmā nopietnā diena, tad viņa ir pavisam nenopietna, jo neko nedarījām ;) Pa visu dienu kaut kā vairāk sanāca uzturēties kopā ar Mink (to manu klasesbiedreni, kura bija Brazīlijā pagājušajā gadā), par ko pavisam nesūdzos. Taču pēdējo stundu sanāca nobastot, jo tas bija sports, bet man sporta tērps pazudis plūdos, pie tam māsa jau bija beigusi mācīties, tāpēc gribējām ātrāk prom no skolas, lai varam ar viņas draugiem aizbraukt paēst pusdienas.

15/12/11
Pēc pamatīgi nokavēta skolas sākuma (ja neskaita reizi, kad bija sabrucis gājēju tilts, tad šis varētu būt rekords) man bija lieliskā iespēja atkal izgāzties visas skolas priekšā. Ajaan Juraiwan izdomāja, ka man jābūt tai, kura pasniegs puķes jaunajam direktoram, lai viņš tās tālāk pasniegtu jaunajiem skolotājiem. Bet tā ir Taizeme! Un te bez visādiem man nezināmiem sīkumiem neiztikt. Tā nu nezinu, vai nepareizo kāju paliku uz priekšu, vai varbūt nepareizā leņķī pieliecos, kad pasniedzu tās puķes, bet maniem draugiem un visiem pārējiem skolēniem bija ļoti uzlabots rīts :D Vismaz ASV skolotāji nomierināja, jo viņi teica, ka arī visu laiku jūtās apjukuši, jo nezina, kas un kā jādara :) :D Bet vēlāk vismaz klases meitenēm tas noskaņojums mainījās, jo paziņoja, ka pirmdien visām, kam ir pārāk gari mati (pēc skolas standartiem), viņi tiks nogriezti. Protams, tagad laikam būšu meitene ar garākajiem matiem skolā, jo man neviens neķersies klāt, esmu īpašā persona :D

17/12/11
Šodien pirmā sestdiena no astoņām, kuras būs jāpavada skolā. No rīta nebija jāiet uz mūziku, jo manam trenerītim Chim bija jāiet uz interviju augstskolā, tāpēc pa ilgiem laikiem atkal ar visiem kopā sēdēju rīta ceremonijā. Vispār skolā mirstu nost, jo tās 60 minūšu garās stundas ir pavisam nepanesamas, jo Ajaan Juraiwan vēl aizvien nav uztaisījusi manu stundu sarakstu, tāpēc turpinu vienkārši atsēdēt laiku. Bezjēdzīgi. Pie tam ik pa laikam, piemēram, šodien pat uz 2 stundām skolotāji neieradās un tad sanāca vēl vairāk un garlaicīgāk to laiku novilkt. Taču vakarā braucām uz Siam, kur bija lielā iPhone 4S prezentācija, kur arī tētis un mamma sev iegādājās pa vienam. Tur pavisam negaidīti jauki sanāca parunāt ar vienu no darbiniecēm, kurai pirmais jautājums man bija, vai esmu AFS apmaiņas skolniece. Jautāju viņai, kā viņa zina par AFS, uz ko viņa atbildēja, ka pati vienreiz gandrīz aizbraukusi AFS apmaiņā, taču viņa ļoti gribēja uz ASV, taču netika, tāpēc atteicās no citām valstīm. Kā arī vienreiz viņas ģimene ir pieteikušies kā viesģimene, taču kaut kādu apstākļu dēļ tur viss atkrita. Un beigās izrādījās, ka viņa un viņas jaukais brālis, kurš arī ik pa laikam iesaistījās sarunā, dzīvo tikai 3 km no manas Taizemes skolas. Ļoti jauka vakara mistika :)






Bet tagad noteikti atkal iestāsies rutīna `skola-māja-svētdiena`, tāpēc nekas superinteresants nenotiks. Un jaunumi nāks lēnāk. Esiet pacietīgi - labs tiešām nāk ar gaidīšanu :*


P.S. Tiem, kas lasa un ir īpaši izbadējušies pēc bildēm - meklējiet draugiem.lv Alise Eicēna. Tur ir viss, jāāā!