Pozitīvi, nekā savādāk pēdējo laiku nevarētu raksturot. Es vienkārši staroju un šķiet, ka nekas to nevarētu mainīt.
No rīta pamodos, kā parasti pēdējā laikā saģērbos vasarīgi, lai gan laiciņš tāds mazliet drūms bija, mākoņi aizseguši visu sauli.
Braucu uz skolu, neko svarīgu nedarījām, literatūrā skatījāmies Romeo un Džuljetu, kā jau katru reizi nepatika, bet vismaz nekas nopietns nebija jādara :) Vēl ļoti nopriecājos par pašas spēkiem izcīnīto 7 fizikā, jo visiem zināms, ka tas ir mans klupšanas akmens. Vienā starpbrīdī vēl brālēns atveda uz skolu riteni, lai varu pabraukāties.
Pēc stundām aši ieskrēju bibliotēkā, taču nebija apņemšanās sēdēt tur un taisīt prezentāciju ģeogrāfijā, kad ārā ir tāda VASARA! Ejot uz māju pusi tieši iedomājos – kā gribētos nopeldēties.
Tad nu seko stāsts. Ar maniem mīļajiem brālīšiem un jaukajām māsiņām no Gaujas izdomājām, ka uz mēģi Kocēnu estrādē jābrauc ar riteņiem. Tāda lieliska ideja, jo atklāju savu riteņbraukšanas sezonu, pie tam laiks ideāls, silts, saulīte spīd un kompānija nu, protams, lieliska. Taču kā jau tas gaidāms no Kocēniem, sākās lietus. Un ne jau tas mierīgais, siltais vasaras smidzeklis! Izbraucot no VOCa jau pie Kocēnu kapu autobusa pieturas biju pilnīgi slapja, izmirkusi un piepildījusi savu vēlmi izpeldēties :D Tādu vētru nebiju gaidījusi – neko nevarēju redzēt caur lietu, vējš pats nesa uz sevis izvēlēto virzienu un krusa nepārspīlējot bija 1cm diametrā liela, es – maiciņā ar īsām piedurknēm :) Kad mēs 6 drosminieki šito jau bijām pārcietuši, tad neatlika nekas cits kā braukt uz Kocēniem. Jā, biju slapja, dubļaina un piekususi no tās mīšanās pret vēju, bet kas par atmiņām! Katrā vasarā ir vismaz vienu reizi tā kārtīgi, līdz kaulam jāizlīst un ja vēl ir tik jauka kompānija, ar kuru slēpties autobusa pieturā :)
Bet lietus īstenībā bija nieks – Kocēnu estrādes dēļi bija pilnīgi slapji un slideni, es tā nokritu un atsitu ceļus, ka tagad mazliet piekliboju, bet zilumi taču izdaiļo dūdiņas. Nu labi nē, bet vienalga diena bija tik jauka. Un atpakaļceļš, kad no lietus vairs nebija ne miņas, ievas smaržoja un siltais vējiņš atvēsināja, bija tik lielisks.
Vienīgais žēl, ka šo rakstu ar novēlošanos, jo manā mājā pat internets nepaliek neskarts no maza negaisa, tāpēc nevarēju padalīties uzreiz. Bet pozitīvais ir tas, ka nevaru uztaisīt to ģeogrāfijas darbu, izprintēt angļu valodas uzdevumus un man ir brīvāks vakars. Hell yeah!
Tā nu es te krāju savus jaukos brīžus, aprakstu, jo nevēlos aizmirst!
Bučas..
P.S. Šodien pirmo reizi šovasar ēdu arī auksto zupu, tik ņammīgi un tas ir vēl viens pierādījums, ka vasara tiešām ir klāt. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru