Valteram un brālim šodien darba diena.
Mēs ar Lieni tikmēr aiz garlaicības beidzamies nost, jo mums darbiņš vēl nav atradies. Lai kaut kā aizpildītu dienu, aizgājām līdz tūrisma informācijas centram, lai nosūtītu pastkartītes. Tas mums paņēma aptuveni 10 minūtes. Pēc tam gājām atpakaļ uz hosteli, kur zviedru meitene Klāra mums piedāvāja braukt meklēt darbu augļu dārzos. Viņa pati pašlaik strādā viesnīcā, taču tur viņai no visiem tīrīšanas līdzekļiem sākusies diez gan nejauka alerģija, tādēļ viņa grib mainīt darbu un arī strādāt kaut kādos laukos. Pie tam, ja Jaunzēlandē 3 mēnešus nostrādā lauksaimniecībā, tad ir iespējams pagarināt Working Holiday vīzu uz vēl 3 mēnešiem. Diemžēl lielākā daļa hosteļa iemītnieku bija darbā, tādēļ mēs nevarējām atrast nevienu cilvēku, no kura varētu aizņemties mašīnu, un tā mūsu darba meklēšanas plāns atkrita.
Tālāk, kā kārtīgas mājsaimnieces, mēs ar Lieni aizgājām uz veikalu, iepirkāmies un pagatavojām mūsu strādniekiem vakariņas. Jāatzīmē gan, ka dārzeņu krēmzupa bija gatava jau plkst. 15:00, bet puišiem darbs beidzas tikai 18:00.
Tā pagāja mana diena, ceru, ka drīz tiksim pie darba, jo arī bezdarbība nogurdina.
07/10/16
No rīta piecēlos uz brokastīm reizē ar Valteru un brāli. Tā nu sanāca, ka kāds vācietis šorīt izdomājis, ka uz darbu neies, tādēļ viņa kolēģi man piedāvāja pastrādāt viņa vietā. Tā kā man nekādu plānu nebija un darbu arī gribējās, tad, protams, piekritu. Uz darbu braukšu kopā ar Madoka no Japānas, Max no Francijas, Pascal no Vācijas un Carl no Zviedrijas – laba kompānija :) Tā kā šis piedāvājums nāca tik ātri, tad es pat īsti nepaspēju noskaidrot, kas man tur būs jādara. Darbavietā iepazinos ar priekšnieku Robu, kurš ir ķīniešu izcelsmes kiwi. Lai nostrādātu tikai vienu dienu, man vienalga bija jāparaksta darba līgums. Apjautājos, vai šeit nevarētu atrasties darbs man arī ilgtermiņā, taču man par nelaimi Robam darbinieku pietiek.
Ar Madoka un Pascal braucām uz lauku, kurā mums ar plikām rokām bija jāsastāda simtiem puravu stādu. Citādi jau darbam nebūtu nekādas vainas, vienīgi zeme bija diez gan akmeņaina, tādēļ sanāca pamatīgi saskrāpēt rokas. Taču bija jauki, ka ap desmitiem Robs atbrauca pie mums ar gaļas pīrāgiem, jo, redziet, viņa saimniecībā piektdienas ir Pīrāgu dienas. Puravus pabeidzām stādīt ap pusdienas laiku. Pusdienas ēdām mašīnā, jo tur bija siltāk. Mašīnā uz sēdekļiem mūs sagaidīja arī dāvana no Roba – brokoļi, tos viņš saviem darbiniekiem dod gandrīz katru dienu, tādēļ mūsu hostelī brokoļu nekad netrūkst. Pēc pauzes es, Madoka un Robs braucām uz citu lauku, kur mums bija jāstāda kaut kādi salāti, sēžot uz traktora un liekot tos stādīšanas aparātā, kurš griežas, kad traktors brauc uz priekšu. Divas reizes gan mums darbu nācās pārtraukt, jo uznāca lietus un spēcīgs vējš. Pie tam mēs abas ar Madoku ātri vien nosalām, tādēļ Robs mums iedeva siltos džemperus un lietus mēteļus, ļoti laipni un jauki no priekšnieka puses. Kamēr lija lietus, Robs mums stāstīja, kā arī pats jaunībā ceļojis, viņš ir nodzīvojis 2 gadus Indijā, 1 gadu Nepālā, mācījies Tibetas budismu, bijis Āfrikā, pa vidam piepelnījies Anglijā, strādājot bāros, un tā kopumā viņš pavadījis 5 gadus prom no Jaunzēlandes, interesanti. Pēc tam ātri vien sastādījām salātus un braucām darīt citus darbus. Lasījām un likām kastēs sarkanās kāpostgalvas, palīdzējām puišiem lasīt jau izaugušos puravus, kurus pēc tam arī mazgājām un kārtojām kastēs. Robam rīt jāizvadā pasūtījumi, tādēļ šodien neplānoti ievilkās darba diena. Parasti pārējie darbu beidz ap 16:30, taču šoreiz nostrādājām līdz 19:00. Jau domāju, ka brauksim atpakaļ uz hosteli, taču izrādās, ka piektdienās šeit ne tikai ēd pīrāgus, bet pēc darba arī iedzer alu. Pārējie teica, ka pasēdēsim kādu pusstundu, taču pasēdēšana izvērtās interesantās sarunās pusotras stundas garumā. Es vēl pie tam biju atstājusi telefonu mašīnā, tāpēc nevarēju pateikt Valteram, ka mājās būšu vēlu, tad nu šie visi bija mazliet satraukušies, kad ap deviņiem vakarā pārrados, bet es biju ļoti priecīga, ka mani mājās sagaidīja vakariņas :D Starp citu, no Roba uzzinājām interesantu faktu, ka Jaunzēlandē pēc 3 gadu garām attiecībām partneriem ir tādas pašas tiesības kā vīram ar sievu, kas var šķist labi tiem, kuri kādreiz saskārušies ar problēmām dzīvojot civillaulībā, taču nemaz nav tik spoži pašiem jaunzēlandiešiem. Robs to mums paskaidroja ar piemēru – sievietei pieder māja un vīrietim pieder māja. Viņi uzsāk attiecības un sieviete pārceļas dzīvot vīrieša mājā. Pēc 3 gadu ilgām attiecībām viņai pienākas puse no vīrieša mājas, jo tā ir viņu kopējā ģimenes ligzdiņa, bet vīrietim nepienākas nekas no sievietes īpašuma. Tā kā Robs pats ir pieredzējis šķirtenis, tad viņš mums arī paskaidroja, ka šī likuma dēļ savā testamentā viņš visu novēlēs saviem diviem dēliem, kuri viņa īpašumus varēs saņemt tikai pēc 50 gadu vecuma, kad paši būs nostabilizējušies dzīvē. Lai nebūtu tā, ka kādam no viņiem 3 gadus ir draudzene, tad viņi izšķiras un viņai pieder puse Roba biznesa. Sarežģīti.
Kamēr es biju savā garajā darba dienā, Kīts mums ar Lieni uz 3-4 stundām rīt atradis tīrīšanas darbu pie kāda indieša. Redzēsim, kā mums ies, bet priecājamies, ka nebūs jāsēž mājās.
08/10/16
Pēc vakardienas darbiem pamodos ar sāpošiem pirkstiem un muskuļiem, taču tas man netraucēs arī šodien pastrādāt. Kaut vai bija sarunāts uz 10:30, indietis Mo mums pakaļ atbrauca jau 10:00. Braucām tīrīt kādas biroju telpas tepat Napier. Ar indieti mums gāja grūti, jo viņš runāja ļoti ātri un viņa akcentu bija grūti saprast, kā muļķes visu pārjautājām desmit reizes. Bet darbu acīmredzot esam padarījušas labi, jo ar Mo mums nekādu konfliktu nebija, bet Kīts pēc darba teica, ka Mo izpatikt ir ļoti grūti un, ja viņš neko nav teicis, tas nozīmē, ka mēs esam izcili strādājušas. Mums gan pašas tur neko izcilu neredzējām, jo vienkārši sūcām putekļus, mazgājām grīdas, iztīrījām miskastes, vienkārši sakopām.
Pēc darba gājām uz veikaliem meklēt tērpus šodienas apakšbikšu skrējienam. Es ar Valteru tikām pie kārtīgām omīšu biksītēm, ar kurām mēs sasiesim kopā kājas, un skriesim reizē, bet Liene ar brāli nopirka krāsotāju tērpus, kuriem pa virsu viņi vilks apakšbikses. Jau tagad ir sajūta, ka būsim vieni no visvairāk apģērbtajiem šajā skrējienā, taču mēs jau esam prātīgi, negribam nosalt.
Kiwi Keith’s hosteļa dzimšanas dienas svinības sākās 19:00 ar ļoti mīlīgu pikniku hosteļa pagalmā. Ārā bija iznesti visi iespējamie galdi un šķīvji, izskatījās pēc kārtīgas mājas ballītes, kur katrs šķīvis ir savādāks, bet viss uzservēts tā, lai būtu skaisti. Kīts bija pasūtījis Fish&Chips mums visiem, kā arī fritētas krabju nūjiņas un ceptas desiņas. Bija forši redzēt, cik patiešām daudz cilvēku šeit dzīvo, jo ikdienā visi ir pa saviem darbiem un darīšanām.
Tā kā pāri palika liela daļa ēdiena, Kīts piedāvāja to visiem, kas grib sapakot sev līdzi uz darbu nākamajai dienai vai arī paņemt priekš rītdienas pusdienām. Kīts ir visjaukākais un draudzīgākais hosteļa īpašnieks, kādu esmu redzējusi. Šis darbs viņam tiešām ir sirdslieta :)
Kad ballīte jau bija iesilusi, pienāca laiks apakšbikšu skrējienam. Cilvēki nopietni bija piegājuši saviem kostīmiem, citi bija nokrāsojuši visu ķermeni, daži bija saskaņojuši tērpus kā bēbīšu komanda, bet pats Kīts bija savas apakšbikses pārvērtis par milzīgu zirnekli. Sākotnēji skrējiens bija ieplānots tikai līdz pirmajam aplim un atpakaļ, taču tad tas viss aizgāja pašplūsmā un Kīta vadībā mēs aizskrējām gan uz Countdown, gan uz Pak’n Save lielveikaliem un kur tik vēl ne. Kīts ir traks, bet bez viņa mēs pilnīgi noteikti nekad nebūtu piedalījušies tādā stulbā un tajā pašā laikā smieklīgi jautrā pasākumā.
Pēc skrējiena tika sadalītas naudas balviņas un turpinājās dzimšanas dienas svinības. Ballīte kā ballīte, līdz brīdim, kad satikās divi Čārliji – viens no Īrijas un viens no Anglijas. Sanāca neliels kašķis, saplēsts durvju stikls un mazliet sabojāts garastāvoklis. Taču mums ar Valteru vakars beidzās jautri kopā ar Martinu no Vācijas, kurš vienīgais līdz vakara beigām palika savā apakšbikšu skrējiena kostīmā, un Madoku. Bija smieklīgi.
09/10/16
Šodiena visiem tāda miegaina. Skatījos seriālus, Valters gulēja. Pusdienās ar Valteru uztaisījām makaronu piena zupu, par ko atkal pārējie nelatviešu ceļotāji brīnījās. Vienīgi piens gan šeit tāds negaršīgs, tādēļ nesanāca tik labi kā gribējām.
Pēcpusdienā vēl aizgājām četratā uz kino. Ļoti, ļoti slinka mums šī svētdiena.
10/10/16
Blogu kļūst rakstīt arvien vieglāk, jo katra diena vairs nenāk ar lieliem, plaši aprakstāmiem piedzīvojumiem. Piemēram, šodien Valters ar brāli atkal bija darbā un mēs ar Lieni atkal hostelī. Nekas jauns.
11/10/16
Ar Lieni turpinām rakties cauri visiem pieejamiem darba sludinājumiem, taču jūtam, ka tā nekur netiksim. Izdomājām, ka jāiet Kītam pajautāt, vai viņš nevar mums iedot kādu saimniecību kontaktus, lai mēs varētu pašas piezvanīt uz tām un arī lai atvieglotu dzīvi Kītam, kurš jau tā ir aizņemts ar visu hosteļa iemītnieku problēmām. Kīts mums iedeva vienu telefona numuru un vienu adresi, bet pats jaukākais – viņš mums aizdeva savu mašīnu un teica, lai mēs pabraukājam apkārt pa saimniecībām un ejam pa tiešo jautāt darba devējiem, vai kaut kas ir pieejams. Bijām ļoti pārsteigtas, jo nebijām gaidījušas, ka šodien vai vispār tuvākajā laikā kāda no mums brauks ar mašīnu, kur nu vēl ar Kīta mašīnu. Nolēmām, ka braukšu es, jo vismaz vienreiz esmu braukusi Jaunzēlandē. Jāsaka, ka ar braukšanu gāja diez gan labi, ar darba meklēšanu gan sliktāk. Aizbraucām uz vietu, kur mūs sūtīja Kīts, tur mums pateica, ka, ja kaut kas atradīsies, tad tas tiks paziņots Kītam. Pēc tam braucām visur pēc kārtas, vairākos ābeļu dārzos, kivi audzētavās, ogu audzētavās, apelsīnu laukos, kur visi kā viens mums atbildēja, ka aukstās un ieilgušās ziemas dēļ visam ir iekavējusies ražas sezona, tādēļ arī darba vēl nav. Ar Lieni pamanījām arī kādu vīnogu dārzu, tas izskatījās ļoti jauks un sakopts, tādēļ izlēmām arī šeit piestāt un painteresēties par darba iespējām. Ieejot pa durvīm, Liene ieraudzīja Valteru. Izrādās, ka mēs netīšā bijām uzdūrušās Valtera un brāļa darbavietai. Tad jau mums uzreiz bija skaidrs, ka darbiniekus šeit nemeklē, taču, lai būtu pilnīgi drošas, parunājām ar menedžeri. Viņš mums arī pateica, ka diemžēl pašlaik darbiniekus nevajag, taču mēs kārtīgi nosmējāmies, jo nemaz negaidījām, ka varētu ieraudzīt šeit Valteru un brāli. Jāsaka, ka viņiem tiešām ir paveicies ar darbu, mums arī tur patiktu strādāt. Viss tik sakopts, mierīga gaisotne. Labi, ka tā ;) Pa vidu visiem darba meklējumiem pamanījām arī šokolādes veikalu un muzeju, kurā, protams, piestājām. Pašas pēc tam smējāmies, ka nav jau īsti ko svinēt, darbu neesam atradušas, bet galvenais jau ir šokolādi paēst.
Lūk, daži skati no ābeļdārziem un skaistiem pāviem, kurus satikām kādā kiwi audzētavā:
Šodien laikapstākļi kā vasarā, bija tik patīkami uzvilkt šortus un parādīt saulītei savas baltās kājas. Šo nedēļu vispār sola siltu, par ko mums liels prieks.
Tā pagāja mūsu dienas pirmā puse. Otrajā pusē turpinājām būt mājsaimnieces, iet uz veikalu un gatavot vakariņas mūsu iztikas pelnītājiem :D
Un starp citu, šovakar saņēmu savu pirmo oficiālo algu par nostrādāto dienu pie Roba. Izrādās, ka šeit likumi ir tik cilvēcīgi, ka bez likumā norunātās darba samaksas pie algas tiek pielikta arī summa, kas teorētiski sedz pusdienu un transporta izdevumus uz darbu. Bet no tā visa beigās jebkurā gadījumā vēl noņem nodokļus :D
12/06/10
Turpinās mājsaimnieču dzīve.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru