Esam sagaidījuši jaunu gadu

24/12/16

Hostelī Ziemassvētku svinēšana paredzēta tikai rīt, kas mums latviešiem nav īsti pa prātam. Tādēļ visi pieci un vēl zviedrs Karls aizgājām paēst “svētku pusdienas” Burger Fuel. Bija garšīgi, bet, lai nebūtu tā, ka Ziemassvētku mielasts mums sastāv tikai no burgeriem, tad vakarā sarīkojām arī pasēdēšanu ar pašceptām siera standziņām un piena ķīsēli.
Virtuvē uz galda atradās arī maza mākslīgā eglīte, pie kuras nolikām dāvaniņas, pie kurām tikām pēc pāris kopīgi noskaitītiem dzejolīšiem.

Vakars izvērtās ļoti jauks, hostelī valdīja liela rosība, jo izrādās, ka 24. decembrī Ziemassvētkus svin arī Vācijā, Itālijā, Zviedrijā, Francijā, Argentīnā utt. Īsāk sakot – visur, izņemot angliski runājošajās valstīs. Visi gatavoja svētku gardumus un dalījās ar pārējiem, tādā veidā parūpējoties, lai vakara beigās mēs justos tikpat pārēdušies kā kārtīgos svētkos mājās.

25/12/16

No rīta visi čakli piecēlāmies, lai sazvanītos ar mājām un visus apsveiktu. Acis gandrīz iztecēja, skatoties uz galdu, kas pārpildīts ar mājas labumiem. Taču mums šajā saulainajā un siltajā dienā paredzētas kopīgas svinības hostelī. Visiem hosteļa iemītniekiem tika palūgts pagatavot kādu ēdienu, lai pēc tam vakarā kopīgi izveidotu lielo svētku mielastu. Tieši tādēļ arī šodien virtuve bija visapdzīvotākā vieta hostelī. Tajā pašā laikā pagalmā jau dienas vidū tika attaisīta Kīta sagādātā alus muca. Ziemassvētki šeit ar katru brīdi vairāk atgādināja mūsu pašu Jāņu svinēšanu.
Lielās vakariņas tika atklātas ar pašapdāvināšanos, kurai šoreiz bija mazliet citādi noteikumi. Kīts sauca cilvēkus pēc kārtas izvēlēties dāvanas, taču katram bija iespēja samainīt savu dāvanu pret kādu no tām, kuru izvēlējušies divi iepriekšējie cilvēki. Kīts tādā veidā esot gribējis piešaut asumiņu dāvināšanas spēlei :D

Svētku galds mums sanāca ļoti bagāts, nogaršojām tik daudz dažādu ēdienu un desertu no daudzām pasaules valstīm. Jau otro dienu tā pārēdāmies, ka brīnumainā kārtā patiešām parādījās maza svētku sajūta.
Vakars pagāja mierīgā gaisotnē, jo visi jau bija nosvinējušies vakar, tādēļ visus pamodināt uzņēmās argentīnietis Nahuel. Viņš ir profesionāls burvju mākslinieks, kurš 3 gadus pavadījis skolā, kur viņš apguvis daudzus trikus. Mēs jau viņa mākslu bijām redzējuši dažos iepriekšējo sestdienu vakaros, taču viņš katru reizi izdomā kaut ko jaunu, tādēļ nezūd interese skatīties. Puisim ir ļoti veiklas rokas, viņa kāršu trikiem nav iespējams izsekot līdzi. Nahuel teica, ka uz Jauno Gadu sagatavos vēl jaunus trikus, nevaru sagaidīt!

26/12/16

Trešo no savām oficiālajām brīvdienām mēs ar Valteru izmantosim, aizbraucot uz Taupo. Jau iepriekš no hosteļa īpašnieka Kīta sarunājām aizņemties vienu kajaku, jo Taupo ir ne tikai pilsēta, bet arī Jaunzēlandes lielākais ezers.

Rīts Napierā bija neparasti mākoņains, taču Taupo mūs sagaidīja ar siltu saulīti. Mūsu pirmais apskates objekts ir Maori Rock Carvings – 14 metrus augsta klintī izkalta maoru senča Ngatoroirangi seja, kas šeit izveidota 1980. gadā. Pie šīs klints var nokļūt tikai pa ūdeni, tādēļ cēlām nost no mašīnas kajaku un nesām to uz ezeru. Taupo ezers izveidojies sena vulkāna krāterī, ūdens tajā ir auksts, kristāldzidrs un neaprakstāmi skaistā zilā tonī. Atbraucot uz šejieni ar savu kajaku, ietaupījām vismaz 60 dolārus, ko citādi būtu samaksājuši par tūristu ekskursiju. Pie tam mēs ar mašīnu piebraucām tik tuvu, ka līdz pašam grebumam aizairējāmies nepilnās 20 minūtēs, nevis 2-3 stundās, ko piedāvā tūrisma firmas. Bijām ļoti apmierināti, klintī izgrebtā seja bija ļoti iespaidīga.

Tālāk braucām uz vietu, ko sauc par Spa Thermal Park. Šeit Jaunzēlandes garākajā upē Waikato ietek karstais avots, kurā var plunčāties bez maksas. Ūdenī bija ļoti daudz cilvēku, jo visi izmantoja svētku brīvdienas, tādēļ mēs ar Valteru izlēmām šo aktivitāti izlaist. Esam jau izlutināti no iepriekšējām reizēm Rotorua un Kaweka kalnos, kad karstajos avotos bijām gandrīz vieni paši.

Taču priecājāmies, ka apskatījām Waikato upi, jo arī tajā bija dzidrs, caurspīdīgs ūdens, kas atšķirībā no Taupo ezera bija koši smaragdzaļā krāsā.

Nākamais apskates punkts – Huka Falls. Arī šī vieta šodien bija pārpildīta ar tūristiem, taču ar otro reizi mums izdevās atrast stāvvietu mašīnai, tādēļ neatmetām ar roku un gājām skatīties ūdenskritumu. Huka Falls ir izveidojies uz tās pašas Waikato upes, kura parasti ir ap 100 metrus plata, taču šeit plūst starp vulkāniskām klintīm 20 metru platumā, izveidojot varenas krāces ar ūdenskritumu galā. Jāsaka gan, ka es biju gaidījusi ko iespaidīgāku, taču pie vainas, manuprāt, bija neveiksmīgi izveidotie skatu laukumi. Pirmkārt, tilts, kas veda pāri Huka Falls krāčainajai daļai, bija uzbūvēts tieši pa vidu krācēm, tādējādi to pilno garumu nebija iespējams novērtēt. Otrkārt, arī pārējie skatu punkti, kas paredzēti, lai apskatītu pašu ūdenskritumu, aizgriezās tā, ka varenās krāces nemaz nebija redzamas.

Šeit daudz laiku nepavadījām, jo gribējām bēgt prom no ļaužu masām.
Uz kurieni devāmies? Paēst pusdienas McDonald’s, jo tā šeit ir vieta, kas iekļauta visos tūrisma bukletos. Taupo McDonald’s ir īpašs, jo daļa no galdiņiem ierīkota vecā lidmašīnā.

Ar to arī mūsu plāni Taupo bija izsmelti.
Braucot atpakaļ uz Napier, piestājām pie Waipunga Falls. Skatu punkts uz šo ūdenskritumu atradās šosejas malā, tādēļ necerēju, ka ieraudzīšu kaut ko tik skaistu. Waipunga ūdenskritums bija augsts, skaists, varens un ieskauts zaļos mežos. Šis negaidīti kļuva par skaistāko ūdenskritumu, kādu līdz šim Jaunzēlandē esmu redzējusi.

Tagad laiks pāris faktiem par Jaunzēlandi, kas nav saistīti ar šo izbraukumu, bet vienkārši iešāvās man prātā.
1. Šeit ir ļoti daudz gulbju, un tie visi ir melni. Kas Latvijā retums, tas šeit ir norma. Un otrādi, jo šo četru mēnešu laikā neesmu redzējusi nevienu baltu gulbi. Lūk, tā daba izdomājusi atšķirt ziemeļu puslodi no dienvidu puslodes.
2. Jaunzēlandes izslavētā skaistā daba strauji tiek postīta, un šeit es pastāstīšu vismaz dažus veidus, kā tas notiek:
• masīva mežu izciršana. Izbraucot mazliet ārā no pilsētas, piemēram, uz Taupo pusi, aiz katra otrā līkuma redzams kāds paugurs, kurš ir pilnīgi noslaucīts no kokiem. Pie tam uz zemes tiek atstāta kaudze ar zariem, milzīgi celmi un liela netīrība, jo, protams, no kalniem kokmateriālus izvest ir sarežģītāk. Lai gan meži tiek izcirsti, to vietā tiek stādīti jauni, kas it kā būtu labi. Taču, paskatoties uz lielāko daļu kalnu un pauguru, ir skaidrs, ka šeit vairs nav ne kripatiņas no dabīgajiem mežiem. Jaunzēlandei raksturīgi lieli krūmi, papardes, dažādi koki, taču tagad lielākā daļa mežu sastāv no vienāda garuma ātri augošajām priedēm.
• lopkopība un zemkopība Hawke’s Bay reģionā. Par šo vairāk man pastāstīja viena no mūsu jaunzēlandiešu kolēģēm vīnogu laukos – Greisija. Mēs jau iepriekš bijām ievērojuši, ka visi zaļie pakalni, kuros šeit ganās aitas un govis, ir ieguvuši trepjveida formu. Mēs izdomājām, ka tas ir tāpēc, ka lopiņi negrib stāvēt slīpumā, tādēļ nostājas vienā vietā uz kalna un tad iet tam apkārt pa taisnu līniju. Šķita loģiski. Taču Greisija izstāstīja, ka, kad Hawke’s Bay sāka attīstīties lauksaimniecība, cilvēki gribēja savu zemi izmantot pēc iespējas ātrāk, tādēļ nevis izcirta, bet vienkārši nodedzināja visus mežus. Līdz ar to zemē palika koku sakņu sistēma, kas tagad ir satrunējusi, radot mazus zemes noslīdējumus, kas arī veido šos pakāpienus. (Foto no interneta resursursiem, lai parādītu, ko es domāju, runājot par trepjveida pakalniem)

• ūdens piesārņojums. Greisijai ir 23 gadi, no kuriem viņa pēdējos ir pavadījusi Austrālijā un Amerikā. Tagad , atbraucot atpakaļ uz Jaunzēlandi, viņa jau ievēro, kā izmainījušās upes kopš viņas bērnības. Kur agrāk bija dzidrs un zils ūdens, tagad tas jau kļuvis necaurspīdīgāks un pelēkāks. Pie vainas, protams, visi pesticīdi, herbicīdi un pārējie līdzekļi, kurus šeit lieto uz katra stūra, arī vīna laukos, kur mēs strādājam. Vēl vainojami ir arī lopkopības likumi, kas paredz, ka Jaunzēlandē ir tik auglīga zeme, ka šeit mazākā platībā iespējams turēt vairāk lopus, kā, piemēram, ASV. Īsumā - vairāk lopu, vairāk izkārnījumu, vairāk metāna gaisā, lielāka globālā sasilšana un, protams, netīrāks ūdens. Arī mūsu priekšnieks Deils visu laiku saka, ka šogad izteikti redzams kā visas sezonas ir nobīdījušās aptuveni mēnesi uz priekšu nekā tām būtu normāli jābūt. Un šī vasara jau tagad ir fiksēta kā karstākā valsts vēsturē.

Jau iepriekš rakstīju, ka Jaunzēlandē ir jūtama tās ilgā nošķirtība no pārējās pasaules. Tāpēc tagad jaunzēlandieši mēģina lēkt pakaļ visām pārējām pasaules valstīm, ielauzties piensaimniecības, vīna ražošanas un citās nozarēs, nemaz nemācoties no kļūdām, ko pārējā pasaule jau pieļāvusi un tagad plāno, kā saglābt.

28/12/16

Brīvdienas beigušās, esam atpakaļ darbā. Trīs dienas pastrādāsim un tad jau klāt būs Jaunā gada brīvdienas :D
Vakarā Madoka Valteram atkal apgrieza matus.

31/12/16

2016. gadu aizvadījām jautrā gaisotnē bez nekādām īpašām aktivitātēm. Kīts bija ieplānojis ballīšu spēles, taču pats bija tik piekusis pēc brauciena ar kajakiem pa dienu, ka izlēma, ka ļaus vakaram plūst savā vaļā. Un šoreiz arī neko vairāk nevajadzēja. Visi sēdējām, runājāmies, mācījāmies sveicienus Jaunajā gadā dažādās valodās un kopīgi gājām uz salūtu.

02/01/17

Jau sen ar Valteru plānojām, ka šajās brīvdienās brauksim uz Lake Waikaremoana. Ap šo ezeru iet viena no deviņām Great Walks, taču mēs, būdami taupīgi ceļotāji, gribējām iziet tikai šī pārgājiena sākumposmu, apmēram 6-7 stundu ilgu pastaigu. Diemžēl pilnīgi visas iespējamās laika prognozes, kuras apskatīju, rādīja, ka tur gan šodien, gan rīt līs lietus. Tā nu mūsu plāni ir izjukuši, un citus arī nevaram izdomāt, jo arī Napier šodiena solās būt lietaina.

Darbs, sestdienu pasākumi, Cape Kidnappers, lipīgas kaites hostelī un decembris jau gandrīz galā!

Jau labu laiku esmu padevusies slinkumam un, neskaitot iknedēļas sazvanīšanos ar ģimeni, neesmu devusi nekādu ziņu par to, kā mums šeit pēdējā laikā iet. Tā kā līdz galam neuzticos savām atmiņas spējām, esmu dažas atziņas piefiksējusi telefonā, tādēļ tagad ķeršos klāt savām piezīmēm un nedaudz haotiskā veidā padalīšos arī ar jums.

18/11/16

Latvijas dzimšanas dienai par godu šodien pēc darba saģērbāmies svinīgāk un nopirkām kūku – baltās šokolādes un aveņu siera kūku, jo tā idejiski piestāvēja sarkanbaltsarkanajam motīvam. Bijām ieplānojuši pasēdēt latviešu kompānijā, iedzert pa vīna glāzei un atzīmēt svētkus, taču Kīts bija izlēmis, ka šodien ir īstā diena biljarda turnīram. Tajā, protams, vajadzēja piedalīties arī Valteram, brālim un Kārlim. Tā nu mēs ar Lieni cītīgi nomazgājām vakariņu traukus, lai puiši var skriet un ātrāk izspēlēt savas biljarda partijas. Sēdējām virtuvē un gaidījām mūsu kompanjonus, taču tā arī līdz vakara beigām visiem kopīgs laiks neatradās un nedaudz vīlušās atstājām kūkas ēšanu uz rītdienu. Tajā pašā laikā pie blakus galda japāņiem neplānoti sanāca tieši tāds vakars, kādu mēs būtu vēlējušies. Viņi bija nopirkuši kaudzi picu un ap 20 dažādu čili mērču veidus, ko jautrā noskaņojumā arī nogaršoja, noskalojot ar sakē. Bet uz mūsu puišiem jau arī nevar dusmoties, jo Valters ļoti spraigā cīņā palika godpilnajā otrajā vietā.

19/11/16

Šodien darbā bez mīļā kucēna Džeksona redzēju arī zaķi, kurš savā nodabā cilpoja caur vīnogulāju rindām. Tādi ir plusi darbam brīvā dabā.
Kīts šonedēļ mums izdomājis interesantu sestdienas aktivitāti. Visi ieradāmies uz vakariņām hosteļa pagalmā, ģērbušies Havaju salu stilā, jo atradāmies uz iedomāta kruīza kuģa. Taču izrādījās, ka uz šī kuģa bija trīs slepkavas, kuri mūs vakara gaitā mēģinās nošaut, nodurt vai noindēt, taču mums jāmēģina viņus atmaskot. Vakariņu sākumā Kīts katram izdalīja aploksnes, kuras arī noteica, vai mēs būsim nevainīgi atpūtnieki vai arī slepkavas. Mēs visi četri bijām vienkārši tūristi, taču slepkavām kādā nezināmā vietā (Kīta ofisā) tika izdalīti ieroči uzlīmju formā, kuri viņiem bija vakara gaitā nemanāmi jālīmē virsū saviem upuriem. Spēle ļoti vienkārša un neprasīja daudz līdzekļu, taču padarīja vakaru ļoti interesantu. Mēs ar Valteru bijām apņēmības pilni atmaskot vainīgos, tādēļ spiegojām pa visām trim hosteļa ēkām, novērojām pagalmu no balkona un galu galā bijām ļoti tuvu uzvarai, jo neviens nepieķēra visus trīs slepkavas, taču mēs un vēl četri vai pieci cilvēki atklājām divus ļaundarus. Tad nu Kīts izlēma, ka uzvarētājs ir Craig no Anglijas, jo viņš pirmais izteica savu minējumu. Lai vai kā, vakars bija tiešām jautrs. Un visam pa vidu paspējām apēst arī vakardienas svētku kūku :)

20/11/16

Svētdienas mums abiem ar Valteru vienmēr ir brīvas, tādēļ tas ir vienīgais laiks, lai izdarītu visus mājas darbus, iztīrītu istabu, izmazgātu drēbes un iepirktos nākamās nedēļas sākumam. Napier mūs nedaudz pārsteidza, jo, ejot uz veikalu, netīšām iemaldījāmies dūdu koncertā uz ielas.

Domāju, ka jau esmu to teikusi, bet parasti tik klusā pilsēta brīvdienās tiešām pamostas.

21/11/16

No šodienas Valters ar brāli sāk strādāt kopā ar mums vīna laukos.

Šonedēļ arī iestājies īsts vasaras karstums, tādēļ strādāšana kļūst grūtāka un mēs paši lēnāki un slinkāki. Pie tā slinkuma arī vainīgi mūsu mazie vācu kolēģi, jo ir ļoti grūti visu laiku būt čakliem, ja tie sīkie āksti ņem divreiz ilgākas pauzes, strādā trīsreiz lēnāk un simtreiz paviršāk, bet saņem to pašu algu, ko mēs. Taču mēs muļķa latvieši, protams, neko priekšniekam nesakām, pieciešam un dzīvojam tālāk.

26/11/16

Jau atkal pienākusi sestdiena, tāpēc arī Valteram un brālim beidzot bija tas prieks darbā satikt Džeksonu, kurš jau ir pamatīgi paaudzies kopš pirmās reizes, kad viņu redzējām.

Hostelī bija karaoke vakars, taču mūs daudz vairāk piesaistīja Napier indiešu vakars, par kuru uzzinājām no kanādieša Džesija. Tur bija dejas, tai skaitā vēderdejas, mūzika, indiešu cīņu paraugdemonstrējumi. Bija sapulcējušies visi pilsētiņas indieši, kā arī liela daļa cilvēku, kuri vienkārši gribēja atpūsties svaigā gaisā un varbūt uzzināt kaut ko vairāk par Indijas kultūru. Jauks pasākums!

30/11/16

Ko interesantu varu pastāstīt par šo dienu? Braucot mājās no darba, vienā ceļa posmā uz laiku tika apturēta satiksme, jo tam pāri tika vests liels govju ganāmpulks.

Runājot par govīm, to Jaunzēlandē ir ļoti daudz. Taču ir pienācis laiks pasūdzēties - šeit ir ellīgi negaršīgs piens. Es nezinu, kas pie vainas, vai nu pārāk zaļā zāle vai pārāk skaistā daba, taču govis šeit ir kaut ko ļoti salaidušas grīstē. Un to nesakām tikai mēs, arī vācieši, kanādieši, zviedri un visi pārējie saka, ka piens šeit garšo tiešām slikti. Cik tad slikti tas var būt? Tik slikti, ka mēs ar Valteru pat esam pārgājuši uz sojas piena lietošanu, jo govju piens šeit sabojā gan putras, gan kellogu, gan kakao garšu. Kaut kad sakārojās uzcept pankūkas, taču tā arī to neizdarījām, jo bija bail, ka ar šejienes pienu tās sanāks neēdamas. Ja jau iesāku sūdzēties, tad arī ar gaļu šeit ir problēmas. Man liekas, ka par negaršīgajām desām jau rakstīju, bet, ja arī nē, tad desām šeit ir ļoti dīvaina konsistence, krāsa un par garšu nemaz nerunāsim. Vēl man mieru neliek liellopu maltā gaļa, kurai Latvijā dotu priekšroku, jo tā nav tik trekna, taču Jaunzēlandes liellopu gaļa ir šausmīgi, ŠAUSMĪGI trekna. Kad ar Valteru taisām maltās gaļas mērci, tad dabūjam katru reizi liekos taukus burtiski nokāst no mērces. Fuj! Es nekad neesmu sapratusi latviešus, kuri ārzemēs čīkst, ka viņiem pietrūkst kefīriņš vai rupjmaize, man pat ļoti patīk izmēģināt citu tautu virtuves, taču Jaunzēlande būs izņēmums. Šeit dzīvojot, ļoti pietrūkst pilnīgi visi Latvijas ēdieni. Kā es tagad gribētu kādu žāvētu vistiņu vai zivi!
Taču dienas prieks – hostelī pēc darba mūs sagaidīja bezmaksas ķirši, jo zviedri Klāra un Karls sākuši strādāt ķiršu audzētavā un katras dienas beigās par brīvu dabū otrās šķiras ķiršus, kurus nav izdevies pārdot. Jāsaka, ka šie otrās šķiras ķirši ir daudz labāki, nekā tie, kurus mēs varētu nopirkt veikalā par 25 NZD kilogramā.

Tādā ziņā gan šajā hostelī ir jauki dzīvot, jo augļu un dārzeņu ražas laikā cilvēki vienmēr nes visādus labumus mājās no darba. Līdz šim no Karla vienmēr varēja dabūt puķkāpostus, brokoļus, puravus, pēdējā laikā pat rabarberus. Taču Kīts ir stāstījis, kā ābolu ražas laikā šeit ir tik daudz ābolu, ka tos visus nav pat iespējams apēst.

02/12/16

Šodien mūsu mazajiem, slinkajiem vācu kolēģiem ir pēdējā darba diena. Priekšniekam Deilam gan padomā bija kaut kas cits, jo viņš šodien puišus atlaida. Izrādījās, ka amerikāņu pāris no kāda cita hosteļa, kuri pie mums sāka strādāt pagājušajā nedēļā, nav bijuši tik pacietīgi kā mēs un pasūdzējušies Deilam par mazo vāciešu slinkumu. Tā kā viņiem jau trīs reizes bija izteikti brīdinājumi par to, tad Deils, gribēdams viņus pārmācīt, ļāva viņiem agri no rīta pamosties, 40 minūtes pavadīt ceļā uz darbu un tad atlaist. Sīkajiem mācība gan nekāda, jo tā jebkurā gadījumā bija viņu pēdējā darba diena, un ar atlaišanu viņi sev vienkārši nopelnīja garāku nedēļas nogali.

03/12/16

Šīs sestdienas pasākums ir ballīšu spēļu čempionāts, kurā komandas sacentīsies striķī iekārtu virtuļu ēšanā bez roku palīdzības, košļeņu burbuļu pūšanā, iepriekš atrodot košļeni ar putukrējumu piepildītā bļodā arī bez roku palīdzības, pie konkurentu potītēm piesietu balonu pārspridzināšanā un Corn hole spēlē, kuru pirmo reizi spēlējām Helovīna vakarā. Es ar Valteru bijām komandā kopā ar ar angli Craig un trīs francūžiem – Elsa, Maxim un Sofie. Lai gan pirmajās disciplīnās mums neveicās, balonu spridzināšanā Valters tika izvirzīts kā mūsu komandas pārstāvis un, liekot lietā savas karatē iemaņas, sagādāja mums iespējas vēl pacīnīties par balvām. Corn hole spēlē savukārt mūs glāba francūzietes Elsas trāpīgā roka, kuras dēļ rezultātā ieguvām otro vietu un mazo grozu pilnu ar ēdamām un dzeramām balvām :)

04/12/16

Saulaino svētdienu mēs ar Valteru izmantosim, lai aizbrauktu uz netālo Cape Kidnappers zemesragu. Tā kā mēs jau darbā katru dienu cītīgi nostaigājam ne mazāk kā 10 kilometrus, tad savā vienīgajā brīvdienā izlēmām, ka neskoposimies un uz Cape Kidnappers brauksim ar traktoru, nevis iesim 5 stundas garā pārgājienā, kā to visbiežāk visi dara. Jā, šeit tiek piedāvāta ekskursija, sēžot traktora aizmugurē pievienotā lielā piekabē. Un tāds prieks studentiem izmaksā 34 NZD.

Kompānijas “Gannet Beach Adventures” sarkanais traktors brauca kā pa pludmali, tā arī caur ūdeni un šoferīši mums darbojās kā gidi, kuri pastāstīja interesantus faktus par klinšainā krasta ģeoloģiju, parādīja dažu iepriekšējo zemestrīču izraisītās klinšu nobīdes un iepazīstināja arī ar skaistajiem ganetiem (angliski – Australasian gannets, interneta vārdnīcās latvisko sugas nosaukumu neatradu), kuriem šeit atrodas pasaulē lielākā sauszemes kolonija.

Plašāka informācija par šiem putniem – tie piedzimst šeit, Cape Kidnappers. Mazie putnēni sākumā izaug balti un pūkaini un izmēros lielāki par saviem vecākiem.

Kad viņi ir gatavi, viņi veic savu pirmo lidojumu, uzreiz lidojot uz tālo Austrāliju. Nepietiek ar to, ka viņu pirmais lidojums ir tik garš un sarežģīts, viņi to veic vieni paši, nevis baros. Austrālijā ganeti nodzīvo 2-4 gadus un tad lido atpakaļ uz Jaunzēlandi, lai Cape Kidnappers atrastu savu parteri uz mūžu.

Pēc pārošanās un mazuļu izperēšanas un aizlaišanas tālajā ceļā ganeti uz pusgadu dodas dzīvot Jaunzēlandes ziemeļos, kur viņi visu šo laiku pavada ūdenī. Tādēļ arī nav brīnums, ka šie putni ir izcili nirēji, nirstot tie spēj sasniegt 100 km/h lielu ātrumu. Taču ievērojama ir arī viņu lieliskā lidotprasme, jo pētnieki fiksējuši, kā daži šīs kolonijas iemītnieki bez apstājas nolidojuši pat 500 kilometrus vienā dienā.
Neskatoties uz to, ka putnu kolonijām bija ne tas patīkamākais aromāts, šis izbrauciens bija neatkārtojams un pilnīgi noteikti tā vērts. Ganeti nemaz nebaidījās no cilvēkiem, viņi dzīvoja savā perfekti norobežotajā kolonijā, netraucēti lidoja pār mūsu galvām un atgādināja skatus no National Geographic raidījumiem.

10/12/16

Braucot uz darbu, mūs pārsteidza kāda mistiska dabas parādība. Izbraucot no hosteļa, debesis bija zilas un bez neviena mākoņa pie apvāršņa. Taču, dodoties tālāk, starp mazajiem aitu un govju apsēstajiem pakalniem uz zemes bija nosēdušies mākoņi. Tie izskatījās kā bieza, pelēka migla, taču tie bija mākoņi, kuriem braucot cauri, mašīnas logi pat kļuva slapji kā lietū. Mākoņi bija tik biezi, ka pilnībā aizsedza sauli.

Pat aizbraucot līdz darbam, kas atrodas vietā, kur lietus un mākoņi vispār ir reta parādība, bijām ieskauti mākonī.

Jautājām priekšniekam Deilam, kas notiek. Acīmredzot, tā šeit nav pirmo reizi, jo viņš teica, ka tie drīzumā izzudīs un ka atlikusī diena būs ļoti karsta. Tā arī notika.
Jau atkal ir sestdiena. Šoreiz mums notika picu konkurss apvienojumā ar vakariņām, kā arī bingo vakars.

12/12/16

Atbraucot mājās no darba, uzzinājām, ka hostelī uzliesmojies vēdera vīruss, ar kuru šodien mocījās jau 6 cilvēki. Šādos brīžos izjūtam mīnusus dzīvei hostelī, jo tāda veida slimības tik viegli visiem var pielipt. Cerēsim, ka mūsu organismi spēs tai sērgai pretoties!
Rīt no hosteļa projām dodas kanādietis Džesijs, ar kuru Valters un brālis kopā strādāja iepriekšējā vīna darītavā. Tam par godu un, lai izvairītos, no saskarsmes ar slimniekiem, aizgājām vakariņās uz taizemiešu restorānu.

23/12/16

Šodien uz darbu neaizbraucām, jo no rīta pamatīgi lija lietus. Vēlāk ejot uz veikalu, izskatījās, ka arī visi pārējie Napier iedzīvotāji ir paņēmuši šo dienu brīvu, jo veikali bija pārpildīti pirmssvētku trakumā. Es pilsētā nekad nebiju redzējusi tik daudz mašīnu. Par Ziemassvētku svinēšanu karstajā Jaunzēlandes vasarā uzrakstīšu nākamreiz. Taču vēl pēdējā ziņa – kad beidzot izskatās, ka hostelī vēdera vīruss ir pazudis, ir sākusi izplatīties acu infekcija. Kārtējā lipīgā lieta. Taču mēs visi vēl cītīgi turamies pie veselības.
Vēl viena pēdējā ziņa - mēs ar Valteru esam izlēmuši, ka 17. janvārī dosimies prom no šejienes. Sākumā uz galvaspilsētu Velingtonu, taču jau 21. janvārī ar kuģīti pārcelsimies uz Dienvidu salu!

Novēlam visiem skaistus, baltus un mīļus svētkus!