otrdiena, 2012. gada 17. aprīlis
Būs fun!
Šodien pa māju. Sakrāmēju koferi braucienam uz Puketu - jēēēēēēj, BEIDZOT! No Bangkokas gan izbraucam tikai 19. aprīļa vakarā, bet rīt palikšu pa nakti Siiri mājā, lai kopā varam uz autoostu braukt ;) Tā kā nākamo blogu ar daudziem, daudziem dienvidu piedzīvojumiem varat gaidīt tikai, kad būšu atpakaļ ;)
pirmdiena, 2012. gada 16. aprīlis
Songkran
Tiem, kas nezina, kas ir Songkran, pastāstīšu īso versiju. Sensenos laikos tie bija taju Jaunā gada svētki. Taču tagad taji Jauno gadu atzīmē kopā ar rietumu pasauli naktī no 31. decembra uz 1. janvāri. No Songkran sākotnējās nozīmes palicis tikai gadaskaitlis, kas tiek rēķināts pēc budistu kalendāra (2012. gads pie mums atbilst 2555. gadam Taizemē) un Songkran galvenā aktivitāte - šļakstīšanās ar ūdeni. Ja interesē sīkāka informācija, tad esmu pārliecināta, ka, googlē ierakstot vārdu `Songkran`, atradīsiet kāroto. ;)
13/04/12
Tā kā viesvecāki nav mājās un pārvietoties pašai kaut kur slinkums, tāpēc svinēšanu ar draugiem atlieku (jo tāpat nekas nebija līdz galam izplānots) un devos Songkran atzīmēt ar mazo brāli, brālēnu un viņa vecākiem ;) Uzpildījām un sakrāmējām mašīnas aizmugurē visas lielās ūdenspistoles un devāmies ceļā.
Pa ceļam jau visur cilvēki ik pa laikam šļakstās, bet mēs braucam iekšā Bangkokā uz Lad Prao rajonu, kurš gan nav ļoti ievērojams ar Songkran svinēšanu, bet tāpat būs pietiekami labs. Pa ceļam vienkārši šļakstījāmies uz garāmgājējiem un braucējiem, viņi uz mums un bija jautri. Bet tad noparkojāmies vienā vietā, kur pievienojāmies kādai ģimenei, kuri arī svinēja, viņiem bija arī, kur uzpildīt ūdeni, tā kā tā bija izdevīga vieta. Un tā arī tā diena pagāja, pšš pšš pšš ar ūdeni visiem sejā! :)) :D Un tad vēl viņiem ir kaut kāda tradīcija vai kas, ka citiem cilvēkiem uz sejas uzsmērē samērcētu pūderi (vai kaut kādu mālainu masu) tā kā veiksmei. Bet, ņemot vērā, ka es neesmu taizemiete, tad man, protams, tika pievērsta lielāka uzmanība, līdz ar to arī tiku pie daudz vairāk pūdera sejā :D Bet diena bija izdevusies - atbraukuši mājās visi bijām pārguruši un tad vēl visiem bija kopējā profilaktiskā zāļu dzeršana, lai nesaaukstētos un varētu turpināt arī rīt :D
14/04/12
Tā kā iztērējām pārāk daudz naudu, lai nopirktu milzīgākās ūdenspistoles, tad otrajā dienā nebrauksim šļakstīties uz Central World. Bet tāpat brauksim uz nopietnāku vietu kā vakar, Putthamonton, kas atrodas tuvu manai skolai un ir diez gan ievērojama vieta Songkran svinēšanai. Ja jau svinam nopietnāk, tad uzvelkam arī raksturīgos taju puķainos kreklus un dodamies ielās.
Process tāds pats kā vakar - ūdenspistoles mašīnā, mēs aizmugurē un braucam. Kad ieradāmies tajā vietā, skats bija nopietns - lielā šoseja abos virzienos pilna ar pārpildītām mašīnām un visi šļakstās. Un, protams, arī šoreiz es savas ādas, matu un acu krāsas dēļ dabūju visvairāk to pūderi. Vakar tas bija normāli, neko daudz nesūdzējos, bet šodien bija veseli 2 iemesli, kāpēc tas man nepatika:
1) dažiem cilvēkiem bija kaut kāds rozā un zaļš tas pūderis un izrādījās, ka viņu nevar nomazgāt, bet to gan atklāju tikai atbraucot mājās un konstatējot, ka mana seja ir sarkanos un zaļos plankumos. Nebija jauki, dabūju nez cik reizes ar ziepēm visu berzt,
2) bišķiņ apnika, ka nāk visi pie manis vai arī pa gabalu bļauj `hey, farang, hello, hey you` un vēl vis kaut kādas nesakarīgas lietas viņu slikto angļu valodas zināšanu dēļ. Un vispār, kas tur tāds, ka es `farang` meitene (ne aziāte) piedalos Songkran svinēšanā. Nē, viņi jau to tā pozitīvi, protams, domā, bet man pa vairāk kā 9 mēnešiem jau ir apnicis, ka visu laiku pievērš kaut kādu pastiprināto uzmanību. Es pat nemāku izskaidrot, kā, bet nu nepatīk. Ja taji atbrauc uz Latviju, esmu 100% pārliecināta, ka neviens nebļautu pa visu ielu, ja redzētu taizemieti ziemassvētku vecīša cepurē, krāsotu Lieldienu olu groziņu vai kādu citu `ne taizemiešu` svētku atribūtiku.
Beidzot uz pozitīvas nots, šitie svētki ir bomba. Lielākie ūdens kariņi pasaulē, tik smieklīgi, forši un noteikti tādi, ko gribu vēl kādreiz piedzīvot ;)
15/04/12
Lai gan Songkran tiek svinēts 3 dienas un arī šodien visa Taizeme rosās, mēs esam noguruši un paliekam slinkot mājās. Ar 2 garām dienām jau pietika ;) Laimīgu Taju jauno gadu! :))
13/04/12
Tā kā viesvecāki nav mājās un pārvietoties pašai kaut kur slinkums, tāpēc svinēšanu ar draugiem atlieku (jo tāpat nekas nebija līdz galam izplānots) un devos Songkran atzīmēt ar mazo brāli, brālēnu un viņa vecākiem ;) Uzpildījām un sakrāmējām mašīnas aizmugurē visas lielās ūdenspistoles un devāmies ceļā.
Pa ceļam jau visur cilvēki ik pa laikam šļakstās, bet mēs braucam iekšā Bangkokā uz Lad Prao rajonu, kurš gan nav ļoti ievērojams ar Songkran svinēšanu, bet tāpat būs pietiekami labs. Pa ceļam vienkārši šļakstījāmies uz garāmgājējiem un braucējiem, viņi uz mums un bija jautri. Bet tad noparkojāmies vienā vietā, kur pievienojāmies kādai ģimenei, kuri arī svinēja, viņiem bija arī, kur uzpildīt ūdeni, tā kā tā bija izdevīga vieta. Un tā arī tā diena pagāja, pšš pšš pšš ar ūdeni visiem sejā! :)) :D Un tad vēl viņiem ir kaut kāda tradīcija vai kas, ka citiem cilvēkiem uz sejas uzsmērē samērcētu pūderi (vai kaut kādu mālainu masu) tā kā veiksmei. Bet, ņemot vērā, ka es neesmu taizemiete, tad man, protams, tika pievērsta lielāka uzmanība, līdz ar to arī tiku pie daudz vairāk pūdera sejā :D Bet diena bija izdevusies - atbraukuši mājās visi bijām pārguruši un tad vēl visiem bija kopējā profilaktiskā zāļu dzeršana, lai nesaaukstētos un varētu turpināt arī rīt :D
14/04/12
Tā kā iztērējām pārāk daudz naudu, lai nopirktu milzīgākās ūdenspistoles, tad otrajā dienā nebrauksim šļakstīties uz Central World. Bet tāpat brauksim uz nopietnāku vietu kā vakar, Putthamonton, kas atrodas tuvu manai skolai un ir diez gan ievērojama vieta Songkran svinēšanai. Ja jau svinam nopietnāk, tad uzvelkam arī raksturīgos taju puķainos kreklus un dodamies ielās.
Process tāds pats kā vakar - ūdenspistoles mašīnā, mēs aizmugurē un braucam. Kad ieradāmies tajā vietā, skats bija nopietns - lielā šoseja abos virzienos pilna ar pārpildītām mašīnām un visi šļakstās. Un, protams, arī šoreiz es savas ādas, matu un acu krāsas dēļ dabūju visvairāk to pūderi. Vakar tas bija normāli, neko daudz nesūdzējos, bet šodien bija veseli 2 iemesli, kāpēc tas man nepatika:
1) dažiem cilvēkiem bija kaut kāds rozā un zaļš tas pūderis un izrādījās, ka viņu nevar nomazgāt, bet to gan atklāju tikai atbraucot mājās un konstatējot, ka mana seja ir sarkanos un zaļos plankumos. Nebija jauki, dabūju nez cik reizes ar ziepēm visu berzt,
2) bišķiņ apnika, ka nāk visi pie manis vai arī pa gabalu bļauj `hey, farang, hello, hey you` un vēl vis kaut kādas nesakarīgas lietas viņu slikto angļu valodas zināšanu dēļ. Un vispār, kas tur tāds, ka es `farang` meitene (ne aziāte) piedalos Songkran svinēšanā. Nē, viņi jau to tā pozitīvi, protams, domā, bet man pa vairāk kā 9 mēnešiem jau ir apnicis, ka visu laiku pievērš kaut kādu pastiprināto uzmanību. Es pat nemāku izskaidrot, kā, bet nu nepatīk. Ja taji atbrauc uz Latviju, esmu 100% pārliecināta, ka neviens nebļautu pa visu ielu, ja redzētu taizemieti ziemassvētku vecīša cepurē, krāsotu Lieldienu olu groziņu vai kādu citu `ne taizemiešu` svētku atribūtiku.
Beidzot uz pozitīvas nots, šitie svētki ir bomba. Lielākie ūdens kariņi pasaulē, tik smieklīgi, forši un noteikti tādi, ko gribu vēl kādreiz piedzīvot ;)
15/04/12
Lai gan Songkran tiek svinēts 3 dienas un arī šodien visa Taizeme rosās, mēs esam noguruši un paliekam slinkot mājās. Ar 2 garām dienām jau pietika ;) Laimīgu Taju jauno gadu! :))
ceturtdiena, 2012. gada 12. aprīlis
Longan tea.
30/03/12
Somu sakrāmēju jau vakar, tāpēc no rītā mājās vienkārši sēžu pie datora vai izbaudu pēdējos mirkļus vāļājoties pa savu milzīgo gultu :) Tētis darbā, mamma pie friziera, vizāžista (nezinu, kam par godu), tāpēc uz dzelzceļa staciju mani pavadīs NaGoy (mammas brāļa sieva). Heather jāsatiek tikai 17:40, bet vilciens atiet tikai 18:30. Taču ir piektdiena, tāpēc, baidoties no sastrēgumiem, NaGoy saka, ka izbrauksim 12:00. Sacīts, darīts. Ieradāmies Hualampong stacijā ap 14:40 :D :D Labi, ka tētis bija norīkojis NaGoy mani pieskatīt, savbādāk vienītī būtu jāsēž visu laiku. Heather arī ieradās tikai ap 18:20, jo pēc izlaiduma skolā viņa gan paspēja iekļūt sastrēgumā. Pa ceļam viņa bija satikusi Sofia, Agnese un Letizia, kuras arī brauc uz meditāciju tikai stundu vēlākā vilcienā. Tāpēc mēs gribējām nomainīt mūsu biļetes uz to reisu, taču tas nebija iespējams. Tā nu ar kādām 3-5 minūtēm līdz atiešanai skrējām uz mūsu vilcienu. Paspējām, iekārtojāmies mūsu 3. klases braucamrīkā un tad gaidījām vēl kādas 35 minūtes pirms vilciens patiesi sāka kustēties. Starp citu 3. klase (zemākā) šeit ne ar ko neatpaliek no Latvijas parastajiem vilcieniem :D Un par aptuveni 650km garu braucienu uz Suratthani, kur dodamies, jāmaksā ~3,20Ls. Tā kā Latvijā ar autobusu no Valmieras līdz Rīgai (vismaz manos laikos, kas zina, kādas jums tur tās cenas tagad). Sākumā ar Heather vienkārši klačojām, bet, kad aptrūkās, ko darīt, sākām staigāt pa vilcienu. Tur taču vienmēr var satikt interesantus cilvēkus. Tā nu mēs uzdūrāmies 3 taju jūrniekiem, dīvainam saldumu pārdevējam un kādam amerikānim, kuram īsti nepatīk taizemieši, bet viņš vienalga nez cik ilgu laiku jau neiet pagarināt savu vīzu (kas Taizemē, protams, nevienam nesagādā problēmas) un braukā apkārt pa šejieni. Tā nu mums bija interesanta kompānija. Bet tas nav vienīgais, kas bija interesants. Mūsu vilcienam nakts vidū atdalījās pāris vagoni, velkošā daļa aizbrauca bez mums, tāpēc dabūjām kādu laiku pasēdēt nekurienes vidū un gaidīt palīdzību :D Bet tā, vispār viss kārtībā, par laimi problēmas pietiekoši ātri tika novērstas.
31/03/12
Ap 8:00 ieradāmies Chaiya stacijā, lai dotos uz Suan Mokkh. Atrodam busiņu, kas mūs nogādās nometnē. Tur jau satiekam citus meditēt gribošos - skaistu angļu valodas skolotāju no Kanādas, Vācijā dzīvojošu krievieti un kādu itāli, kuru viņa satikusi vilcienā. Šķiet, ka nometne būs pilna ar interesantiem cilvēkiem. Žēl, ka mēs nedrīkstēsim sarunāties. Nometnē mums iedod sākumā lasīt noteikumus, taču man ir tāds nogurums pēc negulētās nakts, ka Heather man lasa priekšā. Pēc tam man, Heather, Sofia, Letizia un Agnese ir kopīgā intervija ar kādu mūķeni, lai mūs sagatavotu tam, kas notiks. Tad nododam savus telefonus un vērtīgās lietas nometnes uzraudzībā un tiekam pie savām istabiņām. Jā, mazas, taču man kaut kā ļoti patīk. It īpaši kukaiņu aizsargtīkls haha ;) Nē, īstenībā visa nometnes teritorija ir ļoti piemērota meditēšanai - pilna ar dažādiem augiem, vairākiem dīķiem, karstajiem avotiem, kur brīvajā laikā peldēt un vairākām meditācijas zālēm. Mana mīļākā no tām ir lielā zāle sēdošajai meditācijai, jo tai grīdas vietā ir baltas jūras smiltis. Starp citu, arī šeit visiem cilvēkiem piešķir pienākumus - cits grāvj lapas, cits iznes atkritumus, bet es tīru grīdas. Gandrīz kā `Eat.Pray.Love`, tikai man tempļa vietā mūsu kopmītnes grīdas :p Vispār te ir vairākas kopmītņu ēkas atsevišķi sievietēm un vīriešiem. Sievietēm, ja nemaldos ir 3 ēkas, bet mums visām 7 meitenēm no AFS atvēlēta viena no tām, lai pašas varam kopt un dzīvot bez citu meditētāju traucēšanas :) Kad visa teritorija iepazīta un pēdējie mirkļi, kad atļauts sarunāties, izbaudīti, visi dodamies uz lielo zāli, kur notiek maza atklāšanas ceremonija. Tik jauka sajūta, ka sēžam tumsā, apkārt visādi dabas trokšņi un vējiņš. Ja tikai tas negaiss nebūtu uznācis.. Bet arī tas pārgāja un tad pēc daudziem uzmundrinošiem vārdiem ar mazu zvaniņu tika atklāts `klusuma sākums`. Tad visiem bija laiks iet gulēt, kur bija pirmais jocīgais mirklis, ka dušā esam visas draudzenes kopā, bet nedrīkstam sarunāties. Gan jau pieradīsim ;) Tad eju gulēt uz savas koka gultas ar koka spilvenu. Nedomāju, ka to teikšu, bet ir patiešām ērti. Naktī gan gulēju bez spilvena, jo nevaru aizmigt guļot uz muguras, kam tas spilvens nav piemērots, bet tādai diendusai viņš man liekas ideāls. Un miegs vispār tik labs, ņemot vērā, ka istabas augšpusē sienas ir veļējas ventilācijai, tātad principā sanāk, ka gulēju brīvā dabā. Un arī koka gulta ar no bambusiem pītu palagu bija ļoti dabīga :)
01/04/12
Mostamies plkst. 4:00 ar zvanu skaņām. Tad ātra, ātra duša un 4:30 jau jābūt uz rīta lasījumiem. Šorīt bija ļoti labi, tikai tā sieviete varēja valkāt apakšveļu (vagina alert!). :D Tālāk no 5:15 bija pusotru stundu gara jogas nodarbība. Perfekti izstaipījos un arī skaists veids, kā sagaidīt saullēktu. Pēc tam lielajā zālē klausījāmies Ajaan Pho mūka runas par Dhamma un vispār par dzīvi. Tikai grūti bija uztvert stāstu jēgu tā mūka akcenta dēļ, taču, lai labi justos, man pietika vien ar viņa ikrīta sveicienu `Good morning, every good friends`. Mīlīgi :) Tad 8:00 bija mūsu pirmās veģetārās brokastis. Tad brīvs laiks, lai darītu savus pienākumus vai vienkārši kaut kur atpūstos. Pēc tam atkal ejam turpināt meditēt. Bija pienācis laiks pirmajai staigājošajai meditācijai. Tas nenozīmē, ka staigājam apkārt un vienkārši domājam labas domas. Nē, šeit mums tika 3 un 5 soļu tehnikas, kurās meditēt. Un tad jāizvēlas aptuveni 10m garš posms, kurā staigāt uz priekšu un atpakaļ. Es to darīju blakus dīķim. Tur bija arī citi vilcēki un skats tiešām kā no filmām (vismaz taju filmās esmu redzējusi meditācijas nometnes, nezinu, kā jūs), kad visi staigā tik lēni un dziļdomīgi ieurbušies sevī. Stilīgi. Pēc vēl vienas sēdošās meditācijas nodarbības plkst. 12:30 pienāca pusdienas jeb pēdējā ēdienreize šodien (pārējo laiku uz ūdenīša dzīvoju), ja neskaita tējas pauzi vakarā. Bet tā ir tikai tēja vai karstā šokolāde, to nevar nosaukt par ēdienreizi :p Pēc pusdienām bija nodarbība ar kaut kādu mūku no Anglijas. Tās ir labākās nodarbības visā programmā, jo viņš ir tik interesants cilvēks, pie tam runā par ļoti ikdienišķām lietām ar labu melnā humora un sarkasma pieskaņu, ka gribētos klausīties visu dienu. Sākumā viņš vienkārši kļuvis par depresīvu britu, kas nonācis pat līdz brāļa slepkavības mēģinājumam, bet tad devies uz Indiju (pēc viņa teiktā, ne jau tempļu un kultūras dēļ), pievērsies hedonisma dzīves uztverei un ilgi blandījies apkārt pa to valsti. Nezinu tieši kurā brīdī viņam bija tas klikšķis, ka jāsaved dzīve kārtībā, bet tagad viņš ir šeit Taizemē un jau daudzus gadus staigā apkārt tikai savā oranžajā mūka tērpā. Bet par savu pieredzi viņš teica tā: `Agrāk es biju dusmīgs visu laiku. Kļūšana par mūku nenozīmē, ka es pēkšņi kļūstu labs. Es vienkārši mācos to kontrolēt. Taču arī tagad es ik pa laikam kļūstu dusmīgs, jo dzīvoju Taizemē un te bez tā neiztikt.` (Tas pēdējais teikums īstenībā bija smieklīgs, jūs arī saprastu, ko viņš ar to domā, ja padzīvotu ilgāku laiku Taizemē. Pie tam mans uz neskaidrām atmiņām balstītais tulkojums no angļu valodas arī droši vien nav tas veiksmīgākais) :D Turpinot par dienas plānu, tālāk seko vēl viena staigājošā meditācija, vēl viena sēdošā un tad nonākam pie nodarbības, kur mums jālasa/jādzied budistu teksti pāli sanskrita valodā. Viss jau būtu labi, tādu labu noskaņu rada, ja vien nebūtu kaut kāda viena lēnā ome, kura visu laiku iekavē aptuveni par vārdu. Izsit no ritma un izjauc visu noskaņu. :p Un tad vēl šīs nodarbības beigās ir `Loving kindness` meditācija, kur mums jāstāv un jāraida labās domas visiem. Tā man gan nepatīk, es nevaru tur nostāvēt un tāpat kā liela daļa, kuriem ir tā pati problēma, visu laiku krakšķinu savas iestīvējušās kāju locītavas :D :D Lai vai kā, pēc šīs nodarbības pienāk tējas pauze, kur vienmēr eju pēc papildkrūzes, lai izvilktu līdz rītam :D Un vispār mums te katrā ēdienreizē arī jāsaka kaut kāds tekstiņš. Ne lūgšana, bet tīri tā savai zināšanai, kāpēc ēdam šo ēdienu (lai būtu veselīgi, laimīgi utt.). Un katru reizi ir viens cilvēks, kas lasa priekšā un tad visi atkārto. Man visvairāk patīk, kad to dara vīriņš (pēc akcenta spriežot itālis), kurš vārdu `fattening` izrunā ar visdziļākajām emocijām un lielāko akcentu, kādu esmu dzirdējusi. Tik mīlīgi :)) Pēc tējas pauzes atkal sēžam un meditējam, bet tad laiks grupu staigājošajai meditācijai. Tā arī man ne īpaši patīk, jo vienkārši normālā tempā staigājam apkārt dīķim. Pie tam vienmēr kāds izdomā, ka staigās ar kurpēm vai paņems istabiņas atslēgas līdzi, kas taisa lieku troksni un izjauc visu mieru. Tālāk, vakaru noslēdzot, līdz 21:00 ir sēdošā meditācija. Tā gan vakarā ir forša, tāpat kā agri no rīta, jo ārā jau ir tumšs un patīkami vēss. Un tad dušiņa un gulēt. Tā, lūk, man tā s dienas paies :)
02/04/12
Joga vairs nav tik laba, jo austāliešu skolotājas vietā mūs tagad māca mūķene, kura dod pārāk daudz laika `atpūtināt ķermeni`, respektīvi mēs atguļamies uz muguras un es visu laiku aizmiegu :D Bet, ja neskaita to, tad diena paskrēja ļoti ātri.
03/04/12
Dienas atziņa: pamosties 4:00 nav grūti, problēmas sākas ar palikšanu nomodā. Kāpēc tā? Hmm, tāpēc, ka aizmigu jogā un tas pats notika arī mūka Ajaan Pho lekcijā. Tad paēdu brokastis un atlikušo brīvo laiku nogulēju istabā :D Īsti pamodos tikai tad, kad pēc pusdienām izlēmu pārkāpt noteikumus un rakstīt dienasgrāmatu. Bet par to noteikumu pārkāpšanu baigi neiespringstu, jo vēl viena lieta, ko šodien sapratu, ka meditācija nav priekš manis. Vismaz pagaidām vēl nē. Jāsāk ar to, ka es beidzot vispār sapratu, kas ir meditācija. Tā nav nekāda lieta, kur sēžot ar acīm ciet nokārtosies visas domas. Labi, ar laiku tas var notikt, bet tas pieprasa koncentrēties tikai uz vienu lietu. Mūsu gadījumā elpošanu. Un uz to koncentrējoties, nedrīkst laist klāt jebkādas citas domas par pagātni, nākotni, vienalga, ko. Un tikai tad, pēc ļooooti ilgiem treniņiem, beidzot nāks tā apskaidrība `Kas es esmu?`. Pēc mūku, mūķeņu un pieredzējušu meditētāju teiktā tā ir patiešām lieliska sajūta. Un es viņiem ticu, tikai pati tam neesmu gatava. Man pietiekoši patīk mana dzīve un atcerēties visus labos notikumus. Tāpēc neesmu gatava to visu izslēgt no galvas, lai koncentrētos uz elpošanu un gaidītu, kad uzzināšu savu patieso būtību. Tas nenozīmē, ka nometnei nav nekāda jēga un man te pa velti jāsēž vēl 7 dienas. Tā ir lieliska pieredze. Kas zina? Varbūt paies 10 gadi un es gribēšu atrast `sevi`, un tad man būs pilnīgi skaidrs, kā to darīt. Pie tam pat bez nekādiem garīgiem ieguvumiem šī nometne ir ļoti laba, jo varu pilnīgi atpūsties no pilsētas, sakariem, runāšanas, mazā brāļa un vienkārši izvēdināt galvu ļoti svaigā gaisā :)
04/04/12
Šorīt pamodos supermoža. Neaizmigu ne jogā, ne Ajaan Pho nodarbībā, ne brīvajā laikā. Un šodien bija līdz šim labākās pusdienas šeit :)) Vispār es jūtos ļoti labi, ja tikai manas pēdas, ar kurām plikām visu laiku staigāju pa zemi, nebūtu tik pārgurušas no uzņemtās informācijas un enerģijas, ka jau otro dienu prasās pēc spa vanniņas un krēmiem. Un tad vēl bez kukaiņiem varētu iztikt. Kā par brīnumu, odi šeit mani daudz netraucē, bet skudras... Ujjj, žēl manas kājas, kuras ir vienos sarkanos punktos no pāris nepareiziem, tumsā spertiem soļiem. Vienā no meditācijas nodarbībām aizvēru acis un tā vietā, lai koncentrētos uz savu elpošanu, man acu priekšā uzbūrās skudru pūžņa bilde ar daudzām, aktīvām tā iemītniecēm. Nē, bet tiešām, man iet labi! :D ;) Vēl varu pastāstīt mazliet par to klusuma ievērošanu. Ir tik dīvaini, bet tā labi, ka vienlaikus zālē atrodamies vairāk kā 100 cilvēki, bet, aizverot acis, ir sajūta, ka esmu tur viena. Nevarēju pat iedomāties, ka tāds cilvēku daudzums var būt tik kluss :) Sākumā gan domāju, ka man ies grūti, jo ar Heather pārmijām pāris zīmīgus acu skatienus, taču, paskatoties uz Inga un Johanna no Vācijas, mēs abas liekamies ideālas. Jo abām mūsu vācu AFS draudzenēm pavisam smagi iet - sarakstās, sačukstās un visādi kontaktē visu laiku. Nu, nav viņām meditācijas nometne acīmredzot īstā vieta :p
05/04/12
5. diena iesākas grūti - aizmigu jau rīta meditācijā, tad nogulēju visu jogu un nākamajā nodarbībā arī nebiju vēl īsti lietojama. Nezinu, kas tur pie vainas. Varbūt vakarnakts negaiss, kura rezultātā, ejot uz kopmītnēm, visi bija izmirkuši slapji un man tagad mazliet sāp kakls (uztraukumam nav pamata), vai arī vienkārši mans organisms nevar izvilkt vairāk par 1 dienu ar tādām sajūtām kā vakar. Bet, ja domāju pozitīvi, tad šodien būšu izgulējusies, uzkrājusi spējus un rīt atkal būšu ierindā ;) Pēc brokastīm beidzot sāku pamosties, izmazgāju drēbes pati ar savām rociņām (mamma noteikti priecātos) un tad atlaidos uz savas koka gultas, lai jums pastāstītu par šo nometni. Suan Mokkh ir ievērojama, jo tajā dzīvojis viens no slavenākajiem taju budistu mūkiem Buddhadāsa Bhikkhu. Viņš nav nekāds aizvēsturiskais (miris 1993.g.), kas varētu padarīt viņu ievērojamu. Viņš savas dzīves laikā centies pasauli padarīt labāku, uzsverot, ka meditācija nav tikai budistiem, bet gan visiem cilvēkiem. Un pēc citu mūku stāstītā Buddhadāsa Bhikkhu ir vienīgais, kurš tik dziļi izpratis Ānāpānasati meditācijas tehniku. Tā ir tā, pēc kuras pats Buda nonācis līdz apskaidrībai, kā arī tā, pēc kuras mēs šeit vadāmies (koncentrēšanās uz elpošanu). Tātad, kad Buddhadāsa Bhikkhu vēl bija dzīvs, viņš pats mēdza veikt lasījumus kā ārzemniekiem, tā tajiem. Interese auga un tika nodibināts šis meditācijas centrs, kur tagad atrodos. Un tā viss turpinās. Un, ja tas angļu mūks jau manā skatījumā ir viens no gudrākajiem cilvēkiem, kādu esmu redzējusi, bet skaitās tikai Buddhadāsa Bhikkhu sekotājs un māceklis, tad grūti pat iedomāties, cik pats Buddhadāsa bija ievērojams ;) Pēc brokastu pārtraukuma pirmajā meditācijas nodarbībā gāja labi, tā forši iejutos. Pie tam vadītājs teica, ka šomēnes esam ļoti laba grupa salasījušies, jo līdz 5. dienas sākumam tikai 3 cilvēki nav varējuši izturēt un aizbraukuši mājās. Un tas esot rekordlabs rādītājs, jo parasti vairāk aizbraucot ātrāk. Es gan nesaprotu, ko viņi nav varējuši izturēt, jo man šī vieta ļoti patīk :) Pēc nākamās staigājošās meditācijas ar lielu apņēmību devos uz sēdošo meditāciju. Bet tur vairumam cilvēku (arī man) bija noticis kaut kāds klikšķis, ka ik pa laikam kādam izspraucās smiekli. Par kādu smieklīgu meditētāju, par dīvainiem trokšņiem no pilsētas puses. Labākais tajā visā, ka mums ir jāievēro klusums, nemaz tā nevaram smieties. Un tad tu sēdi ar muļķīgo smaidu uz sejas viens pats (jo citi jau nezina, par ko tu smejies) un krampjainu vēderu no smiekliem, kurus centies savaldīt. Un to, lūk, es saucu par prieku. Vistīrāko, dabiskāko, vienkāršāko prieku :)) Bet, kad beidzot tikām pusdienu pārtraukumā, tur mūs sagaidīja šovs ar mērkaķiem, kuri taisīja paši savu ballīti pretī esošajos džungļu kokos. Bija interesanti pavērot, kā šie tur lēkā. Vēl mazais sīkums par nometnes teritoriju: mēs te staigājam basām kājām, tāpēc pie kopmītnēm un meditācijas zālēm ir speciālas vanniņas, kur noskalot pēdas. Un no vakardienas katrā vanniņā peld puķes. Un es pieķēru vaininieku darbībā - viens no vīriešu meditētājiem salasa ziedus un tad pats savā nodabā staigā apkārt ar viņiem un izrotā ikdienu, haha. Nē, bet īstenībā ļoti mīlīgi ;)
06/04/12
Pa nakti ārā atkal milzu negaiss. Nu nejau, ka lietus sezona būtu atgriezusies. Nēēēē, es viņai aizliedzu sākties līdz 28. aprīlim! Es taču gribu paspēt ar Siiri aizbraukt uz Puketu un nosauļoties :p Bet meditācijas nometnē šodien 6. diena, kas nozīmē, ka puse jau pieveikta. Visi saka, ka pirmās 4 dienas vienmēr esot grūtākās, kamēr pielāgojas. Bet man gan tieši tagad tāds besis uznācis, jo pielāgoties nebija problēmu. Sākumā tas viss bija interesanti, jo iepazinu kaut ko jaunu, bet tagad gan laiks sāk vilkties. Lai vai kā, man jau nav variantu atstāt nometni ātrāk, jo vilciena biļete uz Bangkoku nopirkta 11. aprīlim. Un tas arī nebūtu pareizi. Ja iesāku, tad pabeigšu ;) Bet vispār šodien visiem AFS, kas mēs te esam, bija kaut kāds lūzuma punkts, jo sanāca tā, ka pusdienas pārtraukumā sākām sarunāties un tā tas turpinājās līdz nākamajai nodarbībai. Pie tam pa ceļam uz to sanāca satikt skorpionu. Tādu brīnumu brīvā dabā redzēju pirmoreiz. Samērā scary! :D Vakara meditācijā gan bija intrigas - kaut kāds vīriņš ar trakām ūsām (nu tādām kā 80.-90.gadu Latvijā bija modē un tādām, kuras es lūdzu no visas sirds, lai neviens vīrietis vairāk neaudzē, jo viņas ir pārāk creapy) uzbūra drāmu, kad cits vīriņš netīšām apgāza krēslu. Tas ūsainis taču galīgi traks, pats domā, ka ir baigi labais meditētājs, bet tad uztaisa šitādu paniku viena trokšņa dēļ. Man liekas, ka viņam ir daudz dukkha un viņš vēl galīgi nav atradis savu `es` :D
07/04/12
7. diena. Es mirstu. Man nekas nav pret veģetāru ēdienu, jo es pēc pieredzes zinu, cik perfekti garšīgas lietas var tādā veidā pagatavot. Bet tas, ko mēs te ēdam... Labi, pusdienas ir normālas un katru dienu atšķirīgas, bet brokastīs vienmēr viens un tas pats - superpretīga rīsu zupa vai putra (pat nezinu, kā īsti to nosaukt). Vēl 4 rītus man jāēd tas pats, tas ir neizturami. Esmu gatava mazgāt grīdas, gulēt uz koka gultas ar koka spilvenu un visādi citādi dzīvot pēc vidusceļa un dukkha (ciešanu) budisma principiem. Bet neatņemiet man ēdienu! Nopietni! Pēc budistu uzskatiem dzīve ir ciešanas, bet, manuprāt, mana dzīve ir pietiekami laba. Tā ir nometnes virtuve, kas dara man ciešanas! :p Lūk, tas arī iemesls, kāpēc visu laiku prātā tikai domas par to, cik ilgi man te vēl jābūt. :p Bet vakarā galvā iestājās pavisam liels apjukums, jo kāds vīrietis no Kanādas pateica, ka 9. dienā sakarā ar Budu mums vispār nedos ēst, tāpēc rīt no rīta viņš atstāšot nometni. Es nezinu, ko darīšu, bet ir grūti. Vakara grupu staigājošās meditācijas laikā pat no varžu kurkstēšanas mans punčuks lika manīt, ka ir izsalcis ;( Plus, mūsu kopmītnē dzīvo kaut kāda ome, kurai nez kāpēc piešķirta luksusa istaba ar privāto duškabīni. Pie tam viņai arī nav jāmazgā grīdas, tualetes vai jādara kāds cits pienākums. Bet viņa vienalga iet sūdzēties nometnes darbiniekiem par mūsu uzvedību. Tik pat labi mēs varētu sūdzēties par to, ka viņai ir īpašā istava. Kā tad ar vienlīdzību un vidussceļa dzīvošanu? Kaitina tādas ķertās omes, kuras dara visu, kas ienāk prātā. (Man nav nekas pret veciem cilvēkiem, nepārprotiet.)
08/04/12
Nometni bailēs par nākamo dienu pamet daudz cilvēku. Visbaisāk palika, kad viena ļoti jauka taju sieviete gāja prom, pameta mums visām ar roku un teica `Good luck!`. Es vēl svārstos. Bet Heather jau laikam izlēmusi braukt. Es laikam palikšu, jo nometnē mums te ir viena sieviete, kas mūs pieskata. Un šodien brokastīs laikam izskatījāmies superizsalkušas, tāpēc viņa bija sasmērējusi ievārījummaizītes, ko mums iedot. Tagad negribas viņu pievilt, atstājot nometni, tāpēc paļaušos, ka arī rīt viņa mūs pabaros :D Pēc pusdienām Heather bija jau sakravājusi somas, lai brauktu prom. Bet tad uzradās kārtējais pārsteigums taju stilā - Inga tika izmesta no nometnes un viņai deva 1 stundu, lai sakrāmētu mantas. Kāds iemesls? Nometnes darbinieki viņu pasauca un iedeva viņas teledonu, nepaskaidrojot, kāpēc. Viņa bija apjukusi, tāpēc izdomāja zvanīt savai kontaktpersonai. Bet tajā brīdī ne no kurienes uzradās cits darbinieks un teica, ka viņa neizrāda nekādu cieņu, jo šeit telefonus lietot nedrīkst. Mistika. Un ziniet, kas vēl? Pirmie iespaidi nebūt nav tie pareizie. Vismaz es 90% gadījumu, satiekot cilvēku pirmoreiz, padomāju par viņu pilnīgi pretēji, kāds viņš īstenībā ir. Tas šoreiz uz Heather tēmēts, kura man pirmajā AFS nometnē nemaz nepatika, bet tagad ir patiešām laba draudzene. Tas tikai tā, savai zināšanai :p Kad pēc pusdieu pārtraukuma un atvadām no Heather un Inga gāju uz kārtējo sēdošo meditāciju 5. zālē, Heather bija jauko pārsteigumu sagādājusi un smiltīs uzrakstījusi `I <3 U`, jo mēs pēdējās dienās visu laiku sarakstījāmies smiltīs. Tik mīļi :) Bet tējas pauze šovakar gan bija baisa, jo uz ziņojumu dēļa bija izlikta programma rītdienai a.k.a `The day of Great Silence` (es jau domāju, ka mums te visas ir `Lielā Klusuma dienas`, bet nu labi). Plāns izskatās supertraks, visa diena meditējot. Īstenībā jau nometne izplānota labi, jo tiem, kas viņu uztver nopietni, tāda intensīvā diena uz beigām ir nepieciešama, lai izspiestu no sevis visu, ko var. Bet es nezinu, kā man ies. Nekādus brīnumus negaidu. Pie tam rīt viņi superstrikti aizliedz rakstīt vai lasīt, bet es neticu, ka noturēšos. Taču ir arī labā ziņa - grafikā ierakstīts, ka mums būs arī brokastis. Tikai manas angļu valodas zināšanas šoreiz piekliboja, jo tur bija rakstīts `breakfast - only substantial meal today`. Es nesapratu vārdu `substantial`, tāpēc vēl biju mazliet apjukusi. Bet tad prasīju Sofia un viņa teica, ka tas nozīmē, ka mums būs LIELAS brokastis. Jūs pat nevarat iedomāties, cik ļoti es ceru, ka viņai ir taisnība! Lai vai kā, tad jau redzēs, kā būs. Bet nometnes personāls ar lielu lepnumu un prieku paziņoja, ka mums būs iespēja 1 dienu iejusties mūku un mūķeņu dzīvesveidā. Vēliet man veiksmi! P.S. Šodien aizdomājies, ka jums taču tagad ir Lieldienas! Tad, cerams, ka paēdāt arī par mums ;) 09/04/12
Brokastis bija. Labas. Lielas. Un es kā prātīgs bērns ēdu, cik lien. Sajūta tāda it kā jau būtu Latvijā atgriezusies, jo tikai tur ēdu tik daudz, ka apkārtējiem jābrīnās, kur tas viss paliek. Taizemē šito paradumu biju atmetusi iemesla, ko sauc `+6 kg`, dēļ. Bet šodien pati gribu uzsist sec pa plecu, jo plānam bija panākumi - pat līdz pusdienu tējas pauzei nebiju izsalkusi. Tad jau drošivien, ka arī līdz vakara tējas pauzei un rītdienas brokastīm izvilkšu :) Lai vai kā, šodien atkal jūtos diez gan labi. Drošivien tāpēc, ka galvā jau zinu, ka šī ir mana priekšpēdējā pilnā diena te. Un arī tāpēc, ka par laimi dienas pirmo daļu nesanāca garlaikoties, jo apsēdos vietā, kur pēkšņi izdomāja iguana (vai cita milzu ķirzaka) pastaigāties. Tā nu kādu pusotru stundu biju aizņemta ar tā zvēriņa vērošanu ;) ZIniet, ko vēl es pieķēru? To veco tanti, runājot ar visiem pēc kārtas, jo, redziet, viņa arī redzēja to ķirzaku un gribēja visiem pastāstīt. Bet šodien taču ir `Lielā Klusuma diena`! Kopš kura laika uz veciem cilvēkiem neattiecas noteikumi? Es kaut kā nedzirdu nevienu no mums AFS, ka šodien sarunātos :p Un vispār diena izvērtās pietiekoši laba, jo ar 2 kakao krūzēm pusdienās un vēl 2 krūzēm vakariņās varēju izdzīvot pietiekoši labi. Pie tam dienas otro daļu arī nenācās nogarlaikoties, jo var taču pārkāpt noteikumus, aizņemties no Agnese grāmatu un beidzot sākt lasīt tās `Bada spēles`. Un vakara tējas pauzē bija izlikts grafiks rītdienai, kas deva tādu labo sajūtu, ka, JĀ - mēs to paveicām! :)
10/04/12
Par šodienu nav daudz, ko stāstīt. Pēdējā! :) Ok, tagad jau es izklausos ļauna un tā it kā man te nemaz nepatiktu, bet tā arī nav. Dienas otrajā pusē mums bija nodarbība ar nosaukumu `Work is dhamma`, kur gājām uz blakus esošo 30 dienu meditācijas centru taizemietēm un mūķenēm, lai palīdzētu izlīdzināt vietu, kur bišķiņ pludo ūdens. Tā nu sanāca panēsāt smilšu grozus un likt lietā fizisko spēku, par ko man bija tik liels prieks pēc šīm 10 miera dienām. Bet pēc vakara tējas pauzes tika atceltas visas meditēšanas, lai cilvēki varētu dalīties pieredzē. Bija tik jauki dzirdēt, kas citiem sakāms, kā viņi jutušies, kā arī mocījušies ar vēlmi braukt prom un citiem sīkumiem. Un kopumā nometni beidzu ar labām emocijām un smaidu uz sejas. Lai gan nekas vēl nav beidzies - rīt vēl pēdējo reizi plkst. 4:00 modīšos ar Suan Mokkh zvanu skaņām, lai dotos uz rīta meditāciju. Bet pēc tam gan kravāt somu un posties uz māju pusi. Tāpēc tagad tiešām jaukā garastāvoklī dodos pie miera uz savas ērtās koka gultas ar koka spilvenu :* Re, beigu beifās es tomēr esmu laimīga! :))
11/04/12
Pēdējā dienā tik dīvaini, kad pēc rīta meditācijas beidzas klusums, cilvēki sarunājas un atklājas, ka viņiem visiem tiešām ir balsis ;D Un arī no telefona biju atradusi, par ko man liels prieks, nemaz nepietrūka man viņš. Pēc izrakstīšanās mums bija brīvs laiks, lai apskatītu dažādas informatīvas grāmatas un vienkārši parunātos ar cilvēkiem. Tā nu atklājās, ka te bija arī viens vīriņš no Igaunijas, ko pavisam negaidīju. Jo, protams, mēs abi bijām vienīgie no Baltijas. Un viņš bija ļoti jauks, iedeva savus kontaktus, jo izrādās, ka viņam esot vasarnīca ļoti tuvu robežai, klusā vietā, ko viņš ļaujot izmantot draugiem, kuri grib meditēt. Es gan neesmu lielā meditētāja un nezinu, vai viņa piedāvājumu izmantošu, bet vienalga jauki :) Vēl viens interesants cilvēks, ko satiku bija kāds puisis, kurš pirms meditācijas nometnes pa ceļam bija atradis 3 ļoti slimus kucēnus. Viņš sadeva viņiem zāles un centās palīdzēt. Un tad šodien viņš ies viņus atkal apraudzīt un, ja viņi vēl būs dzīvi vai arī ja nekas nebūs uzlabojies, tad viņš ņems viņus pie sevis, sēdīsies vilcienā uz Bangkoku un rūpēsies par viņiem. Man bija jāsavācās, lai es tur neizkustu. Nu, kur tik labi cilvēki rodas? :)) Kad beidzot atstājām nometnes teritoriju, manas itāļu draudzenes devās tālāk uz dienvidem ceļot, bet es braucu viena pati uz dzelzceļa staciju. Tur man bija jāgaida pāris stundas, kuru laikā, protams, pirmā lieta, ko gribēju atrast, bija kārtīgas brokastis. Beigu beigās man tomēr nebija tur jāsēž vienai pašai, jo satiku kādu ļoti jauku taju vīriņu, kurš kā par brīnumu ļoti labi runāja angliski, un tad mēs tur gandrīz visu laiku norunājām. Un es atkal izbraucu par brīvu ar ēdiena rēķinu. Cilvēki te ir tik jauki :) Kad manam sarunubiedram bija laiks doties, es zvanīju Heather, lai pārbaudītu, kur viņa atrodas. Un izrādās, ka viņa nekur tālu nebija tikusi, tāpēc jau pēc 5 minūtēm es viņu satiku tajā vietā, kur sēdēju. Tik jauki :) Bet, kad viņai bija laiks doties tālāk, es gāju iekšā vilciena stacijā un satiku to jauko skolotāju no Kanādas, kurš arī bija nometnē. Izrādās, ka mēs sēžam blakus vilcienā, tā kā līdz viņa pieturai man bija ļoti laba kompānija. Bet, kad viņš no vilciena izkāpa un es paliku viena ar savām domām, tad tur kaut kāds 10 dienās neizpausto emociju uzplūdums nāca. Galvenokārt par to, ka pirms prombraukšanas Latvijā viss bija tik perfekti kā nekad, ka negribējās braukt prom. Bet tagad ar mēnesi un 6 dienām palikušām Taizemē atkal parādās tā pati kņudošā sajūta vēderā ;) Bet vispār brauciens 2. klasē nemaz nav tik jautrs kā 3. Lai gan man vismaz veicās ar to, ka esmu ārzemju meitene, kas ceļo viena un ēdiena pasūtīšanas laikā aizmieg, tāpēc jaunā blakussēdētāja par mai parūpējās un izmaksāja ēdienu. Cilvēki taču te ir tādi mīļuki :)) Bet, kad biju tikusi ārā no dzelzceļa stacijas un iekšā mašīnā, tad tēta pirmais jautājums bija `Kad tu brauksi uz Puketu?`. Es saku, ka 19. aprīļa vakarā. Un tad viņš tā bezrūpīgi saka, ka tur šodien bija cunami. Man vienkārši milzu šoka seja un jautājums `NOOOOPIETNI?`. Un tad viņš tāpat bezrūpīgi atbildēja, ka nē, nē, tikai zemestrīce :D Bet nu laikam jau uztraukumam nav pamata, ja jau taizemiešu vecāki, kuri parasti pat pārlieku rūpējas par savu bērnu drošību, šoreiz neteica, ka varbūt būtu man jāapsver braukšana uz turieni vai jāpamaina datumi. Tā kā es to arī nedarīšu un droši došos sauļoties ;)
12/04/12
Šodien vēl dzīvoju pa māju un atgūstos no meditācijas nometnes. Rakstīju blogu un tad vakarā braucām iepirkties priekš taju jaunā gada svinībām rīt un parīt. Ja jūs būtu redzējuši, kā man acis spīdēja, kad tiku lielveikalā, kur pilns ar ūdenspistolēm visdažādākajos izmēros, krāsiņās utt. Āāāā, Songkran šķiet kļūs par maniem mīļākajiem svētkiem! :) Es, brālis un mazais brālēns tikām pie ļoti lielām ūdenspistolēm, kuras nevarējām nociesties, lai izmēģinātu, tāpēc uztaisījām jau lielos ūdens karus mājas pagalmā šovakar.
Bija tik jautri! Nevaru sagaidīt rītdienu, kas to pašu varēšu ar svešiem cilvēkiem darīt :D :D
Somu sakrāmēju jau vakar, tāpēc no rītā mājās vienkārši sēžu pie datora vai izbaudu pēdējos mirkļus vāļājoties pa savu milzīgo gultu :) Tētis darbā, mamma pie friziera, vizāžista (nezinu, kam par godu), tāpēc uz dzelzceļa staciju mani pavadīs NaGoy (mammas brāļa sieva). Heather jāsatiek tikai 17:40, bet vilciens atiet tikai 18:30. Taču ir piektdiena, tāpēc, baidoties no sastrēgumiem, NaGoy saka, ka izbrauksim 12:00. Sacīts, darīts. Ieradāmies Hualampong stacijā ap 14:40 :D :D Labi, ka tētis bija norīkojis NaGoy mani pieskatīt, savbādāk vienītī būtu jāsēž visu laiku. Heather arī ieradās tikai ap 18:20, jo pēc izlaiduma skolā viņa gan paspēja iekļūt sastrēgumā. Pa ceļam viņa bija satikusi Sofia, Agnese un Letizia, kuras arī brauc uz meditāciju tikai stundu vēlākā vilcienā. Tāpēc mēs gribējām nomainīt mūsu biļetes uz to reisu, taču tas nebija iespējams. Tā nu ar kādām 3-5 minūtēm līdz atiešanai skrējām uz mūsu vilcienu. Paspējām, iekārtojāmies mūsu 3. klases braucamrīkā un tad gaidījām vēl kādas 35 minūtes pirms vilciens patiesi sāka kustēties. Starp citu 3. klase (zemākā) šeit ne ar ko neatpaliek no Latvijas parastajiem vilcieniem :D Un par aptuveni 650km garu braucienu uz Suratthani, kur dodamies, jāmaksā ~3,20Ls. Tā kā Latvijā ar autobusu no Valmieras līdz Rīgai (vismaz manos laikos, kas zina, kādas jums tur tās cenas tagad). Sākumā ar Heather vienkārši klačojām, bet, kad aptrūkās, ko darīt, sākām staigāt pa vilcienu. Tur taču vienmēr var satikt interesantus cilvēkus. Tā nu mēs uzdūrāmies 3 taju jūrniekiem, dīvainam saldumu pārdevējam un kādam amerikānim, kuram īsti nepatīk taizemieši, bet viņš vienalga nez cik ilgu laiku jau neiet pagarināt savu vīzu (kas Taizemē, protams, nevienam nesagādā problēmas) un braukā apkārt pa šejieni. Tā nu mums bija interesanta kompānija. Bet tas nav vienīgais, kas bija interesants. Mūsu vilcienam nakts vidū atdalījās pāris vagoni, velkošā daļa aizbrauca bez mums, tāpēc dabūjām kādu laiku pasēdēt nekurienes vidū un gaidīt palīdzību :D Bet tā, vispār viss kārtībā, par laimi problēmas pietiekoši ātri tika novērstas.
31/03/12
Ap 8:00 ieradāmies Chaiya stacijā, lai dotos uz Suan Mokkh. Atrodam busiņu, kas mūs nogādās nometnē. Tur jau satiekam citus meditēt gribošos - skaistu angļu valodas skolotāju no Kanādas, Vācijā dzīvojošu krievieti un kādu itāli, kuru viņa satikusi vilcienā. Šķiet, ka nometne būs pilna ar interesantiem cilvēkiem. Žēl, ka mēs nedrīkstēsim sarunāties. Nometnē mums iedod sākumā lasīt noteikumus, taču man ir tāds nogurums pēc negulētās nakts, ka Heather man lasa priekšā. Pēc tam man, Heather, Sofia, Letizia un Agnese ir kopīgā intervija ar kādu mūķeni, lai mūs sagatavotu tam, kas notiks. Tad nododam savus telefonus un vērtīgās lietas nometnes uzraudzībā un tiekam pie savām istabiņām. Jā, mazas, taču man kaut kā ļoti patīk. It īpaši kukaiņu aizsargtīkls haha ;) Nē, īstenībā visa nometnes teritorija ir ļoti piemērota meditēšanai - pilna ar dažādiem augiem, vairākiem dīķiem, karstajiem avotiem, kur brīvajā laikā peldēt un vairākām meditācijas zālēm. Mana mīļākā no tām ir lielā zāle sēdošajai meditācijai, jo tai grīdas vietā ir baltas jūras smiltis. Starp citu, arī šeit visiem cilvēkiem piešķir pienākumus - cits grāvj lapas, cits iznes atkritumus, bet es tīru grīdas. Gandrīz kā `Eat.Pray.Love`, tikai man tempļa vietā mūsu kopmītnes grīdas :p Vispār te ir vairākas kopmītņu ēkas atsevišķi sievietēm un vīriešiem. Sievietēm, ja nemaldos ir 3 ēkas, bet mums visām 7 meitenēm no AFS atvēlēta viena no tām, lai pašas varam kopt un dzīvot bez citu meditētāju traucēšanas :) Kad visa teritorija iepazīta un pēdējie mirkļi, kad atļauts sarunāties, izbaudīti, visi dodamies uz lielo zāli, kur notiek maza atklāšanas ceremonija. Tik jauka sajūta, ka sēžam tumsā, apkārt visādi dabas trokšņi un vējiņš. Ja tikai tas negaiss nebūtu uznācis.. Bet arī tas pārgāja un tad pēc daudziem uzmundrinošiem vārdiem ar mazu zvaniņu tika atklāts `klusuma sākums`. Tad visiem bija laiks iet gulēt, kur bija pirmais jocīgais mirklis, ka dušā esam visas draudzenes kopā, bet nedrīkstam sarunāties. Gan jau pieradīsim ;) Tad eju gulēt uz savas koka gultas ar koka spilvenu. Nedomāju, ka to teikšu, bet ir patiešām ērti. Naktī gan gulēju bez spilvena, jo nevaru aizmigt guļot uz muguras, kam tas spilvens nav piemērots, bet tādai diendusai viņš man liekas ideāls. Un miegs vispār tik labs, ņemot vērā, ka istabas augšpusē sienas ir veļējas ventilācijai, tātad principā sanāk, ka gulēju brīvā dabā. Un arī koka gulta ar no bambusiem pītu palagu bija ļoti dabīga :)
01/04/12
Mostamies plkst. 4:00 ar zvanu skaņām. Tad ātra, ātra duša un 4:30 jau jābūt uz rīta lasījumiem. Šorīt bija ļoti labi, tikai tā sieviete varēja valkāt apakšveļu (vagina alert!). :D Tālāk no 5:15 bija pusotru stundu gara jogas nodarbība. Perfekti izstaipījos un arī skaists veids, kā sagaidīt saullēktu. Pēc tam lielajā zālē klausījāmies Ajaan Pho mūka runas par Dhamma un vispār par dzīvi. Tikai grūti bija uztvert stāstu jēgu tā mūka akcenta dēļ, taču, lai labi justos, man pietika vien ar viņa ikrīta sveicienu `Good morning, every good friends`. Mīlīgi :) Tad 8:00 bija mūsu pirmās veģetārās brokastis. Tad brīvs laiks, lai darītu savus pienākumus vai vienkārši kaut kur atpūstos. Pēc tam atkal ejam turpināt meditēt. Bija pienācis laiks pirmajai staigājošajai meditācijai. Tas nenozīmē, ka staigājam apkārt un vienkārši domājam labas domas. Nē, šeit mums tika 3 un 5 soļu tehnikas, kurās meditēt. Un tad jāizvēlas aptuveni 10m garš posms, kurā staigāt uz priekšu un atpakaļ. Es to darīju blakus dīķim. Tur bija arī citi vilcēki un skats tiešām kā no filmām (vismaz taju filmās esmu redzējusi meditācijas nometnes, nezinu, kā jūs), kad visi staigā tik lēni un dziļdomīgi ieurbušies sevī. Stilīgi. Pēc vēl vienas sēdošās meditācijas nodarbības plkst. 12:30 pienāca pusdienas jeb pēdējā ēdienreize šodien (pārējo laiku uz ūdenīša dzīvoju), ja neskaita tējas pauzi vakarā. Bet tā ir tikai tēja vai karstā šokolāde, to nevar nosaukt par ēdienreizi :p Pēc pusdienām bija nodarbība ar kaut kādu mūku no Anglijas. Tās ir labākās nodarbības visā programmā, jo viņš ir tik interesants cilvēks, pie tam runā par ļoti ikdienišķām lietām ar labu melnā humora un sarkasma pieskaņu, ka gribētos klausīties visu dienu. Sākumā viņš vienkārši kļuvis par depresīvu britu, kas nonācis pat līdz brāļa slepkavības mēģinājumam, bet tad devies uz Indiju (pēc viņa teiktā, ne jau tempļu un kultūras dēļ), pievērsies hedonisma dzīves uztverei un ilgi blandījies apkārt pa to valsti. Nezinu tieši kurā brīdī viņam bija tas klikšķis, ka jāsaved dzīve kārtībā, bet tagad viņš ir šeit Taizemē un jau daudzus gadus staigā apkārt tikai savā oranžajā mūka tērpā. Bet par savu pieredzi viņš teica tā: `Agrāk es biju dusmīgs visu laiku. Kļūšana par mūku nenozīmē, ka es pēkšņi kļūstu labs. Es vienkārši mācos to kontrolēt. Taču arī tagad es ik pa laikam kļūstu dusmīgs, jo dzīvoju Taizemē un te bez tā neiztikt.` (Tas pēdējais teikums īstenībā bija smieklīgs, jūs arī saprastu, ko viņš ar to domā, ja padzīvotu ilgāku laiku Taizemē. Pie tam mans uz neskaidrām atmiņām balstītais tulkojums no angļu valodas arī droši vien nav tas veiksmīgākais) :D Turpinot par dienas plānu, tālāk seko vēl viena staigājošā meditācija, vēl viena sēdošā un tad nonākam pie nodarbības, kur mums jālasa/jādzied budistu teksti pāli sanskrita valodā. Viss jau būtu labi, tādu labu noskaņu rada, ja vien nebūtu kaut kāda viena lēnā ome, kura visu laiku iekavē aptuveni par vārdu. Izsit no ritma un izjauc visu noskaņu. :p Un tad vēl šīs nodarbības beigās ir `Loving kindness` meditācija, kur mums jāstāv un jāraida labās domas visiem. Tā man gan nepatīk, es nevaru tur nostāvēt un tāpat kā liela daļa, kuriem ir tā pati problēma, visu laiku krakšķinu savas iestīvējušās kāju locītavas :D :D Lai vai kā, pēc šīs nodarbības pienāk tējas pauze, kur vienmēr eju pēc papildkrūzes, lai izvilktu līdz rītam :D Un vispār mums te katrā ēdienreizē arī jāsaka kaut kāds tekstiņš. Ne lūgšana, bet tīri tā savai zināšanai, kāpēc ēdam šo ēdienu (lai būtu veselīgi, laimīgi utt.). Un katru reizi ir viens cilvēks, kas lasa priekšā un tad visi atkārto. Man visvairāk patīk, kad to dara vīriņš (pēc akcenta spriežot itālis), kurš vārdu `fattening` izrunā ar visdziļākajām emocijām un lielāko akcentu, kādu esmu dzirdējusi. Tik mīlīgi :)) Pēc tējas pauzes atkal sēžam un meditējam, bet tad laiks grupu staigājošajai meditācijai. Tā arī man ne īpaši patīk, jo vienkārši normālā tempā staigājam apkārt dīķim. Pie tam vienmēr kāds izdomā, ka staigās ar kurpēm vai paņems istabiņas atslēgas līdzi, kas taisa lieku troksni un izjauc visu mieru. Tālāk, vakaru noslēdzot, līdz 21:00 ir sēdošā meditācija. Tā gan vakarā ir forša, tāpat kā agri no rīta, jo ārā jau ir tumšs un patīkami vēss. Un tad dušiņa un gulēt. Tā, lūk, man tā s dienas paies :)
02/04/12
Joga vairs nav tik laba, jo austāliešu skolotājas vietā mūs tagad māca mūķene, kura dod pārāk daudz laika `atpūtināt ķermeni`, respektīvi mēs atguļamies uz muguras un es visu laiku aizmiegu :D Bet, ja neskaita to, tad diena paskrēja ļoti ātri.
03/04/12
Dienas atziņa: pamosties 4:00 nav grūti, problēmas sākas ar palikšanu nomodā. Kāpēc tā? Hmm, tāpēc, ka aizmigu jogā un tas pats notika arī mūka Ajaan Pho lekcijā. Tad paēdu brokastis un atlikušo brīvo laiku nogulēju istabā :D Īsti pamodos tikai tad, kad pēc pusdienām izlēmu pārkāpt noteikumus un rakstīt dienasgrāmatu. Bet par to noteikumu pārkāpšanu baigi neiespringstu, jo vēl viena lieta, ko šodien sapratu, ka meditācija nav priekš manis. Vismaz pagaidām vēl nē. Jāsāk ar to, ka es beidzot vispār sapratu, kas ir meditācija. Tā nav nekāda lieta, kur sēžot ar acīm ciet nokārtosies visas domas. Labi, ar laiku tas var notikt, bet tas pieprasa koncentrēties tikai uz vienu lietu. Mūsu gadījumā elpošanu. Un uz to koncentrējoties, nedrīkst laist klāt jebkādas citas domas par pagātni, nākotni, vienalga, ko. Un tikai tad, pēc ļooooti ilgiem treniņiem, beidzot nāks tā apskaidrība `Kas es esmu?`. Pēc mūku, mūķeņu un pieredzējušu meditētāju teiktā tā ir patiešām lieliska sajūta. Un es viņiem ticu, tikai pati tam neesmu gatava. Man pietiekoši patīk mana dzīve un atcerēties visus labos notikumus. Tāpēc neesmu gatava to visu izslēgt no galvas, lai koncentrētos uz elpošanu un gaidītu, kad uzzināšu savu patieso būtību. Tas nenozīmē, ka nometnei nav nekāda jēga un man te pa velti jāsēž vēl 7 dienas. Tā ir lieliska pieredze. Kas zina? Varbūt paies 10 gadi un es gribēšu atrast `sevi`, un tad man būs pilnīgi skaidrs, kā to darīt. Pie tam pat bez nekādiem garīgiem ieguvumiem šī nometne ir ļoti laba, jo varu pilnīgi atpūsties no pilsētas, sakariem, runāšanas, mazā brāļa un vienkārši izvēdināt galvu ļoti svaigā gaisā :)
04/04/12
Šorīt pamodos supermoža. Neaizmigu ne jogā, ne Ajaan Pho nodarbībā, ne brīvajā laikā. Un šodien bija līdz šim labākās pusdienas šeit :)) Vispār es jūtos ļoti labi, ja tikai manas pēdas, ar kurām plikām visu laiku staigāju pa zemi, nebūtu tik pārgurušas no uzņemtās informācijas un enerģijas, ka jau otro dienu prasās pēc spa vanniņas un krēmiem. Un tad vēl bez kukaiņiem varētu iztikt. Kā par brīnumu, odi šeit mani daudz netraucē, bet skudras... Ujjj, žēl manas kājas, kuras ir vienos sarkanos punktos no pāris nepareiziem, tumsā spertiem soļiem. Vienā no meditācijas nodarbībām aizvēru acis un tā vietā, lai koncentrētos uz savu elpošanu, man acu priekšā uzbūrās skudru pūžņa bilde ar daudzām, aktīvām tā iemītniecēm. Nē, bet tiešām, man iet labi! :D ;) Vēl varu pastāstīt mazliet par to klusuma ievērošanu. Ir tik dīvaini, bet tā labi, ka vienlaikus zālē atrodamies vairāk kā 100 cilvēki, bet, aizverot acis, ir sajūta, ka esmu tur viena. Nevarēju pat iedomāties, ka tāds cilvēku daudzums var būt tik kluss :) Sākumā gan domāju, ka man ies grūti, jo ar Heather pārmijām pāris zīmīgus acu skatienus, taču, paskatoties uz Inga un Johanna no Vācijas, mēs abas liekamies ideālas. Jo abām mūsu vācu AFS draudzenēm pavisam smagi iet - sarakstās, sačukstās un visādi kontaktē visu laiku. Nu, nav viņām meditācijas nometne acīmredzot īstā vieta :p
05/04/12
5. diena iesākas grūti - aizmigu jau rīta meditācijā, tad nogulēju visu jogu un nākamajā nodarbībā arī nebiju vēl īsti lietojama. Nezinu, kas tur pie vainas. Varbūt vakarnakts negaiss, kura rezultātā, ejot uz kopmītnēm, visi bija izmirkuši slapji un man tagad mazliet sāp kakls (uztraukumam nav pamata), vai arī vienkārši mans organisms nevar izvilkt vairāk par 1 dienu ar tādām sajūtām kā vakar. Bet, ja domāju pozitīvi, tad šodien būšu izgulējusies, uzkrājusi spējus un rīt atkal būšu ierindā ;) Pēc brokastīm beidzot sāku pamosties, izmazgāju drēbes pati ar savām rociņām (mamma noteikti priecātos) un tad atlaidos uz savas koka gultas, lai jums pastāstītu par šo nometni. Suan Mokkh ir ievērojama, jo tajā dzīvojis viens no slavenākajiem taju budistu mūkiem Buddhadāsa Bhikkhu. Viņš nav nekāds aizvēsturiskais (miris 1993.g.), kas varētu padarīt viņu ievērojamu. Viņš savas dzīves laikā centies pasauli padarīt labāku, uzsverot, ka meditācija nav tikai budistiem, bet gan visiem cilvēkiem. Un pēc citu mūku stāstītā Buddhadāsa Bhikkhu ir vienīgais, kurš tik dziļi izpratis Ānāpānasati meditācijas tehniku. Tā ir tā, pēc kuras pats Buda nonācis līdz apskaidrībai, kā arī tā, pēc kuras mēs šeit vadāmies (koncentrēšanās uz elpošanu). Tātad, kad Buddhadāsa Bhikkhu vēl bija dzīvs, viņš pats mēdza veikt lasījumus kā ārzemniekiem, tā tajiem. Interese auga un tika nodibināts šis meditācijas centrs, kur tagad atrodos. Un tā viss turpinās. Un, ja tas angļu mūks jau manā skatījumā ir viens no gudrākajiem cilvēkiem, kādu esmu redzējusi, bet skaitās tikai Buddhadāsa Bhikkhu sekotājs un māceklis, tad grūti pat iedomāties, cik pats Buddhadāsa bija ievērojams ;) Pēc brokastu pārtraukuma pirmajā meditācijas nodarbībā gāja labi, tā forši iejutos. Pie tam vadītājs teica, ka šomēnes esam ļoti laba grupa salasījušies, jo līdz 5. dienas sākumam tikai 3 cilvēki nav varējuši izturēt un aizbraukuši mājās. Un tas esot rekordlabs rādītājs, jo parasti vairāk aizbraucot ātrāk. Es gan nesaprotu, ko viņi nav varējuši izturēt, jo man šī vieta ļoti patīk :) Pēc nākamās staigājošās meditācijas ar lielu apņēmību devos uz sēdošo meditāciju. Bet tur vairumam cilvēku (arī man) bija noticis kaut kāds klikšķis, ka ik pa laikam kādam izspraucās smiekli. Par kādu smieklīgu meditētāju, par dīvainiem trokšņiem no pilsētas puses. Labākais tajā visā, ka mums ir jāievēro klusums, nemaz tā nevaram smieties. Un tad tu sēdi ar muļķīgo smaidu uz sejas viens pats (jo citi jau nezina, par ko tu smejies) un krampjainu vēderu no smiekliem, kurus centies savaldīt. Un to, lūk, es saucu par prieku. Vistīrāko, dabiskāko, vienkāršāko prieku :)) Bet, kad beidzot tikām pusdienu pārtraukumā, tur mūs sagaidīja šovs ar mērkaķiem, kuri taisīja paši savu ballīti pretī esošajos džungļu kokos. Bija interesanti pavērot, kā šie tur lēkā. Vēl mazais sīkums par nometnes teritoriju: mēs te staigājam basām kājām, tāpēc pie kopmītnēm un meditācijas zālēm ir speciālas vanniņas, kur noskalot pēdas. Un no vakardienas katrā vanniņā peld puķes. Un es pieķēru vaininieku darbībā - viens no vīriešu meditētājiem salasa ziedus un tad pats savā nodabā staigā apkārt ar viņiem un izrotā ikdienu, haha. Nē, bet īstenībā ļoti mīlīgi ;)
06/04/12
Pa nakti ārā atkal milzu negaiss. Nu nejau, ka lietus sezona būtu atgriezusies. Nēēēē, es viņai aizliedzu sākties līdz 28. aprīlim! Es taču gribu paspēt ar Siiri aizbraukt uz Puketu un nosauļoties :p Bet meditācijas nometnē šodien 6. diena, kas nozīmē, ka puse jau pieveikta. Visi saka, ka pirmās 4 dienas vienmēr esot grūtākās, kamēr pielāgojas. Bet man gan tieši tagad tāds besis uznācis, jo pielāgoties nebija problēmu. Sākumā tas viss bija interesanti, jo iepazinu kaut ko jaunu, bet tagad gan laiks sāk vilkties. Lai vai kā, man jau nav variantu atstāt nometni ātrāk, jo vilciena biļete uz Bangkoku nopirkta 11. aprīlim. Un tas arī nebūtu pareizi. Ja iesāku, tad pabeigšu ;) Bet vispār šodien visiem AFS, kas mēs te esam, bija kaut kāds lūzuma punkts, jo sanāca tā, ka pusdienas pārtraukumā sākām sarunāties un tā tas turpinājās līdz nākamajai nodarbībai. Pie tam pa ceļam uz to sanāca satikt skorpionu. Tādu brīnumu brīvā dabā redzēju pirmoreiz. Samērā scary! :D Vakara meditācijā gan bija intrigas - kaut kāds vīriņš ar trakām ūsām (nu tādām kā 80.-90.gadu Latvijā bija modē un tādām, kuras es lūdzu no visas sirds, lai neviens vīrietis vairāk neaudzē, jo viņas ir pārāk creapy) uzbūra drāmu, kad cits vīriņš netīšām apgāza krēslu. Tas ūsainis taču galīgi traks, pats domā, ka ir baigi labais meditētājs, bet tad uztaisa šitādu paniku viena trokšņa dēļ. Man liekas, ka viņam ir daudz dukkha un viņš vēl galīgi nav atradis savu `es` :D
07/04/12
7. diena. Es mirstu. Man nekas nav pret veģetāru ēdienu, jo es pēc pieredzes zinu, cik perfekti garšīgas lietas var tādā veidā pagatavot. Bet tas, ko mēs te ēdam... Labi, pusdienas ir normālas un katru dienu atšķirīgas, bet brokastīs vienmēr viens un tas pats - superpretīga rīsu zupa vai putra (pat nezinu, kā īsti to nosaukt). Vēl 4 rītus man jāēd tas pats, tas ir neizturami. Esmu gatava mazgāt grīdas, gulēt uz koka gultas ar koka spilvenu un visādi citādi dzīvot pēc vidusceļa un dukkha (ciešanu) budisma principiem. Bet neatņemiet man ēdienu! Nopietni! Pēc budistu uzskatiem dzīve ir ciešanas, bet, manuprāt, mana dzīve ir pietiekami laba. Tā ir nometnes virtuve, kas dara man ciešanas! :p Lūk, tas arī iemesls, kāpēc visu laiku prātā tikai domas par to, cik ilgi man te vēl jābūt. :p Bet vakarā galvā iestājās pavisam liels apjukums, jo kāds vīrietis no Kanādas pateica, ka 9. dienā sakarā ar Budu mums vispār nedos ēst, tāpēc rīt no rīta viņš atstāšot nometni. Es nezinu, ko darīšu, bet ir grūti. Vakara grupu staigājošās meditācijas laikā pat no varžu kurkstēšanas mans punčuks lika manīt, ka ir izsalcis ;( Plus, mūsu kopmītnē dzīvo kaut kāda ome, kurai nez kāpēc piešķirta luksusa istaba ar privāto duškabīni. Pie tam viņai arī nav jāmazgā grīdas, tualetes vai jādara kāds cits pienākums. Bet viņa vienalga iet sūdzēties nometnes darbiniekiem par mūsu uzvedību. Tik pat labi mēs varētu sūdzēties par to, ka viņai ir īpašā istava. Kā tad ar vienlīdzību un vidussceļa dzīvošanu? Kaitina tādas ķertās omes, kuras dara visu, kas ienāk prātā. (Man nav nekas pret veciem cilvēkiem, nepārprotiet.)
08/04/12
Nometni bailēs par nākamo dienu pamet daudz cilvēku. Visbaisāk palika, kad viena ļoti jauka taju sieviete gāja prom, pameta mums visām ar roku un teica `Good luck!`. Es vēl svārstos. Bet Heather jau laikam izlēmusi braukt. Es laikam palikšu, jo nometnē mums te ir viena sieviete, kas mūs pieskata. Un šodien brokastīs laikam izskatījāmies superizsalkušas, tāpēc viņa bija sasmērējusi ievārījummaizītes, ko mums iedot. Tagad negribas viņu pievilt, atstājot nometni, tāpēc paļaušos, ka arī rīt viņa mūs pabaros :D Pēc pusdienām Heather bija jau sakravājusi somas, lai brauktu prom. Bet tad uzradās kārtējais pārsteigums taju stilā - Inga tika izmesta no nometnes un viņai deva 1 stundu, lai sakrāmētu mantas. Kāds iemesls? Nometnes darbinieki viņu pasauca un iedeva viņas teledonu, nepaskaidrojot, kāpēc. Viņa bija apjukusi, tāpēc izdomāja zvanīt savai kontaktpersonai. Bet tajā brīdī ne no kurienes uzradās cits darbinieks un teica, ka viņa neizrāda nekādu cieņu, jo šeit telefonus lietot nedrīkst. Mistika. Un ziniet, kas vēl? Pirmie iespaidi nebūt nav tie pareizie. Vismaz es 90% gadījumu, satiekot cilvēku pirmoreiz, padomāju par viņu pilnīgi pretēji, kāds viņš īstenībā ir. Tas šoreiz uz Heather tēmēts, kura man pirmajā AFS nometnē nemaz nepatika, bet tagad ir patiešām laba draudzene. Tas tikai tā, savai zināšanai :p Kad pēc pusdieu pārtraukuma un atvadām no Heather un Inga gāju uz kārtējo sēdošo meditāciju 5. zālē, Heather bija jauko pārsteigumu sagādājusi un smiltīs uzrakstījusi `I <3 U`, jo mēs pēdējās dienās visu laiku sarakstījāmies smiltīs. Tik mīļi :) Bet tējas pauze šovakar gan bija baisa, jo uz ziņojumu dēļa bija izlikta programma rītdienai a.k.a `The day of Great Silence` (es jau domāju, ka mums te visas ir `Lielā Klusuma dienas`, bet nu labi). Plāns izskatās supertraks, visa diena meditējot. Īstenībā jau nometne izplānota labi, jo tiem, kas viņu uztver nopietni, tāda intensīvā diena uz beigām ir nepieciešama, lai izspiestu no sevis visu, ko var. Bet es nezinu, kā man ies. Nekādus brīnumus negaidu. Pie tam rīt viņi superstrikti aizliedz rakstīt vai lasīt, bet es neticu, ka noturēšos. Taču ir arī labā ziņa - grafikā ierakstīts, ka mums būs arī brokastis. Tikai manas angļu valodas zināšanas šoreiz piekliboja, jo tur bija rakstīts `breakfast - only substantial meal today`. Es nesapratu vārdu `substantial`, tāpēc vēl biju mazliet apjukusi. Bet tad prasīju Sofia un viņa teica, ka tas nozīmē, ka mums būs LIELAS brokastis. Jūs pat nevarat iedomāties, cik ļoti es ceru, ka viņai ir taisnība! Lai vai kā, tad jau redzēs, kā būs. Bet nometnes personāls ar lielu lepnumu un prieku paziņoja, ka mums būs iespēja 1 dienu iejusties mūku un mūķeņu dzīvesveidā. Vēliet man veiksmi! P.S. Šodien aizdomājies, ka jums taču tagad ir Lieldienas! Tad, cerams, ka paēdāt arī par mums ;) 09/04/12
Brokastis bija. Labas. Lielas. Un es kā prātīgs bērns ēdu, cik lien. Sajūta tāda it kā jau būtu Latvijā atgriezusies, jo tikai tur ēdu tik daudz, ka apkārtējiem jābrīnās, kur tas viss paliek. Taizemē šito paradumu biju atmetusi iemesla, ko sauc `+6 kg`, dēļ. Bet šodien pati gribu uzsist sec pa plecu, jo plānam bija panākumi - pat līdz pusdienu tējas pauzei nebiju izsalkusi. Tad jau drošivien, ka arī līdz vakara tējas pauzei un rītdienas brokastīm izvilkšu :) Lai vai kā, šodien atkal jūtos diez gan labi. Drošivien tāpēc, ka galvā jau zinu, ka šī ir mana priekšpēdējā pilnā diena te. Un arī tāpēc, ka par laimi dienas pirmo daļu nesanāca garlaikoties, jo apsēdos vietā, kur pēkšņi izdomāja iguana (vai cita milzu ķirzaka) pastaigāties. Tā nu kādu pusotru stundu biju aizņemta ar tā zvēriņa vērošanu ;) ZIniet, ko vēl es pieķēru? To veco tanti, runājot ar visiem pēc kārtas, jo, redziet, viņa arī redzēja to ķirzaku un gribēja visiem pastāstīt. Bet šodien taču ir `Lielā Klusuma diena`! Kopš kura laika uz veciem cilvēkiem neattiecas noteikumi? Es kaut kā nedzirdu nevienu no mums AFS, ka šodien sarunātos :p Un vispār diena izvērtās pietiekoši laba, jo ar 2 kakao krūzēm pusdienās un vēl 2 krūzēm vakariņās varēju izdzīvot pietiekoši labi. Pie tam dienas otro daļu arī nenācās nogarlaikoties, jo var taču pārkāpt noteikumus, aizņemties no Agnese grāmatu un beidzot sākt lasīt tās `Bada spēles`. Un vakara tējas pauzē bija izlikts grafiks rītdienai, kas deva tādu labo sajūtu, ka, JĀ - mēs to paveicām! :)
10/04/12
Par šodienu nav daudz, ko stāstīt. Pēdējā! :) Ok, tagad jau es izklausos ļauna un tā it kā man te nemaz nepatiktu, bet tā arī nav. Dienas otrajā pusē mums bija nodarbība ar nosaukumu `Work is dhamma`, kur gājām uz blakus esošo 30 dienu meditācijas centru taizemietēm un mūķenēm, lai palīdzētu izlīdzināt vietu, kur bišķiņ pludo ūdens. Tā nu sanāca panēsāt smilšu grozus un likt lietā fizisko spēku, par ko man bija tik liels prieks pēc šīm 10 miera dienām. Bet pēc vakara tējas pauzes tika atceltas visas meditēšanas, lai cilvēki varētu dalīties pieredzē. Bija tik jauki dzirdēt, kas citiem sakāms, kā viņi jutušies, kā arī mocījušies ar vēlmi braukt prom un citiem sīkumiem. Un kopumā nometni beidzu ar labām emocijām un smaidu uz sejas. Lai gan nekas vēl nav beidzies - rīt vēl pēdējo reizi plkst. 4:00 modīšos ar Suan Mokkh zvanu skaņām, lai dotos uz rīta meditāciju. Bet pēc tam gan kravāt somu un posties uz māju pusi. Tāpēc tagad tiešām jaukā garastāvoklī dodos pie miera uz savas ērtās koka gultas ar koka spilvenu :* Re, beigu beifās es tomēr esmu laimīga! :))
11/04/12
Pēdējā dienā tik dīvaini, kad pēc rīta meditācijas beidzas klusums, cilvēki sarunājas un atklājas, ka viņiem visiem tiešām ir balsis ;D Un arī no telefona biju atradusi, par ko man liels prieks, nemaz nepietrūka man viņš. Pēc izrakstīšanās mums bija brīvs laiks, lai apskatītu dažādas informatīvas grāmatas un vienkārši parunātos ar cilvēkiem. Tā nu atklājās, ka te bija arī viens vīriņš no Igaunijas, ko pavisam negaidīju. Jo, protams, mēs abi bijām vienīgie no Baltijas. Un viņš bija ļoti jauks, iedeva savus kontaktus, jo izrādās, ka viņam esot vasarnīca ļoti tuvu robežai, klusā vietā, ko viņš ļaujot izmantot draugiem, kuri grib meditēt. Es gan neesmu lielā meditētāja un nezinu, vai viņa piedāvājumu izmantošu, bet vienalga jauki :) Vēl viens interesants cilvēks, ko satiku bija kāds puisis, kurš pirms meditācijas nometnes pa ceļam bija atradis 3 ļoti slimus kucēnus. Viņš sadeva viņiem zāles un centās palīdzēt. Un tad šodien viņš ies viņus atkal apraudzīt un, ja viņi vēl būs dzīvi vai arī ja nekas nebūs uzlabojies, tad viņš ņems viņus pie sevis, sēdīsies vilcienā uz Bangkoku un rūpēsies par viņiem. Man bija jāsavācās, lai es tur neizkustu. Nu, kur tik labi cilvēki rodas? :)) Kad beidzot atstājām nometnes teritoriju, manas itāļu draudzenes devās tālāk uz dienvidem ceļot, bet es braucu viena pati uz dzelzceļa staciju. Tur man bija jāgaida pāris stundas, kuru laikā, protams, pirmā lieta, ko gribēju atrast, bija kārtīgas brokastis. Beigu beigās man tomēr nebija tur jāsēž vienai pašai, jo satiku kādu ļoti jauku taju vīriņu, kurš kā par brīnumu ļoti labi runāja angliski, un tad mēs tur gandrīz visu laiku norunājām. Un es atkal izbraucu par brīvu ar ēdiena rēķinu. Cilvēki te ir tik jauki :) Kad manam sarunubiedram bija laiks doties, es zvanīju Heather, lai pārbaudītu, kur viņa atrodas. Un izrādās, ka viņa nekur tālu nebija tikusi, tāpēc jau pēc 5 minūtēm es viņu satiku tajā vietā, kur sēdēju. Tik jauki :) Bet, kad viņai bija laiks doties tālāk, es gāju iekšā vilciena stacijā un satiku to jauko skolotāju no Kanādas, kurš arī bija nometnē. Izrādās, ka mēs sēžam blakus vilcienā, tā kā līdz viņa pieturai man bija ļoti laba kompānija. Bet, kad viņš no vilciena izkāpa un es paliku viena ar savām domām, tad tur kaut kāds 10 dienās neizpausto emociju uzplūdums nāca. Galvenokārt par to, ka pirms prombraukšanas Latvijā viss bija tik perfekti kā nekad, ka negribējās braukt prom. Bet tagad ar mēnesi un 6 dienām palikušām Taizemē atkal parādās tā pati kņudošā sajūta vēderā ;) Bet vispār brauciens 2. klasē nemaz nav tik jautrs kā 3. Lai gan man vismaz veicās ar to, ka esmu ārzemju meitene, kas ceļo viena un ēdiena pasūtīšanas laikā aizmieg, tāpēc jaunā blakussēdētāja par mai parūpējās un izmaksāja ēdienu. Cilvēki taču te ir tādi mīļuki :)) Bet, kad biju tikusi ārā no dzelzceļa stacijas un iekšā mašīnā, tad tēta pirmais jautājums bija `Kad tu brauksi uz Puketu?`. Es saku, ka 19. aprīļa vakarā. Un tad viņš tā bezrūpīgi saka, ka tur šodien bija cunami. Man vienkārši milzu šoka seja un jautājums `NOOOOPIETNI?`. Un tad viņš tāpat bezrūpīgi atbildēja, ka nē, nē, tikai zemestrīce :D Bet nu laikam jau uztraukumam nav pamata, ja jau taizemiešu vecāki, kuri parasti pat pārlieku rūpējas par savu bērnu drošību, šoreiz neteica, ka varbūt būtu man jāapsver braukšana uz turieni vai jāpamaina datumi. Tā kā es to arī nedarīšu un droši došos sauļoties ;)
12/04/12
Šodien vēl dzīvoju pa māju un atgūstos no meditācijas nometnes. Rakstīju blogu un tad vakarā braucām iepirkties priekš taju jaunā gada svinībām rīt un parīt. Ja jūs būtu redzējuši, kā man acis spīdēja, kad tiku lielveikalā, kur pilns ar ūdenspistolēm visdažādākajos izmēros, krāsiņās utt. Āāāā, Songkran šķiet kļūs par maniem mīļākajiem svētkiem! :) Es, brālis un mazais brālēns tikām pie ļoti lielām ūdenspistolēm, kuras nevarējām nociesties, lai izmēģinātu, tāpēc uztaisījām jau lielos ūdens karus mājas pagalmā šovakar.
Bija tik jautri! Nevaru sagaidīt rītdienu, kas to pašu varēšu ar svešiem cilvēkiem darīt :D :D
ceturtdiena, 2012. gada 29. marts
Rīt došos bišķiņ pazust no visiem, peace.
19/03/12 - 23/03/12
Šīs dienas sanāca pasēdēt mājās un neko prātīgu nedarīt, ja neskaita otrdienu, kad privātskolotāja atnāca ar miljons sakopētām lapām ar jauniem vārdiņiem, tāpēc man beeeidzot pēc gandrīz 9 mēnešiem Taizemē pienāca tas mirklis, par ko visi apmaiņas skolēni vienmēr runā - gribēju mājās. Nē, nebija jau tā, ka es gribētu mājās, vienkārši bija tāda mazā garlaicība, kad likās, ka tērēju savu laiku un, ka šobrīd Latvijā daudz interesantāk varētu būt. Un tad bija arī tā sajūta, ka nezinu, ko darīt, jo vēl 2 mēneši palikuši, ja tā mājās gribēšana nepāries, tad galīgi nebūs labi. Bet tad 21. martā man atnāca ziņa no AFS Latvija ar lidmašīnas biļeti atpakaļ uz Latviju, kas bija tieši īstajā laikā, jo salika atkal visu man galvā pa plauktiņiem. Sapratu, ka tas laiks paskries ļooooti ātri un, ka jāizmanto vēl viss, ko varu izdarīt. Tāpēc nedēļas otro pusi pavadīju vairāk plānojot savu atlikušo laiku. Lai gan vēl aizvien neizkustējos nekur tālu no mājas, tomēr garlaicīgi vairs nebija ;)
24/03/12
Šodien atkal braucu uz Jatujak tirgu, kas ir mana mīļākā iepirkšanās vieta Taizemē, jo te var dabūt visu, patiešām, VISU. Un šoreiz man vajadzīgas drēbes meditācijas nometnei, uz kuru jābrauc jau nākampiektdien. Braucu ar Siiri no Somijas, bet bija paredzēts, ka tur tiksimies ar Federico no Itālijas un Carlo no Filipīnām, taču, kad sazvanījos ar Federico, abi sapratām, ka tā vieta ir pārāk gigantiska, lai viens otru atrastu, tāpēc tiksimies citreiz. Nekas, tad nu divatā ar Siiri gājām meklēt man platas, milzīgas bikses un T-kreklus, kuros meditēt :D Tā kā tas bija mans vienīgais šodienas mērķis un pārējo naudu taupu braucienam uz Puketu aprīlī un, protams, suvenīriem, tad, kad visu biju dabūjusi, lieki pa to tirgu nevazājāmies, jo ārā taču karsts. Un devāmies atkal uz Terminal 21, kur uzdūrāmies perfektam meksikāņu restorānam, ko nekad pirms tam nebijām tur redzējušas, tad tur arī nosēdējām vismaz 2 stundas baudot tos gardumus. Jo abām tomēr bišķiņ jau mazais apnikums no rīsiem, pie tam meksikāņu ēdiens ir tik labs! :))
26/03/12
No rīta ar mammu braucām uz imigrācijas dienestu atrādītes, ka es vēl te esmu. Šoreiz viss gāja normāli, nebija jābrauc uz citu valsti, citu imigrācijas dienestu vai pirkt manas kontaktpersonas vīram bikses, jo plūdi jau garām un braucu arī tikai ar mammu, bez kontaktpersonas. Tomēr imigrācijas dienests šoreiz bija neparasti pilns, un pilns ar visādiem freaky cilvēkiem, tāpēc man tomēr bija prieks, ka šī ir pēdējā reize, kad man jābrauc uz to vietu :p :D Par laimi ātri tikām cauri un tad divatā aizbraucām uz tirgu. Tas bija ritīgi jauki, tā forši ar mammu pastaigājām apkārt, sapirkāmies miljons taju gardumus un augļus. Jā, jauka man tā mamma te :) Un, kad cilvēki tirgū prasa kaut ko par mani, tad tik laba sajūta, ka viņa saka, ka esmu viņas meita ;)
29/03/12
Pāris dienas atkal sēžu pa māju, bet šodien izdomāju, ka jāatskaitās vēl pēdējo reizi, pirms sāksies lielais skrējiens, ko saucu par aprīli. Rīt jau uz meditācijas nometni, tad taju jaunais gads jāsvin, pēc tam pāris dienas pa māju un Bangkoku un tad jau ar Siiri uz Somiju. Tātad principā no rītdienas laiks lidos, pilnīgi noteikti attapšos jau maijā, kad būs palikušas pēdējās nedēļas Taizemē. Tāda interesanta sajūta. Bet, ja runājam par dzīvi mājās - viesmamma tak ir smieklīga. Es gribētu, lai mums te ir slēptās kameras, jo tas, kas notiek blakus istabā, pilnīgi noteikti ir labs skats. Mamma ieslēgusi datoru, ierakusies youtube klipu pasaulītē un no visas sirds skaļi, SKAĻI dzied līdzi. Haha, tik labs! :D Jā, lai gan mazajam brālim arī skola jau beigusies, tomēr šodien esam tikai 2 mājās, jo viņš spēlē skolas orķestrī, kurš laikam ir ļoti labs un tad pēdējās 2 dienas viņam jābrauc kaut kur uzstāties. Tā, lūk. Bet vakarā jau jāsakrāmē mazais koferis, lai varu braukt meditēt. Tur gan no manis nekādas ziņas negaidiet, jo nometnes noteikumi aizliedz lietot pat mobilos telefonus. Būs laiks pašai sev, kā teikt. Tad nu atgriezīšos 11. aprīļa vakarā un, ja nebūšu pārāk apgarota, uzrakstīšu, kā gāja :D
Šīs dienas sanāca pasēdēt mājās un neko prātīgu nedarīt, ja neskaita otrdienu, kad privātskolotāja atnāca ar miljons sakopētām lapām ar jauniem vārdiņiem, tāpēc man beeeidzot pēc gandrīz 9 mēnešiem Taizemē pienāca tas mirklis, par ko visi apmaiņas skolēni vienmēr runā - gribēju mājās. Nē, nebija jau tā, ka es gribētu mājās, vienkārši bija tāda mazā garlaicība, kad likās, ka tērēju savu laiku un, ka šobrīd Latvijā daudz interesantāk varētu būt. Un tad bija arī tā sajūta, ka nezinu, ko darīt, jo vēl 2 mēneši palikuši, ja tā mājās gribēšana nepāries, tad galīgi nebūs labi. Bet tad 21. martā man atnāca ziņa no AFS Latvija ar lidmašīnas biļeti atpakaļ uz Latviju, kas bija tieši īstajā laikā, jo salika atkal visu man galvā pa plauktiņiem. Sapratu, ka tas laiks paskries ļooooti ātri un, ka jāizmanto vēl viss, ko varu izdarīt. Tāpēc nedēļas otro pusi pavadīju vairāk plānojot savu atlikušo laiku. Lai gan vēl aizvien neizkustējos nekur tālu no mājas, tomēr garlaicīgi vairs nebija ;)
24/03/12
Šodien atkal braucu uz Jatujak tirgu, kas ir mana mīļākā iepirkšanās vieta Taizemē, jo te var dabūt visu, patiešām, VISU. Un šoreiz man vajadzīgas drēbes meditācijas nometnei, uz kuru jābrauc jau nākampiektdien. Braucu ar Siiri no Somijas, bet bija paredzēts, ka tur tiksimies ar Federico no Itālijas un Carlo no Filipīnām, taču, kad sazvanījos ar Federico, abi sapratām, ka tā vieta ir pārāk gigantiska, lai viens otru atrastu, tāpēc tiksimies citreiz. Nekas, tad nu divatā ar Siiri gājām meklēt man platas, milzīgas bikses un T-kreklus, kuros meditēt :D Tā kā tas bija mans vienīgais šodienas mērķis un pārējo naudu taupu braucienam uz Puketu aprīlī un, protams, suvenīriem, tad, kad visu biju dabūjusi, lieki pa to tirgu nevazājāmies, jo ārā taču karsts. Un devāmies atkal uz Terminal 21, kur uzdūrāmies perfektam meksikāņu restorānam, ko nekad pirms tam nebijām tur redzējušas, tad tur arī nosēdējām vismaz 2 stundas baudot tos gardumus. Jo abām tomēr bišķiņ jau mazais apnikums no rīsiem, pie tam meksikāņu ēdiens ir tik labs! :))
26/03/12
No rīta ar mammu braucām uz imigrācijas dienestu atrādītes, ka es vēl te esmu. Šoreiz viss gāja normāli, nebija jābrauc uz citu valsti, citu imigrācijas dienestu vai pirkt manas kontaktpersonas vīram bikses, jo plūdi jau garām un braucu arī tikai ar mammu, bez kontaktpersonas. Tomēr imigrācijas dienests šoreiz bija neparasti pilns, un pilns ar visādiem freaky cilvēkiem, tāpēc man tomēr bija prieks, ka šī ir pēdējā reize, kad man jābrauc uz to vietu :p :D Par laimi ātri tikām cauri un tad divatā aizbraucām uz tirgu. Tas bija ritīgi jauki, tā forši ar mammu pastaigājām apkārt, sapirkāmies miljons taju gardumus un augļus. Jā, jauka man tā mamma te :) Un, kad cilvēki tirgū prasa kaut ko par mani, tad tik laba sajūta, ka viņa saka, ka esmu viņas meita ;)
29/03/12
Pāris dienas atkal sēžu pa māju, bet šodien izdomāju, ka jāatskaitās vēl pēdējo reizi, pirms sāksies lielais skrējiens, ko saucu par aprīli. Rīt jau uz meditācijas nometni, tad taju jaunais gads jāsvin, pēc tam pāris dienas pa māju un Bangkoku un tad jau ar Siiri uz Somiju. Tātad principā no rītdienas laiks lidos, pilnīgi noteikti attapšos jau maijā, kad būs palikušas pēdējās nedēļas Taizemē. Tāda interesanta sajūta. Bet, ja runājam par dzīvi mājās - viesmamma tak ir smieklīga. Es gribētu, lai mums te ir slēptās kameras, jo tas, kas notiek blakus istabā, pilnīgi noteikti ir labs skats. Mamma ieslēgusi datoru, ierakusies youtube klipu pasaulītē un no visas sirds skaļi, SKAĻI dzied līdzi. Haha, tik labs! :D Jā, lai gan mazajam brālim arī skola jau beigusies, tomēr šodien esam tikai 2 mājās, jo viņš spēlē skolas orķestrī, kurš laikam ir ļoti labs un tad pēdējās 2 dienas viņam jābrauc kaut kur uzstāties. Tā, lūk. Bet vakarā jau jāsakrāmē mazais koferis, lai varu braukt meditēt. Tur gan no manis nekādas ziņas negaidiet, jo nometnes noteikumi aizliedz lietot pat mobilos telefonus. Būs laiks pašai sev, kā teikt. Tad nu atgriezīšos 11. aprīļa vakarā un, ja nebūšu pārāk apgarota, uzrakstīšu, kā gāja :D
sestdiena, 2012. gada 17. marts
We got the skills.
Rīts sākās ar mammas problēmu uzklausīšanu. Tātad viņa bieži meditē. Un pēdējās dienās, kad viņa meditē, viņa domās satiek savu mīlestību no jaunības, pirms viņa vēl bija iepazinusies ar manu viestēti. Tā tas noticis jau vairākas reizes, tāpēc viņa no tā, protams, uzpūš ziloni, uzbur drāmu. Ar vakardienas visu draudzeņu apzvanīšanu un sirds kratīšanu vēl nepietika. Šodien viņa zvanīja savam mūkam un stāstīja par savām problēmām. Jo, redziet, viņai bail, ka tas vīrietis viņu vēl mīl un atradīs viņu. Un, ja nu viņai arī vēl ir kādas jūtas pret viņu? Jeb kā viņai to patīk saukt `puppy love`. Jā, šādas lietas ir tā budisma daļa, ko nespēju izprast. Un vēl mājā dzīvojot ir radušies pāris sadzīviski sīkumi, kas mani kaitina. Piemēram, kaimiņos dzīvojošais taizemietes un vācieša pāris. Katru reizi, kad ieeju savā vannasistabā, viņi ir ārā un runā superskaļi un bez pārtraukuma. Sajūta it kā viņi speciāli būtu nostājušies pie mana vannasistabas loga, jo tur labāka runāšana. Nopietni, tie cilvēki runā pārāk daudz! Es nekad neesmu redzējusi kādu, kurš tiešām varētu bez apstājas runāt. Labi, varbūt tas ir pārspīlēts, bet tāpat kaitina. Iespējams, to pastiprina fakts, ka viņi nerunā tajiski, bet gan vāciski. Nu, nezinu, nav man laiks mierīgi un klusumā ieiet dušiņā, vienmēr fonā viņu trokšņi. Bet, ja izlaistu to daļu, tad mana diena bija samērā perfekta :) Braucu satikties ar Charlotte. Viņa ir meitene no Beļģijas, bet Taizemē dzīvo Kon Kaen, kas ir ziemeļu daļā. Lai gan viņa Bangkokā ir jau 6. reizi, mums tikai šodien beidzot izdevās satikties. Pārējās reizes viņa Bangkokā bijusi pārsvarā izklaidēties, tāpēc no kultūras daudz ko nav gadījies apskatīt. Un, lai gan es dzīvoju tuvumā visam, parastais draugu satikšanas variants parasti iekļauj lielveikalus. Tāpēc abas piekritām, ka plāns doties izpētīt `īsto Bangkoku`, ir ideāls. Pie tam ar mūsu vairāk kā 8 mēnešu pieredzi šeit un arī valodas zināšanām visu gribējām darīt par zemāko iespējamo cenu. Sākumā ar autobusu par 8 Batiem (14 santīmiem) aizbraucām no paša pilsētas centra līdz Wat Pho. Taču abas bijām no rīta izlaidušas brokastis, tāpēc pirms tempļa apmeklējuma gribējām atrast vietiņu, kur paēst. Protams, mēs tūristu cenas neuzskatām par pieņemamām, tāpēc gājām meklēt mazās sānieliņas, kuras vienmēr priecē ar gardu un lētu ēdienu. Taču Wat Pho un Wat Prakaew apkaimē nākas iet tālu, lai tiktu prom no tūristu pūļiem. Kad beidzot atradām vietu, kur paēst, ieguvām savu pirmo pieredzi ar patiešām nelaipniem taizemiešiem. Viņi pat nebija nelaipni taizemiešu sapratnē, bet viņi tiktu uzskatīti par rupjiem jebkurā kultūrā. Pirmkārt, ieejot viņu ēdnīcā vīrietis (acīmredzot, īpašnieks) saka, ka mēs šeit nevaram ēst, tāpēc, ka runājam angliski. Mēs viņam sakām, ka mākam runāt tajiski. Viņš it kā mūs uzklausa, taču turpina mest visļaunākos skatienus, kādus esmu redzējusi. Tad mēs mēģinām noskaidrot, ko pie viņiem var ēst. Prasām vienu ēdienu, otru, viņiem nav. Kad beidzot atrodam, ko gribam, viņam jau esam tik tālu noriebušās, ka viņš atkārto, lai labāk šeit neēdam. Mēs paliekam pie sava, ēdīsim vienu no parastākajiem taju ēdieniem Khao Pad ar cūkgaļu par 40 Batiem (kur cenai īstenībā būtu jābūt ne vairāk par 30 Batiem). Tad es prasu, vai varu dabūt to pašu ēdienu ar garnelēm. Ne no kurienes uzrodas cena 100 Bati! Es nekur, NEKUR, pat pašā Bangkokas centrā un labā restorānā nekad neesmu redzējusi tādu cenu par šo ēdienu. Labi, lai mūs neiztriektu no turienes, izlēmu nekaulēties un ēst to pašu, ko Charlotte. Protams, gribēju padzerties, tāpēc intereses pēc paprasīju, cik maksā Pepsi pudele. 20 Bati. Priekš šejienes tas ir dārgi, tāpēc teicu `nē, paldies`, bet viņš jau atkal ar naidīgu skatienu uz mani paskatījās un izspļāva `es jau atvēru pudeli. ko tad man tagad darīt?`. Es atvainojos, bet viņam nebija iemesla nest man dzērienu, kuru neesmu vēl pasūtījusi. Tad beidzot dabūjām mūsu rīsus, kuros pēc viņu attieksmes spriežot vajadzētu būt sabērtiem stikliem un saspļaudītam visam tikai mūsu tautību dēļ, bet pēc viņu cenām spriežot tiem būtu jābūt kādam no pasaules brīnumiem. Par laimi vai par nelaimi nebija neviens no minētajiem variantiem. Iespējams, ēdiens nebija īpaši slikts, bet esmu ēdusi labāku, lētāku un arī ar daudz jaukāku apkalpošanu. Tā kā bija prieks, kad no tās vietas tikām prom. Pieredzīte, pieredzīte. Tālāk nolēmām doties uz Poo Kao Thong jeb Zelta kalnu. Gājām ar kājām, taču, prasot vietējiem taizemiešiem pēc norādēm, vienmēr nācās uzklausīt izbrīnu par to, ka iesim ar kājām. Jo tas taču ir ĻOTI TĀLU (2-3 km). Jā, taizemieši ir patiesi slinka tauta uz staigāšanu un jebkādām fiziskām aktivitātēm. Taču mums pašām ļoti patika mūsu izvēlētais variants. Pie tam ar mūsu valodas un kultūras zināšanām izlēmām, ka palīdzēsim tūristiem. Tā, piemēram, glābām indiešu vīrieti no kārtējās naudas izsūkšanas tuk tuk taksometrā. Tāpat uz ielas satikām francūžus, ar kuriem sākumā runājām angliski, bet tad Charlotte nosprieda pēc viņu akcenta, ka viņi varētu runāt franciski. Un tā kā viņa nāk no Beļģijas, kur tā ir viena no oficiālajām valodām, tad arī lieliski varējām palīdzēt viņiem. Un bez cilvēku glābšanas, ejot ar kājām, redzējām arī Demokrātijas Monumentu, ko citādi, iespējams, būtu palaidušas garām. Tāpat kā tam netālu esošo mazo, skaisto cietoksni, kurš parastos tūrisma ceļvežos nav pieminēts. 
Bet, kad pašām vajadzēja palīdzību, satikām kārtējos interesantos cilvēkus - 2 vīriešus, kuri jau vairākus gadus dzīvo Taizemē, tātad tāpat kā mēs zina daudz vairāk par šo kultūru. Viņi arī deva mums vairākus labus transporta padomus, kurus nebūtu iedomājušās. Nonākušas Zelta kalna templī bijām piekusušas, sarkanas, sasvīdušas un ļoti laimīgas. Templis bija pavisam skaists, ne tik ļoti tūristu apdzīvots kā pārējās apskates vietas Bangkokā.
Un šis mums abām bija pirmais templis, kurā pat kā lūgums bija rakstīts, lai nenovelkam kurpes, ieejot templī. Kurpju novilkšana mums šķiet tik pašsaprotama lieta, ka tiešām bijām pārsteigtas. Tā arī nenoskaidrojām, kāds tam bija iemesls, bet templis bija patiešām jauks, jo no augšas pavērās skats uz visām Bangkokas pusēm. Pēc tam izlēmām, ka, lai gan esam jau gabaliņu prom, tomēr jādodas apskatīt Wat Pho un Pusguļus Buda. Jau atkal līdz turienei nokļuvām par zemo autobusa cenu. Wat Pho templī gribējām tikt iekšā bez maksas, jo esam apmaiņas skolnieces, tātad principā šajā gadā skaitāmies taizemietes un citās vietās mūs laiž par brīvu. Šeit kasiere ar laiku nogura no mūsu vārīšanās taju valodā ar pamatīgo akcentu, tāpēc ielaida, bet tikai lai aizsūtītu uz otru tempļa teritorijas malu, kur mums jāprasa citai kasierei. Priecīgas, ka jau visu tempļa teritoriju varam apskatīt par brīvu, to arī darījām vispirms.
Bet tad gājām pie otras kases, kur mums atkal neizdevās pierādīt savu taisnību. Jo redziet, šeit viņu attaisnojums bija, ka mēs dabūtu atlaidi, ja mums mugurā būtu skolēnu uniformas. Bet mācību gads jau ir beidzies? Kādēļ lai es valkāt skolas formu vienkārši ejot satikt draudzeni? Mūsu skaidrošanos dzirdēja kāds tūrists, kurš bija ieinteresēts, redzot, kā divas gaišmatainas meitenes kaut ko cītīgi runā viņam pilnīgi nesaprotamā un jocīgi skanošā valodā. Tā mēs iepazināmies ar Vasilios. Viņš ir grieķis, kurš dzimis Šveicē, bet strādā Singapūrā, taču uz Bangkoku atbraucis garajā nedēļas nogalē. Kā es to zinu? Jo sākot runāt ar viņu, vispirms izstāstījām savu problēmu, ka negribam maksāt par ieeju templī tikai tāpēc, ka neizskatāmies pēc aziātēm. Tad sākām runāt, ko viņš dara Bangkokā (jo viņš ceļoja viens), kad izrādījās, ka viņš tikko bijis Wat Prakaew, kur par ieeju samaksājis 400 Batus. Tā šeit reāli ir kosmiska cena. Viņš teica, ka arī Wat Pho plāno paņemt gidu. Mēs teicām, ka tas patiešām nav nepieciešams, jo gidi šeit neko jaunu nepastāstīs. Acīmredzot, viņam likāmies tiešām zinošas un Vasilios izmaksāja mums biļetes templī.
Un mēs pilnīgi iejutāmies gidu lomā, stāstījām par dažādiem budisma sīkumiem, kas jāievēro ieejot templī, stāstījām par iespējamām arhitektūras iezīmēm tajās celtnēs un bijām priecīgas palīdzēt šim jaukajam vīriņam, kurš pēc viņa stāstītā jau pietiekami bija apkrāpts, maksājot gan par ēdienu, gan par transportu. Tad nu mēs izlēmām viņam parādīt kaut daļiņu no `īstās Taizemes` vai vismaz `īstajām Taizemes cenām` mūsu skatījumā. Viņš bija tik neizsakāmi priecīgs, braucot vietējā autobusā kopā ar vietējiem taizemiešiem un maksājot par to tikai 10 Batus (16 santīmus), ka aiz priekiem pat tādā mums ierastā vietā gribēja tūristu bildes. Tā nu mēs principā kļuvām par viņa privātajām gidēm šodien. Aizvedām viņu uz Zelta kalnu, lai gan pašas jau tur bijām pabijušas, taču vieta bija tiešām skaista un viņš bija tik ļoti laipns pret mums Wat Pho, ka gribējām kaut kā atlīdzināt. Tālāk pašām bija plānā doties atpakaļ uz Siam, bet tā kā viņš ceļoja viens, tad uzaicinājām arī viņu uz turieni, jo tā ir pavisam cita `Taizeme`. Tā nu par vēl 10 Batiem paņēmām ekspreslaivu (Bangkoka agrāk tika saukta par Austrumu Venēciju, pirms industriālisms un tūristi kanālus padarīja netīrus), lai nokļūtu atpakaļ centrā. Diena jau tuvojās nobeigumam, taču tad Vasilios uzaicināja mums izmaksāt vakariņas. Mēs, kuras visu pieradušas šeit darīt par zemāko iespējamo cenu, jutāmies pietiekoši slikti, lai pieņemtu šo piedāvājumu Siam Paragon, jo šeit cenas ir vismaz Eiropas līmenī. Taču tad viņš izcēla faktu, ka vakar esot bijusi viņa dzimšanas diena un, ka šīs būtu kā viņa dzimšanas dienas svinības. Nu labi, lai iet! Tā nu sameklējām arī ne dārgāko, bet tomēr pieklājīgu Japāņu restorānu, kur pasēdēt un iekost suši. Rezultātā mēs ar Charlotte šodien iztērējām supermaz naudas, pavadījām labu laiku, izpalīdzējām daudziem cilvēkiem un pat ar visām vakariņām paliekam pie domas, ka palīdzējām Vasilio ietaupīt vismaz 1000 Batu. Pašām pēc tam galvā vēl tāda doma `hei, mēs taču tiešām varētu tā dzīvot šeit un palīdzēt nabaga lētticīgajiem tūristiem` :D Jebkurā gadījumā, šī tiešām bija super diena, pašas labākās sajūtas Bangkoku iepazīt no šādas puses :)) Bet mājās atgriežoties no garajiem šodienas pārgājieniem atklāju savu Taizemes saulē iedegušo seju ar ļooooti sārtiem vaigiem un biju laimīga ieiet garā, garāāāā aukstā dušā. Jā, man iet labi! :))
P.S. Kad braucām autobusā, Charlotte man stāstīja visādus jokus Taizemes ziemeļnieku dialektā, kas ir principā Laosas valoda. Kamēr es neko nesapratu, pavisam cits cilvēks saprata. Mums priekšā sēdošais puisis augstskolas uniformā pēkšņi pagriezās un prasīja, kā viņa māk runāt tajā dialektā. Tad atklājās, ka viņš nāk no tās pašas pilsētas, kur Charlotte dzīvo. Viņš vispār bija ļoti zinošs un es pat dabūju uzzināt, ka mans taju vārds อลิสา nāk no Indijas, no sanskrita valodas vai, iespējams, pat vēl pirms tam no kādas no Arābu valodām. To, ka tas nozīmē `beautiful woman` es jau zināju, bet fakts par vārda izcelsmi bija jauns. Un es to nekad drošivien neuzzinātu, ja nebūtu braukusi tieši tajā autobusā :p ;)
Bet, kad pašām vajadzēja palīdzību, satikām kārtējos interesantos cilvēkus - 2 vīriešus, kuri jau vairākus gadus dzīvo Taizemē, tātad tāpat kā mēs zina daudz vairāk par šo kultūru. Viņi arī deva mums vairākus labus transporta padomus, kurus nebūtu iedomājušās. Nonākušas Zelta kalna templī bijām piekusušas, sarkanas, sasvīdušas un ļoti laimīgas. Templis bija pavisam skaists, ne tik ļoti tūristu apdzīvots kā pārējās apskates vietas Bangkokā.
Un šis mums abām bija pirmais templis, kurā pat kā lūgums bija rakstīts, lai nenovelkam kurpes, ieejot templī. Kurpju novilkšana mums šķiet tik pašsaprotama lieta, ka tiešām bijām pārsteigtas. Tā arī nenoskaidrojām, kāds tam bija iemesls, bet templis bija patiešām jauks, jo no augšas pavērās skats uz visām Bangkokas pusēm. Pēc tam izlēmām, ka, lai gan esam jau gabaliņu prom, tomēr jādodas apskatīt Wat Pho un Pusguļus Buda. Jau atkal līdz turienei nokļuvām par zemo autobusa cenu. Wat Pho templī gribējām tikt iekšā bez maksas, jo esam apmaiņas skolnieces, tātad principā šajā gadā skaitāmies taizemietes un citās vietās mūs laiž par brīvu. Šeit kasiere ar laiku nogura no mūsu vārīšanās taju valodā ar pamatīgo akcentu, tāpēc ielaida, bet tikai lai aizsūtītu uz otru tempļa teritorijas malu, kur mums jāprasa citai kasierei. Priecīgas, ka jau visu tempļa teritoriju varam apskatīt par brīvu, to arī darījām vispirms.
Bet tad gājām pie otras kases, kur mums atkal neizdevās pierādīt savu taisnību. Jo redziet, šeit viņu attaisnojums bija, ka mēs dabūtu atlaidi, ja mums mugurā būtu skolēnu uniformas. Bet mācību gads jau ir beidzies? Kādēļ lai es valkāt skolas formu vienkārši ejot satikt draudzeni? Mūsu skaidrošanos dzirdēja kāds tūrists, kurš bija ieinteresēts, redzot, kā divas gaišmatainas meitenes kaut ko cītīgi runā viņam pilnīgi nesaprotamā un jocīgi skanošā valodā. Tā mēs iepazināmies ar Vasilios. Viņš ir grieķis, kurš dzimis Šveicē, bet strādā Singapūrā, taču uz Bangkoku atbraucis garajā nedēļas nogalē. Kā es to zinu? Jo sākot runāt ar viņu, vispirms izstāstījām savu problēmu, ka negribam maksāt par ieeju templī tikai tāpēc, ka neizskatāmies pēc aziātēm. Tad sākām runāt, ko viņš dara Bangkokā (jo viņš ceļoja viens), kad izrādījās, ka viņš tikko bijis Wat Prakaew, kur par ieeju samaksājis 400 Batus. Tā šeit reāli ir kosmiska cena. Viņš teica, ka arī Wat Pho plāno paņemt gidu. Mēs teicām, ka tas patiešām nav nepieciešams, jo gidi šeit neko jaunu nepastāstīs. Acīmredzot, viņam likāmies tiešām zinošas un Vasilios izmaksāja mums biļetes templī.
Un mēs pilnīgi iejutāmies gidu lomā, stāstījām par dažādiem budisma sīkumiem, kas jāievēro ieejot templī, stāstījām par iespējamām arhitektūras iezīmēm tajās celtnēs un bijām priecīgas palīdzēt šim jaukajam vīriņam, kurš pēc viņa stāstītā jau pietiekami bija apkrāpts, maksājot gan par ēdienu, gan par transportu. Tad nu mēs izlēmām viņam parādīt kaut daļiņu no `īstās Taizemes` vai vismaz `īstajām Taizemes cenām` mūsu skatījumā. Viņš bija tik neizsakāmi priecīgs, braucot vietējā autobusā kopā ar vietējiem taizemiešiem un maksājot par to tikai 10 Batus (16 santīmus), ka aiz priekiem pat tādā mums ierastā vietā gribēja tūristu bildes. Tā nu mēs principā kļuvām par viņa privātajām gidēm šodien. Aizvedām viņu uz Zelta kalnu, lai gan pašas jau tur bijām pabijušas, taču vieta bija tiešām skaista un viņš bija tik ļoti laipns pret mums Wat Pho, ka gribējām kaut kā atlīdzināt. Tālāk pašām bija plānā doties atpakaļ uz Siam, bet tā kā viņš ceļoja viens, tad uzaicinājām arī viņu uz turieni, jo tā ir pavisam cita `Taizeme`. Tā nu par vēl 10 Batiem paņēmām ekspreslaivu (Bangkoka agrāk tika saukta par Austrumu Venēciju, pirms industriālisms un tūristi kanālus padarīja netīrus), lai nokļūtu atpakaļ centrā. Diena jau tuvojās nobeigumam, taču tad Vasilios uzaicināja mums izmaksāt vakariņas. Mēs, kuras visu pieradušas šeit darīt par zemāko iespējamo cenu, jutāmies pietiekoši slikti, lai pieņemtu šo piedāvājumu Siam Paragon, jo šeit cenas ir vismaz Eiropas līmenī. Taču tad viņš izcēla faktu, ka vakar esot bijusi viņa dzimšanas diena un, ka šīs būtu kā viņa dzimšanas dienas svinības. Nu labi, lai iet! Tā nu sameklējām arī ne dārgāko, bet tomēr pieklājīgu Japāņu restorānu, kur pasēdēt un iekost suši. Rezultātā mēs ar Charlotte šodien iztērējām supermaz naudas, pavadījām labu laiku, izpalīdzējām daudziem cilvēkiem un pat ar visām vakariņām paliekam pie domas, ka palīdzējām Vasilio ietaupīt vismaz 1000 Batu. Pašām pēc tam galvā vēl tāda doma `hei, mēs taču tiešām varētu tā dzīvot šeit un palīdzēt nabaga lētticīgajiem tūristiem` :D Jebkurā gadījumā, šī tiešām bija super diena, pašas labākās sajūtas Bangkoku iepazīt no šādas puses :)) Bet mājās atgriežoties no garajiem šodienas pārgājieniem atklāju savu Taizemes saulē iedegušo seju ar ļooooti sārtiem vaigiem un biju laimīga ieiet garā, garāāāā aukstā dušā. Jā, man iet labi! :))
P.S. Kad braucām autobusā, Charlotte man stāstīja visādus jokus Taizemes ziemeļnieku dialektā, kas ir principā Laosas valoda. Kamēr es neko nesapratu, pavisam cits cilvēks saprata. Mums priekšā sēdošais puisis augstskolas uniformā pēkšņi pagriezās un prasīja, kā viņa māk runāt tajā dialektā. Tad atklājās, ka viņš nāk no tās pašas pilsētas, kur Charlotte dzīvo. Viņš vispār bija ļoti zinošs un es pat dabūju uzzināt, ka mans taju vārds อลิสา nāk no Indijas, no sanskrita valodas vai, iespējams, pat vēl pirms tam no kādas no Arābu valodām. To, ka tas nozīmē `beautiful woman` es jau zināju, bet fakts par vārda izcelsmi bija jauns. Un es to nekad drošivien neuzzinātu, ja nebūtu braukusi tieši tajā autobusā :p ;)
piektdiena, 2012. gada 16. marts
Ir ziņas, kurām man pat nevajag pusgadu, lai saņemtos uzrakstīt ;)
Ir aptuveni 19:30 vakarā un tikko atgriezos no savas pēdējās dejošanas nodarbības Taizemē. Lai kā es arī gribētu mācīties tur visu savu atlikušo dzīvi, tomēr pašai visādi plāni, tāpēc līdz ar abonamenta beigšanos beidzas arī manas hip hop gaitas šeit. Aiiiii, bija tik forši ar to dejošanu. Kad sāku šeit mācīties, tad nonācu grupā, kur cilvēki nebija īpaši atvērti un vienīgie prieki bija laiks, ko pavadīt ar māsu un, protams, skolotāju. Bet tad, pateicoties plūdiem, sāku nākt šeit divas reizes nedēļā un nonācu citā grupā, kur nu tagad man ir jau pavisam labas un mīļas draudzenes. Tā kā beigās viss bija vēl ideālāk, kā biju paredzējusi. Šodienas nodarbība arī kā vienmēr lieliska, bija gan laiks apbrīnot skaisto skolotāju, kurš manās acīs vēl aizvien ir skaistākais taizemietis pasaulē, gan arī pašai padejot. Un pēc tam vēl deju skolas vadītāja, Kru Joy, kura arī ir ļoti jauks cilvēks, taisīja ar mani bildes, novēlēja veiksmi un teica, ka es viņiem pietrūkšot. Nu ziniet ko? Man viņi arī! Vēl miljons reizes vairāk! Dejošana tiešām bija iemesls, kāpēc man tik ļoti patika piektdienas Taizemē! :)) :****
Dejošanas noskaņās iekopēju linku ar dziesmu, kuru pēdējo mācījāmies http://www.youtube.com/watch?v=fx96FzP6j9I
Dejošanas noskaņās iekopēju linku ar dziesmu, kuru pēdējo mācījāmies http://www.youtube.com/watch?v=fx96FzP6j9I
trešdiena, 2012. gada 14. marts
Neiet man ar to rakstīšanu pēdējā laikā, nemaz nē.
29/02/12
Mājās šorīt visiem bija panika, jo piezvanīja māsa un raudādama stāstīja, ka nezina, vai varēs sadzīvot ar savu viesģimeni Panamā. Šiem esot maza māja, visi guļot vienā istabā, nav interneta, tualetei nav durvis utt. Izklausījās diez gan traki, bet tad izrādījās, ka viesģimene tikai gribējuši māsu pabiedēt, jo tā nemaz nebija viņu māja, bet gan kaut kādu radinieku. Tā kā īstā māja esot labāka, bet māšukam tiešām bija mazā panika :D Skolā mani klasesbiedri un mākslas skolotāja bija ļoti jauki, jo glāba mani no kārtējā Ajaan Juraiwan mēģinājuma mani bez nekāda sakara uzstumt uz skolas skatuves. Un tad taju valodas stundā pēkšņī uzradās vesela klase, kura skatījās kā es divatā ar skolotāju mācos taju valodu, tur nebija iespējams nokoncentrēties un skolotāja palaida mani ātrāk brīvībā :D Bet sociālo zinību skolotājs laikam beidzot pieradis, ka neesmu parasta ārzemniece, bet gan jau iejutusies šeit, tāpēc piedūrās tāpat kā citiem klasesbiedriem, kas iekļāva roku aprakstīšanu ar pasteļkrītiņiem utt :D Arī vācu valodas stundā turpinājās čillīgā sajūta, kas visu laiku pēdējā laikā, un tad klasesbiedri apēda visu skolotājas jūraszāli (to, kas līdzīga suši zālei, tikai ar garšiņām), mīlīgi :D :D
01/03/12
Uz skolu neeju, jo uz māju nāk mūks. Kāpēc tā? Tajiem te gandrīz katrā mājā ir atsevišķa istaba budismam, vai vismaz mazs stūrītis. Tad nu mūsu Budas istaba plūdos tika izpostīta, tagad viņa ir savesta kārtībā, tāpēc arī bija vajadzīgs mūks, lai dotu svētību. Un piedevā vēl ziedotu viņam, lai māsai Panamā un vispār visiem būtu laime.
02/03/12
Pēdējā oficiālā diena taju skolā! Jau šodien! Viss!! Tagad palicis tikai brīvlaiks līdz atpakaļ braukšanai, bet mācības, kā tagad, vairs nebūs nekad :p Viss iesākās ar neparasti garu rīta ceremoniju.
Sākumā pārstāvjiem no visām astoņām 12. klasēm bija jākāpj uz skatuves un jāsaka kādi atvadu vārdi skolai vai jebkas, ko viņi grib vēl pateikt. Tad sekoja 11. klašu sveiciens, kur viņi apstājās aplī apkārt visiem 12., sadevās rokās un dziedāja dziesmu, bija ritīgi mīļi :) Un tad tika dots laiks, kad mazākie sveica 12.os un deva puķes. Es arī tiku pie savas kaudzītes, lai gan par brīnumu dabūju viņas no cilvēkiem, ko pirmo reizi redzu, nevis no tādiem, ko patiešām pazītu :D Kad rīta ceremonija beidzās, visiem 12. bija jāiet caur tādiem kā vārtiem ar uzrakstu `Congratulations!`. Bija jauki, sajūta, ka tas viņiem tāds kā sava veida izlaidums. Bet aiz tiem vārtiem tikai mūsu klasi gaidīja 10. un 11., kuri mācās vācu valodas programmā.
Viņi arī mūs ļoti jauki apsveica. Un atlikušo dienas daļu nebija jāmācās, vienkārši dzīvojām pa skolu un atpūtāmies kopā. Vācu valodas skolotāja vēl sapirkās gardumus un tad mums bija mazā pasēdēšana.
Bet vakarā atkal pārliecinājos, kā man paveicies ar viesģimeni, jo jau vakariņās viņi sāka plānot, kur mani varētu aizvest paceļot, ja jau uz skolu vairs nav jāiet :) Un viesmammai bija lielie prieki, jo māsa Panamā, man skola beigusies un brāli uz skolu ved tētis, tāpēc viņai pēc nez cik gadiem beidzot būs laiks, lai izgulētos :) :D
04/03/12
Es vēl aizvien nesaprotu, kāpēc visi skaistie cilvēki atrodas Siāmas laukuma rajonā, bet katrā ziņā par to nesūdzos, jo tieši tur arī šodien braucu tikties ar savu AFS draudzeni Cathrine no Dānijas ;) Taču pirms braukšanas mamma iedeva uzdevumu - nopirkt viņai virtuļus! Tagad tiešām varu justies kā īsta meita, jo pirms tam to vienmēr darīja māsa :D :D Un nav jau vieglākais uzdevums, nevar pirkt kaut kādus virtuļus - tiem jābūt no Krispy Cream un ar oriģinālo glazūru, citādi mammai nepatīk :D :) Bet ar Cathrine sākām plānot, kā aprīļa beigās brauksim uz Taizemes dienvidiem independent travelling un beidzot baudīsim īstu tūristu dzīvi - gulēsim saulītē, peldēsimies, atpūtīsimies. Izklausījās jau ideāli :)) Tad sarunā starp citu iepinu, ka man šodien ir vārda diena. Jā, Latvijā mēs svinam vārda dienas. Viņai, protams, par to bija pirmā dzirdēšana (laikam tiešām esam vienīgā valsts pasaulē, kur tādi svētki ir), bet viņa teica, ka tas ir ritīgi stilīgi :) Un tad, lai mums sanāktu kultūru apmaiņa, viņa pastāstīja par svētkiem Dānijā, kuri drošivien nav citur pasaulē, kad viņi dedzinot raganas. :D Bet lielā mērā tas izklausījās pēc mūsu Jāņiem, kad ir liels ugunskurs, āra aktivitātes ar draugiem un labi pavadīts laiks. Tas raganu fakts nebija galvenais :D :D
12/03/12
Šodien mājās ciemiņi. Atbrauca tēta jaunākā māsa ar vīru. Viņi dzīvo Anglijā un ir ceļā uz tā vīra Russel krustdēla kāzām Austrālijā, tāpēc pa ceļam izdomāja ieskriet Bangkokā uz pāris dienām. Bija ļoti forši, varēju atkal parunāt angliski. Pie tam atbildes bija īstajā angļu valodā, nevis amerikāņu, kas ir ļoti stilīgi. Dažreiz pat grūti saprast, bet tā vispār tas akcents ir tik labs ;) Bet pusdienas laikā man bija jābrauc uz skolu, jo rīt jārāda priekšnesums, bet mums vēl nekas nebija gatavs 20 minūtes pirms mājās braukšanas. Solās būt `meistarīgi` :D
13/03/12
Lai gan oficiāli skola jau beigusies, tajiem tā kārtība turpina būt tik pat nesaprotama, kā vienmēr. Tad nu šodien dabūju braukt uz skolu, jo visām 12. klasēm bija jātaisa kaut kāds šovs, lai mākslas priekšmetā dabūtu atzīmes. Par manas grupas deju, kuru izdomājām vakar un šorīt no rīta, īsti pat nav, ko teikt. Ja nu vienīgi, ka tā, manuprāt, bija drausmīgākā uzstāšanāš manā dzīvē. Pavisam nopietni! :D Kad tas beidzās, man jau tikai smieklīgi, draudziņi gan uztraucās, vai dabūs normālas atzīmes vai nē. Bet nu kārtējā pieredzīte :D Tagad gan pavisam atvados no skolas! :))
Mājās šorīt visiem bija panika, jo piezvanīja māsa un raudādama stāstīja, ka nezina, vai varēs sadzīvot ar savu viesģimeni Panamā. Šiem esot maza māja, visi guļot vienā istabā, nav interneta, tualetei nav durvis utt. Izklausījās diez gan traki, bet tad izrādījās, ka viesģimene tikai gribējuši māsu pabiedēt, jo tā nemaz nebija viņu māja, bet gan kaut kādu radinieku. Tā kā īstā māja esot labāka, bet māšukam tiešām bija mazā panika :D Skolā mani klasesbiedri un mākslas skolotāja bija ļoti jauki, jo glāba mani no kārtējā Ajaan Juraiwan mēģinājuma mani bez nekāda sakara uzstumt uz skolas skatuves. Un tad taju valodas stundā pēkšņī uzradās vesela klase, kura skatījās kā es divatā ar skolotāju mācos taju valodu, tur nebija iespējams nokoncentrēties un skolotāja palaida mani ātrāk brīvībā :D Bet sociālo zinību skolotājs laikam beidzot pieradis, ka neesmu parasta ārzemniece, bet gan jau iejutusies šeit, tāpēc piedūrās tāpat kā citiem klasesbiedriem, kas iekļāva roku aprakstīšanu ar pasteļkrītiņiem utt :D Arī vācu valodas stundā turpinājās čillīgā sajūta, kas visu laiku pēdējā laikā, un tad klasesbiedri apēda visu skolotājas jūraszāli (to, kas līdzīga suši zālei, tikai ar garšiņām), mīlīgi :D :D
01/03/12
Uz skolu neeju, jo uz māju nāk mūks. Kāpēc tā? Tajiem te gandrīz katrā mājā ir atsevišķa istaba budismam, vai vismaz mazs stūrītis. Tad nu mūsu Budas istaba plūdos tika izpostīta, tagad viņa ir savesta kārtībā, tāpēc arī bija vajadzīgs mūks, lai dotu svētību. Un piedevā vēl ziedotu viņam, lai māsai Panamā un vispār visiem būtu laime.
02/03/12
Pēdējā oficiālā diena taju skolā! Jau šodien! Viss!! Tagad palicis tikai brīvlaiks līdz atpakaļ braukšanai, bet mācības, kā tagad, vairs nebūs nekad :p Viss iesākās ar neparasti garu rīta ceremoniju.
Sākumā pārstāvjiem no visām astoņām 12. klasēm bija jākāpj uz skatuves un jāsaka kādi atvadu vārdi skolai vai jebkas, ko viņi grib vēl pateikt. Tad sekoja 11. klašu sveiciens, kur viņi apstājās aplī apkārt visiem 12., sadevās rokās un dziedāja dziesmu, bija ritīgi mīļi :) Un tad tika dots laiks, kad mazākie sveica 12.os un deva puķes. Es arī tiku pie savas kaudzītes, lai gan par brīnumu dabūju viņas no cilvēkiem, ko pirmo reizi redzu, nevis no tādiem, ko patiešām pazītu :D Kad rīta ceremonija beidzās, visiem 12. bija jāiet caur tādiem kā vārtiem ar uzrakstu `Congratulations!`. Bija jauki, sajūta, ka tas viņiem tāds kā sava veida izlaidums. Bet aiz tiem vārtiem tikai mūsu klasi gaidīja 10. un 11., kuri mācās vācu valodas programmā.
Viņi arī mūs ļoti jauki apsveica. Un atlikušo dienas daļu nebija jāmācās, vienkārši dzīvojām pa skolu un atpūtāmies kopā. Vācu valodas skolotāja vēl sapirkās gardumus un tad mums bija mazā pasēdēšana.
Bet vakarā atkal pārliecinājos, kā man paveicies ar viesģimeni, jo jau vakariņās viņi sāka plānot, kur mani varētu aizvest paceļot, ja jau uz skolu vairs nav jāiet :) Un viesmammai bija lielie prieki, jo māsa Panamā, man skola beigusies un brāli uz skolu ved tētis, tāpēc viņai pēc nez cik gadiem beidzot būs laiks, lai izgulētos :) :D
04/03/12
Es vēl aizvien nesaprotu, kāpēc visi skaistie cilvēki atrodas Siāmas laukuma rajonā, bet katrā ziņā par to nesūdzos, jo tieši tur arī šodien braucu tikties ar savu AFS draudzeni Cathrine no Dānijas ;) Taču pirms braukšanas mamma iedeva uzdevumu - nopirkt viņai virtuļus! Tagad tiešām varu justies kā īsta meita, jo pirms tam to vienmēr darīja māsa :D :D Un nav jau vieglākais uzdevums, nevar pirkt kaut kādus virtuļus - tiem jābūt no Krispy Cream un ar oriģinālo glazūru, citādi mammai nepatīk :D :) Bet ar Cathrine sākām plānot, kā aprīļa beigās brauksim uz Taizemes dienvidiem independent travelling un beidzot baudīsim īstu tūristu dzīvi - gulēsim saulītē, peldēsimies, atpūtīsimies. Izklausījās jau ideāli :)) Tad sarunā starp citu iepinu, ka man šodien ir vārda diena. Jā, Latvijā mēs svinam vārda dienas. Viņai, protams, par to bija pirmā dzirdēšana (laikam tiešām esam vienīgā valsts pasaulē, kur tādi svētki ir), bet viņa teica, ka tas ir ritīgi stilīgi :) Un tad, lai mums sanāktu kultūru apmaiņa, viņa pastāstīja par svētkiem Dānijā, kuri drošivien nav citur pasaulē, kad viņi dedzinot raganas. :D Bet lielā mērā tas izklausījās pēc mūsu Jāņiem, kad ir liels ugunskurs, āra aktivitātes ar draugiem un labi pavadīts laiks. Tas raganu fakts nebija galvenais :D :D
12/03/12
Šodien mājās ciemiņi. Atbrauca tēta jaunākā māsa ar vīru. Viņi dzīvo Anglijā un ir ceļā uz tā vīra Russel krustdēla kāzām Austrālijā, tāpēc pa ceļam izdomāja ieskriet Bangkokā uz pāris dienām. Bija ļoti forši, varēju atkal parunāt angliski. Pie tam atbildes bija īstajā angļu valodā, nevis amerikāņu, kas ir ļoti stilīgi. Dažreiz pat grūti saprast, bet tā vispār tas akcents ir tik labs ;) Bet pusdienas laikā man bija jābrauc uz skolu, jo rīt jārāda priekšnesums, bet mums vēl nekas nebija gatavs 20 minūtes pirms mājās braukšanas. Solās būt `meistarīgi` :D
13/03/12
Lai gan oficiāli skola jau beigusies, tajiem tā kārtība turpina būt tik pat nesaprotama, kā vienmēr. Tad nu šodien dabūju braukt uz skolu, jo visām 12. klasēm bija jātaisa kaut kāds šovs, lai mākslas priekšmetā dabūtu atzīmes. Par manas grupas deju, kuru izdomājām vakar un šorīt no rīta, īsti pat nav, ko teikt. Ja nu vienīgi, ka tā, manuprāt, bija drausmīgākā uzstāšanāš manā dzīvē. Pavisam nopietni! :D Kad tas beidzās, man jau tikai smieklīgi, draudziņi gan uztraucās, vai dabūs normālas atzīmes vai nē. Bet nu kārtējā pieredzīte :D Tagad gan pavisam atvados no skolas! :))
Abonēt:
Ziņas (Atom)