Kaupansa.

Oou, kas par dieniņu! Jāsāk iet skolā, tāpēc no rīta skaisti saģērbos savā uniformā un devāmies ceļā. Vai nu es biju par lēnu taisījusies vai kā, bet brokastīm īsti nebija laika, tāpēc paķērām tostermaizes un desiņas 7Eleven veikalā un, protams, es jau paspēju izgāzties un aplieties ar sulu. Bet viesmamma ātri reaģēja ar mitrajām salvetēm un līdz skolai jau viss bija izžuvis un tīrs. ;)

Skolā mani pilnīgi noteikti pārsteidza ar to, ka šodien ir Kaupansa svētki, kas iezīmē 3 mēnešu atturības periodu no alkohola un vispār budistiem kaut kādu atturību. :D Un tas, lūk, nozīmēja, ka man šodien - pirmajā skolas dienā - ir jāvelk taju tautastērps un jāpiedalās. Un, protams, ka man nebija fotoaparāts līdzi uz `vienkāršu skolas dienu`, tāpēc jums, mani fotoatkarīgie draugi, būs vien jāpaciešas, kamēr no citiem dabūšu bildes. Lai vai kā, skolā paspēju iepazīties ar miljons cilvēkiem, taču vārdus atceros diemžēl tikai kādiem maksimums 10. Taču paspēju iepazīties ar skolēniem, kuri apmeklē taju mūzikas stundas, un iepazīstoties viņi ļoti gribēja, lai es parādu kā dejo karsējmeitene no Latvijas. :D Bija samērā dīvaini dejot skolas uniformā, bet, ja jau publika pieprasa.. :D Pēc tam satiku ķīniešu valodas skolotāju, ļoti jaunu, stilīgu, kura kā izrādās man pasniegs kaut ko līdzīgu angļu valodas privātstundām, jo viņa ļoti labi runā angliski, tāpēc mēs vairākas reizes nedēļā tiksimies tieši, lai trenētos runāt. Un tas, manuprāt, ir ļoti ideāli, jo nav šaubu, ka, atgriežoties LV, noderēs eksāmenā. Pēc tam satiku skolotāju, kura man mācīs taju dejas. Viņa arī mani ieģērba tradicionālajā tērpā, taču vēl tur bija tik daudz mīļu, izpalīdzīgu, rūķa auguma palīgu, ka nevaru nepalielīties, piemēram, ar mazo Nong Mai, kura iet 8. klasē, taču uzlika man tādu grimu, ka es vienkārši brīnos, kur viņa to iemācījās, jo es tā nemāku, bet viņai pie tam taču ir aizliegts krāsoties uz skolu. Jā, tā bija ļoti jauka meitenīte, viņa bez visiem `suuai!` (skaista) un `na lak!` (mīlīga), ko neskaitāmas reizes dzirdēju šodien, paspēja pateikt arī, ka viņa manu mīl.

Taji vispār ļoti mīloši, vēl viena cita angļu valodas skolotāja, kura arī būs viena no manām neskaitāmajām kontaktpersonām arī teica, ka esmu ļoti `suuai` un, ka viņa mani mīl. :D Tālāk, kad biju ieģērbta tērpā, kurā nenormāli grūti pastaigāt, jo var paiet tikai ar miniatūriem solīšiem un tipināt, iepazinos ar meitenēm, kuras dejo taju dejas.

Tur man uzreiz uzradās divas draudzenes Pim un Dia, kuras arī visu dienu mani pieskatīja, lai nepazūdu :D Un vispār tik smieklīgi, Dia prasa, vai viņa ir skaista, es saku, ka jā un tad viņai ir tāds neizsakāmais prieks un sajūsma. Protams, arī šajā laikā paspēju ar miljons cilvēkiem sabildēties, dzirdēt `suuai` un `na lak`, tātad šodien nekāda mācīšanās nebija.


Pie tam man tā pirmā skolas diena iekrita interesantā brīdī, jo tā kā budistiem sākas tas gavēnis vai kas nu tas ir, tad tagad ir 4 brīvdienas līdz nākamajai reizei skolā. Jā, nu un tad beidzot ap plkst. 11:00 devāmies uz templi, lai piedalītos sveču ceremonijā. Tur gājām gājienā, es biju goda vietā, uzreiz aiz skolas nosaukuma zīmes nesēja un nesu rokās lielo sveci.

Ieejot templī, mēs kādas 5 reizes apgājām apkārt visai iekšējai teritorijai apkārt, skolas orķestris spēlēja, dejotājas dejoja un bija skaisti.

Tad apsēdāmies, jo bija jāgaida arī cilvēki no citām skolām, lai klausītos mūku ceremonijā. Tur bija neiedomājami karsts, it īpaši līdz potītēm garajos svārkos. Un te atkal izpaudās ļoti atsaucīgie skolas biedri, kuri man īpaši sarūpēja ventilatoru un nolika blakus, es jau tagad arī viņus mīlu ;D

Ai, šodien notika tik daudz, kas, ka grūti atstāstīt sakarīgā secībā, bet centieties saprast. Tātad vēl varu pateikt, ka taju dejotājas visas ļoti grib baltu ādu un cītīgi pūderējās, kamēr es sapņoju par tādu brūnumu kā viņām. (Atkāpe no tēmas - man jau tagad ir trīskāršs gatera iedegums no T-krekla, kleitas un topiņa, tā kā bail pat iedomāties, kāda atbraukšu atpakaļ maijā.) Turpinot par sveču ceremoniju - tiešām skaisti, un tur bija tik jauks vecs mūks, kurš dziedot tās mantras izskatījās, ka aizmigs, taču pēc tam viņš izrādījās galvenais, jo, kad ceremonija beidzās, visi gāja viņam garām, kur viņš mūs apšļakstīja ar ūdeni, droši vien kaut kādu svēto un veiksmīgo - man patika. Man vispār tā budisma lieta patīk, piemēram, vēl es šodien dabūju tādu auduma strēmelīti no mūka apģērba vai vismaz tāda materiāla un tādas pašas krāsas, ko arī varu apsiet ap roku vai piesiet pie atslēgām veiksmei. Tad vēl skolēni, kuri mācās vācu valodas programmā (tajā pašā, kurā būšu es), visu laiku centās ar mani runāt vāciski un to bija vēl 10x grūtāk saprast nekā viņu angļu valodu. Piemēram, šodien atskanēja jautājums `Bist du Buddha?`. Uz ko, protams, atbildēju, ka nē, jo, pat ja es būtu budiste, es neesmu Buda. :D Tad atgriezāmies skolā, tiku atpakaļ savā uniformā, atvadījos no miljons draugiem un Pim un Dia teica, ka es skolā esot kā superzvaigzne. :D

Bet šodien tā arī bija, jo sajūta ir tāda, ka man būtu jābūt bildēm ar visiem pāri par 2000 skolēniem. :D Tad satiku mazo māsu, par kuru man arī liels prieks, jo viņam grib doties kādā apmaiņas programmā, tāpēc visu laiku pilda kaut kādus papīrus. Kad jau domāju, ka braucam mājās, jo biju nogurusi pēc tik nepārspējamas pirmās skolas dienas, izrādījās, ka izmetīsim mazu loku un apskatīsimies, kur māsa mācās spēlēt taju mūzikas instrumentu, tādu ar gongiem, nezinu, kā sauc. Tajā vietā ieraudzīju vienu tādu mazo talanu, puisītim noteikti nebija pat 10 gadi, bet to ksilofonam līdzīgo instrumentu viņš pārvaldīja perfekti, mazās rociņas kustējās tik ātri, ka es pat īsti nepaspēju izsekot. Un tad iepazinos ar māsas skolotāju, kas beidzās ar to, ka rīt man jāatgriežās un jāturpina šodien iesāktais un jāmācās tālāk. Un tas jau atkal ir samērā lieliski, jo pēc tam no māsas uzzināju, ka viņa ir kaut kādas balvas divkārtēja 1. vietas ieguvēja Taizemē, tātad labākā. ;) Vispār šodiena ir pārāk laba, lai to visu aprakstītu un es noteikti esmu aizmirsusi miljons lietas, taču vaigi man sāp no smaidīšanas, tātad viss izdodas! :)

Laosa un otrās nedēļas beigas.

10/07/11 tā vakarā ap 5iem sākās mans ceļojums pēc vīzas uz Laosu. Vispirms satiku savu ceļa biedru no AFS biroja, kura nickname ir P`Friend. Tātad man tiešām bija laba, draudzīga kompānija. Ieradāmies autoostā, taču izrādījās, ka esam nokavējuši 1. klases VIP busu, tāpēc brauksim ar 2. klases. Varu pateikt, ka busam nebija ne vainas, pat ēst deva, tikai kaut kas man aiz muguras nenormāli klepoja, nu tā patiešām baisi, tā kā pēdējā stundiņa būtu klāt. Tad vēl pa nakti sākās lietus, kaut kā viņš iekļuva autobusā un samērcēja fotosomu, fotoaparātam gan viss kārtībā, bet tāpat stulbi. Ā, piemirsu sacīt, ka autobusa apkalpē bija vismaz 2 transvestīti (vairāk neredzēju, jo iesēdos un gandrīz uzreiz aizmigu). Pēc ļoti nogurdinošā brauciena ap 4:00 no rīta ieradāmies autoostā pie Laosas robežas, kur mums līdz 8:00 bija jāgaida šoferis, kurš mūs tālāk aizvedīs uz Laosu. Tātad aiz garlaicības gājām pastaigāt pa nakts tirgu, kas man šoreiz ļoooti nepatika, jo gaļas stendi smirdēja vienkārši drausmīgi, taču P`Friend vismaz nopirka sev kreklu par 35BHT ~ 0.53Ls. Kamēr gaidījām, novērojām vēl smieklīgi uzbāzīgos tuktuk šoferīšus, kuri visu rītu skrēja pie autobusiem, kā kāds jauns ieradās autoostā. :D Bet vispār bijām nokļuvuši pilnīgi noteikti neglītajā Taizemes daļā, jo cilvēki, ko redzēju salīdzinoši mazajā autoostā bija drausmīgi - viens pilnīgi ķerts vīriņš ar gariem kāju nagiem un šķidru bārdu, kur nevarēja saprast, uz kurieni viņš skatās, tāpat arī vīrietis ar kaut kādu drausmīgu slimību, ka visi kauli kaut kā jocīgi izliekti un vēl jau bija arī dažādi punduri. Katrā ziņā tas nebija skaistākais rīts. Bet nu viņi jau neko ļaunu nedarīja, tāpēc nebija iemesla panikai. Jā, autoostā pirmo reizi sastapos arī ar tradicionālo taju tualeti. Un, kamēr biju tur, palaidu garām, kā visi klausās himnu, tikai dzirdēju to pa gabalu. Pēc tam ar P`Friend gājām paēst brokastis, šī daļa man patīk. Tā bija tik jauka vieta, ēstuve principā bija puse no īpašnieku/pavāru/viesmīļu dzīvojamās istabas. Un tur pasniedza perfektas nūdeles! Tālāk gājām uzņemt man bildes priekš vīzas, kas, protams, bija drausmīgi, ņemot vērā īsti negulēto nakti, dušas iztrūkumu un to, ka izskatījos pēc nikna, sasvīduša puisīša. :D Kad to izdarījām, tad beidzot klāt bija arī busiņš ar ļoti jauku, smaidošu taju/laosiešu šoferi, kurš mūs nogādāja Taizemes imigrācijas dienestā Laosā (vēl aizvien nesaprotu, kāpēc tas nav Taizemē). Starp citu, ierodoties Laosā sajūta gandrīz kā mājās - no lielā karstuma ne miņas un mašīnām stūre arī pareizajā pusē. :D Lai vai kā, ceļojuma mērķis bija vīza, tāpēc nācās 3 stundas sēdēt un gaidīt rindā, lai viņai pieteiktos. Tur vispār interesanti gāja, jo ieradāmies pie tā Imigrācijas dienesta, kur mūs sagaidīja kaut kādi 3 vīriņi, kas sēdēja ārā, pie plastmasas galdiem un aizpildīja manu veidlapu - kaut kas jau tur nelikās tīrs, jau padomāju, ka dabūšu kaut kādu pagrīdes vīzu. Tāpēc, kad iegājām iekšā, lai sāktu gaidīt rindā, sākām visu pārbaudīt, nekas drausmīgs jau nebija, bet pāris vietas kļūdainas vai neprecīzas, tāpēc labāk pati ar savu roku visu uzrakstīju vēlreiz. Gaidot rindā, pēc garā brauciena sanāca pāris reizes atlūzt, bet tad beidzot atdevu papīrus un līdz nākamajai dienai biju brīva. Pēc tam paēdām pusdienas vietā, kur nez kāpēc mazliet smirdēja pēc atejas, taču ēdiens bija gards, vienīgais tik ass, ka normāli apdedzināju muti. Tad ar P`Friend izdomājām, ka sightseeing atstāsim uz vēlāku laiku, jo noteikti vajag pagulēt. Tas tiešām bija ideāls plāns, tik laba diendusa sen nebija bijusi. Tad vakarā ap 19:00 gājām vakariņās un pēc pikantajām pusdienām man mazliet sāpēja vēders, tāpēc vakariņā PICA!! :) Pagaršoju arī lipīgos rīsus, kas tik raksturīgi Taizemes ziemeļu daļai un Laosai, taču parastie labāki :D Pēc tam ar P`Friend vienkārši staigājam pa pilsētu, tā laikam arī viņam bija pirmā reize tur, tāpēc visu laiku kaut ko nevarējām atrast. Pilsētu laikam sauca Vang Vieng, taču tā katrā ziņā bija ļoti maza un nekas ievērības cienīgs tur nebija. Vienīgais bija ļoti stilīgas ēstuves uz trotuāriem, kur principā uz zemes nolikti matrači un tādi zemi galdi un vidū kaut kāds cepamais aparāts. Bet nākamajā dienā braucot pa to ielu no tā visa ne miņas. Tad vēl redzēju ielasmeitu, šī jau ar skatieniem bija nopētījusi manu ceļabiedru, bet tad laikam pamanīja mani un saprata, ka nebūs aršana. Bet šitajā pasaules malā vispār baigi grūti saprast, jo varbūt tas arī bija transvestīts. Grūti uzķert to atšķirību starp geju un ladyboy un starp ladyboy un transvestītu. :D Tad atgriezāmies mūsu naktsmītnē un ap 22:00 gāju gulēt. No rīta istabā mani pārsteidza pāris kukaiņi, taču ātri tiku ar viņiem galā. Brokastis arī bija pilnīgi mistiskā vietā un es ļoti izgāzos, jo nemācēju normāli ēst ar irbulīšiem. Un brokastīs deva dzert ūdeni ar tēju, taču tā tēja tur bija tikai krāsai :D Pēc tam atkal satiekam mūsu šoferi, busiņā P`Friend stāsta, ka pēc vakardienas pastaigas viņam esot kājā bijuši krampji - man jau šķiet, ka tik daudz nestaigājām, bet varētu būt, ka viņš kā taizemietis nav pieradis, jo viņi pārsvarā sēž telpās pie saviem kondicionieriem. :D Tad mūs vadāja apkārt pa dažādām vietām, jo imigrācijas dienestu ver vaļā tikai 13:00.


Tā nu bijām kaut kādā templī, protams, visnepiemērotākajā brīdī, jo es ar saviem šortiem, iešļūcenēm un maiciņu galīgi nebiju gatavojusies vērot budas, bet te par laimi tas nebija tik svarīgi kā Grand Palace. Nākamajā apskates punktā bija ļoti daudz stilīgi vīriņi ar printeriem kaklā, jo viņi piedāvāja uz vietas taisīt fotogrāfijas. :D Tad ātri vēl iekodām pusdienas ļoti skaistā vietā pie Mekongas, vienīgais mīnuss, ka kokosrieksti krita uz galvas. Nu labi, uz jumta, taču troksnis tāpat liels. :D

Un beidzot bija pienācis laiks, kad varēju dabūt savu vīzu - ja jūs zinātu, cik tā ir laba sajūta! :) Un tagad arī varējām braukt atpakaļ uz Taizemi, kur, teikšu godīgi, man patīk labāk. ;) Atkal bija jāgaida autobuss garajam braucienam uz Bangkoku, tāpēc paēdām vakariņas Mekongas otrā krastā - ēdu kaut kādu raksturīgo ēdienu Naam Nuang un springrolls (šeit speciāli atkāpe Līžai - springrolls dziesmu svētkos @wokitoki man garšoja labāk :D). Tad sekoja mans pirmais brauciens ar tuktuk - nesaprotu, kāpēc viņi tik populāri tūristu vidū, ne tur ērti ne kā, ar taxi par to pašu naudu lielāks komforts :p Bet nu nokļuvām autoostā, tur šoreiz paspējām uz 1. klases autobusu, taču jāsaka, ka barošana labāka bija 2. klases busā, jo šitajā deva kaut ko ar kaut ko gaļīgu vidū. :D Tad nu beidzot ap 4:00 ierados Bangkokā, vecāki jau bija pakaļ, ap 5:00 biju mājās un viesmamma ļāva man vēl noslinkot un šodien neiet uz skolu, lai izguļos pēc brauciena.

Tā nu šodien es mazgāju zobus un jau kārtējo reizi domāju par to, vai man kaimiņos gadījumā nedzīvo vācieši, jo skaidri nevarēja saprast, bet likās, ka dzirdu pazīstamu valodu. Šodien uzprasīju viesmāsai, viņa teica, ka jā. Tātad varbūt kaut kad ar viņiem arī iepazīšos. :) Un vēl es tā padomāju.. Kāda ir iespēja, ka es neuzbarošos, ja mēs te katru dienu dzeram visādus saldējuma kokteiļus utt.? Būtu jāsāk taisīt presītes, taču istabā par maz vieta manam uzbarotajam ķermenim :D Vēl šodien biju līdzi māsai uz ģitāras nodabību un tas beidzās ar to, ka sākot ar šo vai nākamo sestdienu es apmeklēšu bungu nodarbības, nezinu gan kā man tur ies, jo mācīs jau droši vien taju valodā, bet tāpat prieks. :) Rīt nopirkšu vārdnīcu, lai varu ātrāk sākt mācīties visādus vārdus un sarunāties un rīt arī sākšu iet skolā. Tātad es tiešām sāku te tā kārtīgi iedzīvoties un īstenībā ir pagājušas 2 nedēļas, kas ir puse no mēneša un mēnesis ir ļoti daudz, tāpēc šķiet, ka gads tiešām paskries!

Arlabunakti!

Ķeksis.

Rītu iesāku ar slinkošanu. Māsa tomēr šodien neies uz skolu, jo viņas draudzene neiet un viņai arī slinkums. Tad nu paēdam, paskatāmies kaut kādu deju šovu, Karate Kid un tad man piedāvāja paspēlēt bungas. Iemēģināju jaunās mājas bungas, tā jau labi, tikai nenormāli karsts tajā telpā, ilgi nevarēju paspēlēt ;) Mamma aizbrauca uz templi, mājās esam tikai bērni un mazais brālis vēl aizvien ar mani nerunā (nu, jo nemāk angliski), tikai ik pa laikam no citas istabas facebookā uzraksta Hello vai Hi :D Viņš vispār ir smieklīgs, visu laiku kaut ko dungo vai arī meklē internetā par saviem cīkstoņiem, par kuriem ir manāmi safanojies. Un vēl viņam ir ļoti smieklīga balss, tāda aizsmakusi, ne tā kā 10 gadīgam bērnam :D Pēc tam atkal izbaudu, ka mamma ir mājsaimniece, jo vienmēr ir kaut kas svaigi uzšmorēts, uzcepts, izvārīts. Pēc pusdienām mani ar māsu aizved uz koncertu, tur satiekam vēl kaut kādu radinieci, taču es visus tos vārdus nemāku izrunāt un nevaru arī atcerēties

:D Bija ļooooti skaists Taizemes filharmonijas orķestra un kaut kāda superlieliska saksofonista koncerts. Pēc tam māsa pierunāja, lai paprasu viņam autogrāfu. To arī izdarīju, viņš prasīja, vai esmu no Amerikas. Teicu, ka no Eiropas. Latvijas. Un tad viņš tāds ļoti pārsteigts teica, ka 2 cilvēki orķestrī esot no Latvijas, man esot noteikti ar viņiem jāsasveicinās. Jā, tā nu es biju Taizemē, ar kaut kādu lielisku saksofonistu no ASV, savām 2 galvastiesu īsākajām taju draudzenītēm un gāju satikt latviešus. Tā jau neko daudz ar viņiem neparunāju, bet pats fakts kā tāds ļoti stilīgs. :)) Tad braucām mājās, sākās lielais lietus, bet iekšā jau gaidīja daaaudz radinieki, jo viena no viesmāsas māsīcām pabeigusi augstskolu, rīt esot izlaidums un tad lielās svinības mūsu mājās. Tā nu varēju visu vakaru atkal muļķīgi smaidīt aiz savas nesaprašanas. :D Pēc tam ar māsu paskatījāmies Glee un tagad atkal jāiet gulēt. Šodien nebija nekas baigi sakrājies, ko stāstīt, bet diena jau, protams, tā pat bija ļoti jauka, jo man šeit patīk. :)

Tirdzinieks.

Kaut gan māsai šodien skola sākās vēlāk, 9:00 tāpat kaut kā grūti bija piecelties. Bet nu, kad tas izdarīts, ar māsu, mammu un māsas draudzeni Ning aizbraucām uz tirgu. Tāpat vien pastaigāt, mamma sev jaunas, ļoti skaistas kurpes nopirka, tad vēl pāris perfektus saldējuma kokteiļus paņēmām un vispār tur smaržoja ideāli. Tālāk braucām uz skolu, jo man bija jāparunā par vīzu. Bet Mod bija kaut kur pazudis vai aizņemts stundās, tāpēc sanāca vienkārši pasēdēt skolā, iepazīties ar māsas draudziņiem un tā. Pirmā bija stunda datorklasē, tur tā interesanti sanāca, ka vienā brīdī paskatos uz durvju pusi un tur vesels bariņš ar pamatskolniecēm saspiedies un skatās uz mani, un sāk ķiķināt, kad es paskatos uz viņām. Jā, es skolā laikam būšu kaut kāds brīnumiņš. :D Tad satiku savu otru kontaktpersonu Ju, viņa pastāstīja, ka sakarā ar vīzu man būšot jābrauc laikam uz Laosu, kas ir 12 stundu garš, nenormāli nogurdinošs bauciens autobusā. Bet pati Ju ļoti mīļa, vienmēr smaida un tā. Vēl viņa teica, ka nākamceturtdien esot kaut kāda sveču ceremonija, lieli svētki, tāpēc viņi plāno mani ieģērbt taju tautas tērpā un grib, lai es arī dejoju. Jāskatās, kā viņi domā iemācīt man dejot tik ātri. :D Pēc tam gājām uz kaut kādu citu māsas stundu, tur visi pilnīgi neko nedarīja, tā īsti arī nesapratu, kāpēc viņi tur sēž, jo skolotāja tur nebija, viņi vienkārši pavadīja laiku kopā - spēlēja ģitāru, smējās, tā jau forši. Bet nu tur būs tādas problēmas man, jo viņi praktiski neviens nerun angliski. Vienīgais puisis no kaut kādām vecākām klasēm, kurš pagājšgad bijis apmaiņas programmā Meksikā, diez gan labi runāja, bet viņš atkal bija ļoti skeptisks attiecībā uz taju valodas mācīšanos, jo viņ esot draugs no Anglijas, kurš 20 gadus šeit dzīvo, bet nemāk runāt. Nekas, es teicu, ka centīšos :D Tajā pēdējā māsas stundā arī oficiāli iepazinos ar pirmajiem ladyboy, principā ļoti jauki cilvēki, tādi paši smieklīgie bērni kā pārējie, vienīgais tas, ka viņi bija puikas ieģērbušies meiteņu uniformās un ar garākiem matiem. Bet es pat nezinu, domāju, ka būs kaut kā jocīgi, bet lielāks kultūršoks man ir tas, ka meitenēm ir tik spalvainas kājas. Lai nu kā, bet šito kultūras daļu sev nepieņemšu :D :D Pēc stundām mamma mūs aizveda uz veikalu, tur aizgājām paēst uz japāņu restorānu. Tādu, kur priekšā ir maza plītiņa, tev noliek ūdens trauku, viss vārās un tad pa lenti iet visādas sastāvdaļas, ko pati varu tur pagatavot. Tā jau labs, tikai es ritīgi izgāzos, jo neesmu nekāda labā pavāre un gribēju izmēģināt kaut ko jaunu un tad sanāca tā, ka mute deg no mērcītes asuma, taču zivs ir bez garšas. :D Bet kopumā labi, man vispār ar mazo māsu patīk pavdīt laiku. Viņa reāli ir ģimenes lepnums, visu iznes uz sevi - runā ar mani angliski, ved apkārt, iepazīstina ar draugiem. Un par to angļu valodu, ja viņai vēl būtu lielāks vārdu krājums, būtu ideāli, jo par brīnumu viņai ir ļoooti laba izruna, bez briesmīga taju akcenta. :D Tad vēl viņa man stāstīja, kā viņai patīkot tas puisis, kurš bija Meksikā, ka viņš esot tik `hot&cute`, tik smieklīgi šito bija klausīties. Eu, bratan, es nemaz nezināju, ka ir tik forši, ja ir mazā māsa! :D Pēc tam aizgājām uz kino, tur noskatījāmies Transformers 3. Pirms seansa, protams, skanēja himna, lai godinātu karali, tas tā diez gan stilīgi. Ā jā un pēc tam uzreiz palaida kolas reklāmu :D Pēc filmas atbraucām mājās, man pastāstīja, ka svētdien laikam jābrauc uz Laosu, ap 17:00 un tas būs 12 stundu brauciens, tā kā sanāk, ka pirmdien varbūt pat netikšu uz skolu. Tas nav jauki, jo šodien dabūju visu uniformu ar uzšūto vārdu, kas tagad smuki karājas skapī un gaida mani. Bet tad jau redzēs. Arlabunakti!

Turpinām.

Trrrr, trr, trrr - pulkstens ir 6:00 un es mostos, lai pavadītu māsu uz skolu. Brokastīs mani pārsteidz ar desiņām, olām un tostermaizi (biju gaidījusi rīsus), bet galvenokārt ar to, ka varēju lietot nazi, jo principā Taizemē tā ir ļoti reta parādība :D Pa ceļam uz skolu sapratu, ka man tā ģimenīte tiešām stilīga, jo mašīnā klausījās mūziku - nu tādu kā Eminem, Paramore, Nickleback un, protams, Justin Bieber, pie tam viesmammai ļoti patika dungot līdzi :D Izdomājām, ka man jāiet apskatīties skolu, tad nu iegāju pa vārtiem, pāris metrus tālāk jau bariņš ar skolēniem sauca `Good morning!`, pēc tam satiku savas kontaktpersonas Mod un Ju, tad vēl iepazinos ar vācu valodas skolotāju, kurš esot ļoooti labs, jo saņēmis princeses (vai karalienes, īsti nezinu) stipendiju un kādu laiku dzīvojis Vācijā. Viņš likās stilīgs, runājām vāciski un bija tāda laba sajūta, ka visu saprotu un māku arī atbildēt. :) Tad Mod mani veda iepazīties ar skolēniem, kuri bijuši kādās apmaiņas programmās, ar dažiem no viņiem jau biju facebookā sarakstījusies, tā kā pilnīgi starp svešajiem netiku iemesta :D Un pēc tam mani iepazīstināja arī ar skolas direktori, tā kā tagad es laikam visus svarīgākos zinu. Viņa bija ļoti jauka sieviete, esot ļoti gudra, jo nesen ieguvusi doktora grādu Taizemes labākajā universitātē (Chulalongkorn), bet, protams, angliski viņa arī mācēja tikai pāris frāzītes. :D Tad gāju atpakaļ pie viesmammas, lai brauktu mājās. Gājām cauri skolas pagalmam, vairāki skolēnu bariņi ļoooti centīgi mani sveicināja, tā kā jā, būšu populāra :D Mod arī teica, ka visas 12. klases ļoti gribot, lai mācos tieši viņu klasē, bet es jau varu tikai vienā mācīties. Un tā būs vācu valodas programma, ja kāds vēl nezina. ;) Tad braucām ar mammu mājās, protams, vēl bija Šķiņķis līdzi (sunim vārds ir Ham, angliski tas ir šķiņķis) un mājās arī tagad esam divatā, jo māsa ar brāli ir skolā, bet tētis darbā. Pēc tam beidzot iekārtojos, saliku visas savas mantas no kofera skapī. Tad viesmamma uztaisīja ēst, nu ļooooti garšīgi, rīsus ar kaut kādu gaļiņu, brokoļiem un vēl vistu. Un pēc tam beidzot izbaudīju to Taizemes mango burvību - jau atkal varu teikt, ka kaut ko tik labu nebiju ēdusi. :)) Tad kādu laiku pasēdēju pie televizora, padzēru Pepsi Cola no bundžas, uz kuras ir bildes ar kaut kādiem Taizemē pazīstamiem mūziķiem. Tā kā garlaicīgi man nav. Ciemos atnākusi mammas māsa, viņa arī nerunā angliski, bet galvenais ir visu laiku smaidīt, rādīt ar pirkstiem, rokām, kaut kā jau komunicējam. Kamēr māsa nav mājās, man labākās attiecības ir ar Šķiņķi - tik smieklīgs suns, viņš īsti nemāk riet, tāpēc visu laiku izklausās, ka viņš šķauda. Un vēl Šķiņķim ļooti patīk kost kājās, rokās, visur :D Starp citu pa šo laiku jau esmu ievērojusi taju trako braukšanas stilu, labi, mana ģimene neko pārgalvīgu nedara, bet piesprādzēties nav vajadzības un tas, ka šoferim klēpī vai uz rokām ir suns, arī netraucē :D Vēl varu pastāstīt, ka man istabā ir +32 grādi. Un vēl man ļoti patīk, kā mamma, māsa un viņas draudzene smejas, tā ritīgi smieklīgi ķiķina, to nevar izstāstīt, tas jāredz. Tā visu dienu divatā dzīvojām pa māju, ā nē, laikam ir vēl mājkaplotāja vai vienkārši kaut kāda sieviete, kas ik pa laikam šeit parādās :D Pēc tam mamma bija ļoti pacentusies sameklēt, kā angliski paprasīt, vai gribu braukt pakaļ māsai uz skolu. Protams, piekritu. Pēc tam kārtējo reizi lieliski paēdu. Atbraucām mājās un tad arī tētis bija pārradies, braucām pēc brāļa uz skolu. Un tad bija lielais mega giga notikums - braucām pirkt man skolas uniformu. Somu jau dabūju pa dienu, tad vakarā nopirkām svārkus, kurpes, sporta botas un blūzes jāgaida līdz rītdienai, jo tur uzšūs manu vārdu (tagad mani sauc Alisa Saksong). Jā, vakars atkal pa veikalu, šoreiz citu, bet arī ritīgi labu - kādi 7 stāvi, tik smuks Bangkokas skats no augšas tumsā. :) Tiku arī pie sava Taizemes telefona nummura un, kamēr brālis, tētis un mamma bija KFC, mēs ar māsu atkal ēdām saldējumu. Man ļooooti patīk mana ģimene, es gan pārsvarā neko nesaprotu, bet tāpat labi. :D Un vai nu visi tie noteikumi, ko mums stāstīja nometnē ir nepareizi vai arī mana ģimene ir kaut kāda supermoderna, jo spēlēties ar kājām ar suni un pieskarties cita gavai netiek uzskatīts par noziegumu. :D Labi, mazie, tagad skatos TV un domāju par gulēšanu. :)

Nedēļa!

30/06/11

Esmu klāt! Lidojot uz Helsinkiem, pat nepaspēju saprast, ka lidoju, kad jau atkal bija jāpiesprādzējas, lai nosēstos. Tālāk sekoja 5 stundu nīkšana lidostā. Tur paēdu, pasēdēju internetā un neko vērtīgu neizdarīju. Kad jau biju iesēdusies uz lidmašīnā uz Bangkoku, dabūju gaidīt vēl 1h40min, jo, lai paceltos, bija jāsagaida pasažieri no cita reisa, kas bija aizkavējies. Garā lidojuma laikā, protams, skatījos filmas, ēdu un darīju visu, kas nav manas stāstīšanas vērts. Ielidojot Bangkokā, sapratu, ka Taizeme man ir īstā vieta, jo pat lidosta bija kā mākslas darbs - pilna ar gleznām, dažādām zaļajām zonām ar eksotiskiem augiem. Bet to visu ilgi negaidīju, jo AFS kļūmes dēļ man pašai bija jādodās kārtot sev vīzu. Bilde drausmīga, bet iekšā nu esmu, bagāžu atradu uzreiz, tajā pašā brīdī mani sameklējusi jau bija smaidoša AFS brīvprātīgā, kura iepazīstināja mani ar meitenēm no Somijas, diviem norvēģiem un vienu dānieti. Šajā pašā kompānijā arī devāmies uz autobusu, kurš mūs veda tālāk. Izejot no lidostas, ķermenis sajūt karstumu un mitro gaisu, bet man te tiešām patīk, tāpēc nekas netraucē. Ar ideālo kondicionieri aprīkotajā autobusā braucām cauri pilsētai - palmas, kokosrieksti, karaļa bildes, karogi, ēkas, kuru ārpusē atstātas novilktās kurpes, greznas augstceltnes un sīkas būdiņas - šeit katra vieta ir fotogrāfijas vērta un es gribētu, lai man acīs ir webkameras, lai jūs to visu varētu redzēt, jo tas vienkārši nav izstāstāms. Pēc aptuveni stundas brauciena esam klāt vietā, kur līdz pat 6.jūnijam notiek orientācijas nometne. Tā ir kādas augstskolas teritorija, kura ietver arī viesnīcu, mazu, templim līdzīgu celtni un daudz ko citu.


Paspējam ienest koferus, un sākas pirmais negaiss manā Taizemes gadā. Iekšā sāku iepazīties ar cilvēkiem, brīvprātīgie mums piešķīra viesnīcas istabu atslēgas. Tur jau pirmais piedzīvojums, jo vācu meitene, ar kuru man paredzēts dzīvot, ļoti, ļoti gribēja dzīvot ar citu meiteni no Vācijas, kas man liekas ļoti garlaicīgi, ja viņa dodas apmaiņas programmā un nevēlas iepazīties ar citu kultūru pārstāvjiem. Bet es esmu tikai priecīga, jo tagad tiku pie superīgas itāļu dzīvesbiedres Dorothea.

Ar itāļiem vispār pārsvarā turos kopā, jo tur vienkārši ir kaut kāds kontakts. Piemēram, vācieši visi draudzējas savā starpā, bet itāļi savā starpā un ar visiem (vai vismaz mani, bet tas arī der!). Jā, un pirmajā vakarā jau iepazinos ar meiteni no Itālijas vārdā Alise, kura patiesībā līdz 6 gadu vecumam dzīvoja Latvijā un māk arī labi runāt latviski, tātad pasaule ir tiešām nereāli maza! :) Tā visi apmaiņas skolēni sēžam konferenču zālē, gaidam vakariņas. Tur radušās problēmas, jāgaida, tāpēc mums tiek dotas uzkodas - maize ar rozīnēm un piens, kurš negaršo tā it kā būtu nācis no govs, drīzāk no kazas. Diez gan baisi un nebja pati labākā pirmā thai food pieredze. :D Pēc kāda laika beidzot tiekam ēst un jāsaka, ka rīsi ar vistiņu bija pilnīgi perfekti, uzreiz sapratu to taju ēdiena burvību, par ko visi runā. Pēc tam ļoti nogurušas pēc lidojuma abas ar Dorothea gājām uz istabu, iegāju perfektā dušā un tad jau gulēt. Pirmās dienas atziņa: es pilnīgi noteikti esmu savā īstajā vietā!


01/07/11

Modinātājs skan 8:00, jo 9:00 jau sākas visas nometnes aktivitātes. Brokastīs rīsu zupa, kurai pats var pievienot visu, ko vēlas, kas man tiešām patīk Taizemes ēšanas procesā. Pēc tam mums piešķir lielas aploksnes ar taju valodas grāmatu iesācējiem, taju etiķetes rokasgrāmatu, nākamo dienu programmu un dažādiem citiem papīriem. Mūs iepazīstina ar dažādiem garlaicīgiem noteikumiem un tā pēkšņi jau pulkstens rāda 12:30 un klāt pusdienas. Jau atkal nemācēšu precīzi izstāstīt, kas ir tas, ko ēdu, bet katrā ziņā tā pagaidām ir mīļākā daļa no manas Taizemes. Pēc tam visi atkal pulcējāmies konferenču zālē, lai dalītos ar savām cerībām un raizēm par gaidāmo gadu/semestri/trimestri (kā kuram) un lai uzzinātu pāris praktiskas lietas, piemēram, kā jārīkojas taju tradicionālajā tualetē (jā, jā, tas nav tik vienkārši un pašsaprotami, tāpēc bez instrukcijām īsti neiztikt). Pēc tam mums paziņo, kā rīt jāģērbjas, jo dosimies uz Lielo pili un Prakeo vatu, kas ir viena no ievērojamākajām celtnēm Taizemē un svētākais templis valstī. Tālāk 2 stundu brīvais laiks, kurā apstaigājam patiešām milzīgo un ļoti skaisto universitātes teritoriju. Vēlāk vakariņas, kā jau parasti - supergaršīgas un vēl aizvien nezinu, kas viņās ir :D Pēc tam paredzētā sagaidīšanas ballīte tika atcelta, toties bija foršs vakars ar maniem itāļu draudziņiem Martu, Dinu, Jean Ephrem un Dorothea - Martas nummuriņā spēlējām visādas spēles, runājām, viņi dziedāja man itāļu dziesmas un bija jautri. Šodienas sajūtas: galvā pilnīga putra, jo domāju latviski, apkārt dzirdu pārsvarā itāļu, taju un angļu valodu, taču ar dažiem jāpaspēj parunāt arī vāciski. Crazyyyyy! :)


02/07/11

Šodien jāceļas agri, jo jau 7:30 jādodas ceļā uz bijušo karaļa rezidenci un templi. Laikam jābeidz atkārtoties, bet kārtējo reizi ideāli paēdu. Laikam jau AFS(another fat student) būs par mani :D Tad sagaidījām autobusu, braucām cauri Bangkokai, AFS brīvprātīgie mums mācīja pāris vienkāršas frāzes taju valodā un skaitīt līdz 10. Pa logu uz katra koka un pie katra staba bija plakāti ar dažādiem premjerministra amata kandidātiem, jo, kā mums vēlāk izstāstīja, rīt esot jaunā premjera vēlēšanas un ļoti nozīmīga diena Taizemei. Viņiem viss, kas saistīts ar politiku ir ļoti nozīmīgs. Pie Lielās pils mūs jau sagaida neatlaidīgi tirgoņi, taču mēs viņiem paejam garām un ieejas biļetes saņemam rindā, kas paredzēta Taizemes pilsoņiem - tāda laba sajūta :) Lielās pils un Prakeo vata komplekss ir tiešām iespaidīgs, to pat grūti aprakstīt. Visur zelta un detaļām bagātās ēkas mijas ar smalki apcirptiem kociņiem, lotosa ziediem. Viss šķiet veidots tā, lai saglabātu līdzsvaru. Taču visas celtnes ir tik greznas, ka jūtos kā pilnīgi citā pasaulē.




Un esmu jau arī! Apkārt smaržo vīraks, dodamies iekšā templī, lai apskatītu Smaragda Budu. Pirms ieejas tiek novilkti apavi, tālāk dodos zeķēs. Pie ieejas daru to, ko visi - paņemu lotosa ziedu, iemērcu apzeltītajā bļodā ar ūdeni un samitrinu savu galvu. Vēl nezinu, kāpēc tieši tā jādara, bet gan jau kaut ko labu no tā iegūšu un kādreiz arī sapratīšu.

Kad beidzot ieeju iekšā, mums liek apsēsties. Tā nu diez gan lielā klusumā, perfektā caurvējā sēžu un vēroju to lielo, milzīgo mākslas darbu. Sienas, griesti, viss bija apgleznots, bet pašā telpas centrā, tādā kā kalna piramīdas virsotnē atrodas slavenais Smaragda Buda, kurš, ņemot vērā, ka ir lietus sezona, ieģērbts zeltītā mūka talārā un galvassegā. Statuja nemaz nav tik liela, kā varētu domāt, taču pamatne, uz kuras tā novietota, ir gana iespaidīga - jau atkal viss zeltā, daudz mazāku Budas statuju, briesmoņu un citu rakstūrīgu tēlu. Kad tā kādu brīdi pasēdēts, dodamies ārā, tad mums tiek dots laiks, lai paši apstaigātu visu milzīgo teritoriju, uzņemtu bildes. Ārā milzīgs karstums, taču par laimi saule beidzot paslēpusies aiz mākoņiem, lai gan man tāpat te patīk. Pēc brīvā laika tiekamies, lai dotos uz autobusu, bet tas vairāk kā stundu kavējas, tāda nu ir problēma ar Taizemes trako satiksmi. Pēc tam gan ielecam iekšā, dabūjam kārtējās gardās pusdienas un atgriežamies viesnīcā/universitātē. Šodienas programmai tas ir viss, tāpēc tālāk jau n-to reizi ieeju dušiņā, jo tā ir mana labākā draudzene šeit, palasu informāciju par Taizemi, aizeju uz veikalu, kur satieku pirmo `ladyboy`, kurš ir ceļā, lai kļūtu par transvestītu - veikala pārdevējs ar sprādzēm matos, laineri uz acīm, sieviešu džinsos un laiviņās. Tālāk eju vakariņās, kur viss ir pilnīgi perfekts, tik daudz garneļu savā mūžā neesmu ēdusi kā šajās pāris dienās un augļi vispār ideāli - nu TĀDI ananāsi!! :D Un vai tas mani padara kaut cik par veģetārieti, ja gaļīgajam ēdienam klāt lieku arī visus tos veģetāros brīnumus? :D Ok, es zinu, ka nē, bet tie arī tik gardi! Pēc tam ar vakardienas kompāniju ballīte šoreiz mūsu istabiņā un gulēt. Un vēl viens mans novērojums: tā kā ir lietus sezona šeit katru dienu ~18:00 sākas negaiss un drīz jau arī paliek tumšs. Tā lūk!


03/07/11

Mostamies 8:55. Rīta duša. Aizeju brokastīs. Dorothea beidzot sataisās, aizeju brokastīs vēlreiz :D Pēc tam mūs sadala 4 grupās pa reģioniem, kur dzīvosim. Tad brīvprātīgie iepazīstina ar tam raksturīgo. Bija ritīgi jauki, ka viena no brīvprātīgajām bija arī viena no skolotājiem, kuri šogad viesojās Latvijā, tāpēc varējām mazliet parunāt, kā viņai gāja tur, kā man iet šeit un kopumā ļoti forši. :) Pēc tam pauzīte, iedzeram kafiju, ieēdam bulciņas un dodamies atpakaļ. Tikšanās ar Taizemes Kultūras ministrijas pārstāvjiem, kur mums stāsta par dažādām uzvedības normām, māca sasveicināšanos `wai` un dažādas lietas, kas jāievēro, piemēram, ejot garām skolotājiem, jāatceras, ka nekad nedrīkst atrasties augstākā līmenī kā viņš, tāpēc, ja skolotājs sēž uz grīdas (jo taizemieši bieži sēž uz grīdas, arī mēs lielāko daļu nometnes lekciju laika pavadām tieši tur), skolēnam jānometas ceļos un jāpaiet viņam garām uz ceļiem. Skolotāji vispār Taizemē tiek turēti tādā cieņā, kas latviešiem varētu būt ļoooti grūti saprotams. Un visi tie sīkumi, ko mums iemācīja, ir tik interesanti. Te tiešām ir pilnīgi cita pasaule, ar citiem uzskatiem, bet galvenais - viņi visu laiku smaida, tas ir tik uzkrītoši un jauki! :) Pēc 2 aizraujošām stundām dodamies pusdienās, tur šoreiz nestāstīšu, ko ēdu, bet, cik stilīgs galdiņš mums bija. Tātad kopā sēdēja 3 itāļi, 1 francūzis, 2 vācietes, 1 amerikāniete, es un 1 beļģiete - jā, un visi runājam un ir tik stilīgi, ka varu atrasties tik draudzīgā un internacionālā kompānijā, milzīgs nometnes pluss, vienīgais nav iespējams visiem 100+ cilvēkiem vārdus atcerēties. Pēc tam 2 stundas kopā ar brīvprātīgajiem, kuri šeit atšķirībā no AFS Latvijā teiktā ir ļoti jauni, visi kādreiz bijuši programmā uz citu valsti un ļoti aktīvi. Tā nu spēlējām dažādas spēles, dziedājām un vispār man iet ļoti labi, neviena slikta brīža. Pēc tam vakariņas un tikšanās ar skolotājām, kuras māca taju valodu. Viena no viņām tik smieklīgi runāja, tā kā kaut kādu politisku valsts uzrunu teiktu, ritīgi nopietni un emocionāli. Mācījāmies skaitīt un pēc tam dziesmu par ziloņiem. :D Vakarā ar itāļiem atkal iesēdējām, viņi visu laiku dzied un tulko man savas dziesmas, tik smieklīgi - piemēram, par sievieti, kura taisa kafiju no piena, sāls, taureņu spārniem utt. Tad vēl par kaut kādu resnu cilvēku, kur visi, izņemot mani, zināja soļus tai dejai, nu iet jautri, Ephremam būs arī video :D


04/07/11

Nometnē visiem iestājies zināms pagurums, nu, izņemot crazy, crazy amerikānieti Mia, kura no sava pozitīvisma un zinātkāres liekas bišķiņ zem ripām. :D Ceļamies 8:30, brīvprātīgās vēl pieklauvē pie durvīm, pārbauda, vai esam augšā. Tad brokastis, kārtējās spēles un rīta rosme. Tad tiekam sadalīti grupās, mana grupa vispirms iet uz 3 lekcijām par "Do`s & Don`ts", viesģimenēm un skolām. Tad kārtējā pauzīte ar karsto šokolādi un kūciņām, ļoti foršu sarunu ar 2 brīvprātīgajām, kuras pašas bijušas ASV un Itālijā un pēc tam jau sākas ~3h gara nodarbība taju valodā. Citiem jau, protams, interesanti un ļoti labi, ka AFS tieši šogad izdomājis, ka kaut ko tādu vajag (citus gadus nometne ilga tikai 3 dienas), bet man bija +/- ļoooti garlaicīgi, jo Ged jau Latvijā bija paspējusi man to visu iemācīt, pie tam no tās pašas grāmatas. Bet atkārtošana ir zināšanu māte, vai ne? ;) Un ar to valodas mācīšanos vispār būs tik interesanti, nu tā kā maazajiem bērniem, ka jāmācās rakstīt burti un alfabēts. Piemēram, šodien mums rādīja video alfabēta dziesmai ar dziedošu, dejojošu cāli, kurš spēlē elektrisko ģitāru. :D Un vēl pa šīm dienām esmu jau pieradusi, taču vecākās paaudzes tajiem ir tik smieklīgs, taču jauks akcents, runājot angliski. Savā valodā viņi pieraduši `r` aizstāt ar `l`, tāpēc bieži nākas dzirdēt kaut ko tādu kā `lemebel to be considelate, thai people ale vely plotective` utt. Kā arī (nezinu kāpēc) pārsvarā visi viņi saka nevis `ask`, bet `aks`. Bet visu var saprast, ir labi! :D Pēc valodas stundām atkal aktivitātes no brīvprātīgajiem - es nesaprotu, kur viņi visu to spēku ņem, jo man šodien ir uznācis miegainums. Bet pozitīvais šajās dienās ir tas, ka es te kļūstu daudz, daudz pārliecinātāka par savu angļu valodu, varu vārīties ar visiem, visu saprast, pie tam paspēju arī itāļiem visu laiku iemācīt kādu jaunu vārdu. Cerams, pēc gada būšu ne tikai taju, bet arī angļu valodas pavēlniece. :D Vēl, lai jūs būtu pilnīgā lietas kursā, varu pateikt, ka nometnē ir arī viens vientuļnieks, puisis no Ungārijas, kurš visu laiku kaut kur vienītī staigā. Es jau gribētu parunāt, bet savu iespēju palaidu garām, jo, braucot uz viesnīcu no tempļa, sēdējām kopā, bet es izgāzos un aizmigu. :D Nekas, vakariņās ar itāļu draugiem uzaicinājām viņu sēdēt pie mums, bet viņš tāpat pārsvarā klusēja un, kad bija paēdis, pēkšņi pazuda, kaut gan pārējie vēl palikām sēdēt un runāties. Jā, bet uzdevums izpildīts, mēs vismaz mēģinājām. Pēc tam atkal spēles un dziesmas taju valodā, visu laiku mūs cenšās turēt nomodā un aktīvus. Tālāk sekoja laikam jau ierastā pasēdēšana, taču šoreiz itāļi visu laiku centās runāt angliski, jo AFS ir noraizējies par to, ka viņu angļu valoda ir tik slikta, bet skolās viņi tiks ievietoti angļu valodas programmās. Tāpēc rīt viņiem būs pārbaude, lai saprastu, cik laba ir viņu valoda un viņi gribēja trenēties. Skatījāmies TV taju valodā, bija kaut kāda šausmu filma, tik smieklīga. :D Un tagad pulkstens rāda 23:03, pienācis naktsmiera laiks, Dorothea ir dušā un es dzirdu, kā viņa dzied dziesmu par ziloņiem. Jāā, tā mums iet, arlabunakti! :)


05/07/11

Kā jau pierasts ceļamies agri, sākām pēdējo pilno nometnes dienu, jo jau rīt tiksimies ar ģimenēm. Sākumā 3h ilga taju valodas nodarbība, skolotāja centās mūs sagatavot runai, kas būs kādā no pirmajām dienām jāsaka visas skolas priekšā (jā, jārunā taju valodā ~2500 skolēnu un arī skolotāju priekšā). Viņiem, protams, nāksies samierināties tikai ar manu vārdu, vecumu, valsti, no kurienes nāku, tekstu, ka priecājos ar viņiem iepazīties un to, ka pavadīšu šeit 1 gadu. Nu jā un arī sasveicināšanās (sa-wad-dee ka). Tad pusdienas ar ļoti foršu meiteni no Beļģijas. Pēc tam lekcijas par puišu-meiteņu attiecībām, veselību un higiēnu un dažādām lietām, kas varētu radīt kultūršoku vai kādas problēmas. Neko ļooti jaunu atkal neuzzināju, tāpēc visu laiku tāda miegaina staigāju apkārt. Šeit kaut ko pierakstīt arī sāk apnikt. :D Nē, taču, būs labi, take it easy! ;) Pēc tam kārtējās aktivitātes. Bet šoriez bija tiiiiiik labs!! Spēlējām `9.c sēšanās spēli` (tie, kam vajag, sapratīs). Un pēc tam Pii Aam (galvenais no brīvprātīgajiem) tik foršu runu teica, daudzi arī raudāja, tad mums ļāva vēl pašiem izteikties, kā gāja šajās dienās. Un tās sajūtas bija jau tādas it kā gads būtu pagājis un no visiem tiem draugiem jāatvadās, crazy, bet jauki. :) Tad mums deva laiku izpausties un paust visu savu mīlestību savai lielajai AFS ģimenei un jāāā, Dorothea raudāja un teica, ka esmu labākā istabas biedrene, bet es varu teikt, ka man ar viņu arī tiešām paveicies. :) Visi šeit ir tik draudzīgi un šis vakars tiešām kaut kāds īpašs. Pēc tam gāju pajautāt citai no AFS personāla, kas un kā notiek ar manu vīzu, vai ir kāds progress. Tad viņa tur sāka visiem zvanīt utt., katrā ziņā pagaidām esmu bez dokumentiem, vīzas, tā kā varbūt tiekamies jau pēc nedēļas. :D Nē, visu viņi nokārtos, tikai jāpagaida. ;) Pēc visa tā eju ārā, kur pretī ir milzīgā itāļu grupa, visi dzied un vispār viņi ir tik jauki! :) Ā jā, un tad mums paziņoja, ka rīt katrai valstij esot jāsagatavo priekšnesums talantu šovam - labi jau, ka esmu vienīgā no Latvijas! :D Tā nu itālietes teica, ka glābšot mani, bet principā nevienam nekas nav padomā, dzīvosim redzēsim, rītdiena rādīs, kas jādara :D Pēc daudzajām bildēm, protams, aicinājumiem facebookā gājām uz istabu, atkal sakārtoju koferi. Tad līdz ~1:30 ar Dorothea sēdējām istabā, runājāmies. Es tā jūtu, ka pēc Taizemes būs jāsāk plānot brauciens uz Turīnu! :) Pēc tam gulēt, jo jāgaida rītdiena ar jauniem piedzīvojumiem! Koop kun ka! Paldies (par uzmanību, mazie)! :*


06/07/11

Šorīt piecelties nemaz nebija grūti, jo lieli notikumi priekšā. Tagad pa īstam sāksies tas gads - āāā, excited! No rīta uztaisījām dāvanu Mia (tai mazliet trakajai meitenei no ASV, par kuru runā visa nometne), jo viņai šodien dzimpo. Pēc tam bija no darbība, kur izvērtējām šajā nedēļā paveikto. Pa to laiku daži jau paspēja satikt savas ģimenes, bet es vēl taupos vēlākam. :D Tad apsveicām Mia, viņa, protams, bija ļooooti priecīga un sajūta tāda, kā būtu kaut kādu ļoti labu darbu izdarījusi :D Pēc tam bija brīvais laiks, ja nu kāds vēl nebūtu sakrāmējis koferi. Pa to laiku skolēni no Latīņamerikas valstīm mums mācīja salsu dejot, tik pozitīvi :)

Tālāk mūs sadalīja pa grupām, atkarībā no tā, kurš ir mūsu hosting centre. Kā jau ar mani bieži gadās - tiku izcelta, varēju atkal justies īpaša, jo mani aizmirsa ielikt sarakstā. :D Bet nekas, to ātri nokārtoju un tad jau sākās mūsu sagaidīšanas ceremonija. Nu tik jauki, visas mūsu kontaktpersonas uztaisīja tādus milzīgus vārtus, ar rozēm un tik mīļi. Pēc tam katru pa vienam sauca priekšā, mums kaklā uzlika orhideju virtenes (mammai patiktu) un tikāmies ar savu kontaktpersonu. Man tika vīriņš vārdā Mod, ļoti jauks, smaidīgs, manā skolā mācot angļu valodu, taču man šķiet, ka es angliski saprotu labāk kā viņš. :D

Pēc tam beidzot ieraudzīju savu ģimenīti - māsa ir mazāka nekā izskatījās, mamma, tētis, brālis tieši tādi kā domāju, vēl tur bija māsas labākā draudzene un mazais suņuks, kuram ļoti patīk visu laiku man kost. :D Ģimene ir ļooooti jauka, visu laiku smaida, tiešām, tikai problēma tā, ka viņi man sagādāja mega pārsteigumu, jo angliski runā tikai māsa :D Bet jeb kurā gadījumā viņi ir superīgi. Āāā, man uzdāvināja milzīgu lāci, kā sagaidīšanas dāvanu, tik mīļi :) Tad atbraucām mājās, noliku mantas un braucām uz Bangkoku paēst.

Zinājāt, ka garneles var izmantot, lai pagatavotu perfektu saldo ēdienu? Vienkārši ideāls! Un jā, te jau sāku just, ka nometne tiešām bija noderīga, jo savādāk nebūtu gatava tam, cik viņi ir devīgi. Piemēram, mēs katrs pasūtījām savu ēdienu un tad visi deva viens otram nogaršot. Es nezinu, Latvijā tā nenotiek. :D Jā, un vēl tajiem ir raksturīgi, ka viņi nuu izklaidējās, pavada brīvo laiku lielveikalā. Tagad es saprotu, kāpēc. Tas, kur bijām mēs, skaistuma ziņā īpaši neatpalika no kaut kādas Vecrīgas (protams, tas nebija līdzīgi), jo visur bija kaut kādas skulptūras, strūklakas, zaļās zonas. Un vispār tas veikals nebija kā veikals, drīzāk tiešām kā pilsēta, jo staigājām pa dažādām ielām, virs galvas bija zilas debesis un viss tiešām skaisti izdomāts, tur var labi atpūsties. 5dien ar viesmāsu un viņas draudzeni laikam iesim uz kino un tāpat atkal pačillot pa veikalu. ;) Pēc tam baucām mājās, pēkšņi māsai zvana un piedāvā biļetes uz Taizemes labākās rokgrupas koncertu. Protams, ka es piekritu braukt! Viņi esot superīgi, visiem patīk un būšot labi. Bet tas kaut kad nākammēnes. Atpakaļceļā nobraucām gar manu skolu - tiešām milzīga! :o Un atgriezāmies mājās. Pēc kārtējās lieliskās dušiņas (jo ārā šajā laikā, kad it kā jau iestājusies nakts, bija +34 grādi) uzdāvināju ģimenei savas dāvaniņas no Latvijas, viņiem ļoti patika, vai vismaz viņi ļoti labi māk izlikties. :D Pēc tam man parādīja, kā darbojas televizors, gaisa kondicionieris, kafijas automāts un tādus sīkumus. Ā, vispār dzīvoju 2stāvīgā mājā, zaļā krāsā, te ir daudz istabas, par kurām vēl neko nezinu. Manai istabai ir balkons un te ir milzīga divguļamā gulta, tā kā es te bišķiņ priecājos. Jā, tagad plāns iet gulēt un tad jau redzēs, ko rītdiena nesīs, jo ar to sazināšanos būs baaaigi grūti. Bet ne tak, es zinu, ka es varu! Čauuu :*

Whaaaaaaaaaaaat?

Vēl vakar man mājās bija pilnīgi neplānotā atvadu ballīte, taču sajūtas, ka kaut kur jādodās, pilnīgi nekādas. Vienīgi tas mini salūts uzrunāja, nu tā - svinam jauno, 2tūkstošTaizemes gadu, manējo! Un tā samīļota arī kādu laiku nebiju, likās jau it kā būtu atbraukusi atpakaļ un sen neredzēta. ;)
Protams, no Kekas jau laikam nekad nevar vienkārši tikt vaļā. Šodien nogādāju vakar aizmirstos peldšortus, tā kārtīgi vēl pa Valmi pačillojām. Bet arī vēl īsti neko nejutu. Nu jā, un tad jau Jancis ar Sinču tur pilnīgi visu parāva vaļā, vuuuuuh, tādas emocijas tiešām no sevis negaidīju. Bet ir labi, JĀBŪT! ;)
Jā, koferis gatavs, 14 kg manam gadam būs tieši tas, kas vajadzīgs. Un rokās turu tēta izprintētās biļetes - lūk, tas ir baisi! Man vairs nav, ko teikt.

Rīt - Taizeme! Čauuuuu! :)