Destination: Bangkok, Thailand. Departure: 29 Jun 2011, 5:40 pm!!!

15 dienas! Tieši tik laika man palicis šeit Latvijā ar saviem draugiem, māju, ikdienas darbiem un izklaidēm pirms došanās 11 mēnešu garā tripiņā nezināmajā.
Lai gan tas viss vairs nemaz nav tik nezināms un neskaidrs. Laika gaitā ir ienākušas daudzas ziņas, kuras es vienkārši sava slinkuma un pēdējo mirkļu baudīšanas dēļ neesmu šeit publicējusi. Tad nu beidzot saņemos - lai labi lasās! :D

Mēģināšu daudz maz loģiskā secībā visu aprakstīt.
Es dzīvošu mazā ciematā Bang Bua Thong 20km attālumā no galvaspilsētas Bangkokas. Divstāvīgā privātmājā, kur bez manis un ģimenes locekļiem uzturēsies arī suns (spriežot pēc facebook bildēm), nevis kaķis, kā bija rakstīts viestēva aizpildītajā anketā. Man būs sava istaba.
Ģimene. Tēvs Ravipunch (Chang) Saksong ir 44 gadus vecs un strādā kā menedžeris firmā, kas saistīta ar Honda mašīnu izplatīšanu. Māte Julalux (Boom) Saksong ir 40 gadus veca mājsaimniece. Man būs māsa Benyathip (Pare) Saksong, kurai ir 15 gadi un ar kuru mācīšos vienā skolā, kā arī mazais, 11gadīgais brālis Papinwit (Punch) Saksong. Lai neviens nebūtu apjucis, paskaidroju, ka iekavās norādītie vārdi ir cilvēku iesaukas, kuras sarunājoties izmanto biežāk kā viņu īstos vārdus. Tie esot pārāk gari un tā vienkārši Taizemē ir pieņemts. ;) Ģimenē visi kaut mazliet māk angļu valodu, taču vislabāk tas padodas māsai. Lūk, viņi -


Skola. Tā atrodas 25km attālumā no mājām, katru rītu uz turieni tikšu nogādāta ar mašīnu (starp citu mašīnas Taizemē laikam pārvietojas tāpat kā UK un Austrālijā, vismaz stūre ir otrā pusē). Tā uzcelta pirms 16 gadiem par godu karaļa 50 gadu valdīšanai pēc īpaša princeses pasūtījuma. Tajā mācās ap 2000 skolēnu no 7. līdz 12. klasei. Vidusskolas 3 gados arī viņiem ir iespēja izvēlēties, kādu programmu apgūt. Piedāvājumā ir dabaszinību-matemātikas klase, kā arī klases, kurās padziļināti pasniedz angļu, franču, ķīniešu vai vācu valodu. Vēl nezinu, kurā būšu es, taču doma ir par vācu valodas programmu, lai gada laikā arī to pilnībā neaizmirstu. Klasē mācās vidēji 40 skolēni, kas būs liels pārbaudījums pēc manas 11.e ar 18 skolēniem, kuri tāpat nekad visi nebija klāt. :D Skolā jāierodas 7:40 no rīta, lai noklausītos direktora uzrunu un kopīgi visi nodziedātu Taizemes himnu. Stundas sākas 8:10. Katra ilgst 50 minūtes. Tad ir 50 minūšu pusdienu pārtraukums, kuram seko vēl pāris mācību stundas un tad ap plkst. 15:40 tieku mājās (vai vismaz prom no mācībām). Noteikti kaut ko aizmirsu uzrakstīt, bet šeit bilde mazam ieskatam no manas Kanjanapisek Wittayalai Nakhon Pathom -


Un, protams, skolā būs jāvalkā arī formas. Gan ikdienā, gan svētkos. Pat sporta tērpi visiem ir vienādi. Un, ņemot vērā Taizemē izplatītās budisma tradīcijas un uzvedības normas, skolā vai vismaz atsevišķās vietās jāstaigā bez apaviem, tikai zeķēs. Formas -


Uz doto brīdi nevaru iedomāties, ko vēl pastāstīt, taču sava čeļojuma laikā centīšos šeit visu uzturēt aktīvu un rakstīt par visu notiekošo. Ja ir interese, atļauju palasīt! ;)

Tuvākajā plānā man ietilpst vēl pēdējie slinkuma mirkļi Latvijā. Tad vēl 22. jūnijā notiks AFS nometne prombraucošajiem un tikko Latvijā gadu pavadījušajiem apmaiņas skolēniem. Būs interesants un ļoti multikulturāls pasākums. :)
Un tad jau lielās grūtības ar kofera krāmēšanu, jo 20kg + rokas bagāža nemaz nav tas, ar ko Latvijā pierasts dzīvot 11 mēnešus no vietas. :D Bet būs labi. Tad jau bučas visiem mīļajiem un hops lidmašīnā. Vispirms uz Helsinkiem un tad tālāk 10 stundu lidojums uz Bangkoku. Tur sākumā nometne ar visiem, kas nākamo gadu pavadīs Taizemē un tālāk jau pie ģimenes un jaunās ikdienas.

Tas tā īsumā pagaidām viss. Gaidiet jaunumus!

hi there

Es laikam neesmu radīta blogošanai, jo šeit kaut kā viss ir ļoti pamiris.
Taču gribēju vienkārši pateikt, cik labi man pēdējā laikā iet - sākot ar dzimšanas dienu un beidzot kaut vai ar vienkāršu pastaigu pa Valmieru. Principā es jūtu, ka šis mēnesis būs labāks nekā jebkad būtu gaidījusi. :) Un tad jau Taizeme! :o

whaaaat?

`Īsā stāsta kā prozas žanra iezīme ir vēstījuma centrā esošais viens tēls un viens notikums, kas norobežots laikā (tēla dzīvē) un telpā. (4, 109) No tā izriet personu nozīme stāstu krājumā – tie veido darba noskaņu, sižetu, oriģinalitāti. Cilvēku rakstura iezīmes, īpašības tiek detalizēti aprakstītas, tāpat kā vide, kurā viņi atrodas, tādējādi sniedzot ieskatu arī par viņu dzīves vietām un veidojot dažādus tēlus tajās. Tas ir viens no nozīmīgākajiem faktoriem šī zinātniski pētnieciskā darba izstrādē, tāpēc sekojošajās apakšnodaļās tiek aprakstīti personāži stāstos „Rokenrols”, „Būt par Ģirtu Zālīti” un „Četri gadalaiki”, lai precīzāk spētu novērtēt pilsētas iezīmes, balstoties uz stāstos darbojošos personu raksturiem.`

Tā nu es te darbojos. :O

zinātne

...nav radīta man vai arī es neesmu radīta zinātnei. Jebkurā gadījumā jau tā līdz pēdējam brīdim novilktais ZPD rakstās gliemeža ātrumā, lai gan varētu teikt, ka nerakstās vispār, jo titullapa un ievads neskaitās.
Vienkārši ir tik daudz svarīgu lietu un domu, kas maisās manā galvā, taču skolai tur pašlaik nav ne mazākās vietas.

Protams, 1. vietā ir Taizeme, kura ir atņēmusi mani mācībām, pulciņiem un visam pārējam. Ir jākārto papīri, jāraksta motivācijas vēstules, jāmeklē bildes, ko aizsūtīt savai topošajai viesģimenei, jāiet pie ārstiem, lai dabūtu medicīnas izziņu un daudzi citi sīkumi, kas aizņem manu laiku. Un tad vēl tā lieliskā iespēja aprīļa sākumā savā mājā uz 5 dienām uzņemt skolotāju no Taizemes, kuru varēšu kārtīgi nopratināt par zemi, kurā pavadīšu nākamo gadu. Vēl pirms prombraukšanas iepazīšos ar vietējo iedzīvotāju, gūšu pirmos iespaidus un noteikti vēl vairāk nevarēšu sagaidīt jūliju!

Ļoti strauji tuvojas 3. maijs, par godu kuram arī drīz sāksies liela plānošana un rosība.

Īsāk sakot, ir daudz patīkamākas lietas nekā Gundara Ignata daiļrades pētīšana, tāpēc arī tik grūti ar to visu iet. Un arī tagad, kad it kā esmu piesēdusies šeit, lai turpinātu darbu, es rakstu šo te blogu.

Es nevaru nokoncentrēties. Iešu pie tā piestrādāt. Atā!

Land of smiles.

Te nu es atkal esmu. Šoreiz ar tādu ziņu, kas man pašai vēl neliekas pilnībā aptverama un tuvākajā laikā tas arī noteikti tā paliks.
Tātad - es braukšu uz Taizemi. Apmaiņas programmā. UZ GADU!!!

Kā es nonācu pie tik ļoti trakas un pārgalvīgas idejas?
Īsāk sakot - man bija garlaicīgi. Ne jau, ka man būtu apnicis viss tik ļoti pierastais, draugi, dejošanas un citas lietas, kas veido manu ikdienu, vienkārši iestājās zināma rutīna, mazs pagurums no visa un gribējās kaut ko interesantu, tādu, lai savu vidusskolu neaizmirstu nekad. Un apmaiņas programmas ir tik lieliska iespēja, jau sen gribēju tādās piedalīties, bet nekad īsti nebiju meklējusi piedāvājumus. Un bija klikšķis, pēc Jaunā gada, kā jau parasti pārdomājot visu iepriekšējā gadā un arī ilgākā laika posmā izdarīto. Sāku ceļot interneta vidē un uzgāju AFS - organizāciju, kura piedāvā apmaiņas programmas visā pasaulē, kuras mērķis ir citu kultūru iepazīšana, integrēšanās jaunā vidē un caur cilvēka pieredzes augšanu uzlabot pasauli kopumā. Varianti bija dažādi - Portugāle, Beļģija, pat Peru. Tomēr tad kaut kādi mistiski spēki uzdarbojās un izsludināja termiņa pagarināšanu daļējo stipendiju konkursam. Tajā piedāvātas 4 iespējas - Vācija, Serbija, Krievija un Taizeme. Serbiju atmetu uzreiz, jo neko par to nezināju. Krievija nešķita nekas īpašs un tik vērtīgs, lai tur pavadītu gadu. Kā otro variantu sev izvēlējos Vāciju, jo tas šķiet visprātīgāk, tomēr neko super interesantu arī tur nesaskatīju. Un tātad Taizeme - jā, cits klimats, kultūra, uzskati un milzīgs piedzīvojums otrā pasaules malā. Ir, es to gribu! Uzrakstīju motivācijas vēstuli, braucu uz interviju un tiku pieņemta. Āāāh, par to visu domājot, vēderā parādās tāda patīkamā kņudoņa! Šodien parakstīju līgumu un tagad tas ir tik oficiāli, cik vien var būt - un es tā priecājos!

Pat nezinu, ko vēl, lai pastāstu un, vai kādam maz interesē.
Atbildot uz biežāk uzdotajiem jautājumiem, varu teikt, ka dzīvošu ģimenē, mācīšos vietējā skolā, vietējā valodā. 12. klasei Latvijā pabeigšu gadu vēlāk. Pagaidām plānots, ka lidoju prom 1. jūlijā, bet atpakaļ 17. maijā. Vai man nav bail? Nē, pagaidām nemaz. Pat esot vēl tepat, nevaru vien beigt priecāties, cik jauki tam visam jābūt. Galvenais - negaidīt kaut ko konkrētu, jo viss tāpat notiks pilnīgi citādāk. Vienīgi varu teikt, ka ņemšu no Taizemes pilnīgi visu, ko tā man sniegs un baudīšu, baudīšu, baudīšu! :))

Tas arī viss. Pagaidām. :**

P.S. Un visu vēl īpašāku padara doma, ka ceļošu laikā. Jā, Taizemē pašlaik ir 2554. gads. Un starp citu esmu pirmais cilvēks no Latvijas, kas brauc apmaiņas programmā uz Taizemi, tad jau, lai man veicās!

Un es atkal šķaudu no tumšās šokolādes.

Tu mani piekrāpi.
Es nezināju,ka meitenes arī spiningo.
Es to noriju-
Tavu vizuli.

(Imants Ziedonis)

Tik ļoti prasās šeit uzrakstīt kaut ko cik ne cik gudru, ar dziļāku domu, bet nav - nav ideju jeb arī nav apņēmība izlemt tieši, ko tad man te apspriest. Lai gan nav jau par ko brīnīties. Pēdējā laikā tā izvēle man vispār ir kaut kāds lielākais problēmu radītājs ikdienā. Vēl pirmdien skolā runājām par tādu jēdzienu kā `neatkarība` un to, ka galvenais pluss tajā visā ir izvēles iespējas un brīvība. Bet man tā izvēle tik ļoti visu sarežģī. Ko ēst, ko vilkt un nemaz nerunāsim par kaut ko svarīgāku, kā, piemēram, to, kur vai ko vēlos tālāk darīt. Ai, šis viss sanāk pārāk sarežģīti izstāstāms un tā mana doma pat man pašai līdz galam nav saprotama, tāpēc nemaz neturpināšu.

Kāpēc Ziedoņa dzejolis? Tāpēc, ka Māra pulciņā šodien bija jāmeklē teksti priekš uzveduma. Un Imants nekad nepieviļ. Galu galā arī Jaunais Rīgas teātris radījuši `Ziedoni un Visumu`. Kaut kāds Visums jau tur ir, tā mazliet netverami. Ja kādam interesē, tad vispār uzskatu, ka par Ziedoni labāka mums Latvijā nav, vismaz man noteikti. Un tik mīlīgas rindiņas.

Viss. Man aptrūkās vārdi. Šovakar kaut kāds mistiski mierīgs garastāvoklis, bet nav jau tā, ka nebūtu, ko darīt. Labi, atpūtīšos, pierunāju sevi.

Ciao!

P.S. Virsraksta mazais paskaidrojums - es tiešām šķaudu katru reizi, kad ēdu tumšo šokolādi un arī ar stiprajām košļenēm ir tas pats. Bet tā nav alerģija, mans organisms vienkārši izdomājis kaut kā padarīt dzīvi interesantāku. :D

Guns`n`Roses - Yesterdays

Skaista dziesma. Tieši tagad skan austiņās un skan patiešām labi. Spēcīgi.

Twitteris kaut kā mani ir nozadzis šejienei, bet ir jau jāsaņemās.

Šodien?
Šodien atsākās skola. Un nevis ar kādu laba vēlējumu, kā ierasts, bet ar Priedītes brīdinājumu par stundu sākumu kavēšanu. Un viņas nenotveramais acu skatiens :D

(AC/DC - The Jack)

Uz sektu gan nesanāca aiziet paimprovizēt, bet nu nevajag jau pirmajā dienā pēc atpūtas pārcensties un sēdēt skolā līdz vakaram. Hesīts. :D

Pēc tam gāju uz mājām nr.2 un bija tik silts. Mazais šoks par to, kur pazudis sniegs un arī tā baltā krāsa, kas man tik ļoti patika. Bet īstenībā ir pilnībā nesūdīgi arī janvārī staigāt pa ielu un justies kā pavasarī. :)

(Stornoway - Zorbing)

Eu, vasaras dziesma!
Bet ne par to tālāk.
Es mīlu savu Gauju. Man ļoti, ļoti patika šodienas mēģis un tās no balles nesatiktās sejas vienmēr izraisa smaidu. Kas vēl tāds? Mazliet pastaipījāmies! :D

Principā laikam nav pilnīgi nekas, kas varētu kaut mazlietiņ sabojāt manu noskaņojumu, nu nav iespējams. Bez iemesla - vienkārši ir tās īstās - pozitīvās vibrācijas. Un par tām dziesmām - mans winamp laikam arī sasmēlies kaut kādu plusiņu devu, jo piespēlē tieši tās dziesmas, kuras tagad vēlos dzirdēt.

Skanot The Darkness - Growing on Me, sūtu bučas un tad jau līdz nākamajai reizei :*